Vai kas nogājis greizi. “Positivus” fenomens.

Festivālā “Positivus” līdz šim neesmu bijis vien reizi. Tas bija pirmais gads, un ar nožēlu varu teikt, tas noteikti nebija viens no maniem rīcībspējīgākajiem.

Šogad esmu nolēmis festivālu neapmeklēt vēlreiz. Protams, iespēja (pat vairākas un drošas) jau bija radusies, praktiski ceļš rādījās nobruģēts. Tomēr draudzības un dažu mirkļu neatkārtojamības dēļ esmu atteicies no “kopā būšanas”, “daļas no būšanas”, “jābrauc katru gadu” un “tikai vienreiz gadā”, izvēloties ko tādu, kas varētu notikt, iespējams, vien reizi mūžā.

Tomēr vēlos saprast, kāpēc festivāls, kas, tiesa, daudziem latviešiem ir kļuvis par lielu daļu dzīves, (visnotaļ, arī man) manai privātajai dzīvei (un, izrādās, arī daudziem citiem man pazīstamiem “festivālu zvēriem”) šogad tik vienkārši, ātri un arī pārsteidzoši zaudē.

Iespējams, vien tāpēc, ka šajā reizē tam vajadzēja piedāvāt ko vairāk.

Salīdzinot ar citiem festivāliem Latvijā un Baltijā, Positivus noteikti ir ne tikai zināmākais, veiksmīgākais un apmeklējuma ziņā kuplākais, bet arī viens no tiem, kuru izvēloties, kļūdīties var reti. Gan mūzikas, gan pozitīvās publikas ziņā. Protams, tie, kuru mīļākais notikums ir folka festivāls pie Viljandi, Igaunijā, alternatīvais rautiņš pa dubļiem “Zvērā” vai deju un popa karaliste “Summersound” Liepājā, droši vien sauks Positivus apmeklētājus par slīpētajiem un garlaicīgajiem hipsteriem, kamēr Salacgrīvas festotāji saukāsies pretī. No otras puses, var vien atkārtot Gustavo reiz labajos laikos rīmēto: “Daļa taisnības ir katrā jokā...”.

Daudzi uzskatījuši, ka Positivus augstākais punkts bija pirms diviem gadiem, kad koncertēja Muse, UNKLE un Scissor Sisters; tikmēr “Wilkommen Records” pusduci grupu lielā artava, apskaužamais karstums un vispārējs prieks notikumu padarīja par nopietnāko lietu Baltijā. “Positivus oficiāli var būt, iespējams, pozitīvākais festivāls pasaulē, “ tā sāka teikt. Citi apgalvo, ka togad notikums, neskatoties uz lielajiem vārdiem, bijis garlaicīgs, toties tieši pērn notikuma apmeklētāji saņēmuši visvairāk. Tam pat varētu piekrist – tādi nopietni vārdi kā Hurts, Editors, Royksopp, Ok Go un Marks Ronsons pārsita ne pārāk izcilos laikapstākļus un pieteica Positivus kā festivālu, kuru uzstāties patiešām spēcīgi un aktuāli mākslinieki un apmeklēt lielas masas.

Tomēr, lai arī notikums Salacgrīvas piejūras parkā ir Baltijas lielākais un nozīmīgākais akts, un tie trejdesmit tūkstoši apmeklētāju vien ir rādītājs, festivāls tomēr bija un būs tikai notikums. Tas nav unikāls. Tas ir katru gadu. Tas neprasa ne draudzības, ne ienaida upuri, lai tiktu apmeklēts. Lai gan bieži vien šis draudzības upuris tiek nests nejautājot. Jo teju ikvienam, kam esmu jautājis, kāpēc jābrauc uz Positivus, viena no atbildēm ir nemainīga – jo tur būs mani draugi.

Kustība līdzi cilvēkiem, kuriem esi pieķēries, viennozīmīgi, ir cilvēcīga un nebūt ne peļama. Bieži vien draugi ir tie, kas mūs pierunā doties arī turp, kur nevēlamies, un sanāk tā, ka atgriežoties mūsu domas par vietu ir mainījušās (vai arī ne). Festivāls ir lieliska augsne nostiprināt savas saites un dibināt jaunas, lai gan nav zvanīts, vai satiktie cilvēki tevi pēc nedēļas atcerēsies.

Tomēr, iespējams, cilvēki ir Positivus festivāla lielākā problēma. Vismaz noteikti šogad. Jo atbilde “braucu, jo tur būs mani draugi” pārsvarā izskan pirmā, un viedokļi par mūziku, festivāla, manuprāt, svarīgāko sastāvdaļu, nāk pēc tam. Kamēr, apmeklējot citus lielus festivālus Eiropā, jāsaka - braukšu, jo tur spēlēs tas un tas, un tas, un jā, pie reizes satikšu draugus, atpūtīšos un iedzeršu, tikmēr Positivus vēl aizvien ir - braukšu satikt draugus, atpūtīšos un iedzeršu, un jā, pie reizes tur spēlēs tas un tas, un tas.

Mūzika jauši vai nejauši ir noslīdējusi otrajā plānā, un grūti pateikt, kāpēc. Iespējams, ka ierašanos diktē pieradums, ka nav svarīgi, kas spēlē, tomēr jāiebīda sevi konkrēta sabiedrības slāņa ķēdē vai jāveic ikgadēja atskaite (vienreizēja izlaišana man tomēr būs sāpīga vismaz statistikā un profesionālā pieredzē). Tāpat kā jālīgo Jāņi vai jāskatās hokeja čempionāts arī tad, ja nesvini vai neinteresē. Tajā pašā mirklī arvien vairāk cilvēku, ko pazīstu, atzīst – šogad vairs nav nekādas izskaidrojamas vēlmes turp doties, un pie tā nav vainojams ne materiālais stāvoklis, ne darbs, ne vecums.

Nav zvanīts, bet, iespējams, ka Positivus organizatori turpina cieši tiekties pēc konkrētām un subjektīvām simpātijām, kas (varbūtēji) traucē paskatīties uz notiekošo no malas un novērtēt patiešām svarīgu mākslinieku klātesamību festivālā. Tāpēc šogad arī uzstājas “Keane”, kas noteikti ir laba grupa, tomēr ar pēdējo albumu teju neviena kritiķa acīs nespēj atkalapgūt to nozīmību, ko viņi saņēma, piemēram, līdz 2008.gadam. Un paziņojums preses konferencē, ka “bijusi vēlme “Keane” atvest jau iepriekšējos 5 gadus” vien norāda uz kādu dziļi individuālu vēlmi realizēt ierūsējušu sapni, nevis par apvienības nopietno aktualitāti. (Lai gan piecgadīgo singlu dēļ, jā, – kāpēc ne!)

Bet, iespējams, tas tāpēc, ka šogad festivālā trūkst aktuālu un nozīmīgu un reizē skaļu un jaudīgu mākslinieku. Šoreiz vairāki ir tie, kuriem vajadzēja uzstāties pirms pieciem gadiem – Damien Rice, Keane, Manic Street Preactures (pēdējie lai arī citādāks gadījums – gan apmierinoši novērtēts albums 2010.gadā, gan singlu kompilācija šogad) vai arī tie, kuri spēlē ko populāru, “kas patīk visiem” un kā popularitāti diktē šobrīd valdošais stils - Ewert and the Two Dragons, Instrumenti, Fanfarlo, Mimicry vai The Vaccines.

Pēdējā gada laikā sevi pierādījuši neskaitāmi izpildītāji, kas ir gan aktuāli, gan lieliski sevi parāda uz skatuves festivālos un šobrīd izdod albumu pēc albuma, tomēr vēl aizvien nav uzradušies zem Positivus jumta. Piemēram, Laura Marling, Ben Howard, The Black Keys, The Mars Volta, Toro Y Moi, The Flaming Lips, Elbow, The Rapture, Jack White, Tune Yards, The Maccabees, Metronomy, Edward Sharpe & the Magnetic Zeros, Yeasayer, M83, Mumford & Sons, Wooden Shjips, Florence & the Machine, Battles, Hoffmaestro & Chraa vai Die Antwoord. Enerģiskais Bonaparte, trakie Death Grips vai dārgais Bon Iver (nepieminot tikpat dārgos Arcade Fire, Fleet Foxes, Grizzly Bear, Arctic Monkeys vai Vampire Weekend un The Dodos vai Efterklang, kas šobrīd nekoncertē vai Hot Chip, The Walkmen un Japandroids, kas Positivus laikā tūrē pa Ameriku). Pie velna, kāpēc ne vecos Daft Punk vismaz reizi (ja varēja “The Tiger Lillies”), un tad jau derēs arī Emirs Kusturica un viņa “The No Smoking Orchestra” un lietuviešu Banda Dzeta un Hokshila (ja jau mums gribas lepoties ar kādu no kaimiņiem; tiesa, pēdējie vairāk piestāvētu “Labai Dabai”). Pūlis novērtētu vien tāpēc, ka no šiem māksliniekiem enerģija pulsē kā no Pokaiņu meža.

Un sarakstu var turpināt.

Uz mirkli dažādos nostūros paklīda baumas par The Chemical Brothers viesošanos šī gada festivālā, bet tas viss noplauka līdz ar pārējiem pavasara ziediem. Tiek aizmirsts arī par vasaras spīdekli Beirut un, nu jau elektroniskās mūzikas kulta tēlu, James Blake, kas reiz koncertēja Tallinā. Rezultātā šobrīd baumas klīst par ko citu – ja nav uz Positivus, iespējams, jau šogad abi būs Rīgā kur citur. Galu galā, festivāls jau ir nokavējis The Music, jo šī fantastiskā, enerģiskā un neaizmirstamā blice, kuru tik daudzi mūzikas profesionāļi nosaukuši par desmitgades visnenovērtētāko grupu, vien pavisam nesen beigusi darbību.

Arī vairākas pašmāju alternatīvās un dinamiskās zvaigznes tiek aizmirstas (tiesa, vietējie bieži tiek nolikti uz “I Love You” skatuves pleciem). Nespēlē Alis P, Mona De Bo, Tesa, Jacob Noiman Festival Band, lai gan tiek piedāvātas citas, “maigākas”, tomēr pietiekami laba ranga izklaides - Alise Joste, Elizabete Balčus un igauņu “tautas pop Džeimss Bleiks” - Tenfold Rabbit. Šobrīd tik svarīgā, lieliskās underground mūzikas ražotne “Dirty Deal Audio” arī ir pilnīgi aizmirsta; vismaz pozitīvas sajūtas par to, ka sevi plašākai publikai pierādīs Dunian/Elvi kopdarbs, lai gan tas tomēr nav tīrs Artūrs Liepiņš (Dunian), kas pirms pāris gadiem tik veiksmīgi tika iepazīstināts un atskaņots BBC Radio 1 ēterā. Liekas, ka festivālam teju vairs neinteresē popularizēt savas zemes nepieradinātās mūzikas kvalitātes dzenošos aparātus, iztiekot vien ar pāris stilīgākajiem vai vecākajiem māksliniekiem no šīs valsts.

Šogad gan žēl, ka jānokavē Friendly Fires, Nina & The Dove, SBTRKT un, pavisam noteikti vienus no pēdējiem, lieliskajiem pārsteigumiem, ko sagādājusi Positivus redkolēģija – Wild Beasts. (tiesa, par vēlu, jo, mirklī, kad tika izziņots šis vārds, mans lēmums neierasties jau bija veikts.) Neliels pārsteigums ir “Skyforger” ierašanās, tas norāda vai nu uz vēlmi palikt nepieradinātiem (kas, protams, ir lieliski) vai arī uz sliktu mārketinga žestu pievilināt arī smagās mūzikas cienītājus. Visbeidzot, gribas redzēt, vai King Charles atkal uzrāpjas skatuves balstā, un pārsvarā tas arī viss.

Tomēr pēdējos pāris gados apsveicama liekas festivāla organizatoru vēlme piedāvāt mūziku arī kādiem pavisam subpop, underground un citādi nepieradināti tendētiem apmeklētājiem. Tāpēc pērn uzstājās Glasser un Alīna Orlova, pirms diviem gadiem “And So I Watch You from Afar” un “Kira Kira”, pirms trīs – festivāla iecienītās ierakstu kompānijas “Wilkommen Records” lielie vārdi “Sons of Noel and Adrian”. Šogad sarakstam var pievienot Jamie N Commons un Full Crate & Mar. Tāpat arī pozitīvas sajūtas par lietuviešu mākslinieku skaitu, kas šogad vismaz nav mazāks kā pērn.

Galu galā, Positivus tomēr ir fenomens, kas neizskaidrojami sāk izgaist. Tas ir organisms, kas lēnām sāk piedāvāt labus un reizē stilīgus izpildītājus, aizstājot retos katarses mirkļus, piemēram, tādus, ko pērn sagādāja “James”, vienkārši spēlējoties ar veselas paaudzes sentimentālajām atmiņām un ļaujot mūzikai izdzēst laiku un modi. (Tikpat maģiskus momentus piekāpj jau pieminētie Edward Sharpe & The Magnetic Zeros, kad teju katrā koncertā tās līderis Alekss Eberts apsēdina pūli un ieiet tajā nospēlēt pāris dziesmas tā – pa īstam.)

Un gribas tā – pa īstam. Gribas, lai festivāls paliek kā piedzīvojums katram, kad nepazīstamā teritorijā esi viens pats, bet tāpat jūties piepildīts. Esi tikai tu, smaidīgi cilvēki un mūzika. Positivus ir visas iespējas to nepazaudēt un, skatoties uz kopējo izpildītāju klāstu un atpazīstamību – arī līdzekļi. Ir dzirdēti un pieredzēti stāsti, ka tad, kas esi viens, pagūsti noklausīties visu, ko gribi un saņem vēl.

Pirms gadiem es droši vien teicu ko citu, jo man viss šeit uzrakstītais nelikās svarīgi. Bet pirms gadiem es laikam biju bijis pieticīgāks.