Varonis klajumā. Studijas par Albēra Kamī absurdu.

Teju ikviens dzīvē ir saskāries ar situāciju, kad mēģinām saprast, kāpēc ko darām. Kāpēc esam kam piešķīruši jēgu, lai gan process šķiet bezjēdzīgs. Kā nosaukt to, ka mēs apgalvojam, ka visu zinām un visu varām ietekmēt, tomēr paļaujamies liktenim un reliģijai. Šādus jautājumus sev uzdeva arī slavenais, Alžīrijā dzimušais franču rakstnieks un domātājs Albērs Kamī (Albert Camus), kura nopietnākais panākums pasaules filozofijas vēsturē ir studijas par absurda dzīvi. “Mēs dzīvojam absurda pasaulē,“ viņš apgalvo savā zināmākajā pētījumā, grāmatā “Mīts par Sīzifu” (Le Mythe de Sisyphe).

Tualetes durvis, duša, izslēdzas ūdens katls, aizveras ledusskapis. Cilvēks sēž pie galda, izdzer tasi, lasa tviteri, skan radio, ziņas par nemieriem. Uz šķīvja maizītes. Trauki izlietnē ar atgrieztu krānu, tiek mazgāti zobi, aizietas kurpes, kuplināti mati, aizvērtas durvis. Ierašanās darbā, tviteris, dokumenti, tikšanās, dators. Pusdienas laiks. Vakariņas, monitors. Ieslēdzas ūdens krāns, tiek mazgāti zobi. Pirmdien, otrdien, trešdien, piektdien, varbūt svētdien. Un teju vai nekad neparādās jautājums “kāpēc?”. Iespējams, viena no atbildēm ir tāpēc, lai mēs nenogurtu no pārmaiņām. Iespējams, lai spētu tās kontrolēt, lai paredzētu rītdienu, kuru tik ļoti gribētu noliegt.

Tāds, lūk, ir viens no absurdiem. Kamī šajā mirklī uzskata, ka mēs dzīvojam miegā, un tieši jautājums “kāpēc?” mūs tuvina nomodam. “Tālākais ir vai nu neapzināta atgriešanās ķēdē, vai arī pilnīga pamošanās”, ar pēdējo domājot divas konsekvences – pašnāvību kā dumpi pret loģiku, laiku un kārtību vai pilnīgu atkopšanos – domājams kā sacelšanos pret visu iepriekšējo, dzīves krasas, nebeidzamas izmaiņas. Jo, kā secina Kamī, teju nepastāv pusmiega pozīcija “pats par sevi nogurums ir pretīgs”.

Vēl kāda absurda šķautne meklējama cilvēces visu apzināšanās ieņemtajā pozīcijā. Kad šķiet, cilvēks pazīst pasauli, pazīst citu cilvēku, pazīst visu, aizmirstot par vismaz pirmo daļu slavenajam Sokrāta “Es zinu tikai to, ka nezinu neko”. Pirmkārt, jo vairāk mēs atklājam pasauli, jo svešāka tā kļūst. Katrā pavērtajā čaula slēpjas kas arvien tumšāks un svešāks nekā iepriekš. Un pēkšņi mēs kļūstam nevēlami, cilvēks paliek par tādu kā nelūgtu viesi, kur tumšā mežā nav jābaidās no citiem cilvēkiem, bet gan no tā, ka nespējam saskatīt nevienu pašu iepriekšdotu figūru, attēlu vai iemācītu skaņu. Pēkšņi mežs ir pārvērties par sevi pašu, un “mums pretī ceļas pasaules sākotnējais naidīgums”.

Otrkārt, kas līdzīgs notiek arī tad, kad dažreiz tuva cilvēka sejā pamanām ko svešādu – kad esam domājuši pazīstam to līdz galam, tomēr pēkšņi no cilvēka izdalās necilvēciskums. Absurds dzimst tad, kad mēs atļaujamies to noliegt. Atļaujamies izsacīt, ka pazīstam visus, savu ģimeni, draugus un ienaidniekus. Kad zinām, ko darīs mūsu kaķis un par ko kļūs mūsu dēls.

Kamī sniedz piemēru par cilvēku telefona būdiņā, “kad balss nav dzirdama, bet ir redzama viņa ierobežotā mīmika, un rodas jautājums, kādēļ viņš dzīvo”. Mūs pārņem neomulība tajos mirkļos, kad šķietami esam kādu zinājuši, un mūsu uzceltās dekorācijas sagrūst. Tas bieži notiek ar cilvēkiem, it sevišķi jaunības gados, kad tiek bieži nākas dzirdēt - šis ir mans labākais draugs/draudzene, es viņu perfekti pazīstu. Tajā mirklī iestājas absurds. Jo, pat dažbrīd nostājoties pie spoguļa, mēs sev gribam jautāt: “Kas tu esi, svešiniek?”, bet neiespējam atbildēt. Nodzīvojot ar kādu kopā, mēs varam vien mēģināt saprast, kas ir mūsu partneris, kas viņam patīk, ko viņš izvēlētos un ko nekad nespētu darīt. Tomēr tik daudz lietu vēl aizvien paliek svešas. Cilvēks pats pārvēršas par šo naidīgo, nezināmo pasauli citu, tādu pašu cilvēku vidū. Huligāns nezina, ka piekaujamais puisītis ir kung fu meistars. Kung fu meistars nezina, ka huligānam azotē ir “šaušu, kamēr mirsi” pistole. Un tā var turpināt mūžīgi.

Un ir viena lieta, kas ir tikpat nepazīstama kā mēs paši. Tā, par kuru “nekad nevarēsim pietiekami nobrīnīties, kā visi dzīvo, it kā “nezinātu””. Šī lieta ir nāve, un Kamī to skaidro, pamatojoties ar diskursu par pašnāvību. Jo tā ir viens no jau pieminētās “pilnīgās atmošanās” atrisinājumiem, tiesa, visletālākais.

Kinofilmas “In Bruges” scenārija autors Mārtins Makdonahs (Martin McDonagh) kādam varonim liek teikt: “I'm suicidal, you're suicidal, everybody's fucking suicidal, but we don't all keep going on about it!” (“Es esmu pašnāvniecisks, tu esi pašnāvniecisks, jebkurš ir sūda pašnāvniecisks, bet mēs visi neturpinām ap to trīties!”, šeit un citur tulk. M. Eņģelis). Kamī secina, ka “sākt domāt nozīmē ielikt sevī mīnu”. Tāpēc izlikties, ka tas mūs nekad nav skāris, ka kāds no mums nekad nav domājis par lēkšanu, griešanu, šaušanu vai slīkšanu, jau no sākuma šķiet absurds.

Tomēr intriģējošākais liekas tas, ka pašnāvības tuvumā loģika liekas vēlama, tiek prasīts cilvēkiem saprotams, racionāls izskaidrojums, kāpēc dzīve tiek beigta tā. Vai tas ir sociāls iemesls, vai varbūt pastāvīgam izmisumam un cerību zaudēšanai piebiedrojas kas nekontrolējams, asi emocionāls? Kāda maza rīta krīze, nepatīkams drauga tonis? Tomēr tajā mirklī Kamī uzdod retorisku jautājumu: “vai loģika pastāv līdz pat nāvei?”, kas, protams, norāda uz racionāla prāta padošanos un – absurda iestāšanos. Šis jautājums ir retorisks, jo atbildes sagaidāmība ir iespējama vien no tiem, kas, “ir nonākuši pie šā pēdējā pagrieziena, kur doma sagrīļojas” (tas nozīmē no pašnāvniekiem, kas atsakās no izskaidrojamas dzīves jēgas meklēšanas). Tā Kamī komentē Karla Jaspersa (Karl Jaspers) ideju par vietu, kur “nedz es pats, nedz cita eksistence nevar man vairs kļūt par objektu.” Tas ir prāts bez priekšstatiem.

* * *

Romānā “Mēris” minēts tā galvenā varoņa, ārsta Rjē, novērotā vīrieša Tarrū jautājums: “Ko darīt, lai nezaudētu laiku? Atbilde: pilnībā izjust tā ilgumu. Tarrū piedāvā šādus veidus: “Nosēdēt visu dienu zobārsta uzgaidāmajā telpā uz neērta krēsla; pavadīt visu svētdienas pēcpusdienu uz sava balkona; klausīties lekcijas nesaprotamā valodā, izvēlēties visgarākos un neērtākos dzelzceļa maršrutus un ceļot, protams, stāvus; stāvēt rindā pie teātra kasēm un nenopirkt biļeti.”

Lai gan pieminētā grāmata uzrakstīta vairāk nekā piecus gadus vēlāk nekā “Mīts par Sīzifu”, tajā, protams, joprojām jūtama dziļa absurda ietekme (Kamī savas dziļākās intereses nemaz nebija vēlējies mainīt. Viņa paša dienasgrāmatā pēc “mīta” pabeigšanas ierakstītais: “Pabeidzu Sīzifu. Trīs absurdi ir noslēgti. Aizsākums brīvībai.” vairāk domājams kā neierobežotas radošās brīvības iestāšanās, nevis atteikšanās no absurda).

Iepriekšējā citātā, tāpat kā romānā dziļi sakņojas vēl kāds Kamī izpētītais Sīzifa absurda aspekts – cilvēks, kurš saceļas pret laiku, kas necer uz veiksmi, jo ir apveltīts ar skaidru apziņu, tomēr tāpat kā Sīzifs redz ripojošo akmeni un dodas tam pakaļ, jo ir pārāks par savu likteni. Šajā citātā iemiesojas traģēdija - cilvēks ir “stiprāks par savu akmeni”, kad saglabā skaidru apziņu, tomēr turpina ierasto, absurdo dienas gaitu. Tomēr tajā mirklī, kad viņš nostājas pretī šim liktenim, skaidri redzot tā ceļu, traģēdija kļūst par varoņdarbu.

Kamī “Mītā par Sīzifu” min arī apzīmējumu “laime un absurds ir vienas zemes bērni”. To var izskaidrot ar to pašu, ko iepriekš – cilvēks ir pie skaidras apziņas, lai saprastu savu nāves tuvošanos jeb traģēdiju, ko nevar novērst (tātad, tā ir absurda atklāšana). Tomēr mirklī, kad viņš apzinās, ka, neskatoties uz šo, vienmēr esošo galapunktu, ir iespējams nepadoties liktenim un saprast, ka dzīvē viss ir labi, būtībā dzimst laime, mirkļa skaistums. Apvienojot abus iepriekšminētos minējumus, rodas mūsdienu varoņdarbs – apzināšanās, ka mēs neatgriezeniski tuvojamies letālajam punktam un tajā pašā mirklī atļaujamies priecāties par to.

Lasot Īrvina Velša (Irvine Welsh) leģendāro grāmatu “Trainspotting”, arī tajā saskatāma pieminētā traģiskā cīņa pret likteni. Lai gan filmas galvenais varonis izvēlas pavisam ne veiksmīgāko dzīves veidu, nododoties narkotikām, tomēr viņa “repertuāram” pieder, iespējams, viens no slavenākajiem citātiem pēdējo piecdesmit gadu literatūrā: “I choose not to choose life. I choose something else.” (Es izvēlos neizvēlēties dzīvi. Es izvēlos kaut ko citu.) To ievada aptuveni vesela lapa uzskaitījumu, ko ikdienas cilvēks ir paredzējis “izvēlēties” savā dzīvē, lai gan to jau nosaka sabiedrība – televīziju, ierakstu atskaņotājus, vakarus dīvānā ar alu, darbu utt. “Trainspotting” galvenais varonis sava dzīvesveida dēļ nāvi saskata daudz skaidrāk nekā visi citi, taču, apzinoties savas dzīves absurdu, necenšas ko mainīt, iegūstot traģēdijas oreolu.

Kamī pašu absurdu ir izteicis kā salīdzinājumu starp divām, pilnīgi pretējām pozīcijām, starp minējumu vai īsu darbību uzplaiksnījumiem un realitātē nostādītām lietām. Viņš pieņēmis, ka “absurda sajūta rodas nevis no kāda fakta vienkāršas izpētes vai no iespaida, bet iznirst no salīdzinājuma starp kādu faktu un realitāti ap to, starp kādu darbību un pasauli, kas stāv tai pāri. Absurdā būtiskais ir nesavienojamība.” Piemēram, ja laupītājs nolemj aplaupīt bodi, kā mērķi izvēloties ieroču veikalu, to var nosaukt par absurdu. Ja meitene uzvelk 12 cm papēžus un dodas uz dziļajiem laukiem, to arī var nosaukt par absurdu. (ja lasīta Vendijas Nortkatas (Wendy Northcutt) grāmata “Dārvina balvas: Evolūcija darbībā”, pieminētie absurda piemēri liekas vien bērnu spēle.)

Šajā gadījumā laupītājs un meitene ir absurdi cilvēki, viņi atzīst cīņu, kas realitātē nepastāv vai nav vēlama, viņi absolūti nenicina, neapstrīd un nekritizē prātu, lai atklātu un, iespējams, izskaustu tā noslieces pēc vēlmes defunkcionēt un maldīties. Viņi pieņem iracionālā esamību tādā veidā, ka atļauj racionalitātei jeb pieredzes radītai, vēsturiskai un zinātniskai pamatojamībai tikt nostādītai nevērtīgā pozīcijā, lai rīcība bez jebkādas reālas, ticamas izskaidrojumu bāzes “tiek cauri”. (No otras puses, absurds ir arī pilnīga racionalitāte, vēlme piešķirt jēgu visam. Mēģināt izteikt mīlestību ar ķīmiskiem vienādojumiem un pareģot savu nākotni mūža garumā ar dienas precizitāti. Rezumējot, jebkāds galējs maksimālisms, minimālisms un viduvējība var būt absurds.)

Ko līdzīgu veic arī reliģija. Kamī “Mītā par Sīzifu” min divu filozofu izteikumus, kas cieši saistīti ar šo tēmu. Leons Šestovs (Lev Shestov) min dievu, kas ir neglīts, atbaidošs, baiss un visādā ziņā pilnīgi apzīmē iracionālismu, tāpēc “cilvēks vēršas pie tā, lai panāktu neiespējamo”. Otrs filozofs Sērens Kirkegors (Soren Kierkegaard) apgalvo, ka “savā neveiksmē ticīgais rod triumfu.” Var secināt, ka tieši domas par reliģijas eksistenci un tās radīto cilvēces darbību konsekvencēm ir novedušas ne tikai pie Kamī, bet arī Kirkegora, Šestova, Jaspersa un Edmunda Huserla (Edmund Husserl) pārdomām par absurda pasauli, lai gan tikai pirmais ir spējis lietu nosaukt īstajā vārdā un neignorēt, bet konkrēti un pamatoti izskaidrot tās klātesamību.

Galu galā, absurds ir neiznīcināms, jo tas rodas mūs galvā, saprātā vai varbūt pat tā trūkumā. Tieši tāpēc absurda eksistence tik ļoti saistīta ar pašnāvību, jo tikai pilnīgs prāta pirmsnāves “tuksnesis”, kas bieži var nozīmēt arī eksistences beigas, nogalina arī absurdu. Mirklī, kad loģika atsakās gan no racionalitātes, gan no iracionalitātes, dodot vaļu nezināmam lēcienam nezināmā Visumā, absurds ir beidzies.

foto no filmas "Nogurusī dzīve". (c) Mārtiņš Eņģelis