Lieki piebilst, ka šogad mūzikas bija tik daudz kā vēl nekad agrāk. Iespējams, ka to pašu mēs varēsim teikt arī nākošgad, taču tāda ir tendence – cilvēki atrod arvien vairāk laika, lai pieķertos pie kādas skanošas pagales un izdabūtu ārā tādas skaņas, kas patīk citiem. Muzikāli samudžināts gada sākums noveda pie patiešām skaidriem dimantiem šī, 2009. gada, pasaules mūzikas krāsainajā plenērā. Šķiet, krīzes situācija vēl vairāk saasinājusi ļaužu domāšanu, un mēs esam sākuši domāt racionāli līdz pašiem nervu galiem, nonākot pie milzīgiem talantu slīpējumiem. Neskaitāmi daudz jaunatklājumu, novēlotu atklājumu un dažu jau par klasiķiem atzītu mākslinieku albumu izdošana – tas viss zemāk. Uzskates materiālu gan vairāk kā saprašanas.
Jaunatklājumi: Deju zālē lauž grīdas.
Pagājušajā gadā pasaules (un ne tikai) mūzikas industrijā diezgan spēcīgi un skaļi ienāca vairāki deju un ķermeņkustināmo dziesmu radītāji, no kuriem, manuprāt, var izcelt Miike Snow, Moby Dictator, La Roux, YACHT un Health, bet par nelaimi visiem tiem, kas palika aiz strīpas lielās konkurences dēļ.
Kad Miike Snow iekaroja ne tikai Eiropas, bet arī pasaules popdeju grīdas ar dziesmu “Animal”, viņiem paredzēja izcilu un spožu gadu. Nevar šaubīties, ka tas tā arī ir noticis. Un protams, patīk arī romantisku noskaņu meklētājiem. Iespējams tādēļ, ka grupas dziesmu radītājs un arī izdziedātājs amerikānis Endrjū Vjatts (Andrew Wyatt) gan izskatās, gan arī izklausās pēc Sebastjana Telljera, tā kā arī par turpmāko popularitāti nav jāšaubās. “Miike Snow” galvenais trumpis varētu būt īpašā pārējo dalībnieku zviedru alternatīvā elektroseja apvienojumā ar perfektu angļu valodu (kas viņiem tāpat dziesmās nemaz neklibo) un neparasto Vjatta balss tembru un inovācijām. Video – black&blue. Lieliski, intelektuāli un ar noskaņām.
Esmu drošs, ka, ja nebūtu ieradies uz Somu kultūras darboņu izstādi Rīgas mākslas telpā, noteikti vēl aizvien nezinātu, kādu turbotranselektrosinthipopreiva monstru Somija slēpj savās ziemeļbriežu ādās. Šīs izstādes atklāšanā manas ausis burtiski aizmigloja parasti dažādu mākslas instalāciju meistars bet dažreiz bezgala enerģisks dīdžejs Moby Dictator. Tomas Laitinens (Tuomas Laitinen) var vārda vistiešākajā nozīmē “ņemt un noraut jumtu” jebkurā vietā, kur cilvēki ir paspējuši jau iesildīties ar iesildošiem dzērieniem un nebaidās no skaļruņu konstantiem triecieniem. Aizsvilties liek arī pats Laitinens, kurš, jau nosvīdis pie pirmās dziesmas, kā bārdains kaimiņu onkulis ņemas ap vokoderiem, vinilu un vēl kaut ko citu. Un jā, pie reizes, kad iegribas, vai dziesmā paredzēts, ko iedzied mikrofonā.
Ar lielu MySpace palīdzību, tobrīd tikai divdesmit gadu vecā britu Eleonora Džeksone (Eleanor Jackson) no pavisam parastas rudas folkmeitenes ar Džoniju Mičelu priekšplānā, satiekot Benu Lengmaidu, pārvērtās par sintīpopa triecienduetu La Roux (lūdzu nesitiet, patiesas franču valodas cienītāji, bet šķiet, ka visvienkāršak izrunā La Rū) sekojot labākajās The Human League, Depeche Mode un Erasure tradīcijās. Ļoti nepiespiests skanējums, moderns tieši šim laikmetam un arī labi noaranžēts izpildījums. Jācer vien, ka pēc superlielā hīta “Bulletproof” viņas popularitāte augs līdzās arī muzikālajai kvalitātei.
Šogad Latvijas publiku vienkārši iznīcināja amerikāņu elektroniskais duets YACHT, kas varbūt tik spēcīgs neizklausās nu jau pērnajā albumā “See Mystery Lights”, taču uz nelielās Spīķeru koncertzāles skatuvītes satrieca visus gada dejojamos notikumus līdz pamatiem. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Džonas Bektolta (Jona Bechtolt) jaunizceptais projekts (pirms tam mūzikas arēnā cīnijies ar grupējumu “The Blow”) kopā ar Klēru Evansu (Claire Evans) ir viens no šī gada vispārliecinošākajiem jaunajiem mūzikas ironijas un kulta kultivēšanas pārstāvjiem, jo veselīga humora deva seko aiz katra abu Oregonas iedzīvotāju soļa. Protams, pats Džona jau tā ir pārdzēries “The Talking Heads” spēcinošos eliksīrus, tad vairs nav šaubu, kāpēc tā.
Lai gan jau paspējuši ierakstīties pasaules mūzikas šīs desmitgades nogales vēsturē kā, iespējams, vieni no panākumu pilnākajiem noise dancerock pārstāvjiem, HEALTH nedomāja apstāties pie 2007. gada debijas albuma, un tāpēc šogad izcepa jaunu ierakstu “Get Color”. Nez vai šīs mūzikas formāts iederēsies ballītēs ar meitenēm augstpapēžu kurpītēs un dzerot Malibu kokteiļus vai vismaz “Chalsberg” alu, taču pie normālas kratīšanās pašas ballītes karstumā prasmīgu dīdžeju rokās šie amerikāņi liks asinīm riņķot straujāk. Ļoti dinamiski piesaistoši un enerģizējoši.
Jaunatklājumi: Maiguma izpausmes un citi zvēri.
Gribēdams sadalīt un atdalīt visus tos vārdus, kas šajā gadā burtiski ir sabrukuši uz galvas kā malkas strēķis uz peles, nācās krietni piepūlēties, jo ideju šogad mums tik tiešām ir daudz. Sākot no pavisam kautras ģitāras līdz pat nedaudz psihodēliskām indiskimodernizētām skaņām.
Kad “Lonesome music” savā blogā ieminējās par Čārliju Vadhamsu (Charlie Wadhams), tajā izleca tikai kāda pavisam skaista un nedaudz sērīga dziesma “Darkness”.
Taču aiz viņa vārda slēpjas daudz dziļākas moderno melanholisko “valšu” melodijas, papildinātas ar siltu, aizsmakušu balsi, desmit gadu garumā un ar dažādām apvienībām, kas apkopotas divos mazos vinilos, no kuriem pēdējais “In A Goldmine” iznācis pašā 2008./2009. gadu mijā. Dziesmas vieglam un arī saldam vakaram vientulībā/divtulībā/arī trīstulībā, ja esi savā ziņā moderns.
“Six Organs Of Admittance” man līdz šim nebija pazīstams, ja vien latviešu savdabīgs “Skaņu Meža” analogs Lielbritānijā “Miles of Smiles” nepiespēlētu šo, Bena Časnija (Ben Chasny) vadīto monologu ar ģitāru, kur viņš paspēj ierunāt vairākas balsis, plus vēl, iespējams, mēģināt arī ar vēderu. Vienpadsmit gadus ilgā karjera ir pārlādēta ar dažnedažādiem ierakstiem un EP platēm, kuru skaits šķiet, pārsniedz divus dučus (par to esmu pārliecināts), bet šajā gadījumā kvantitāte nenozīmē norietu. Časnijam piemīt tā lieliskā īpašība - “solo mākslinieks”, kas viņam atļauj izpausties līdz pašiem sirds dziļumiem kā pats vēlas, sākot no klusa klusītiņa ambient, cauri tādam nelielam poprokam, un noslēdzot ar plēsonīgu drone un psihodēliju. Piedāvāju jums arī diezgan psihodēlisku un jaudīgu gabalu no pēdējā nopietna lieluma labuma “Shelter From The Ash” (2007).
Tik pat vientuļš, taču radošs ir Dānijā mītošais amerikānis Peter Broderick, kuram šogad teju paliks divdesmit trīs, un kurš, ir piedalījies dāņu “Efterklang” muzikālajos meklējumos, kā arī M.Ward un Lauras Gibsones muzikālajās sesijās, līdz beidzot atradis pats sevi. Vairāki mazāki un lielāki projektiņi vainagojušies ar arī vairākiem sirdi plosošām un ziemas miera un sniega vieglā smaguma pārpilnām vēsmām. Jā, iespēlē pilnīgi visu, ko jūs dzirdat un iespēlē tā, ka gribās klausīties vēl un vēl. Nedaudz gan izklausās pēc Jose Gonzales, taču tas aizmirsta pēc katras, šaubu radošās dziesmas divdesmit trešās sekundes. Vai varbūt trīsdesmit otrās.
Toties kāds cits ģitārspēlmanis vārdā Javier de Prado neplāno kļūt par Ziemassvētku rūķi vai Lieldienu trusīti, bet visu, kas ir apkārt, vienkārši satriec ar savu spāniski velnišķīgo raksturu un dziesmām. Dzīvajā, tāpat kā norādītajā video, viņš izklausās vēl ellišķīgāk. Bija tas gods noklausīties un ziniet ko, viena ģitāra, ģeniālas idejas un pāris pedāļu, un tev ir koris ar dīvaini pļāpājošiem cilvēkiem un pāris ģitārām piedevās. Savienojumā ar viņa raksturu – labākais šī gada pārsteigums. Video - Toda la Basura en tu interior. Laikam burtiski un viņam pa prātam būs - “Visi sūdi tevī pašā”. Tur Prado vēl ir tāds mierīgs.
Kā paši “The Alps” saka: “Sun-drenched progressive pop for the Italian horror film you never knew existed... “ Kad izdzirdēju pirmo dziesmu bosanovas raudzē “A manh Na Praia” no aizpērnā Sanfrancisko trio albuma “III”, nevarēju saprast, kāpēc šāds ievads. Tikai vēlāk, turpinot ar pārējiem skaņdarbiem, apziņa sliecās ticēt. Nenoteikts psihodēliskais poproks, kas šad tad skan kā “Air”, šad tad kā “Elbow” (kaut gan nojausma vēsta, ka tur, otrā pasaules galā, viņi neko tad par tādu Gaju Gārviju un viņa blici nezināja)un šad tad kā nākošais mākslinieks, ko pieminēšu. Palīdz no rītiem piecelties, taču ne izkāpt no gultas. Dažreiz to arī vajag un pietiek.
Nav ne jausmas, vai “The Alps” ir ietekmējušies no Bila Frisela (Bill Frisell), taču šis mūziķis pie apvāršņa manā muzikālajā 2009. gada pasaulē paspīdēja vēlāk. Taču, var jau noprast, kurš no kura mācās.
Ierakstījis jaunu albumu “Disfarmer” Bils pierāda, ka pēc vairāk kā 25 gadu karjeras vēl aizvien ir spēcīgs ģitāras spēlētājs, protams nu jau diezgan mierīgs. Par to arī šī ieraksta stāsts par drūmo, šķiet, divdesmitā gadsimta sākumu Amerikā un sajūtām, kas rodas, to izzinot. Neklausīties, ja ciešat no dižķibeles, var sariesties asaras.
Turpretī kāds cits somu ģitārists vārdā Jukka Karjalainens (Jukka Tapio Karjalainen), kuru tajā ziemeļvalstī jaunībslaikos sauca par pašmāju Brūsu Springstīnu, neplāno raudāt, tāpēc pirms pāris gadiem izdeva ņammīgu badžo albūmu “Lännen-Jukka”. Nosaukums tāds ne velti – Lēnens Jukka bija līdzīga tipa mūziķis, tāpēc, pēc viņa nāves Karjalainens dziesmas pārrakstīja pa savam. Pontikkapoika. Blēņdaris. Beidzot Somu – Latviešu vārdnīca noder. Gaumīgš si gada atklājums.
Visbeidzot gribētu izcelt kādus patiešām savdabīgus puišus, kurus varētu nosaukt par slīpētiem un audzinātiem “Rama Dance” - “Aradhna”. Puši no Cincinati Amerikā pašā gada nogalē sagādāja arīdzan lielu sajūsmu, jau desmit gadus kausējot tradicionālo Indijas mūziku ar down-tempo, americana, acoustic un folk. Piedzīvojums ir burvīgs. Sākot no “Deep Jale” līdz “Amrit Vani”. Šo gan neņemšos tulkot, tieciet paši galā.
Gada albumi: Zināmas vērtības.
Kā jau vienmēr ir bijis zināms, tad jēlkādu topu sastādīšana man kā vienmēr ir milzīgs klupšanas akmens. Tāpēc mēģināšu iepazīstināt ar ierakstiem, kas paši ir iegājuši sirdī, tā teikt. Ļoti daudzi vēl nemaz nav noklausīti, tāpēc nespriediet pēc šiem visu mūzikas vēsturi šogad.
Kopš debijas albuma Jack Penate ir manāmi audzis un šogad klajā laida savu jauno un tiešām lieliski nostrādāto (mazāk bērnisķīgi popsīgo) plati “Everything is New”. Pati pirmā topdziesma vēl tagad skan galvā un sazīmējas kopā ar video.
Fool's Gold. Un ne jau kāds iezis vai “The Stone Roses” 1989. gada singls. Tas ir albums, kas nosaukts pašas grupas vārdā, kura nāk no mūžīgās laimes pilsētas Losandželosas. Vesels kameransamblis, kurš nodarbojas ar tropisko āfrikāņu ritmu apvienošanu ar modernajiem surfroka ritmiem. Nedaudz līdzīgi šī stila atjaunotājiem “Vampire Weekend”. Taču ļoti krāsaini, tikpat krāsaini kā albuma vāciņš. Un jā, dzied šie ēbreju valodā.
28. aprīlis bija diena, kad, liekas visa pasaule atkal aiz sajūsmas nomira, un Boba Dilana vispatiesākie fani izplūda asarās – tieši šajā dienā iznāca dižgara trīsdesmit trešais albums “Together Through Life”. Un atkal mums nav ko teikt, jo tas, ko dara šis cilvēks, ir neiedomājami. Kad Facebook fanu profilā pēkšņi parādījās pirmais singls “Beyond Here Lies Nothin”, zeme apgriezās kājām gaisā, Dilans paņēma visas pirmās vietas un tauta izgāja no mājām raudādama. Un nemaz neizklausās banāli, ka šis vecmeistars dzied par jauku un jauneklīgi enerģisku mīlestību, kas tomēr apvijas ar viņa karjeras sākumposma liriku dziļo poētismu un filozofiju. Un jā, paspēja arī pēc 14 gadu pauzes safilmēties videoklipā un izdot Ziemassvētku plati. Ģeniāli.
Pārsteiguši mani jau 2008. gadā, arī nākošajā “Wild Beasts” turpināja tricināt prātā palikušās atmiņas un apaudzēt ar jaunām. Albums “Two Dancers” ietur tikpat lielisku raudzi kā iepriekšējais, sīki izklāstot katru skaņas niansi un papildinot ar tik tiešām unikālu balss tembru. Nedaudz indi, operas un matemātikas.
Grizzly Bear. “Veckatimest”. Šķiet, ka vairāk par šo ierakstu nevar pastāstīt. Iespējams, viens no albumiem pasaulē, kurš topu virsotnēs turas konstanti un nepiekāpīgi. Bet, nav šaubu, ka tas ir apcirsts un novīlēts tā, ka spīd, bet tomēr nedaudz izklausās kā jau arī šajā sakarā neskaitāmi pieminētie “Beach Boys”. Jā, visi smeļas tajos laikos. Un sanāks sasmelt lieliski. Šajā dziesmā tas ir dzirdams ļoti labi.
Un šis krājās veselus divdesmit gadus. Pašmāju, bet daudz klejojošais blūza ģitārists un dziedātājs Alis P arīdzan izdeva vienkārši fantastisku plati “Uz priekšu”. Saka, ka blūzs, tas esot tad, kad “labam cilvēkam ir slikti”. Par to es nevaru būt drošs, klausoties Gundaru Rulli, taču arī zem albuma 12 dziesmām slēpjas sava veida smagums, taču ar lielu enerģijas šāviņu, kuru viens no Latvijas labākajiem ģitāristiem izlādē tieši skaļruņu izbolītajās acīs. Ilgi neredzētas kvalitātes ieraksts tepat, pie savējiem.
Pie EP albuma šogad tika arī indī eksperimentētāju grandi amerikāņi “Modest Mouse”. Visādā ziņā “No One's first, but you're next” ļoti labi nostrādāts, mazliet Green Peace” nostaļģiskajā un drūmajā troksnīgā stilā ieturēts melodisks ieraksts. Plašāku atzinību gan paspēja iegūt ar videoklipu dziesmai “King Rat”, pie kura režisēšanas klāt bija ķēries pats nelaiķa Hīts Ledžers, bet tomēr nepaspēja pabeigt. Taču, ļoti jauks pārdzīvojums ausīm normālas plates lielumā, jo tajā iekļautas arī dziesmas, kas nespēja iekļūt divās iepriekšējās. Brīdinu, ka klips ir diezgan “atklāts”.
Gada performances:
Ļoti īsi un konkrēti. Atskatoties uz pagājušā gada diezgan tukšo sākumu, taču pārbāztajām beigām, tomēr izkristalizējas divi koncerti, kurus es nebiju gaidījis kā graujošus. Tiesa, varbūt nedaudz biju, taču ne tādā mērā. Pirmais no tiem - “Sons of Noel and Adrian” Positivus festivālā un Orens Ambarči Anglikāņu baznīcā. Tiesa, divi pilnīgi atšķirīgi mūzikas gājumi, taču labs koncerts taču ir tāds, kad tu, muti vaļā skaties, un pēc tam, beigās nesaproti, kas ar tevi notika, taču vienu gan zini – bija neiedomājami iespaidīgi. Taču viens abiem māksliniekiem ir kopīgs – dzīvajā tas viss izklausās satriecoši. Albumā, ja tev ir milzīgas tumbas un spīdoša stereosostēma. Tad varbūt.
Kas vēl šajā gadā. Arī Ramona Cordova, FLAIRS, Jesse Cook, Stereo Hypnosis, Jeremy Jay, johnnytwentythree, Rob St John, Yael Deckelbaum, Thomas Dybdahl, ViaRei un Helios. Nu ko jums vēl varu pateikt. Izdomājiet, ko ar visu šito tagad darīsiet. Un vispār, šī gada albumi te.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru