Nedēļu atpakaļ biju Liepājā. Kādēl ieraksts tikai tagad? Tāpēc, ka man bija gandrīz nedēļu jāgaida, kamēr bildes tiks attīstītas. Tāda šmuce tai meistarītei sanāca, taču viņa pirmdien visu izlaboja.
Kā? Tā vienkārši. Aizbraucām. Staigājām. Un es atkal sajutos kā mājās. It kā staigātu pa milzīgu milzīgu Liepājas izmēra Āgenskalnu. Protams, es šajā Rīgas daļā nedzīvoju, taču vasarās tur biju katru dienu. Darbiņi.
Liepāja vienmēr bijusi mana tuvākā pilsēta, ne tikai jūras dēļ un izskata, bet arī tāpēc, ka tur dzīvo mans onkulis, un man vienmēr ir kur palikt. Varbūt kādam ir zināms, bet ar viņu es pirms gada sastrīdējos, tāpēc nebiju tur bijis krietnu laiku. Arī šoreiz viņu nesatiku, pat nezināja, ka braukšu, tomēr Liepājā ierados. Un bija tik labi. Kopā tur saskaitījās vairāk kā pusotrs gads - kopš 2008. gada jūlija, kad biju pie viņiem arī iepriekšējo reizi.
Un tomēr - Liepājā es gribu dzīvot, kad dzīve nostiprināsies. A ko tad vajag - veikalu, kino un fonteinu. Ak jā, protams un viennozīmīgi - pludmale.
Pirmo reizi biju pie jūras ziemā. Fantastiski. Tik nogurusi, it kā alktu pēc cilvēkiem.Iegājām arī "Trīs Sivēnos" - picērija/ēdnīca, kura man asociējas ar pirmajiem izgājieniem Liepājā. Un jā, pirms tam nebiju pamanījis, taču visa Jaunliepāja bijusi pilna ar revolucionāru šūniņām. Normaļņiks. Tajā dzelteni dekorētajā mājiņā iespējams vēl aizvien dzīvo pāris/viena mana paziņa. To es vairs nezinu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru