24.janvāra vakarā skatuve, kura pēc pirmā acu uzmetiena neko tādu neatgādina, jo sastāv tikai no metāla mietiem, iestumtiem sienas caurumos, vienas stundas laikā atkal pārvēršas par dinamisku drāmu, kuras pamatā ir kāda jauna un savas mīlestības aktrises pamesta puiša stāsts, kurš, bēdu nomākts, atgriežas lauku sētā, kurā apkārt čum un mudž no tēliem, kas pēc laika lielās nervu un jūtu noslogotības dēļ sāk pārvērsties vienā konkrētā tēlā – viņa iepriekšējā mīlestībā.
Režisors un arī aktieri šo tēlu transformāciju tiešajā formā (t.i., kad tēls tiek izspēlēts kā klātesošais) izveido tik lielisku, ka bieži vien sāk jukt, kura sieviete tad ir kura, un kur, piemēram, māte nomainās par kalpu meitu. Atšķirībā no “Klusās Dabas”, kad savu esību dalīja Djakonovs, šoreiz pie pat vairākām klātesošām jeb tiešām lomām un izdomātu personību ierunātām etīdēm tikusi Pudža. Tieši arī šis samudžinājums liek apjukt skatītājiem, kuri, iespējams, arī nelasījuši Buņina darbu nespēj atšķirt, kas ir kas. Ja godīgi, tieši tāds arī ir šīs izrādes mērķis – likt Mitjam ieraudzīt katru cilvēku nevis kā individuālu personību, bet kā savas mīļotās atspulgu, kas beigu beigās arī noved līdz tādam apātiskam un psihodēliski nelīdzsvarotam stāvoklim, kuram pretoties vairāk nespēj pats Mitja.
Scenogrāfijas efekti un telpas plaknes izmantošana gandrīz tikai vertikālā veidā liek izjust izrādi nevis kā priekšmetu un objektu apspēli, bet vairāk kā emocionālu plakni un telpu. Visa luga tiek izspēlēta, Djakonovam un Pudžai tandēmā un pamīšus darbojoties uz šiem sienā saspraustajiem mietiem, uz kuriem aktieri atbalstās, sēž, dzer tēju un mēģina iemīlēties. Sajūtas ir tādas, ka tiek pamesta jebkāda ierobežota telpa, un atveras šīs saprāta pasaules, kurās tēli kļūst atklāti, uzjautrinoši, neapdomīgi un kaili. Brīžiem šķiet, ka, pienākot pie šīs “skatuves” un pieduroties kādam aktierim, momentā izdzisīs gaisma un tēls nokritīs letarģiskā bezsamaņā.
Tomēr visā visumā aktierspēle, kas raksturīga šim duetam, nav tīri standarta un pieredzēta. Viņu pašu stāsts ir mazliet savādāks kā pārējiem, jo Jurija un Ineses bagāžā nav aktieru programmas absolvēšanas dokuments. Abi jaunieši Latvijas Kultūras akadēmijā studē režiju. Iespējams, tādēļ viņi skatuvi iztēlojas savādāku, atklātāku un ar lielākām potencēm. Un jā, māk sevi redzēt no malas. Pašiem skatītājiem jau otrreiz ir iespēja ieraudzīt, kādas atšķirības rada šis fakts, un cik tomēr abi cilvēki lomas izstrādā līdz pilnībai. Protams, arī mazā teātra klātbūtnes efekts nostrādā daudz labāk kā lielā skatuve, jo katru zosādas rašanos, smago elpu un skūpsta troksni tu burtiski sajūti uz sava ķermeņa.
Paldies var teikt ar ļoti interesantu un vērā ņemamu pieredzi apveltītajam režisoram Vladislavam Nastavševam. Arī vairākus gadus atpakaļ viņš pats diplomējis Pēterburgas Valsts Teātra akadēmiju kā aktieris un režiju veiksmīgi studējis Anglijā. Šķiet, ka XXI gadsimts teātrī liek visiem apgriezties otrādi. Un, iespējams, ka klasiskā vīzija aktieriem par aktierspēli ir nopietni apdraudēta.
Režisors un arī aktieri šo tēlu transformāciju tiešajā formā (t.i., kad tēls tiek izspēlēts kā klātesošais) izveido tik lielisku, ka bieži vien sāk jukt, kura sieviete tad ir kura, un kur, piemēram, māte nomainās par kalpu meitu. Atšķirībā no “Klusās Dabas”, kad savu esību dalīja Djakonovs, šoreiz pie pat vairākām klātesošām jeb tiešām lomām un izdomātu personību ierunātām etīdēm tikusi Pudža. Tieši arī šis samudžinājums liek apjukt skatītājiem, kuri, iespējams, arī nelasījuši Buņina darbu nespēj atšķirt, kas ir kas. Ja godīgi, tieši tāds arī ir šīs izrādes mērķis – likt Mitjam ieraudzīt katru cilvēku nevis kā individuālu personību, bet kā savas mīļotās atspulgu, kas beigu beigās arī noved līdz tādam apātiskam un psihodēliski nelīdzsvarotam stāvoklim, kuram pretoties vairāk nespēj pats Mitja.
Scenogrāfijas efekti un telpas plaknes izmantošana gandrīz tikai vertikālā veidā liek izjust izrādi nevis kā priekšmetu un objektu apspēli, bet vairāk kā emocionālu plakni un telpu. Visa luga tiek izspēlēta, Djakonovam un Pudžai tandēmā un pamīšus darbojoties uz šiem sienā saspraustajiem mietiem, uz kuriem aktieri atbalstās, sēž, dzer tēju un mēģina iemīlēties. Sajūtas ir tādas, ka tiek pamesta jebkāda ierobežota telpa, un atveras šīs saprāta pasaules, kurās tēli kļūst atklāti, uzjautrinoši, neapdomīgi un kaili. Brīžiem šķiet, ka, pienākot pie šīs “skatuves” un pieduroties kādam aktierim, momentā izdzisīs gaisma un tēls nokritīs letarģiskā bezsamaņā.
Tomēr visā visumā aktierspēle, kas raksturīga šim duetam, nav tīri standarta un pieredzēta. Viņu pašu stāsts ir mazliet savādāks kā pārējiem, jo Jurija un Ineses bagāžā nav aktieru programmas absolvēšanas dokuments. Abi jaunieši Latvijas Kultūras akadēmijā studē režiju. Iespējams, tādēļ viņi skatuvi iztēlojas savādāku, atklātāku un ar lielākām potencēm. Un jā, māk sevi redzēt no malas. Pašiem skatītājiem jau otrreiz ir iespēja ieraudzīt, kādas atšķirības rada šis fakts, un cik tomēr abi cilvēki lomas izstrādā līdz pilnībai. Protams, arī mazā teātra klātbūtnes efekts nostrādā daudz labāk kā lielā skatuve, jo katru zosādas rašanos, smago elpu un skūpsta troksni tu burtiski sajūti uz sava ķermeņa.
Paldies var teikt ar ļoti interesantu un vērā ņemamu pieredzi apveltītajam režisoram Vladislavam Nastavševam. Arī vairākus gadus atpakaļ viņš pats diplomējis Pēterburgas Valsts Teātra akadēmiju kā aktieris un režiju veiksmīgi studējis Anglijā. Šķiet, ka XXI gadsimts teātrī liek visiem apgriezties otrādi. Un, iespējams, ka klasiskā vīzija aktieriem par aktierspēli ir nopietni apdraudēta.
Vēl var tikai piebilst – Jurijs Djakonovs un Inese Pudža ir viens no šī brīža teātra dzīves izteiksmīgākajiem un spīdošākajiem skatuves pāriem. Taču, ir jāievēro tas, ka šīs abas pieredzētās izrādes savā veidā ir diezgan līdzīgas gan saturiski, gan emocionāli. Vēl tādas pašas radīšana nākotnē varētu kļūt liktenīga abu topošo režisoru uzskatiem par aktiermākslu un viņu cikliskā vienotā izspēles standarta nepozitīva nostiprināšana. Vienvārdsakot – pēc trešās izrādes cilvēki var tomēr izkliegt – hei, šis jau ir redzēts. Vienīgais atrisinājums nākotnei viņiem ir paslēpts Raiņa vārdos – pastāvēs, kas pārmainīsies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru