Olle Einārs

Šodien, sekojot pēc nevainīgas sagadīšanas, izdevās nokļūt līdz Uzvaras parkam, lai viegli pieķertos pie slēpošanas un uzšķūnētu skilus, kuri bija zuduši desmit gadus, pat tad nebūdami ievērības cienīgi.

Teikšu kā ir - forma zaudēta jebkādos līmeņos, taču trakoti patika, un lai to formu atgūtu (lai nesanāk tā, ka pēc pāris gadiem vecums plecos mietu iespraudis, ka ne pakustēt), nolēmu nedēļā vismaz vienu reizi izlaist ar tām līstiņām. Un jā, kamēr arī sniegs ir.

A ber vispār ļoti laba apkalpošana un jauka atmosfēra. Jā.

Gregs Kārmaikls: “Acoustic Alchemy” man nozīmē daudz

“Es nekad neesmu bijis Latvijā. Kad biju jaunāks un studēju, sanāca izbraukāt Maskavu, Ļeņingradu, Minsku un pat Kaļiņingradu. Taču Rīgā es vēl nekad neesmu bijis. Šo mirkli ļoti gaidu,” tā pirms koncerta Lielajā ģildē, kas gaidāms 12. februārī, atklāja fusion jazz apvienības “Acoustic Alchemy” līderis Gregs Kārmaikls (Greg Carmichael), reizē arī viens no tās aizsācējiem un klasiskās akustiskās ģitāras spēlētājiem.

Beidzot!!

Šī ir tā lieta, ko es visu laiku esmu gaidījis, jo Iphone sucks. This is it.



bet, vēl apdomājoties ar sevi, tomēr daudas lietas vēl ir tajā dziļākajā cilvēkvietā. jāgaida dažas inovācijas un tad redzēsim, mazie applemāni

Jūras paradīze

Nedēļu atpakaļ biju Liepājā. Kādēl ieraksts tikai tagad? Tāpēc, ka man bija gandrīz nedēļu jāgaida, kamēr bildes tiks attīstītas. Tāda šmuce tai meistarītei sanāca, taču viņa pirmdien visu izlaboja.

Kā? Tā vienkārši. Aizbraucām. Staigājām. Un es atkal sajutos kā mājās. It kā staigātu pa milzīgu milzīgu Liepājas izmēra Āgenskalnu. Protams, es šajā Rīgas daļā nedzīvoju, taču vasarās tur biju katru dienu. Darbiņi.

Liepāja vienmēr bijusi mana tuvākā pilsēta, ne tikai jūras dēļ un izskata, bet arī tāpēc, ka tur dzīvo mans onkulis, un man vienmēr ir kur palikt. Varbūt kādam ir zināms, bet ar viņu es pirms gada sastrīdējos, tāpēc nebiju tur bijis krietnu laiku. Arī šoreiz viņu nesatiku, pat nezināja, ka braukšu, tomēr Liepājā ierados. Un bija tik labi. Kopā tur saskaitījās vairāk kā pusotrs gads - kopš 2008. gada jūlija, kad biju pie viņiem arī iepriekšējo reizi.

Un tomēr - Liepājā es gribu dzīvot, kad dzīve nostiprināsies. A ko tad vajag - veikalu, kino un fonteinu. Ak jā, protams un viennozīmīgi - pludmale.

Pirmo reizi biju pie jūras ziemā. Fantastiski. Tik nogurusi, it kā alktu pēc cilvēkiem.Iegājām arī "Trīs Sivēnos" - picērija/ēdnīca, kura man asociējas ar pirmajiem izgājieniem Liepājā. Un jā, pirms tam nebiju pamanījis, taču visa Jaunliepāja bijusi pilna ar revolucionāru šūniņām. Normaļņiks. Tajā dzelteni dekorētajā mājiņā iespējams vēl aizvien dzīvo pāris/viena mana paziņa. To es vairs nezinu.

Misters Jānis Pujats

"Sekss ir skaista lieta, taču tas ir rezervēts tikai laulātajiem, ne tiem līdz 18 gadiem un tiem, kuri nedomā laulāties, dzīvojot pa publiskajiem namiem. Ārpus laulības sekss ir izvirtība. Jaunieši ir seksa zagļi, jo zog to, kas viņiem nepienākas. Un pie tam spēlējas ar cilvēku dzīvībām un nezina, ko iesākt ar jaunu dzīvību.”

Mitjas mīlestība un visas pārējās

Pagāja vien trīs mēneši, kad jaunatklātais Dirty Deal Teatro skatuves pāris Jurijs Djakonovs un Inese Pudža atkal šķetina neredzamus noslēpumus un mēģina izcīnīt ironiskas un romantiskas dabas cīņas pašos sevī. Runa nav par jau skaļi un pozitīvi aprunāto jaunā režisora Elmāra Seņkova režijas darbu “Klusā Daba”. Šoreiz pie klasikas, tā saucamā sudraba laikmeta rakstnieka krievu kultūrā Ivana Buņina stāsta “Mitjas mīlestība” ķēries kāds cits - Vladislavs Nastavševs.

CD vāciņu jaunēra?

Šķiet, ka kāds čehs ir izdomājis jaunu dizainu skaņripuļu vāciņiem. paskatieties paši. Man jau patīk.

Viva la SexTurismo

siekala no itāļa tālu nekrīt

nakts ir šeit

Klausījos Deivu Brubeku un Polu Desmondu. Koto Song. un pēkšņi atkal tā skumji palikās. Vēl tik daudz šeit ir jāieraksta, par Liepāju, par vienu vīru, par visādiem citiem jaunumiem, kā arī par vēl vienu izrādi "Mitjas Mīlestība". Ak, bet tāds nespēks. Miera trūkums. Gaidu svētdienas pārraidi.

LOL?

Jaunie Double Faced Eels. LOL?

Zilie ķēmauši

Biju uz to kino un noskatījos to "Avatāru".

Nu ziniet, efekti jau ir uz desmit zvaigznītēm, tāpat, cik viss ir sīki nostrādāts, cik preteklīgi ir visi zvēri un, protams, cik spēcīgs mūsdienās ir 3D.

Vēl pirms desmit gadiem ( un jāsaka - tikai) mēs vēl žurnālos "mana" un "laba" lasījām par to super brīnumu un mācījāmies, kā paši varam sačinīt dīvainas trīs dē brilles no kaut kādiem plastmasiņiem ar dažādām krāsiņām vai kaut kā tā.

Tad nu lūk, Kamerūns ir iegājis azartā, plūc visus oriģināllaurus un padara pasaules kino par moderni domājošu. Vēl pieci gadi, un parastās kustīgās bildītes filmēs vien tādi šīs mākslas mamuti kā martins skorsēze (iespējams) un abi kopolas. Bet redzēsim.

Pats "avatars" mani nebūt nesatrieca, taču nevaru noliegt, ka viss notika jau daudz augstākā pakāpē. klātbūtnes efekts bija manāms ļoti pārliecinoši, bet dažreiz viss izskatījās tik dzīvs, ka nevarēja atšķirt, vai tā ir vai tas ir 3D. tāpēc bija jānoņem brilles, lai justu atšķirību. Atšķirība bija - manāma. It sevišķi tas viss izpaudās tad, kad piemēram mežā vai pēc ugunsgrēka pa gaisu lidinājās dažnedažādi draņķi un kustoņi - tad telpa bija jūtama ļoooti labi.

Tikai, atļaušos atzīties, beigas gan bija debilas. Konkrēts saldais kino ar supervaroņu triumfu un veiksmes nezināmo formulu, kā vienmēr izdzīvot nodibināt gimeni un ļau nomirt vismaz 90% svarīgāko tēlu. Plus vēl daudzas pasaules kino vēsturē nodrāstas ainas, kadrējumi un scenārija struktūras.

Noteikti nekāroju noskatīties vēl kādu reizi. Tā jau knapi pēdējās divdesmit trīsdesmit minūtes izturēju - jau no sīrupa rokas lipa pie krēsla. Taču neiet arī nedrīkst.

Diskžokejiem jauna licencēšanas sistēma

Kultūra 2010-01-18 15:53:33

"No šā gada janvāra mainījusies licenču saņemšanas kārtība un licenču veidi, ko diskžokeji var saņemt, lai veiktu fonogrammu reproducēšanu profesionālām vajadzībām. Tagad diskžokeji var saņemt licenci, kas ļauj kopēt un ierakstīt neierobežotu skaitu fonogrammas jebkādos datu nesējos - līdz tam diskžokejs varēja saņemt licenci, kas atļauj viņam pārrakstīt fonogrammas tikai vienreiz ierakstāmajos kompaktdiskos (CD-R). Jaunās licences ir ērtākas diskžokejiem un ļauj legāli izmantot arī visus jaunākos datu nesējus.

Izstrādāt jaunu licencēšanas sistēmu ierosināja Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA), kas sadarbībā ar AKKA/LAA un diskžokeju apvienību pārstāvjiem izstrādāja modeli, kas ir izdevīgs diskžokejiem un arī nodrošina autoru, fonogrammu producentu (ierakstu kompāniju) un izpildītāju tiesību ievērošanu:

tagad, pirmkārt, ir pieejamas licences, ko izsniedz uz gadu. Šāda licence ļauj diskžokejiem pārkopēt vai ierakstīt jebkuru fonogrammu jebkurā datu nesējā (CD, datora iekšējais vai ārējais cietais disks, atmiņas kartes vai cits). Nekāda limita nav arī darbu un fonogrammu skaitam, ko drīkst pārkopēt vai ierakstīt. Diskžokejam tāpat kā iepriekš jāizņem divas licences - vienu AKKA/LAA un otru LaIPA. Atlīdzība, kas jāmaksā par šādu licenci, ir 50 lati autoriem (AKKA/LAA) un 50 lati blakustiesību īpašniekiem (LaIPA);

otrkārt, tagad ir pieejamas licences, ko diskžokejs var saņemt vienam konkrētam pasākumam. Šī licence ļauj diskžokejam pārkopēt tikai tās fonogrammas, kas uzrādītas viņa iesniegtajā sarakstā un pievienotas licencei. Arī šajā licencē nav ierobežojumu ne reproducēto fonogrammu skaitā, ne datu nesēju ziņā, kas nozīmē, ka diskžokejs var izmantot sev vēlamo datu nesēju veidu. Atlīdzība, kas jāmaksā, lai saņemtu šādu licenci, ir desmit lati autoriem (AKKA/LAA) un desmit lati blakustiesību īpašniekiem (LaIPA).

Lai saņemtu licenci, diskžokejam ir jāvēršas AKKA/LAA un LaIPA ar pieteikumiem.

Jāņem vērā, ka atļauts veikt tikai likumīgi iegūtu fonogrammu reproducēšanu un licence tiek izsniegta konkrētajam diskžokejam, tā nav nododama trešajai personai. Diskžokejam nav tiesību izsniegt apakšlicences. Licence nedod diskžokejam tiesības fonogrammas pārkopēt, iznomāt, ievietot internetā vai darīt ar tām jebko citu, kas nav paredzēts licences līgumā.

Minētās licences neattiecas uz darbu publisko izpildījumu. Tam ir nepieciešama atsevišķa atļauja. Pēc atļaujas mūzikas publiskam izpildījumam parasti vēršas kafejnīcas, bāri, kuros dīdžeji uzstājas, vai pasākumu organizatori. Taču atsevišķos gadījumos, piemēram, ja dīdžejs ir arī pasākuma organizators vai dīdžejam un pasākuma organizatora savstarpējā līgumā tas noteikts, licenci mūzikas publiskas izpildījumam var saņemt arī dīdžejs.

No 5. janvāra, deviņu dienu laikā, jaunās licences pieteikušies saņemt 17 diskžokeji."


(c) LTV ziņu dienests

Sviedru hiphiphops

Koncertvēsture

Ceturtdien nedaudz pasvinējām Zanes dzimšanas dienu, un, kā sagadījās, teātra bārā (kur tas viss notika) spēlēja Imants Daksis. Diezgan mierīgs, taču nedaudz iesilis un izskatījās arī, ka laimīgs. Pat paspēja noperformēt savu televizors rāpo.

Taču piektdienas vakars piederēja kim?'am un sezonas atklāšanai ar neko oriģinālu un arī sajūsmu neizraisošu, tāpēc par to man nebūs ko teikt. Taču šajā pasākumā uzstājās arī Latvijas šlāgerpasaules popzvaigznes, mūsu pašu "Coldplay" vai "50 cent" - Duets "Sandra". Nospēlēja arī šie visā visumā no septiņiem līdz vienpadsmitiem ar pārtraukumiem, taču tāpat diženi.

Vienīgā sāpe, ka pārsvarā gandrīz visa pasākuma laikā visi "mākslinieki" un dižie "bohēmas prāti" nepiedomāja pie tā, ka varētu atrauties no savas vizdegunības un uzraut kādu polku, kas vairāk gan izklausījās pēc reiva disenes. Vien Es, Zane, Nora un Voldemārs. Pēc tam gan arī pieslēdzās kāds cits, taču, kad pārsvarā visi bija aizgājuši vai arī alus izdzerts pietiekoši, tad Ballīte noslēdzās ar tīri normālu burzīšanos.

Jā, jautri.

Smaržvielas

Īstenībā savas dzīves laikā nekad ipaši neesmu lietojis jelkādus virakus. Vēl tagad man stāv uzdāvināta paciņa ar kaut kādiem, bet nav ne jausmas, kas tā par smaržu, jo man tie visi liekas pilnīgi vienādi.

Taču es savu usabu piesmaržinu savādāk (piesmaržinu, nevis piesmirdinu) un pārsvarā ar dabīgiem materiāliem:

1. Pavisam vienkārša nopērkama lieta Emīlā Gustavā - šokolādes pupa
2. Kāds kadiķa vai cita skujkoka zars. Lai nebūtu jāiet pakaļ uz mežu, iesaku istabā audzēt cipresi, no kuras tad to zariņu var nožuļīt, izkaltēt un sadedzināt. Tāda asa, bet salda smarža, oujē.
3. Ar medu ir divi varianti - vai nu nopirkt vaska sveci, gas gan ir intensīvāka, taču izdeg diennakts laikā (protams, lai iegūtu aromātu, pietiek ar pāris stundām), VAI arī var mēģināt par to pašu cenu nopirkt vismaz A4 lieluma vaska šūnu plāksnīti un nolikt kādā siltā vietā (tikai siltā, jo tas taču ir vasks - izkusīs) dod patīkamu medus aromātu
4. Un vēl ir arī tie trauciņā tvaicējamie "sīrupi", kas ļoti labi palīdz kaklam. Tā arī ir savā ziņā laba lieta
   

Joutubijs iet uz priekšu!

Vispirms kāds iekš You tube bija izveidojis savu mājas lapu, kas reaģēja uz pa visu video izvietotiem jūtīgiem punktiem, tagad kāds dod jums iespēju radit mūziku.

Drīz laikam mēs sāksim Joutubiju izmantot priekš RPG un lomu spēlēm, kur katra izdarītā pavēle novedīs pie kaut kā un katram būs iespēja radīt, vadīt un izdzīvot ar paša radīto virtuālo dzīvību.

Splendid.

preses relīze

Mirklis pirms miera.

Ideāla kafeja

Jau kādu laiku atpakaļ biju pieminējis savdabīgo latvijas brīnumdzērienu kafeju. Tagad es nedaudz atcerējos bērnības dozēšanas sistēmu un sanāca man tā pati garša, kas vēl nedaudz piemita dzērienam "vasara".
Tātad, īzī:

1. Visu mēram tējkarotēs - divas tējkarotes kafejas un trīs tējkarotes cukura
2. Ūdens daudzums - ~400ml = divas graņonkas, tādad tilpums būs puslitrs padzēriena
3. pievienot kādus 50 - 100 ml piena. es parasti izvēlos tā, kad krūze ir tāda gandrīz pilna

Dzeram un volā, ideāli!

Bye Bye, avīze!

Šķiet ar šo priekšmetu beidzot var apgalvot - pasaules avīžu krājumi sāks izsīkt ļoti ātri un neatgriezeniski. Skiff reader ja godīgi arī izskatās tīri jauks, un nebūtu skāde sataupīt pāris koku, lai iegādātos šo brīnumu.

Ābolpīrāga pēļi, ojā

Viens no maniem šī gada favorītiem ir Lawrence Arabia. Vīrs no Jaunzēlandes, kas pirms tam bijusi sadarbība ar The Reduction Angels. Dziesma no jaunā albuma "Chant Darling". Apple Pie Bed. Ironiski, jā

"Riga Metro" augšāmcēlies

Astoņdesmito gadu beigās uzpeldēja runas par to, ka Rīgai vajadzētu kļūt par nopietnu pilsētu un “iegādāties” metro. Protams, mēs zinām, līdz kam tas viss nonāca vai, precīzāk, nenonāca, taču pāris entuziastu pagājušā gada ieskaņā nolēma šo ideju atjaunot. Tiesa, ne arhitektūrā, bet mūzikā. Savā ziņā jau tas pats vien sanāca – tehnoloģiskas novitātes, ritms, mehānika un ģeometrija.

Aptuveni šajā pašā laikā gadu atpakaļ kopā sanāca Valters Suķis, Elīna Dumpe, Antons Kekļa un Gusts Kaksis, kam vēlāk pievienojās Valters Sprūdžs. Kā viņi paši apgalvo, lai muzikāli viens otru pārliecinātu par drum'n'bass, roka, džeza, elektronikas un dubstep pārākumu, protams, ar muzikāliem argumentiem. Un tā lūk, jau gadu uz Latvijas skatuves atrodas savdabīgs Kosheen atvasinājums, kurš ir vairāk agresīvs un toņu pārpilnāks kā priekšgājēji.

Tādēļ 9. janvārī neko rātnu vai mierīgu nevarēja gaidīt. Goran Gora kā vakara rāmākais “Riga Metro” viena gada dzimšanas dienas viesis uz skatuves kāpa pirmais. Savu uzstāšanos viņš pats nosauca par kaverversiju vakaru, jo, kā jau pieradis, iepriekšējā albuma “Jetlag” dziesmas izpildīja pavisam citādākā skanējumā, kā arī sniedza nelielu ieskatu jaunā ieraksta skaņdarbos. Pie bungām nemainīgi sēdēja Edgars Runcis un basa līniju darināja jau pieminētais Sprūdžs. Piedevām šoreiz Goran Gora bija pieaicinājis arī divas piedziedātājas, kuras savu “ūūū” veica diezgan labi. Šad tad arī dažas citas frāzes, taču tas nebija galvenais. Pasākums tika iesildīts, nākošie Latvijas popa darboņi emocionāli, taču nedaudz ne tehniski jau bija gatavi doties uz skatuves.

“Tā Tā Tā” šīs nelielās apskaņošanas ķibeles sekoja līdzi visas uzstāšanās laikā. Visvairāk gan laikam cieta viens no šīs apvienības dibinātājiem, ģitārists un arī vokālists Reinis Briģis, kuram  vienā brīdī nācās nomainīt pat ģitāras vadu, lai tā skanētu tā, kā pienākas. Neskatoties uz to, ka tieši pie Arta Dvarionas izdziedātajām dziesmām ballīte sākās, Briģis pēc tam nelikās īpaši apmierināts. Kā nu ne – vēlme būt satriecošiem un nevainojamiem bija izjukusi. Taču “Tā Tā Tā” tomēr nepagura, un nospēlēja koncertu veco labo “R.A.P.” stilā, plus vēl ar nelielām funk odziņām. Neizpalika “Dinamīts”, kā arī “Ja tu esi tā”. Un vēlējumi “Riga Metro” dzimšanas dienā.

Nedaudz pēc pusnakts uz skatuves kāpa paši jubilāri. Sākumā pa vienam, sākot ar Gusta sintētiku, tad Sprūdža basu (kā vēlāk izrādījās – arī taustiņiem), Antona ritmiem un ķīmiju un visbeidzot ar Valtera elektriskajām stīgu svārstībām. Galu galā laiks pienāca arī Elīnai, kas pielika punktu uznācienam, ievadot vokāla līniju. Parasti, viegli un ne ar milzīgu blīkšķi. Tāpat kā šim kvintetam sākās kopēja muzikālā karjera. Kā jau pieminēts iepriekš, katrs no “Riga Metro” dalībniekiem vēlējas pierādīt savu patiesību no visiem sevi pārstāvošajiem stiliem, tāpēc no elektronikas koncerts pārmetās uz enerģisku d'n'b, kas vēlāk pārvērtās par nelielu acid jazz, sajaucoties ar Elīnas soul vokāla triepieniem. Tad dubsteps, pēc kura atkal viss sākās no jauna un mijās viens ar otru. Mikrofons pat paspēja iegūt īsti reivisku fonu, kuru noņemot, tas pats izslēdzās, tādēļ nācās ar to sadzīvot. Visā visumā, to pat varēja uzskatīt par efektu, kas piedeva tādu kā komplekta un koncentrētas nebeidzamas programmas veidolu. Pašu prieks - noteikti neviltots, arī lielākie hīti nospēlēti. “Heartbeats”, “Delete me”, “Lazy”.

Visu pasākumu noslēdza un  iekarsušos klausītājus vēl vairāk sakurināja pēdējie dzimšanas dienas viesi “The Mundane”, kuri sastāvā palikuši gandrīz nemainīgi. Puiši visus pārsteidza ne vien ar Goran Goras profilaksi, mainot savas popdziesmu skanējumu, piemēram, “Griežam nost”, “Krāsains miers”, “Kas tāds” u.c., bet arī ar lielo enerģisko izpildījumu kārtīgā indīroka vīzē un ar labu improvizācijas tehniku, jo puse koncerta sastāvēja tikai no tā. Taču šāds pavērsiens nevarētu būt nekas īpašs, jo “The Mundane” ir pazīstami ar saviem dalībniekiem, kas pārvalda vairākus instrumentus vienlaicīgi un viens otram var piedziedāt, kad vēlas un ko vēlas. Ja tomēr kāds bija gaidījis vecās slavas dziesmas jau diezgan novecojušā formā, tika sagaidīta vien vilšanās, taču tie, kuri negaidīja neko, saņēma milzīgu progresīvās rokmūzikas mūzikas skatuves devu, gan skaņas veidā, gan arī izmantojot izdevību un “pabreikojot” kopā ar pašu Gati Zaķi. Ļoti pārliecinoša, emocionāla un kaislīga uzstāšanās, kuru vēlāk turpināja īstens D'n'B kopā ar DJ Cliche.

Jācer vien, ka 2010. gadā Latvijas mūzikas skatuve kļūs vēl eklektiskāka un visaptverošāka, un šādas emocijas, kas valdīja Dirty Deal Cafe sestdienas vakarā, nebūs radītas tikai uzstāšanās dēļ, bet tiks ieliktas arī atskaņojamo mašīnu materiālos. Visi pieminētie ansambļi tomēr sastāv no mūziku pazīstošiem cilvēkiem, kas spēlēšanas ziņā izpildās spīdoši. Kā būs ar idejām un inovācijām, to redzēsim šajā gadā - “Riga Metro” otrajā.

Baltimoras fenomens

Ja Sietla ir nosaucama par supersonic icon generating scene, tad Baltimora ir vieta, kuru Amerikas intelektuālākie muzikālie prāti sauc par eksperimentālās mūzikas paradīzi. Šī koncerta dēļ, piedāvāju noskatīties īsu dokumentālo filmu, kurā piedalās tie paši Ecstatic Sunshine, tas pats Džeisons Uriks, Dens Dīkons, The Bank un Ponytail, kā arī citi darboņi. Īstenībā lai ko tu mēģinātu saukt, sanāk tie paši cilvēki.

Latvijā tāda vieta ir Cēsis. Laikam. Man šķiet.

DDC filmas

Iesaku visiem doties uz DērtīDīl katru otrdienu šajā mēnesī. Lielisks filmu piedāvājums, un ļoti labas sajūtas pēc tam. Citāts no EasyGet:

"Otrdien, 12. janvārī, Dirty Deal kino klubs aicina apmeklēt filmu programmas „Līdz ausīm Austrumos” otro tikšanās reizi, kas ieraus četrdesmito gadu franču okupētās Vjetnamas ikdienā ar Miņa Ngujena Vo filmu „Bifeļu puika”. Pēc tam sekos Žanga Ke Džias filma „Platforma”, kas skatītājam atklās astoņdesmito gadu komunistiskās Ķīnas cilvēku likteņus, kad valsti pārņēma aizvien pieaugoša pasaules notikumu ietekme. Filmu programma tiek piedāvāta sadarbībā ar Francijas Kultūras centru.

Otrdien, 12. janvārī plkst. 18:00

BIFEĻU PUIKA / MUA LEN TRAU
Rež. Miņs Ngujens Vo / Minh Nguyen-Vo
Lomās: Te Lu Le, Hū Taņs Ngujens
Vjetnama, Beļģija, Francija, 2004, 102 min.

Piecpadsmit gadus vecais Kims dzīvo kopā ar tēvu un pamāti Vjetnamas dienvidos, kur ūdens klāj lielāko daļu teritorijas, kultivējot dzīvību un tajā pat laikā sējot iznīcību. Lietus sezonas laikā, kad zāle ir zem ūdens un bifeļiem nav ko ēst, Kims nolemj tos vest uz sausākiem laukiem. Šī ceļojuma laikā viņš sastopas ar dažādām 1940-to gadu Vjetnamas sociālajām problēmām, pakļaujot pārbaudījumam arī savas morāles vērtības.

Palmspringsas starptautiskā filmu festivāla FIPRESCI balva par labāko svešvalodas filmu, Čikāgas starptautiskā filmu festivāla „Silver Hugo” balva par labāko jauno režisoru.

Otrdien, 12. janvārī plkst. 20:30

PLATFORMA / ZHANTAI
Rež. Žangs Ke Džia / Zhang Ke Jia
Lomās: Hongveja Vanga, Tao Žao, Džinga Donga Lianga
Honkonga, Ķīna, Japāna, Francija, 2000, 154 min.

Filmas galvenie varoņi ir amatieru teātra grupas aktieri, kuru likteņos atspoguļojas vispārēja ķīniešu virzība laikā, kad pasaulē norisinājās nozīmīgas sociāli ekonomiskās izmaiņas. Filmas darbība sākas 1979. gadā ar Mao Dzeduna slavinošiem uzvedumiem un attīstās līdz astoņdesmitajiem gadiem, kad priekšnesumos jau jūtama ievērojama Rietumu ietekme. Ķīnas kinematogrāfijai raksturīgā ritmā un nokrāsā notikumi attēlo desmitgadi, kurā pat komunisms nespēja pretoties vispārējām tendencēm.

Venēcijas filmu festivāla „Netpac” kinobalva un „Golden Lion” nominācija, Buenosairesas starptautiskā neatkarīgā kino festivāla balva par labāko filmu.

Vairāk par DD kino klubu:

Dirty Deal kino klubs, sākot ar 2009. gada novembri, saviem apmeklētājiem piedāvā daudzpusīgas ikmēneša programmas, kuras caurvij tematiska un vienmēr mainīga saistviela. Daudzi ievērojami un šķietami pārāk atklāti kinematogrāfijas darbi lielākoties pat nenonāk līdz mūsu žilbinošajiem ekrāniem. Tāpēc DD kino klubs ir atvērts jebkura garuma mākslas un dokumentālajām filmām, kā arī eksperimentālajām īsfilmām un video, kuri nav raduši ceļu līdz sabiedriskai demonstrēšanai. Taču kino klubs nebūs tikai kolektīva kino skatīšanās, tās būs arī vieslekcijas, sarunas ar kino pietuvinātiem cilvēkiem un vide domubiedru ideju un viedokļu apmaiņai.

Ieeja: 2 LVL

Adrese: Maskavas iela 12/ korpuss 2, Rīga.
Vairāk: www.dirtydeal.lv"

tas pats DDC mājas lapā un vēl citas lietas.

Latvija un mūzikas menedžaments

Šodien biju aizgājis uz Džona Vebstera (John Webster) lekciju par "Mūzikas menedžamentu. Radošo nozaru konkurētspējas veicināšanu ES kopējā tirgū"

Jāsaka, ka tiešām bija ļoti interesanti un arī tematam atbilstoši. Protams, kā jau britam un cilvēkam ar lielu pieredzi ārā nāca ne tikai pamācības, piemēri un ieteikumi, bet arī ļoti labs un jauks humors. Interesanti bija arī klausītāji, kuru lielāko daļu sastādīja Latvijā pazīstamas sejas, ja ne vispazīstamākās. Tiešām interesanti vērot, ka uz parastu lekciju ierodas sabiedrības skanošais krējums ar menedžeriem u.c. Es, ja godīgi to nebiju gaidījis, taču viss beigās tomēr atkal nostājās vecajās vietās un es savus viedokļus nezaudēju. Pret šiem klātesošajiem.

Gribu vēl. Te viņš pats ņemas.

VARMINTS

Mazs, pusstundu garas multrnītes reklāmas rullītis. Varmints. Pašai filmiņai mūziku sakompōzējis zināmais islandiešu kompozītors Johanns Johannsons. Dažreiz liekas, ka viņa dziesmām pietrūkst vien Bjorkas vokāla. Šad tad viņi abi jau viens un tas pats ir.

Nu, skaisti.

Krekšķis rīklē

Kaut kā nejauki bija paskrējis garām, taču tikai tagad pie apvāršņa nospīdēja Toms Gabels. Pankroka blices Against Me! līderis un vokāls, kurš izdomāja izdot savu solo EP. Kā jau senos laikos. Pasēdēšana pie ugunskura ar zefīriem un vokālu, kas skan kā kaut kas starp Džeisonu Vebliju un Stefanu Dženkinsu (Third Eye Blind) .

Visā visumā, ļoti jauks un pozitīvi enerģisks skaņripulis spīdīgais, kas diezgan augstā lēcienā un ātrā skrējienā pārspēj lielāko daļu mūsdienu pankstila pārstāvju visā pasaulē, gribētos to nosaukt pat par kantrīpanku, ojā. Ar Against Me! tas viss ir vēl jaudīgāks, ticiet man!!

nespēju sev noticēt, bet ģeniāli

Divas jaukas spēlītes, kuras pat es būtu gatavs nopirkt.

FEIST


LIMBO

Es teicu TīĢERA nevis govs!

Nezinu kādēļ, taču šīs nedēļas laikā piens iet kā pa laidienam. Sākot no kaut kādām rīsu auzu pārslu putrām līdz neskaitāmiem pudiņu komplektiem un viediem. Dzeramais, vaniļas, šokolādes. Vēl arī brokastu muslis, tēja un vispār, liekas, ka drīz sākšu maut. bet tas - citu lietu dēļ. Arī.

Neapgraizīti

"Vectēva vakars" ir atgriezies, un ir tik daudz jauku datumu, uz kuriem aiziet!
Jo!

Vai manu vāzīt, ku gardi!

Vakar biju iepēdojis tajā jaunatvērtajā folkklubā "Ala". Tiesa, esmu pabijis arī pirms tam, redzējis to bedri, kas tur bija, taču tagad viss tik gaišs, tik gaišs.

BET runa nav par to. Ar mani bija atnācis viens norvēģis, kuram un vēl arī Anitai es biju paspējis parādīt dažas jaukas vietas Rīgā. Un mums abiem nācās redzēt patiesi burvīgu maltīti un, protams, arī apēst. no tā visa, raupjā, latviskā, eļļainā un milzīgā ēdiena, ko mums pasniedza, mēs bijām paēduši ka nu tikai. Un, ja nemaldos, pat labi gribēdams, vairāk par 5 latiem samaksāt nevajadzēs. Tas ir gan ēdiens, gan uzdzeramais, pie reizes te ir arī Brengulis.

Es paņēmu vistas vēderu ar sautētiem kāpostiem un kartupeļu biezeni + dabīgu augu tēju.

Viņam tika kaut kāds tur apetaizers, par kuru man nebija īpašas intereses, taču pēc tam nāca milzīgs cāļa stilbs ar ceptiem kartupeļiem un atsevišķi biķerītī sacepti sasautēti dārzeņi&Co.

MaMaMaMārvelous.

Bet viņiem gan pie vienas lietas ir jāpiestrādā - pie ēdienkartēm svešvalodās un anģlu valodas prasmēm. Tā varētu piesaistīt daudz, daudz vairāk klientu, jo vieta un virtuve tiešām ir laba. Pacentieties, ja? Bet, ja gribat būt sasodīti nacionālistiski, dibiniet partiju.

Antikrīzes muzikālais antifrīzs (jums sāpēs)

Lieki piebilst, ka šogad mūzikas bija tik daudz kā vēl nekad agrāk. Iespējams, ka to pašu mēs varēsim teikt arī nākošgad, taču tāda ir tendence – cilvēki atrod arvien vairāk laika, lai pieķertos pie kādas skanošas pagales un izdabūtu ārā tādas skaņas, kas patīk citiem. Muzikāli samudžināts gada sākums noveda pie patiešām skaidriem dimantiem šī, 2009. gada, pasaules mūzikas krāsainajā plenērā. Šķiet, krīzes situācija vēl vairāk saasinājusi ļaužu domāšanu, un mēs esam sākuši domāt racionāli līdz pašiem nervu galiem, nonākot pie milzīgiem talantu slīpējumiem. Neskaitāmi daudz jaunatklājumu, novēlotu atklājumu un dažu jau par klasiķiem atzītu mākslinieku albumu izdošana – tas viss zemāk. Uzskates materiālu gan vairāk kā saprašanas.

Jaunatklājumi: Deju zālē lauž grīdas.

Pagājušajā gadā pasaules (un ne tikai) mūzikas industrijā diezgan spēcīgi un skaļi ienāca vairāki deju un ķermeņkustināmo dziesmu radītāji, no kuriem, manuprāt, var izcelt Miike Snow, Moby Dictator, La Roux, YACHT un Health, bet par nelaimi visiem tiem, kas palika aiz strīpas lielās konkurences dēļ.

Kad Miike Snow iekaroja ne tikai Eiropas, bet arī pasaules popdeju grīdas ar dziesmu “Animal”, viņiem paredzēja izcilu un spožu gadu. Nevar šaubīties, ka tas tā arī ir noticis. Un protams, patīk arī romantisku noskaņu meklētājiem. Iespējams tādēļ, ka grupas dziesmu radītājs un arī izdziedātājs amerikānis Endrjū Vjatts (Andrew Wyatt) gan izskatās, gan arī izklausās pēc Sebastjana Telljera, tā kā arī par turpmāko popularitāti nav jāšaubās. “Miike Snow” galvenais trumpis varētu būt īpašā pārējo dalībnieku zviedru alternatīvā elektroseja apvienojumā ar perfektu angļu valodu (kas viņiem tāpat dziesmās nemaz neklibo) un neparasto Vjatta balss tembru un inovācijām. Video – black&blue. Lieliski, intelektuāli un ar noskaņām.

Esmu drošs, ka, ja nebūtu ieradies uz Somu kultūras darboņu izstādi Rīgas mākslas telpā, noteikti vēl aizvien nezinātu, kādu turbotranselektrosinthipopreiva monstru Somija slēpj savās ziemeļbriežu ādās. Šīs izstādes atklāšanā manas ausis burtiski aizmigloja parasti dažādu mākslas instalāciju meistars bet dažreiz bezgala enerģisks dīdžejs Moby Dictator. Tomas Laitinens (Tuomas Laitinen) var vārda vistiešākajā nozīmē “ņemt un noraut jumtu” jebkurā vietā, kur cilvēki ir paspējuši jau iesildīties ar iesildošiem dzērieniem un nebaidās no skaļruņu konstantiem triecieniem. Aizsvilties liek arī pats Laitinens, kurš, jau nosvīdis pie pirmās dziesmas, kā bārdains kaimiņu onkulis ņemas ap vokoderiem, vinilu un vēl kaut ko citu. Un jā, pie reizes, kad iegribas, vai dziesmā paredzēts, ko iedzied mikrofonā.

Ar lielu MySpace palīdzību, tobrīd tikai divdesmit gadu vecā britu Eleonora Džeksone (Eleanor Jackson) no pavisam parastas rudas folkmeitenes ar Džoniju Mičelu priekšplānā, satiekot Benu Lengmaidu, pārvērtās par sintīpopa triecienduetu La Roux (lūdzu nesitiet, patiesas franču valodas cienītāji, bet šķiet, ka visvienkāršak izrunā La Rū) sekojot labākajās The Human League, Depeche Mode un Erasure tradīcijās. Ļoti nepiespiests skanējums, moderns tieši šim laikmetam un arī labi noaranžēts izpildījums. Jācer vien, ka pēc superlielā hīta “Bulletproof” viņas popularitāte augs līdzās arī muzikālajai kvalitātei.

Šogad Latvijas publiku vienkārši iznīcināja amerikāņu elektroniskais duets YACHT, kas varbūt tik spēcīgs neizklausās nu jau pērnajā albumā “See Mystery Lights”, taču uz nelielās Spīķeru koncertzāles skatuvītes satrieca visus gada dejojamos notikumus līdz pamatiem. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Džonas Bektolta (Jona Bechtolt) jaunizceptais projekts (pirms tam mūzikas arēnā cīnijies ar grupējumu “The Blow”) kopā ar Klēru Evansu (Claire Evans) ir viens no šī gada vispārliecinošākajiem jaunajiem mūzikas ironijas un kulta kultivēšanas pārstāvjiem, jo veselīga humora deva seko aiz katra abu Oregonas iedzīvotāju soļa. Protams, pats Džona jau tā ir pārdzēries “The Talking Heads” spēcinošos eliksīrus, tad vairs nav šaubu, kāpēc tā.

Lai gan jau paspējuši ierakstīties pasaules mūzikas šīs desmitgades nogales vēsturē kā, iespējams, vieni no panākumu pilnākajiem noise dancerock pārstāvjiem, HEALTH nedomāja apstāties pie 2007. gada debijas albuma, un tāpēc šogad izcepa jaunu ierakstu “Get Color”. Nez vai šīs mūzikas formāts iederēsies ballītēs ar meitenēm augstpapēžu kurpītēs un dzerot Malibu kokteiļus vai vismaz “Chalsberg” alu, taču pie normālas kratīšanās pašas ballītes karstumā prasmīgu dīdžeju rokās šie amerikāņi liks asinīm riņķot straujāk. Ļoti dinamiski piesaistoši un enerģizējoši.

Jaunatklājumi: Maiguma izpausmes un citi zvēri.

Gribēdams sadalīt un atdalīt visus tos vārdus, kas šajā gadā burtiski ir sabrukuši uz galvas kā malkas strēķis uz peles, nācās krietni piepūlēties, jo ideju šogad mums tik tiešām ir daudz. Sākot no pavisam kautras ģitāras līdz pat nedaudz psihodēliskām indiskimodernizētām skaņām.

Kad “Lonesome music” savā blogā ieminējās par Čārliju Vadhamsu (Charlie Wadhams), tajā izleca tikai kāda pavisam skaista un nedaudz sērīga dziesma “Darkness”.

Taču aiz viņa vārda slēpjas daudz dziļākas moderno melanholisko “valšu” melodijas, papildinātas ar siltu, aizsmakušu balsi, desmit gadu garumā un ar dažādām apvienībām, kas apkopotas divos mazos vinilos, no kuriem pēdējais “In A Goldmine” iznācis pašā 2008./2009. gadu mijā. Dziesmas vieglam un arī saldam vakaram vientulībā/divtulībā/arī trīstulībā, ja esi savā ziņā moderns.

“Six Organs Of Admittance” man līdz šim nebija pazīstams, ja vien latviešu savdabīgs “Skaņu Meža” analogs Lielbritānijā “Miles of Smiles” nepiespēlētu šo, Bena Časnija (Ben Chasny) vadīto monologu ar ģitāru, kur viņš paspēj ierunāt vairākas balsis, plus vēl, iespējams, mēģināt arī ar vēderu. Vienpadsmit gadus ilgā karjera ir pārlādēta ar dažnedažādiem ierakstiem un EP platēm, kuru skaits šķiet, pārsniedz divus dučus (par to esmu pārliecināts), bet šajā gadījumā kvantitāte nenozīmē norietu. Časnijam piemīt tā lieliskā īpašība - “solo mākslinieks”, kas viņam atļauj izpausties līdz pašiem sirds dziļumiem kā pats vēlas, sākot no klusa klusītiņa ambient, cauri tādam nelielam poprokam, un noslēdzot ar plēsonīgu drone un psihodēliju. Piedāvāju jums arī diezgan psihodēlisku un jaudīgu gabalu no pēdējā nopietna lieluma labuma “Shelter From The Ash” (2007).

Tik pat vientuļš, taču radošs ir Dānijā mītošais amerikānis Peter Broderick, kuram šogad teju paliks divdesmit trīs, un kurš, ir piedalījies dāņu “Efterklang” muzikālajos meklējumos, kā arī M.Ward un Lauras Gibsones muzikālajās sesijās, līdz beidzot atradis pats sevi. Vairāki mazāki un lielāki projektiņi vainagojušies ar arī vairākiem sirdi plosošām un ziemas miera un sniega vieglā smaguma pārpilnām vēsmām. Jā, iespēlē pilnīgi visu, ko jūs dzirdat un iespēlē tā, ka gribās klausīties vēl un vēl. Nedaudz gan izklausās pēc Jose Gonzales, taču tas aizmirsta pēc katras, šaubu radošās dziesmas divdesmit trešās sekundes. Vai varbūt trīsdesmit otrās.

Toties kāds cits ģitārspēlmanis vārdā Javier de Prado neplāno kļūt par Ziemassvētku rūķi vai Lieldienu trusīti, bet visu, kas ir apkārt, vienkārši satriec ar savu spāniski velnišķīgo raksturu un dziesmām. Dzīvajā, tāpat kā norādītajā video, viņš izklausās vēl ellišķīgāk. Bija tas gods noklausīties un ziniet ko, viena ģitāra, ģeniālas idejas un pāris pedāļu, un tev ir koris ar dīvaini pļāpājošiem cilvēkiem un pāris ģitārām piedevās. Savienojumā ar viņa raksturu – labākais šī gada pārsteigums. Video - Toda la Basura en tu interior. Laikam burtiski un viņam pa prātam būs - “Visi sūdi tevī pašā”. Tur Prado vēl ir tāds mierīgs.

Kā paši “The Alps” saka: “Sun-drenched progressive pop for the Italian horror film you never knew existed... “ Kad izdzirdēju pirmo dziesmu bosanovas raudzē “A manh Na Praia” no aizpērnā Sanfrancisko trio albuma “III”, nevarēju saprast, kāpēc šāds ievads. Tikai vēlāk, turpinot ar pārējiem skaņdarbiem, apziņa sliecās ticēt. Nenoteikts psihodēliskais poproks, kas šad tad skan kā “Air”, šad tad kā “Elbow” (kaut gan nojausma vēsta, ka tur, otrā pasaules galā, viņi neko tad par tādu Gaju Gārviju un viņa blici nezināja)un šad tad kā nākošais mākslinieks, ko pieminēšu. Palīdz no rītiem piecelties, taču ne izkāpt no gultas. Dažreiz to arī vajag un pietiek.

Nav ne jausmas, vai “The Alps” ir ietekmējušies no Bila Frisela (Bill Frisell), taču šis mūziķis pie apvāršņa manā muzikālajā 2009. gada pasaulē paspīdēja vēlāk. Taču, var jau noprast, kurš no kura mācās.

Ierakstījis jaunu albumu “Disfarmer” Bils pierāda, ka pēc vairāk kā 25 gadu karjeras vēl aizvien ir spēcīgs ģitāras spēlētājs, protams nu jau diezgan mierīgs. Par to arī šī ieraksta stāsts par drūmo, šķiet, divdesmitā gadsimta sākumu Amerikā un sajūtām, kas rodas, to izzinot. Neklausīties, ja ciešat no dižķibeles, var sariesties asaras.

Turpretī kāds cits somu ģitārists vārdā Jukka Karjalainens (Jukka Tapio Karjalainen), kuru tajā ziemeļvalstī jaunībslaikos sauca par pašmāju Brūsu Springstīnu, neplāno raudāt, tāpēc pirms pāris gadiem izdeva ņammīgu badžo albūmu “Lännen-Jukka”. Nosaukums tāds ne velti – Lēnens Jukka bija līdzīga tipa mūziķis, tāpēc, pēc viņa nāves Karjalainens dziesmas pārrakstīja pa savam. Pontikkapoika. Blēņdaris. Beidzot Somu – Latviešu vārdnīca noder. Gaumīgš si gada atklājums.

Visbeidzot gribētu izcelt kādus patiešām savdabīgus puišus, kurus varētu nosaukt par slīpētiem un audzinātiem “Rama Dance” - “Aradhna”. Puši no Cincinati Amerikā pašā gada nogalē sagādāja arīdzan lielu sajūsmu, jau desmit gadus kausējot tradicionālo Indijas mūziku ar down-tempo, americana, acoustic un folk. Piedzīvojums ir burvīgs. Sākot no “Deep Jale” līdz “Amrit Vani”. Šo gan neņemšos tulkot, tieciet paši galā.

Gada albumi: Zināmas vērtības.

Kā jau vienmēr ir bijis zināms, tad jēlkādu topu sastādīšana man kā vienmēr ir milzīgs klupšanas akmens. Tāpēc mēģināšu iepazīstināt ar ierakstiem, kas paši ir iegājuši sirdī, tā teikt. Ļoti daudzi vēl nemaz nav noklausīti, tāpēc nespriediet pēc šiem visu mūzikas vēsturi šogad.

• 
  
  
  
  Kopš debijas albuma Jack Penate ir manāmi audzis un šogad klajā laida savu jauno un tiešām lieliski nostrādāto (mazāk bērnisķīgi popsīgo) plati “Everything is New”. Pati pirmā topdziesma vēl tagad skan galvā un sazīmējas kopā ar video.
  
  

• 
  
  
  
  Fool's Gold. Un ne jau kāds iezis vai “The Stone Roses” 1989. gada singls. Tas ir albums, kas nosaukts pašas grupas vārdā, kura nāk no mūžīgās laimes pilsētas Losandželosas. Vesels kameransamblis, kurš nodarbojas ar tropisko āfrikāņu ritmu apvienošanu ar modernajiem surfroka ritmiem. Nedaudz līdzīgi šī stila atjaunotājiem “Vampire Weekend”. Taču ļoti krāsaini, tikpat krāsaini kā albuma vāciņš. Un jā, dzied šie ēbreju valodā.
  
  

• 
  
  
  
  28. aprīlis bija diena, kad, liekas visa pasaule atkal aiz sajūsmas nomira, un Boba Dilana vispatiesākie fani izplūda asarās – tieši šajā dienā iznāca dižgara trīsdesmit trešais albums “Together Through Life”. Un atkal mums nav ko teikt, jo tas, ko dara šis cilvēks, ir neiedomājami. Kad Facebook fanu profilā pēkšņi parādījās pirmais singls “Beyond Here Lies Nothin”, zeme apgriezās kājām gaisā, Dilans paņēma visas pirmās vietas un tauta izgāja no mājām raudādama. Un nemaz neizklausās banāli, ka šis vecmeistars dzied par jauku un jauneklīgi enerģisku mīlestību, kas tomēr apvijas ar viņa karjeras sākumposma liriku dziļo poētismu un filozofiju. Un jā, paspēja arī pēc 14 gadu pauzes safilmēties videoklipā un izdot Ziemassvētku plati. Ģeniāli.
  
  

• 
  
  
  
  Pārsteiguši mani jau 2008. gadā, arī nākošajā “Wild Beasts” turpināja tricināt prātā palikušās atmiņas un apaudzēt ar jaunām. Albums “Two Dancers” ietur tikpat lielisku raudzi kā iepriekšējais, sīki izklāstot katru skaņas niansi un papildinot ar tik tiešām unikālu balss tembru. Nedaudz indi, operas un matemātikas.
  
  

• 
  
  
  
  Grizzly Bear. “Veckatimest”. Šķiet, ka vairāk par šo ierakstu nevar pastāstīt. Iespējams, viens no albumiem pasaulē, kurš topu virsotnēs turas konstanti un nepiekāpīgi. Bet, nav šaubu, ka tas ir apcirsts un novīlēts tā, ka spīd, bet tomēr nedaudz izklausās kā jau arī šajā sakarā neskaitāmi pieminētie “Beach Boys”. Jā, visi smeļas tajos laikos. Un sanāks sasmelt lieliski. Šajā dziesmā tas ir dzirdams ļoti labi.
  
  

• 
  
  
  
  Un šis krājās veselus divdesmit gadus. Pašmāju, bet daudz klejojošais blūza ģitārists un dziedātājs Alis P arīdzan izdeva vienkārši fantastisku plati “Uz priekšu”. Saka, ka blūzs, tas esot tad, kad “labam cilvēkam ir slikti”. Par to es nevaru būt drošs, klausoties Gundaru Rulli, taču arī zem albuma 12 dziesmām slēpjas sava veida smagums, taču ar lielu enerģijas šāviņu, kuru viens no Latvijas labākajiem ģitāristiem izlādē tieši skaļruņu izbolītajās acīs. Ilgi neredzētas kvalitātes ieraksts tepat, pie savējiem.
  
  

• 
  
  
  
  Pie EP albuma šogad tika arī indī eksperimentētāju grandi amerikāņi “Modest Mouse”. Visādā ziņā “No One's first, but you're next” ļoti labi nostrādāts, mazliet Green Peace” nostaļģiskajā un drūmajā troksnīgā stilā ieturēts melodisks ieraksts. Plašāku atzinību gan paspēja iegūt ar videoklipu dziesmai “King Rat”, pie kura režisēšanas klāt bija ķēries pats nelaiķa Hīts Ledžers, bet tomēr nepaspēja pabeigt. Taču, ļoti jauks pārdzīvojums ausīm normālas plates lielumā, jo tajā iekļautas arī dziesmas, kas nespēja iekļūt divās iepriekšējās. Brīdinu, ka klips ir diezgan “atklāts”.
  
  

Gada performances:

Ļoti īsi un konkrēti. Atskatoties uz pagājušā gada diezgan tukšo sākumu, taču pārbāztajām beigām, tomēr izkristalizējas divi koncerti, kurus es nebiju gaidījis kā graujošus. Tiesa, varbūt nedaudz biju, taču ne tādā mērā. Pirmais no tiem - “Sons of Noel and Adrian” Positivus festivālā un Orens Ambarči Anglikāņu baznīcā. Tiesa, divi pilnīgi atšķirīgi mūzikas gājumi, taču labs koncerts taču ir tāds, kad tu, muti vaļā skaties, un pēc tam, beigās nesaproti, kas ar tevi notika, taču vienu gan zini – bija neiedomājami iespaidīgi. Taču viens abiem māksliniekiem ir kopīgs – dzīvajā tas viss izklausās satriecoši. Albumā, ja tev ir milzīgas tumbas un spīdoša stereosostēma. Tad varbūt.

Kas vēl šajā gadā. Arī Ramona Cordova, FLAIRS, Jesse Cook, Stereo Hypnosis, Jeremy Jay, johnnytwentythree, Rob St John, Yael Deckelbaum, Thomas Dybdahl, ViaRei un Helios. Nu ko jums vēl varu pateikt. Izdomājiet, ko ar visu šito tagad darīsiet. Un vispār, šī gada albumi te.

Jaunie talanti

Jau galīgi biju aizmirsis, taču pašā 2009. gada izskaņā aizdevos uz Latvijas Mākslas akadēmijas ikgadējo mākslinieku/mākslas/tirgus parādi "Jarmarka". Pavisam līdz galam no tiem miļijoniem darbu, kas tur atradās, izkristalizējās, lai cik ironiski nebūtu (iepriekšējā gadsimta sākumā valdīja kungi) tikai dāmas:


Kristīne Kvitka - darbi ļoti labi ieturēti ekspresionisma, nedaudz fovisma un naivisma tradīcijās, taču tās smagnējās un ar bieziem triepieniem radītās gleznas, kas uzreiz paliek atmiņā, ir diezgan lielas pateicības vērtas un iegulst atmiņā. Tāpēc žetons.

Jekaterina Razina un Kristīne Luīze Avotiņa - abām rakstutīgas ļoti tiešas krāsu laukumu kombinācijas, kurās ēnas vai citas telpiskās detaļas aizstātas ar dažādu toņu fragmentiem. Visādā ziņā lielāks favorīts ir Jekaterina, jo viņā valdi ļoti neapstādināma mežonība, un, skatoties uz darbiem, nedaudz paliek pat bail. Avotiņai arī sanāk labi, bet dažreiz kaut kas, pēc manām domām, tur neštīmē.


Alise Mediņa - mana "jārmarkas" favorīte, kas izpaužas gan milzīgi milzīgā audeklā, zīmējot, iespējams, grobiņas vēja ģeneratorus ar debesīm kā pirms vētras Karolīnā, vai arī ar sīkām aplikācijām, tā likās un ļoti izteiktiem melnbaltiem darbiem. Izteikts talants un mana subjektīvā prīze.

Vēl pāris vārdu - Anna Laicāne, Irina Ošleja, Evija Kulmane, Agnese Stabiņa.

Pirmie kucēni palika dzīvi (bet mazliet slīka arī)

Nu,beidzot tas ir noticis. Pēc milzīga laika posma (kāds pusotrs gads, varbūt pat vairāk), kurā ritēja dažnedažādu programmu konceptu, ideju un formu metināšana ar piesaistošajiem sponsoru līdzekļiem, tiesa, bez panākumiem, šonakt beidzot nonācu oficiāli atzīmētā Dīdžejiņa krēslā, lai novadītu savu vēlas nakts pārraidi "Mirklis pirms Miera" (MpM)

Bija forši. Labi. Un diezgan arī kvalitatīvi. Apzinos pāris lietiņas, pie kurām jāpiestrādā, bija vairākas kļūdas (pārskatīšanās rezultātā), bet tā - esmu apmierināts. Cerams, ka tagad radioNABA pasteigsies ar MpM ietvara izveidošanu, lai var sākt iekšā plejlistes un, pats galvenais, sākt diskusijas. Tas ir tiešām svarīgi

Mirklis pirms miera. Muzikāls raidījums tiem, kuri grib aizmigt mierīgi.
93.1 FM radio NABA
24:00

Ar sitienu zem nullītes

Par "Delphic" biju dzirdējis jau agrāk un sev mēdzu iegalvot, ka šo grupu notiekti ir jāizošņā. Viss, protams, pavisam muļķīgi un neattaisnojami tika atlikts, līdz vecgada vakarā viņi atkal parādījās pie apvāršņa. laikam ar šo. Nu tad lūdzu. Doubt.



Kāpēc sitiens zem nullītes? Jaunais albums "Acolyte" tiks izdots tieši paša jaungada ieskaņā - 11.janvārī.

Krīzes gada muzikanti

Tātad, Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva. Apakšā vērojami interesējošie un kompetentie saraksti. Izteikšu savas prognozes, tad arī varēsim salīdzināt. Zils - kurš iegūs, melns - mans favorīts. Ja ir tikai zils, tad iegūs favorīts.

Labākais Roka albums

"Dzelzs Vilka teātris" - Dzelzs Vilks
"Vadu" - Sattelites LV
"Uz priekšu" - Alis P
"Ģeometrija" - Astro'n'out
"Lidojums" - Iedomu spārni

Labākais Pop albums

"Ziemasskaņas" - Linda Leen
"Ieelpots" - Igo
"Dvēselīte" - Aisha
"Nakts vai rīts" - Otra puse
"Nāk nakts" - Jenny May

Labākais Hip Hop albums (NAV FAVORĪTA)

"MM VOL.1" - MM
"Zakarijs P" - Edavārdi
"Cool&Sentimental" - Rassel
"Sapņu bulvāris" - Reinšteins
"Gatis Irbe" - Gacho

Labākais Deju mūzikas albums (NAV FAVORĪTA)

"Remixed Thoughts" - The Briefing
"Atspulgi" - Tranzīts
"Something You forgot" - Eddy
"Double B Tonality" - N'works

Labākais šlāgermūzikas albums (WTF)

"No vienas puses pie otras" - Harijs Ozols un Santa Zapacka
"Mēs to sen jau bijām pelnījuši" - Raimonds Pauls, dažādi izpildītāji
"Daugaveņa " - Patrioti LG
"Pārdomu autobuss" - Apvedceļš
"Vakara kokteilis" - Viktors Tilčiks

Labākais kantrī mūzikas albums (WTF)

"Par savējiem" - Tālbraucēji
"Viss vēl būs" - Dakota
"Pēc svētdienas" - Tequila band
"Pārdomu laiks" - Klaidonis

Labākais alternatīvās mūzikas albums (NAV ĪPAŠA FAVORĪTA)

"Bezvadu" - Satellites LV
"Elpo bērns" - Imants Daksis
"BORSH" - Dzelzs vilks un Forshpil
"Recipe of the Golden dream" - Tribes of the city
"Astro' Acoustic" - Astro'n'out

Labākais tautas mūzikas albums

"Te man tika" - Baļķi
"Dziesmiņās remdējos" - Sergejs Jēgers, Simfonietta Rīga, Māris Sirmais
"Īsākās nakts dziesmas" - Iļģi
"Es arī" - Valts Pūce un The Shin
"Krusta dancis" - Latvijas Radio koris

Labākais akadēmiskās mūzikas albums (NEESMU KOMPETENTS)

"Šūpuļdziesmas" - Liene Circene
"Imants Kalniņš 4. simfonija" - Ieva Parša, Liepājas simfoniskais orķestris, Imants Resnis
"RIX klavieru kvartets" - Kvartets RIX
"Ekselence" - Žoržs Siksna
"Skaņu labirints" - Ieva Parša un instrumentālais kameransamblis.

Labākais instrumentālās, filmu, vai teātra mūzikas albums

"Very cool people" - Very cool people
"Ienāc manā pasaulē" - Raimons Ozols un mazās Parīzes orķestris
"Vēstules Ziemassvētkos" - Raimonds Tiguls, Rihards Zaļupe, Oskars un Raimonds Petrauski
"Graphis Scripta" - dabas koncertzāle, I. Ulmanis, V.Muktupāvels, R.Muktupāvela u.c.
"Around the world" - Melo-M

Labākais mūzikas albums bērniem (NEESMU KOMPETENTS)

"Pēterītis un Vilks" - Kaspars Upacieris (Ufo), Liepājas Simfoniskais orķestris, Imants Resnis
"Cālīšu pulciņā" - Knīpas un Knauķi
"Leļļu dziesmas" - Raimonds Pauls
"Kā dāvana" - Ance Krauze un Kukaiņi
"Pasaki man un Tev" - Cosmos

Labākais video klips (NAV IEKĻAUTS MANS FAVORĪTS)

"Pirmais" - Sattelites LV
"Saule brida miglājos" - Iļģi
"Paliksim kopā" - Intars Busulis, Vineta Elksne
"Shine like a superstar" - DJ Ella (Bassmonkeys Remix video)
"Kvyk mundir" - Instrumenti

Labākais koncertieraksts video"Dziesma ir spēks! XXIV Vispārējo Latviešu dziesmu un XIV deju svētku skaistākie mirkļi" (NEESMU KOMPETENTS)

Linda Leen "Live at opera"
Intars Busulis "KINO" atskaites koncerts LNO
"Remix" instrumentālais mūzikas koncerts Dailes teātrī
Dabas koncertzāle "Graphis Scripta"

Labākā debija:

100 baltas dvēseles - albums "Jūtīgs un atdalīts"
Very cool people - albums "Very cool people"
Vītolu ģimene - albums "Pa kādu trauslu pavedienu"
Instrumenti EP "Pandemiya" + Apēst Tevi
Tā Tā Tā - dziesma "Tu esi dinamīts"

Labākā dziesma

"Māšel, nebaidies" - Dzelzs Vilks
"Spoguļoties" - Astro'n'out
"Abakadabra" - Musiqq
"Nakts vai Rīts" - Otra Puse
"Apēst Tevi" - Instrumenti

Par jauno gadu vēlāk!

Un tāpēc es šos čaļus cienu. Sabotage.