Būšu izteikti lakonisks!

Apņemšanās

Kā es pagājušogad rakstīju jau gandrīz aizmirstajā cibā:

"viss, ko šogad apņemos, ir aizbraukt jūrā, atsākt spēlēt impro, beidzot atsākt darbu radio un turpināt mācīties ģitāru."

Nu tā, uz jūru es neaizbraucu, jo, esot čehijā, man nolūza zobs, un nebija naudas (arī slinkums) lai saremontētu. Ar impro es vīlos partneros. Bet plāns nākošgad taisīt monoizrādi. Radio, lai cik smieklīgi nebūtu, ticis atlikts par gadu. Ģitāru gan šogad es esmu spēlējis ļoti daudz, pašam par sevi prieks.

Nākošgad apņemos... Hm. Apņemos nodzīvot šo gadu, lai, atskatoties, es varētu teikt, ka tas ir bijis burvīgs. Bet tā, tīri praktiski - Skaņu mežs, tūrisms, luga, varbūt jahtošana, monoizrāde, radio, fotografēšana un pailgs ceļojums uz Skotijas ielām. Bet, savu dzīvi nevaru pareģot, labāk palieku pie pirmā.

MERRY CRISIS!

pāris atmiņu no jau pagājušā Melnās piektdienas Easyget koncerta. Pārsvarā figurēju es (Zaķis - mākslīgais) un Zaķis (Zaķis - dabīgais)
Paldies Gatim par bildēm un visai brandžai par atbalstu :)

Visapkārt ir teroristi! Ej iepirkties un baidies!

Vienkārši spīdoši. man nav ko teikt. Everything is ok.

Dodiet Sudraba/Padomju laikmetu!

Pēdejā laikā esmu izsamisis. Man jau kādu laiku gribas dabūt trīs grāmatas, kuras kaitina ar to, ka vienu es nevaru atrast savās mājās, otru es nezinu, vai varēšu atrast savās mājās, trešo es vispār nezinu, kur var atrast!

1. Bulgakovs. Meistars un Margarita. Es nespēju mājās vairs atrast, un arī "otrajā elpā" vairs nav
2. Solžeņicins. Visu stāstu kopotie raksti. Nav ne jausmas, vai kaut kas no viņa man vispār ir mājās.
3. Brāļi Strugacki. Gliemezis nogāzē. Ir citi viņu stāsti, bet ne šis.
   

ā, un vēl 4tais - Ivans Jefremovs - "Bārdasnaža asmens".

mm, nu kur tad ir?

Gudrākais kaķis pasaulē

Aicinu visus iegādāties krievu grafiķa un komiksu zīmētāja Oļega Tiščenkova burvīgo grāmatiņu "A?" par pasaules gudrāko un mīļāko kaķi.

Pirmo reizi šo burvīgo trīs ainu komiksu lasīju latviešu žurnālītī "Kuš", kur Tiščenkovs ieņema pirmo vietu visgaidītāko mākslinieku sarakstā. Jāņem vērā, ka "A?" grāmatiņā viss ir krievu valodā (taču ir iztulkots arī angliski) un nav ieteicams lasīt vairāk par trīs darbiem dienā (jo tad zūd sajūsma, kā saka pats Oļegs)."Istabā" pa 3.75 Ls.

Burvīga dāvana visiem krieviski runājošajiem vai arī tiem, kuriem tādi draugi. Jaunajā gadā.

Disko un atomkarš

Nedaudz igaunisks (jo mazliet bērnišķīgs), taču diezgan itriģejošs treileris kaimiņu dokumentālajai spēl filmai "Disco & Atomic war"

MIRKLIS PIRMS MIERA

Ar šo es paziņoju, ka RADIO NABA būs jauns, manis vadīts raidījums "Mirklis pirms Miera" (MpM)!!!

Džingls:

 

Tātad, kā jau paši sapratāt, svētdienu pusnaktīs dziesmas, kuras palīdz nomierināties, aizmigt un sagatavoties jaunam darba/studiju/dzīves cēlienam. Katru nedēļu kāda noteikta tēma, par kuru ir atklāta diskusija NABAs mājaslapā un var izteikt savu sāpi arī tviterī. Bet to redzēsim vēlāk. P.s. Paldies Džeisonam Veblijam par skaņu celiņu :)

UZSVERU - PIRMĀ PĀRRAIDE VAI NU 3ajā VAI 10ajā JANVĀRĪ. UZMANĪGI SEKOJIET LĪDZI JAUNUMIEM.!!!

Uh, cik jauki!

Paskat, ko Ottmārs Lieberts atsūtīja!

Lieberta myspace ietvars.

Tautiskais romantisms+beach boys nr.xxx

Nākot mājās, atkal atcerējos par visiem vairāk vai mazāk zināmo blici "Fleet Foxes" un par viņu nelielo uzstāšanos franču naturālo audiovideo koncertu u.c. blogā "La Blogoteque". Šis vēl joprojām ir mans mīļākais videoklips un performance no visiem tur atrodamajiem. Un arī visiespaidīgākais.

Vēl nebiju ielicis video, tad lūk tas ir.



Kāda akustika, tāda dievināšana. Pagāni tādi, bet tiesa.

Divi pirkumi

1. Nekad nebūtu domājis, ka nopērkot bišu šūnas vasku par vienu latu un izmērā apmēram starp A4 un A3 lapu (biju gan plānojis činīt sveces), var iegūt superīgu istabas aromātu, vēl pie tam dabīgu. plus, der arī vaska svece tādā pašā cenā, kura deg ellē ratā sazin cik ilgi (20cm gara - kādu diennakti, varbūt mazliet mazāk) taču, nav vajadzīgs dedzināt konstanti - pietiek ar kādam pāris stundām, un smarža pāris dienām garantēta. Dabīgi un mīlīgi latviski.
2. Pretēji tam "Mahimā" nopirku tādu paplānu, taču uz flaneļa pusi velkošu burvīgu kreklu, samaksājot trīs latus esošo septiņu vietā. Sirds iesila, redzot izcelsmes valsti - Ķīna Indija. Vismaz mierinājums.
   

ko skaties, ko??

Foto: Mārtiņš &/or Žanna

yā yā yā!!

biedzot tas ir noticis! kāda sieviete pamanījusies atsākt cik nu rūpniecisku, taču tomēr un arī dabīgu ozolzīļu kafeju!
beidzot varēs dzert kaut ko pavisam savdabīgu un neaprakstāmu. Neko tiešām nezinu par zīļu ietekmi tajā, taču cigoriņu un miežu kafijas sajaukumu esmu garšojis vēl laikos, kad normālas beramās dabīgās kafijas deviņdesmito gadu sākumā nebija, un Liepāja štancēja bundžiņas.
 
Atceros, kad biju pavisam sīcis, māmiņa stāstīja, ka no zīlēm taisa kafiju. Protams savācu un noliku burciņā žāvēties. Tikai aizmirsu, ka jāžāvējas uz mūrīša nevis saulē un divas nedēļas ārā. Kad atcerējos, tās burciņā jau bija kļuvušas melnas. Eh, skāde.

Un, starp citu, man patīk tā burkāna ideja.

Easy

Kamēr cilvēki svinās pa mājām, daži dauzoņas pamanījās aiziet līdz Mellajai Piegdienai, kur notika EasyGet Ziemassvētku pasākums.

Nu, atnāca varbūt divdesmit cilvēki bez tiem, kuri nepiedlījās paši. Nospēlēju draņķīgi, taču Zaķa uznācienā norāvām jumtu. Tikai neviens to nepamanīja, jo visi bija tādā šokā.

Vispār pēc Zaķa, atslēdzos, viņš beksteidžā stāstija anekdotes un Jēkabs juka prātā mēģinot spēlēt kreiļu ģitāru. Visumā - nu tā, bēdīgs pasākums.

Taču beztolks arī ir sava veida tolks :)

Priecigus Ziemīšus

Tā viņi saka

HAPPY CHRISTMAS! /PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS! /FELIZ NAVIDAD! /C РОЖДЕСТВОМ! /laimingų šventų Kalėdų! /GOD JUL! /Buon natale!

Islandes atkal esošais šarms

Kamēr Linda Līn un Renārs Kaupers cep ziemassvētku pankūciņas, un Ingus Ulmanis braukā pa baznīciņām, Islandes aisbergi "Sigur Ros" ir paspējuši pārrakstīt pašmāju "Feliz Navidad" versiju iekš jaunā skaņā.

Sanāk ļoti, ļoti. Nu protams, dziesma trīs reizes garāka, bet tomēr ņammīga. Egfaejolagjof.

 

Biedrenes un biedri – rokvakars 80tie! (šis būs garš)

Cilvēkiem virs trīsdesmit pasākums “80to Rokvakars arēnā Rīga” uzdzina nostaļģiju. Cilvēkiem zem - apbrīnu un arī izbrīnu. Par to, kā šie vīri, kuri muzikālās karjeras virsotnēs un slavas zenītos bija jau pieminētajā astotajā pagājušā gadsimta desmitgadē, vēl spēj mūs pārsteigt un arī parādīt lietas, ko šī jaunā paaudze nav izdzīvojusi, un kā rokkoncerts var pārvērsties par izglītojošu lekciju. Par citu laikmetu, pārmaiņām un uzdrīkstēšanos.

“Biedri un Biedrenes! Ir 1985tais. Vēla pēcpusdiena. Paģiras. Redzu, jauniem cilvēkiem patīk šis vārds. Atgriežamies komunalkā. Dzīvoklī, kur dzīvo visi. Un, protams, galvenais varonis guļ istabā ar rēcošu ledusskapi “Saratov” (tas ledusskapis ir drausmas!), lai nosargātu tajā esošos zivju tefteļus (tomēr drausmīgi konservi padomju laikā) no kaimiņa. Jauniem cilvēkiem, redzu, arī patīk šis vārds. Un kāpēc tas "Saratov" tā rēc? Tāpēc, ka ražots Krievijā. Blakus nomesta tukša “Kosmos” cigarešu paciņa. Vai jauni cilvēki maz zina, cik maksāja šī pasaulē labāka cigarešu marka? (vismaz tad tā likās) Septiņdesmit kapeikas! Uz galda, savas apaļās tukšās acis bolīdams, stāv lentu magnetofons. Neejošs, jo kaimiņš izdomājis nosmērēt gumijas ar liķieri, lai ātrāk skan. Magnetofons skanēja precīzi divarpus dziesmas. Tagad tas necilvēcīgi skatās uz otrā istabas galā nomestajām lentām. F.R. David? Kas tas tāds? Ā, to klausījās Viņa. Bet rīt galvenais varonis to izmetīs miskastē. Viņš ierauga blakus stāvam tukšu Rīgas balzāma pudeli. Cik maksāja tukša balzāma pudele? 80 kapeikas! Paga? Tas sanāk, ka var nopirkt cigaretes “Kosmos”, un paliek pāri vēl desmit, par kurām var izdzert piena kokteili kafejnīcā pie kinoteātra “Spartak”. (tagad “Rīga”) Un viss jau ir labi. Jo kabatā ir biļetes uz koncertu vakarā, kurā uzstājas vokāli instrumentālais ansamblis “Credo”!

Apmēram tā, galvenajos vilcienos, ar visiem zināmā skatuves akvareļa Freda gādību, sākās pasākums, kurā piedalījās piecas, vienas no spēcīgākajām roka blicēm astoņdesmito gadu Latvijā. Liels prieks, ka to uzstāšanās secība bija sakārtota gandrīz precīzā hronoloģiskā kārtībā, lai atspoguļotu šīs desmitgades roka īpatnības un pārmaiņas, jo viss tas laiks ir identificējams kā viens liels krasu pārmaiņu laikmets, kurš, kā mēs visi zinām, noveda pie Latvijas brīvvalsts atjaunošanas jau deviņdesmito sākumā.

Kā jau minēja Fredis, koncerts sākās ar VIA (vokāli instrumentālo ansambli) “Credo” (1974) Tiesa, radies citā desmitgadē, taču Latvija par šiem kungiem sāk runāt astoņdesmito sākumā, kad grupas solistu Gunti Tigali nomaina cits Guntis – Veits. Credo” ir tādi paši mākslinieki kā visi pārējie šī vakara zvaigznes, kurus karjeras sākumā patiešām vēl var saukt vecajā un klasiskajā pastiprinājumā VIA. Jo tad tika spēlētas tiešām ne roķīgas un, pat jāsaka, naivas dziesmas, kuras vien padarītas mazliet enerģiskākas, taču tas pats padomju zieds Pauls vien bija (Tieši viņš pamanīja jaunos censoņus un iecēla slavas virsotnē, tāpēc pārsvarā pirmās dziesmas ir ar dažām Paula ietekmēm, kas pēc tam nedaudz arī saglabājas, bet vēlāk apvijas ar leģendāro “Līvu” iespaidiem) Arī šeit iekļaujamā “Ūsainā Puķe” bija pirmā, ko “Credo” nospēlēja kā vecā popūrija dziesmu. Pirms tam arī pāris citas, ieskaitot Eirovīzijas sacīkstēm pieteikto “Div'Dūjiņas”, pēcāk seko vēl dažas, piemēram, “Tur aiz mākoņiem”, astoņdesmito vidusposma skaņdarbs grupas “smagā gala” Armanda Alkšņa vadībā – “Ko tu dungo savā kabatā”, kā arī jau klasiskā, Jāņa Groduma sakomponētā “Bailes”, kas astoņdesmitajā gadā Rīgas Sporta pilī, lielajā “Mikrofons 80” aptaujā ar 3834 balsīm ieguva godpilno trešo vietu, priekšā atstājot tad vēl konkursu nepametušo Paulu (tas notiek 86tajā) Jau manāmi nedaudz nogurušā ansambļa sniegums tiek pabeigts ar nedaudz iesildītu auditoriju nākošajam uznācienam. Un nogurums nav domājams koncerta sakarā. Visā kopumā. Liekas, Andras Alksnes sarakstītās biogrāfiskās grāmatas izdošana pirms pusotra gada ir bijis kā atskata punkts visiem “Credo” dalībniekiem, kas norādīja tikai uz vienu – viss, tie laiki ir beigušies. Šķiet, šī uzstāšanās, salīdzinot ar pārējiem, viņiem izskatās vissmagākā.

Rokvakara gaita ritēja tālāk ar vēl kādiem latviešu ģitāru svarcēlājiem - “Opus Pro” (1986) Vieniem no tā laika vissmagākajām grupām, kuru var nosaukt par latviešu “Motley Crue”, “Nazareth”, “Steel Dragon” (reāli neeksistējošu pasaulslavenu hārdroka grupu filmas “Rockstar” ietvaros) u.c. “Opus Pro” uzreiz spēja iepriecināt ar daudz lielāku enerģijas devu kā iepriekšējie mākslinieki, un, dažreiz pat šķita, ka nekas nav mainījies. Harijs Zariņš spēlēja soloģitāru vēl aizvien tikpat nepārspējami, Alex, kaut nedaudz vairāk aizsmacis, tomēr apņēmīgi turēja “Es eju tevi zagt”, “Leduspuķe” un “Man šodien dzimene”. Tikai matu vairs nav līdz jostasvietai. Neuzvarams vēl aizvien šķita bungu speciālists Juris Veremejs, kas izcēlās ar satriecošu visās šī vārda izpausmēs solo izgājienu, un pēc tam izpildījās arī kā diezgan virtuozs akordeonists “Opus Pro” uzstāšanās fināla kompozīcijā “Rozā lietus”. Pie savas solo partijas tika arī taustiņinstrumentālists Jānis Valters un mēģināja arī basists Uldis Krūmiņš, bet, tieši viņa reizē kaut kas nomaitājās ar tehniku, tāpēc šoreiz bešā. Tomēr, kopumā ņemot, ļoti stiprs sniegums un arī aplausi par jaunu dziesmu radīšanu un atrādīšanu publikai – skatītāji 18. decembra vakarā tika pie diviem jaunizceptiem grupas skaņdarbiem kā arī pie liela enerģijas lādiņa, kas visus sagatavoja pirmajiem lielajiem numuriem Latvijas padomju beiguposma mūzikas industrijā.

Līdz ar Freda veikto pieteikšanu un nokāpšanu no skatuves drausmīga paskata džinsa jakā, uz tās viņu nomainīja grupa ar visvairāk Aigariem pasaulē un pašmāju profesionālas elektrorokmūzikas pionieri “Jumprava”. (1984) Arī viņi sākās ar diezgan tipiskām tā laika dziesmiņām, taču tad lēnām mainīja muzikālo saturu, vairākkārt mainīja sastāvu, paspēja tik nosaukti par latviešu “Depeche Mode” (salīdzinājums vietā) un, visbeidzot, astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, jau bez dažiem dezertieriem no visiem zināmās kliķes “Lādezers” un vēlāk arī uz ilgāku laiku klāt neesošā Aigara Graubas, ieguva kulta un ikonu statusu. Koncertā viņi uzstājās atjaunotajā, 1997.gada sastāvā – Aigars Grāvers, Aigars Grauba, Aigars Krēsla un Ainārs Ašmanis. Ar solo ģitāras solo partijām palīdzēja jaunais censonis Jānis Čubars (Post marka, Pent-in Dreams) Koncerta laikā viņiem piederēja arī citi rokvakara pirmsācēju tituli, kā, piemēram, pirmā dziesma, uz kuru kliedza atkārtot (Tālu aizgāja brālis), pirmās video instalācijas uz lielā ekrāna(un tas ir tipiski – grupa atzīta par vienu no bagātākajām latvju blicēm mūzikas klipu ziņā. Kā vēlāk izrādās, šovakar “Jumprava” ir vienīgie) Netrūkst raksturīgās Graubas matu atmešanas, Krēslas bungu spēlēsanas un arī Grāvera lēkāšanas. Viena pēc otras atskan pārsvarā vecie gabali kā “Prom no pilsētas”, “Zem Diviem karogiem” “Vēlreiz”, u.c. Pie pēdējā skatuves maliņā parādījās pirmie dejotāji, kuri, ja sāka nedaudz izvērsties, un ar apsarga palīdzību tika aizbīdīti atpakaļ stūrītī. Ļoti spēcīga un droša uzstāšanās, apvienota ar daudziem šim vakaram piestāvīgiem roka elementiem kopā ar elektropiedziņām un citiem efektiem – kopumā drošsirdīgi (ja nemana jocīgo faktu, ka “Jumprava” nedēļu atpakaļ uzstājās arī Disko naktī kā šī stila mākslinieki) Pašās uzstāšanās beigās skatītāji visus Aigarus un pārējos biedrus ietiepīgi atsauca atpakaļ ar skaļu vienvārdu - “Ziemeļmeita”. Tā lūk arī ir nosaucama par kvalitatīvo koncerta kulmināciju, jo pēc tam vairumam skatītāju skaidrības un uztveršanas līmenis sāka kristies – tika izziņota divdesmit minūšu pauze.

Pēc pauzes lielākā daļa skatītāju zālē atgriezās ar virsdrēbēm, jo tā izrādījās nepiedienīgi un nedraudzīgi drēgna. Pat nedaudz nācās pajokot, ka Guntis Veits, uzstājoties pašā sākumā, jau bija nodrošinājies ar biezu ādas jaku un melnu ziemas cepurīti, it kā zinādams.

Priekšnesumu turpināja skanēšanas ziņā visbagātākā, viskrāsainākā un eksperimentēt vēlošākā latviešu rokgrupa “Sīpoli”. (1975 – 1988) Viņu darbība sākusies arī ar tām pašām naivajām melodijām, sajauktām ar rythm & blues, taču vēlāk, kad “Sīpoli” astoņdesmito gadu sākumā iegūst popularitāti kā nedaudz skandelozi un “ne” parasti rokmūziķi, muzikālās novirzes sāk sliekties nebeidzamos apvāršņos. Viss viņu veikums un, kā saka, dievišķā substance vai vieta, kur tas suns aprakts, izpaužas 1986. gada klausāmgabalā “Mēness sonāte” - visu stilu mikstūra, sākot no šī paša ritmblūza, turpinot ar ārtroku, avangard, progresīvo un psihodēlisko roku, nonākot līdz pat blūzrokam un, iespējams, pirmajiem Latvijas progroka vaibstiem. 18. decembra klausītājiem par lielu pārsteigumu un, varam būt pārliecināti, par milzīgu nesaprašanu izvērtās tieši šīs sonātes atskaņošana. Visa modernā roka simfonija pamanījās aizpildīt “Sīpolu” uzstāšanās laiku, aptuveni pusstundu un jaukt prātus klausītājiem kā ar gandrīz izskanošu dziesmu, taču tomēr atkal iegūstot apmērus un kontūras un turpinoties ar konstantā un nemainīgā Nika Matvējeva unikālo un neaprakstāmo balss tembru, Mārtiņa Brauna zibošajiem pirkstiem pār sintezatoriem, divām krāsaini tērptām piedziedātājām, nu kurām viena ir jau zināmā Raimonda Paula un “Rībēja Mute” audzēkne Ieva Sutugova, kā arī ar diviem(!) bungu komplektiem, spēlējot vienlaicīgi. Tieši šī inovācija un izdomājums padarīja “Sīpolu” uzstāšanos par visvairāk ķermeni kratošāko, jo divas “bočkas”, reizē skanot krūšukurvi iesvārsta diezgan manāmi, un reizē arī par visvairāk nesaprasto, jo kā jau minēts iepriekš, cilvēku pieklājības un kompetences līmenis un ovāciju skaļuma skala sāka izsīkt, iespējams vecā labā alkohola dēļ. Vai arī ir cits izskaidrojums. Citējot Fredi:” Mēs esam nogurdināti ar Eirovīzijas trīs minūšu nejēdzībām, ka vairs nespējam izturēt ko labāku”. Viņš, tāpat kā daži citi klausīties vēloši apmeklētāji, bija manāmi neapmierināts ar attieksmi pret šiem dižgariem.

Kad koncerta izskaņā uzstājās visu gaidītie Latvijas astoņdesmito nogales estrādes poproka zvaigznes “Remix” (1985), publiku jau bija pārņēmusi tāda viegla eiforija, ko vēl pastiprināja šo vīru sniegums ar veselu gūzmu padomju Latvijas topu grāvēju. Astoņdesmito gadu beigās “Remix” puiši, bija tie par kuriem sapņoja visas, un dažreiz viņus par to ienīda stiprā dzimuma pārstāvji. Ir izskaidrojums – ansamblis spēlēja tā saucamo mīlestības džezroku, kas apvienots ar savdabīgo spēlēšanas manieri un blūza elementiem, kā arī ar lieliskajiem dziesmu tekstiem, kopumā radīja tādu vielu, kas iekrita klausītāju ausīs un ārā netika. To pašu Igo, Uldis Marhilēvičs, Aivars Hermanis, Vilnis Krieviņš un Eduards Glotovs darīja arī Arēnā Rīga. “Kā senā dziesmā” nomainīja “Atkal Sāp”, pēc “Vēl vienas nakts” sekoja aicinājums viesiem piecelties un sākt dejot, aplaudēt un darīt visas tās lietas, ko apsargi uzskatīja par nelegālām. “Komunālais blūzs” ar slaveno Marhila solo. “Dzeltenās kurpes”, pēc kuras palielinājās šīs krāsas apavu noiets Latvijā, un droši vien vēl nav beidzies. Igo pat daudzsolīšanā paguva pārdot koncerta dziesmu sarakstu ar sava zābaka milzīgu nospiedumu kādam jaunskungam vārdā Dainis par veseliem desmit latiem, kā arī Uldis izrādījās spēcīgāks par savu taustiņu statīvu, un, pie vienas no pirmajām dziesmām “Sapnis” sintezators, kā teica Fomins, “paklupa” uz skatuves grīdas.  Pašās beigās visa audience vienojās vēl kopīgai padziedāšanai ar “Remix” pie Krieviņa dziesmas “Meitene Kafejnīcā” un šī pasākuma odai kā astoņdesmito dominancei un cerībai par labo laiku atkalatnākšanu Latvijā “Atgriešanās”, līdz izdzisa pavisam – četru stundu koncerts un mums raksturīgais stipro šķidrumu patēriņš sajaucoties ar vairāku cilvēku priecāšanos un lēkāšanu zāles abās malās bija novedis pie gala aplausu izsīkuma.

Iespējams, ka kāds droši vien pateiks, ka pietrūka tādas spēka bandas kā paši “Līvi” vai “Odis”, nedaudz Lingas vai Jāņa Lūsēna “Zodiaks”. Taču, gribēt nevar visu – jāatstāj kādas tā laika kvalitātes arī nākošajiem gadiem, jo, kā pierādījās, šis koncerts ir gan nepieciešams, gan vajadzīgs. Arī kaut vai tāpēc, lai pastāstītu par Latvijas 80to mūzikas industriju, kura kā pēdējais bastions turējās pretī klasiskā un vispār nekomerciālā roka spēka izsīkšanai Eiropā un pasaulē, nomainoties un kaut ko, ko var nosaukt par naudīgo poproku un turpinot ar citiem skanošo radošiem projektiem. Šīs grupas nebūt nevar nosaukt par superpelnošām, jo pirmkārt, tāds nebija to mērķis, un, otrkārt, albumu noiets nekādā veidā nevarēja būt nosaucams kā spīdošs – lentas, kurās tika ierakstītas visas dziesmas pēc kārtas, tika pavairotas ar kopēšanu māju apstākļos. Mūzikas loma astoņdesmitajos gados ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un šur tur pasaulē nāca pretī cilvēkam ar citu ziņojumu. Nosaucot sevi par nacionālo un/vai identitātes roku. Vai nu tā loma bija pārliecināt pasauli par tās tuvojošajām izmaiņām un jaunas ēras (tobrīd domājams – labākas) sākšanos, vai arī par tautas apziņas (Latvijas jomā), etnogrāfiskās sajūtas un nākotnes vīziju izdziedāšanu. Tātad nacionālais romantisms. Varbūt grupas 18. decembrī nebija sakārtotas hronoloģiski precīzi, taču idejiski tās ļoti pareizi sekoja viena otrai. Ar tautiskuma deklamēšanas apmēriem un mudinājumu daudzumu skatīties uz priekšu savai nākotnei. Credo, Opus Pro (kaut gan 1989. gadā ierakstīta “Brīvību Baltijai”), tālāk nedaudz un dažreiz pārāk daudz pret Padomju varu vērstā, ar Ezopa valodas (zemtekstiem) apveltītajām lirikām pārpilnā apvienība “Jumprava”, kas noveda pie pavisam lecīgajiem “Sīpoliem” un apstājās ar Lāčplēsi Igo, vairāku tautas mudinājumu dziesmu izdziedātājiem un ar nepārvaramu popularitātes spēku visā Padomju savienībā apdāvinātajiem “Remix”, kuriem bija lemts kustināt tautu ka vieniem no galvenajiem brīvās Latvijas idejas virzītājiem pašmāju estrādē. Šajos, brīžiem grūtajos laikos, tāda vieda koncerti nospēlē lielu jo lielu jomu, tāpēc labākais padoms pasākuma organizatoriem būtu atkārtota šo pasākumu rīkošana vēl un vēl. Protams, pēc tam visiem nākas lasīt garas un vēstures pārpilnas recenzijas, bet, nu ko, kā teica Padomju Savienībā – tā ir jaunās padomju tautas kultūras audzināšana, biedri!

Foto: Kārlis Bergs

Lauku viesistabas šarms

Koša, īsta roze, datars, Pasaules Skaistākās Katedrāles, telefons, ķiršu ievāriīums, brilles, īru mednieku cepure, tējas kausiņš, maks. vēl

Kas ir kultūra (pēc ielu muzikantiem)

"Kultūra - tā ir mūsu gara ceļš uz izaugsmi un attīstību. Pozitīva pareizība, kas dod mums iespēju pēc sava prāta brīvi to atklāt un izvēlēties pilnveidošanos un iegūt prāta apgaismību un dvēseles mieru atklāsmēm. Bez tās cilvēka eksistence ir bezgala bezjēcīga. Tā ir mūsu gara maize"

18.decembrī šie spēlēja pret kultūras zudumu mūsu valstī. Tam visam bija vienots projekts, kas gan bija paredzēts dažādās VecRīgas vietās, tomēr sametās pārāk auksti.

Man ļoti patīk, ka Saulcerim Ziemelim ir identiska ģitāra manai sirdsmīļajai salūzušajai. Īsta kreiļu.

Lai dzīvo mūzika

Tiesa, es nesaņēmu, taču Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas jaungada apsveikums ir skaists. Un nevajag vairāk. Skaists.

Zvaniņš skan un cilvēkiem prāts (labs)

Iespējams, pamatojoties uz to, ka arī Kubā patiešām šogad sāk svinēt Ziemassvētkus, arī mēs, latvieši, droši atbildam, ka darīsim to pašu.

 Tik pat pārliecinoši mēs to īstenosim mājās, noteikti ģimenes pulkā, taču daži vēl aizvien tiecas pēc draugu kompānijas vai patvientulības un viens - uz ārzemēm.
Es laika būšu mājās, taču ne ar radiem. Taču, kas zina.

Apzināšanās

To vienu es gan varu apgalvot, ka pie nopietna un liela projekta šajos laikos, šķiet, nav ticis neviens no mūsdienu lielās kliķes dzejniekiem.

Par Jāni Ziemeļnieku, Eduardu Veidenbaumu, Klāvu Elsbergu, Frici Bārdu, Aleksandru Čaku un Ojāru Vācieti (piedodiet, ja kādu esmu aizmirsis) pēdējos desmit gados jau ir radīti uzvedumi. Tiguls sadarbojās ar Imantu Ziedoni. Jā, kaut kas notika arī ar Peteru, bet šis dzejnieks man ne pārāk imponē.

Un kur tad jaunie? Varbūt to dzeja tiek iepīta kādās subunderground muzikālo projektu dziesmiņās vai arī izmantota, un ne jau tā labākā, kādās muzikāli balstītās izrādēs (pēc manām domām "Adata"), bet tas ir viss. Varbūt teiksiet, ka viņi vēl nav ieguvuši ikonas statusu. Pērkons savā laikā ir izmantojis Māri Melgalvu un jau pieminēto Elsbergu. Dziesmas ar Čaka un Vācieša un Ziedoņa utt. vārdiem ir pāri malām.

Lūk. kds tur vel statuss. Tā ir dzeja, kas strādā, nevis statuss

Fricis Bārda. Ambients

Tūkstoš un vienas sajūtas sastrēgums, kurš parasti pārvēršas pavism vienkāršā lietā - asarās. Izrāde tiem, kuri grib labi pagulēt vai tieši otrādi uzmanīgi līdz pašām pēdējām saprašanas paliekām izrīvēt dvēseli kā piekvēpušu krāsni.

Un viss ir tik vienkārši. Četras kokles, četras sievietes, četras balsis, bet starp visām šīm "dāmām" viens vīrietis - Fricis. Dzejnieks, kurš pirmais ir nosaucams par dzejiskās filozofijas, mīlestības, darba, dabas, iekšējās pasaules un dzīves jēgas meklētāju. No rindas uz rindu, kā četras nimfas, katra savu raksturu parādīdama, viņas ietērpj šo romantisma poēzijas paraugu jaunā un vēl neredzētā tēlā. Tikai viņam pa īstam piestāvošā - bezdzimuma un latviskā.

Pats Bārda varētu būt pieskaitāms pie tā paša jaunās dzejas strāvojuma, pie kura tiek pielikts viņa līdzgājējs un praktiski paralēlu laika posmu dzīvojošais Aleksandrs Bloks. Dzīvība mijas ar nāvi, dvēsele ar tās neesamību, daba ar nedabisko, esība ar tās meklēšanu. un man ir liels prieks, ka tas ir nonācis Alvja Hermaņa rokās un izskatās tieši tā, kā es nebūtu domājis. Pareizāk sakot, izklausās. Jo Jēkaba Nīmaņa aranžētā un radītā mūzika cieši pieguļ katram izsacītajam vārdam. Pat nedaudz kā likās jūtama kāda Barisona takts un paša Nīmaņa jau atpakaļ radītā Poncija Pilāta skaņu celiņa vaibsts. Bet tikai nedaudz. Tālāk tas ir tīrs ambients.

Bet ja godīgi, es pat nesaprotu, kāpēc es te vispār ko uzrakstīju. Jo es to nevaru izsacīt. Pēc izrādes viss iekšā murd arvien vairāk, un jo tālāk tu attālinies no Jaunā Rīgas teātra, jo vairāk. Tev gribas ko darīt. Ko radīt vai sastrādāt. Un, ko pardomāt.

Aizejiet. Un izlasiet arī.

.

KLĀVS (vasara un mīlestība)

Jēkabs man ļoti dāsni sagādāja (par to viņam vafeļtorte) bilēti uz Vara Piņķa pašrežisēto un pašizspēlēto izrādi par Klāva Elsberga dzīvi, attainojot to viņa dzejoļos un vēstulēs.

Es nezinu, ko teikt. Dažreiz šo dzejoļu bija tik daudz, ka vai nesaprati no kura gala sākt saprast, taču kāds konteksts, salikums un izpildījums.. Es, ja godīgi, daudz vairāk sāku sliekties uz mono lugām, jo tikai tās pierāda aktiera spēju piesaistīt, režisora spēju izdomāt un skatītāja spēju izsekot. Šī izrāde? Dramatiska un smaga satura, ar ļoti reālu izpildījumu, atmetot salkanās deklamēšanas no vietas vai muļķīgas nepamatotas staigāšanas riņķī. Izcila cīņa pašam ar sevi, liekot noticēt arī vērotājam. Brīnišķīgi.

Visa luga mijas no visāda veida siena izmantošanas, operējot ar Elsberga (Piņķis) ilgām pēc vasaras un saviem bērniem. No sajūsmas par pirmdzimto, līdz veselīgai ironijai armijas laikā. Izrāde dinamiska, ļoti labi pārdomāta un attaisnota. Jāsaka arī, fiziski pārsātināta. Rāpšanās uz griestu trubām, galda un grābekļa balansēšana, siena gubu kraušana, armijas rutīnas atspoguļojums. Un tam pa virsu pavisam nelielas lietiņas - Klāva dzejoļi un vēstules cilvēkiem, kas, Vara izpildījumā, skan kā divas ūdenslāses. Un reizē viņs atver acis tiem, kuri Elsbergu neizzināja pirms tam. Visa šī informācijas gūzma norāda uz Elsberga dvēseles, valodas, prāta un intelektualitātes piesātinājumu, kur, dzīves nogalē, loti daudz iešaujas angliski iespaidi, pārsvarā Kurta Vonnegūta mēlē.

Un visam pa vidu salda siena vasaras smarža un pats Jēkabs, kas spēlē tādu nelielu ambient un vasaras meža putniņu operu. Beigās viss pārvēršas par "Velci tēti" un "Pļavnieku bērzi" izdziedāšanu, kur beigu akordi skan kā bītlu "Hey, Jude" izskaņa.

Skaisti. Aizejiet.
.

Vēlreiz BALLLĪĪĪĪTĒEĒ!!

Klikit on bildit.

Viss iet uz priekšu!

Re, re, kāda dāma ir iztulkojusi manu rakstu iekš EASYGET par Jesse Cook koncertu Stradiņa aulā.

Labāāis! :)

Šī gada atcerīgākās ekrāntapetes (pirmās jaunākās)

1.rinda pa vidu - logo (c) James Eldridge. pēdejās divas - (c) Gatis Trikulis

saistošais raksts: 2010.gada ekrāntapetes

Daudzraide

Ja godīgi, izcila ideja, lieliski izstrādāta, bet, atvainojos, ko var melst tikai un vienīgi par podkāstiem, tviteriem, blogiem, aifōniem, internetiem un programmēšanu. Lūk, tas ir pilnīgi tupi. BET, labi, ka sākāt.

Pēdējo daudzraidi viņi izglābj ar Valmiermuižas alu :)

Podraide.lv

Pantiņu palīdzības serviss

Ja nu kāds nonāk situācijā, ka onkulim Ziemassvētkos vairs nav ko teikt:

***

Kad iestājas nakts,

un beidzot kļūst tumšs,

salatēvs lido uz mājām.

Tik viens rūķēns,

maziņš un dumjš,

izkrīt no ragavām, nāksies iet kājām.

Aizmāršīgais vecītis

Sniegs pār jumtiem karas,

līdz ar to lāstekas pil.

Zem jumta salatēvs baras,

no dusmām galīgi zils.

Kur lai dāvanas atrod,

kas pazaudētas sniegā?

Ne jau viņš ir vainīgs,

ka vadīja kamanas miegā!

Bet attopas dusmīgais vecis –

Tam tukšas bij’ ragavas gan.

Viņš ātri uz mājām steidzas,

lai atnestu dāvanas man.

Tur jau uz trepēm tas bija,

pie namdurvīm sagaidīja.

Ziemassvētku vakarā

Mazliet tā kā par resnu,

Mazliet tā kā spiež,

Salatēvs dāvanu maisu

Skurstenī iekšā griež.

Beidzot, kad galā ticis,

Dāvanas zemē liek

Un pēc liela darba

Viņš pie piena tiek.

Vēl uzkodis tas cepumus,

No skursteņa ārā raucas

Un ar zvaniņu šķindoņu

Ragavās projām traucas.

Tiešām sniegs

Tad, kad sniegu vēlos, nenāk,

Tik vien aukstais bruģis pretī dveš,

Tik vien cerība kā milzu pupa,

Cauri akmeņiem sev saknes pleš.

Ķeros klāt un augšā kāpju,

Tur pie maigiem dūnu mākoņiem,

Tur, kur brīnumpārslas vārpo,

Aug zem ledus putnubiedēkļiem.

Raušu bunti sev un arī tev,

Tā, lai ziemā beidzot pildās prieks,

Tā, lai izberot tās te uz bruģa,

Ļaudis atkal teiktu – tiešām sniegs!

 

Šķiet, kosmonauti ir modē!

Šīsnedēļas jaunās mani ieinteresējošās kustīgās bildītes.

1. "Love". Sekojot pagājušajā reizē nedaudz iztirzātajam stāstam par Semu Rokvelu filmā "Moon", parādās kārtējā kosmovientuļnieku filma. Stāsts par to, kā cilvēciņš, zaudējis sakarus ar citiem, nodibina sakarus ar sevi. Apgalvojuma apstrāde - mēs paši varam radit pasauli sevī.

2. Vienkārši ieinteresēja tā vide un aura, kas mita tajā brīdī, kad Ļevs Tolstojs sajuta vēlmi iegulties ozola kārbā. "The Last Station". Džeims Makavojs (Wanted, Atonement, un jā, nevar nepieminēt The Last King of Scotland) spēlē viņa mācekli Valentīnu Bulgakovu un sanāk diezgan labi (no pirmā acu uzmetiena)

Tālāk seko divas filmas, kuras varētu būt labas, taču viena:

• mani neinteresē. "Babies" (dokumentāls stāsts par bērnu augšanu gada laikā dažādās pasaules vietās
• jau sāk kļūt nedaudz banāli un vienveidīgi. Āfrikas labo/slikto varoņu vaii vispārīga tās stāsta iztirzāšana (Sjeraleone - The Blood Diamond, Uganda - The Last King of Scotland, Ruanda - Shake Hands with the Devil) Taču šis stāsts gan ir mērķēts kā pozitīvisma un patriotisma reizē paraugs Āfrikā. Stāsts par Nelsonu Mandelu. Dienvidāfrikas apvienošanu. "Invictus".

Un divas, kas īpašu sajūsmu neizraisīja, taču varētu noderēt.

• "Leap Year" Sieviete dodas uz Īriju, lai bildinātu savu mužiku, taču attopas Velsā (Un filmu iesaku tikai tāpēc, ka puse darbības notiek tieši tur, tā es pat klāt neķertos)
• "Eichmann". Hitlera rokaspuiša Adolfa Eihmaņa pēdējā grēksūdze pirms nāvessoda Izraelā. Interesanti.
  

Šerloks

Ievietoju vieglu gardumiņu no jaunās Serloka filmas. Iespaidīgi. Pat tādas ainas padarītas inteliģentas un Doila cienīgas. Domā, ko dari.

Atkal!

Darba dēļ (kā vienmēr) nesanāks aiziet, bet jūs gan obligāti apmeklējiet Eiropas Dokumentālā Kino simpoziju K Sunī!!!!!!!!!
Vienmēr ienīstu, ka tā notiek. Tiešām lielisks komplekts, un nevis vakarā bet tā, jauki, pa dienu un maratons!!! tāda funkcija man patīk. Kā zināms, K Suns ir diezgan ērts, tāpēc arī žēl divtik.

Bet ko lai dara, ka tavs darbs ir ar cilvēkiem, nevis ar datoru kā programētājs, vai mūzikas ziņu papildinātājs TvNetā. Pārdzīvošu.

Te nav spams, jo es nespamoju!

Pa draugiem pienāca kāda ķēdes vēstule, kura aicina apmeklēt Daugavas sporta namu un mēģināt kaut ko iegādaties no invalīdu tirdziņa (tas saprotams, ka nepārdod viņus, bet to, ko tie paši ir sameistarojuši)

Man nepatīk spamot un sūtīt JEBKĀDAS ķēdes vēstules (tāpat arī sagaidīt, taču reizēm ir vērts, JO!), taču, tā kā man iepatikās šī ideja zemāk, nolēmu izlīdzēt. Tā vēstulīte izskatījās šādi, sīkāka informācija arī tur pat. Lūdzu:

"Šodien nejauši uzzināju, ka arī šogad Daugavas sporta namā invalīdiem ir dota iespēja Ziemassvētku tirdziņā pārdot savus rokdarbus, darinājumus, meistarojumus. Tirdziņš ir katru dienu no 10-18.00/19.00 (atkarībā no tā vai ir kāds atnācis un viņus atradis) un tā līdz 23.decembrim. Izrādās, nabaga cilvēciņiem reklāma ir aizliegta!!!! Ja būs- 400Ls sods piedraudēts. It kā ir dota iespēja - tirgojiet! Taču reti kaurais zina, ka Daugavas sporta nama 2.stāvā ir tirdziņš! FANTASTISKI TAMBORĒJUMI, ADĪJUMI, PINUMI, ĀDAS SIKSNAS, ZEĶES, APBRĪNOJAMI SKAISTAS ŠALLES, filigrāni uztamborētas JACIŅAS, TOPIŅI, adītas BĒRNU (pa 1,50) UN PIEAUGUŠO ZEĶĪTES (ap 4 Ls), TAMBORĒTAS EGLĪŠU MANTIŅAS, KARTIŅAS (20 Santīmi), SEDZIŅAS, CIMDIŅI, KOKAGREBUMI u.c. ar rokām darināti brīnumi - un tas viss par ārkārtīgi draudzīgām un zemām cenām! Tirgo paši vecie tantuki, pusaklie onkulīši...viss ir skaists..līdz aizkustinājumam!!! Es teikšu atklāti, ja salīdzina tās nenormālās cenas, kas ir Berga bazāra tirdziņā, Ziemassvētku tirdziņā Doma laukumumā...tad liekas, ka tā ir vecu cilvēku labdarība! Pastāstiet draugiem ,radiem..par šo lielisko iespēju iegādāties brīnumjaukas un lētas dāvaniņas, un vienlaikus palīdzēt invalīdiem! Savādāk, bez mūsu atbalsta, tur bez reklāmas iemaldīsies retais. Kā stāstīja...citreiz...pat vairākas stundas neviens neienāk! ..un viņi sēž un gaida...Bet kā lai ienāk, ja neviens nezin!

Ziņu drīkst padot arī tālāk citiem."


Tātad, viss ir jūsu rokās. Ka jau vienmēr.

Lāča miegs pirms darba pavasara

Sniegs snieg un es jūtos kā tāds lācis. Pēdējās dienas guļu tik daudz, kā vēl gulējis neesmu nemaz. Un nejau tāpēc, ka auksts. Īstenībā istabā pat ļoti silts. Tikai laikam pirms tam visu gadu biju tā sevi sadragājis, ka tagad ķermenis alkst pēc tāda "ziemas miega".

Nu jā, jāpaguļ, pirms var. Tulīt sāksies Ziemassvētku sezona. Pasākumi pasākumu galā. Tulīt - tas nozīmē pēc pāris stundām :)

Kāds viņš ir, tas tikai ar laiku

Šodien bija neliela saruna ar Aināru Mielavu viņa paša darba rezidencē "Upē".

Nu tā, Jāsaka, ka diezgan pretrunīgs cilvēks, gan viedokļos, gan arī atbildēs. Neieslīgšu sarunas iztirzājumā, taču dažas lietas man vēl aizvien neliek mieru. It sevišķi sajūta, ka, ik pēc apgalvojuma pateikšanas, viņš šad tad ļoti neuzmanīgi pats sevi atmasko vai apgāž. Tādā ziņā, ka vēl aizvien nav skaidrs, kāds ir galējais lēmums.

Tas viss saistījās gan par un ap mūziku un Aināra pieņemtajām kvalitātēm (kurām vairumā es tā nenoticēju, kaut gan tas jau arī tikai mans subjektīvais), kā arī par teātra un latvietības būtību. Taču, visā visumā sirsnīgs cilvēks, kurš uzsver, ka sasniedzis punktu, ka nemelo. Tam varētu arī ticēt, jo saruna tiešām bija atklāta, kaut gan neko tādu īpašu viņš nepateica. Vienu brīdi pat likās, ka Mielavam tā nopietni nav ko stāstīt par to, kāpēc viņš dzīvo. Un es arī nebiju gatavojies šim prasīt, kas tad ir mīlestība un kāpēc mēs to dzīvi arī darām. Domāju, ka sekotu sabiedrības kritika, un galu galā atziņa - bet es par to plašāk nevēlos izteikties.

Reizē atklāts, bet tomēr bez kāda "spica" un izteikta rezumē. Kaut kā varbūt nebija arī omas viņam. Tāds arī izskatījās, tāpēc viss šis uzrakstītais arī nav objektīvs. Nezinu, ko ar to intervjū darīšu. Varbūt kaut ko sameistarošu, varbūt arī nē. Nu, nedaudz par savu dzīvi pastāstīja un atzinās, ka kauns par to, ka pēcpadomju laikā nelegāli štancēja cukura talonus. No tāda viedokļa, daudz sadzīves faktu, kuri bija interesanti.

Lūkosim.

Re..

Tā kā neviens nepapūlējās pat neko iebilst, tā arī uz kino neaizgāju.Taču esmu ķēries pie mūzikas kolekcijas un tulīt jau viss būs savās vietās.

Un kāpēc es vispār ieliku iepriekšējo rakstu

Jo mani māc šaubas, ka es nespēšu izvēlēties starp šī vakara piedāvājumiem, un, beigās aiziešu uz NEVIENU.

1. DērtīDeal filmu vakars ar pāris britu labfilmām Šeina Medova filmu ietvaros.

vai

2. Uz franču superklasiku, jaunā viļņa sešdesmitajos kristālpunktu "Trakais Pjero" ar pašu Žanu Polu Belmando (tad viņš bija jauns - 45 gadus atpakaļ :) iekš kino Rīga.

Nu, ko man darīt?

Franču Humors

Atcerējos uzrakstīt par vienu baigi labo modernās franču komēdijas paraugu no vidusdeviņdesmitajiem. Lūk, KopīPeist no DērtīDīl mājaslapas, jo tur es arī pabiju, lai noskatītos šo bezgala muļķīgo, taču tomēr lieliski nostrādāto filmu kino vakara ietvaros:

"Otrdiena, 17. novembris plkst. 21:00


MĀCEKĻI / LES APPRENTIS
Rež. Pjērs Salvadori / Pierre Salvadori
Lomās: : Fransuā Kluzē, Žiljoms Depardjē, Džudita Anrī
Francija, 1995, 95 min.


Neveiksminieku Antuāna un Freda ikdienas rutīnu satriec jaunumi, ka viņu dzīvoklis tiek pārdots un ir jāatrod nauda, lai iegūtu jaunu dzīvesvietu. Antuānam dzimst ideja aplaupīt žurnālu birojus, kuros viņš ir strādājis, kas noved pie jauniem piedzīvojumiem un likstām.


Franču kinobalva „Cēzars” Žiljomam Depardjē par labāko jauno aktieri un Fransuā Kluzē nominācija par labāko aktieri. Iekļauta Berlīnes filmu festivāla programmā."

Diemžēl puisis pa kreisi vairs nav šajā saulē. Tas ir Žerāra Depardjē dēls Žiljoms. Pēc manām domām ir pārspējis savu tēvu, taču netika līdz tādai dievināšanai, jo nomira pagājušogad filmēšanas laikā no ļoti akūtas vīrusa pneimonijas. Nu, īsāk, smaga plaušu kārsoņa.

Ak, atmiņas

Klausījos, kā parasti, mūziku, un tad tur sāka skanēt Elbow (jau burvīgā un pārdomātā mājas lapa stāsta par sevi). Atceros, ka šajā janvārī es pirmo reizi izdzirdēju albumu "The Seldom Seen Kid", kurš, protams, iesākās ar šo dziemsu.

Iespaidīgi, sniegaini, ziemīgi, balti un bezgala skaisti kā vienmēr. Tādas dīvainas sajūtas saskrēja :) Kā strazdi šajā dziesmā.

Uzrāviens

Negribu jau lielīties, taču mans datara termometrs, kas ņem datus no lidostas, rāda šito:

Termometrs pie loga krēslā kautrīgi piekrīt.
Eh, būs vien tāpat jāiet pēc tā tualetes papīra

Brauc tīri!

Divas pavisam dažāda veida reklāmas, bet viens vienojošs faktors - i like it! ;)

 no fffound!

Who let the dogs out?

Pagājušo nedēļ visi balsoja aptaujā par to, kurš no šiem "brīnumiem" jums liekas visnekaitīgākais?

Pēc aptaujas sākšanas pamanīju nelielu kļūdu. Šajā sarakstā vajadzēja būt arī "Bon Jovi" un, kā vairākums amerikāņu atzinuši, "Who let the dogs out?" izpildītājiem Baha Men.

Taču, kā redzam, "uzvarējuši" ir Prātnieki, kaut gan bija mazliet negodīgi, visi tak tos mīlē un ciena, vajadzēja likt iekšā Džonu Bon Dž. Taču nekas. Par "Nickelback" jūs neeast kļūdījušies. Kā vēsta šis raksts, tad viņi ir viskaitinošākie un vis vis "nē" mūziķi. Arī pēc manām domām. Tad es krietni pafunktierēju, bet par vēlu, protams, tas viss bija sācies, tāpēc saliku tos muzikantus savā pēctopā. Tas izskatījās lūk šāds:

1. Nickelback - super nē!
2. Bon Jovi - mazliet mazāks super nē
3. Kid Rock - pilnīgs nē
4. Krievu estrāde - ar varbūt vienu vai diviem izņēmumiem, par kuriem zina piecpadsmit cilvēku, bet visā visumā, protams, nē
5. Braens Ādamss
   

Jēkabs Nīmanis. Mīlestība. JRT. Triumfs.

Līdz nezināmām robežām sirsnīgs un naivs, bet nav svarīgi, vai tikai izspēlēts izvērtās sestdienas vakars, kur, uz jau sev pazīstamajiem Jaunā Rīgas Teātra (JRT) dēļiem uzstājās slavenās izrādes “Latviešu Mīlestība” mūzikas autors Jēkabs Nīmanis un viņa uzticamie aktieri Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Varis Piņķis un citi palīgi.

Šis nebija pirmais viņu koncerts. Paša albuma atklāšana notika novembra vidū, vēl uzstāšanās gaidāma 27. decembrī. Taču, vērojot skatītāju lielo interesi un atkal kā vienmēr noslīpēto JRT priekšnesumu, šķiet gaidāma vēl vesela plejāde koncerta atkārtojumu. Būtībā to ideja ir iepazīstināt cilvēkus ne tikai ar visām gandrīz neskaitāmajām dziesmām, kuras bija ārpus tām četrām, kas izskanēja izrādē, kā arī iznest saulītē Vili Daudziņu kā diezgan sirsnīgas, ironiskas, naivas un skaisti nostrādātas dzejas radītāju.

Lai kā vien kāds sevi mēģinātu pārliecināt, ka priekšnesums, kas ir dzirdams šajā pusotru stundu garajā koncertā, bija uztverams kā silta un nenopietna ironija par mīlestību, tomēr nepameta sajūta, ka tas viss nav saucams ne par šlāgeri, ne par muļķīgu ākstīšanos vai izcili apdarītu sarkasmu par latviešu mūziku. Tieši aritmētiski un visos citos veidos otrādi. Uzreiz prātā nāk Imanta Kalniņa “Četru baltu kreklu” ēra. Vai nu tā ir reinkarnācija, kopēšana, viltošana vai pavairošana, Nīmani visi var saukt, kā vēlas, taču bītņiku efekts un ietekme ir jūtama vislielākajā mērā, un nav jāsalīdzina ar ko citu. Skaļi jāatzīstas, tieši kaut kas tāds mums arī ir vajadzīgs. Un ne tikai krīzes laikos. Vienmēr. Lieliska, skaisti izpildīta, eklektiska rakstura (pops, roks, rokenrols, džezs, kanrī, bosanova, klezmeru ritmi, rocabilly, regejs un tā var tikai turpināt) mūzika ar akustiskām un elektriskām ģitārām (Jēkabs Nīmanis), basu (Andris Keišs), bungām (Varis Piņķis), kontrabasa “izvirtībām” (Kristaps Pētersons), multiplu trombona (ja būsim precīzāki, bastrombona) solo līniju (Artūrs Bērziņš) un bagātīgu dzejas lasīšanu (Vilis Daudziņš), kurus visus pārspēj izmeklēts antīkas “jonikas” jeb ērģelīšu saldais ēdiens (arī Jēkabs), ir tas, kas raksturo tieši šo dažreiz neatzītā, taču ļoti visaptverošā piecdesmito gadu beigu un sešdesmito gadu kultūras sindroma identitāti. Vīri, līdz bezgalībai romantiski, nedaudz nerātni un nekaunīgi (arī viens no faktiem, kādēļ bītņiki Padomju Savienībā praktiski bija melnajos sarakstos) un “nenormāli” radoši, kas tērpušies uzvalka biksēs, baltos, it kā mātes gludinātos kreklos un melnās šlipstēs, dzied laikā neeksistējošas un arī to nenorādošas dziesmas un pārsvarā tikai par vienu – par mīlestību. Bet, kā jau atzinuši vairāki vēsturiski mūzikas giganti, visas dziesmas jau ir vienīgi par to. Tātad – mērķis ir tiešs, nekļūdīgs un sasniedzošs.

Dziesmas nomainīja citas dziesmas. Bieži, vientuļi klausoties nu jau mēnesi izdoto Nīmaņa un JRT aktieru albumu “Dziesmas par Mīlestību” un reizēm iedziļinoties šajā nedaudz akli provinciālajā, taču pilnīgi patiesajā un atklātajā lirikā (ne tikai Daudziņš, bet arī Kaspars Znotiņš, Nīmanis un Guna Zariņa) ļaudis nespēj noticēt, cik viss ir vienkārši un patiesi – cilvēkam vajag cilvēku un pasauli, kurā dzīvot. Un, ja tā nav, visums, pat naivais vai bērnišķīgais, kļūst par tīru, skaudru un bieži vien neizturamu traģiku. Bet tas tikai, klausoties jauno plati. Uz skatuves lielais aktieru un muzikantu komplekts pat vissmagākajās sirds dziesmās (piemēram, Madlienas purenes) kļuva par “Monthy Python” cienīgiem iznācējiem, kurus, lai kā tomēr gribētu, nevar uztvert, raudot un skumstot. Pat visnopietnākā dziedāšana, izjušana, efekti, klusēšana un sāpīga sēkšana, kā arī Daudziņa “magnificent” nodeklamētie dzejoļi zāli pārvērta smaidošā, smejošā un ovācionējošā pūlī, kas tikai plaudē un plaudē, lai iegūtu jaunu neaprakstāmas un neaizvietojamas enerģijas devu.

Un viņi deva. Viss sākās un arī beidzās ar vienu no izrādes dziesmām, kā arī pirmo albumā – “Tēja”, turpinājās ar “Vakardienas sniegu”, amerikāniski latvisko Čikāgas piecisko “Dziesmu manai meitenei”, kuru nomainīja vislabāk paredzētā dziesma radio atskaņošanai “Rīgā” un Viļa Daudziņa pirmais dzejas “sets”. Nenosauks par Raini vai Vācieti, taču viņš atkal pierādīja, ka dzeja bez paša autora deklamēšanas nav nekas. Tālāk “Valsis uz jumta” un Keiša pirmais verbālais izrāviens dziesmā “Par pieneņpūkām”, kas pārvērtās Nīmaņa skolas rokā “Tulpītes” un noslēdzās ar vienkāršu dziesmu kā lauznis(jo nevajag aizrauties) - “Vēstulīte”.

Vilis atkal cēlās un runāja, un apsēdās jau kā vakara zvaigzne, jo nākošie dzejoļi “Mākoņi” (tas ir sarakstīts pie tīras apziņas, viņš tikai kļūdījās), “Cik-Cak” un otrais spēcīgākais viņa grāvējs “Slapjās Kājas”, kuram neizdevās pārspēt pirmo, nākošajā dzejas sesijā izskanošo, nedaudz a capella “Tango”, satrieca visu pēdējās nopietnības un apziņas paliekas. Efektu vēl pastiprināja “skatītāju atsūtītie jautājumi” no maza akvārija sāņus. Netrūka ne Ilonas no astotās rindas, ne Ērika no devītās jautājumu, kādas acis patīk Andrim Keišam (protams, siltas) un vai varētu iepazīties ar Vari Piņķi (protams, var). Pa vidu iespraucās skaistā “Atzīšanās”, kurā ovācijas bija pelnījis trombonists (ja precīzāk, bastrombonists) Artūrs Bērziņš, kurš graciozi izvilka dziesmu tajā vietā, kur pēc oriģinālieraksta bija paredzēta Nīmaņa klarnetes (un ja precīzāk, basklarnetes) solo daļa. Tad virpulis turpinājās ar divdaļīgo “Es satiku tevi” un vēl vienu neikdienišķu Andra valodas artikulāciju ar sarežģītu ģitāras ievadu - “Atnāc šodien”. To paspilgtināja kārtējā Daudziņa dzejas glazūra, kas nepaslēpa divas sērīgākās, bet, cik ironiski, visnenopietnāk uztvertās “Pavasara valsi” un jau pieminēto “Madlienas pureņu” dziesmas. Pirmajā Nīmanis beidzot izmantoja arī sāņus noliktās ērģelītes, kuras spēlēja ar Viļa pasniegtu barokālu parūku un cildenu Mocarta cienīgu stāju (sēžu būtu precīzāk, taču izklausās nedaudz nepieklājīgi).

Beidzot kārta bija pienākusi vēl divām pēdējām, izrādē skanošajām dziesmām par meitenēm – rokenrolīgo “Baibu” un bosanovīgo un indīroķīgo “Gunu”. Koncerts bija beidzies, taču ar otro uznākšanu šodienas varoņiem piebiedrojās arī Jauniešu un bērnu pūtēju orķestris “Fanfara” kā arī apvienotais JRT Darbinieku koris. Vēl “Ausma”, un pieci, jau pieminētie parastie vīri, klanīdamies aizgāja no skatuves kā gada grāvējs.

Tā, lūk. Kas to būtu domājis, ka šis pavisam parastais izrādes muzikālais dažu dziesmu projekts, kas oficiāli aizsākās 2006.gada 15.septembrī, pārvērtīsies par vienu no tikai pāris dižākajiem un ievērojamākajiem mūzikas notikumiem Latvijas mūzikas šīgada grūtajās 365 dienās. Ārpus rāmja palicis vēl kāds ducis dziesmu, tā kā, cerams, gaidāms turpinājums. Un, šķiet viens tūkstotis vārdu vēl aizvien ir par maz, lai aprakstītu visu to neaprakstāmo, kas pārsvarā notiek uz JRT skatuves. Arī šis koncerts. Taču tagad vairs nav ko sacīt. Tas ir vai nu jānopērk skaisti un eleganti ievietotā kompaktdiska formas padomju aploksnītē, vai jāredz dzīvajā. Par pirmo nebūsiet vīlušies, no otra kļūsiet atkarīgi.

Un

par godu jaunajam pirmajam, varbūt lielajam sniegam, es to nosvinēšu nedaudz ģerevņiski ar vistas buljona pīrādziņiem un pašu buljon'.

;)

krīzes dāvana

Laikā, kad visi ietaupa, mēs varam atļauties uztaisīt paši savu kosmētiku, kuru lietot vannasistabā vai dāvināt draugiem. Sanāk lētāk un arī superīgāk. Paldies, Aira.

Var dāvināt arī nedraugiem. Tikai vidū iemontēt spridzekli.

Super trūper vannas burbuļbumbas!

Gustavo un nedaudz rokenrola

Uzaicinājis pāris viesus, kuru klātbūtne bijusi svarīga visā viņa solokarjerā, 10.decembrī Gustavo saviem faniem sniedza enerģisku un pārliecinātu koncertu, kuru noskatījās vairāk kā tūkstotis klātesošo, un kurš bija skatāms arī Platforma Records mājaslapā.

Jau parādoties uz skatuves, Gustavo lika mums visiem ticēt, ka mainījušies ne tikai laiki, bet arī viņš pats. Tik ironiski, taču platās bikses pārvērtušās ne tik platās, mūžīgi kailā galva apsegta ar cepuri un nobriedis arī repertuārs. Jo visa koncerta laikā tika nodziedāta tikai viena no paša pirmā albuma dziesmām “Nu tu dod” (Beidzot!, 2004), un tā pati bija kā otrā pēc “Nāc, ņem un ej”, kas arī ierakstīta jaunās skaņās. Vēlāk viņš tēmēja uz jaunajām dziesmām no vēl neiznākušā albuma “3.elpa” un uz pēdējiem hītiem no iepriekšējā ieraksta “Pa pāris pantiem/Viesības viesnīcā”, kura titulgabalus izpildīja vēlāk.

Gustavo parādoties, skatītājiem bija iespēja pārliecināties, kādus gaismas efektus piedāvā lielā  kluba “Essential” zāle. Sākot no liela, mazām zvaigznēm izgaismota viņa paša vārda, turpinot arī ar šī vakara svarīgākajiem (varbūt ne vissvarīgākajiem) vārdiem – DJ Monsta un R-Viss, beidzot ar pārgaismotu un mirgojošu skatuves priekšplānu, rotējošiem neonziliem krūšu tēliem un mirgojošiem digitāliem gaismu ziediem. Tieši DJ Monsta perfekti parūpējās, lai Gustavo ne tikai norunātu savu sakāmo, bet lai viņš to darītu arī ar mūzikas pavadījumu. Taču vēlāk gan dažreiz pārāk stiprie basi izrādījās pārāk nomācoši Gustava Buteļa raksturīgajām niansētajām dziesmām, tāpēc reizēm varēja dzirdēt vien “bum, bum” un neko vairāk. Taču akustika šajā zālē ir spīdoša, ne ko pielikt, ne ko atņemt. Bija arī brīdis, kad Gustavo atļāvās norunāt “No lūpām lasi” pilnīgā a kapella, DJ Monstam piepalīdzot tikai piedziedājumā, kā arī palūdza viņam “noskrečot” nelielu setu, starp koncerta divām daļām – bez un ar R-Visu.

Atstājot “Tsoke” un jauno hītu “Mūsu soļi” aiz muguras, abi hiphoperi sāka jaukt kopā visu no pašu repertuāra, otro daļu tā pa īstam atklājot ar “Esi brīvs”, pēc tam turpinot ar vairākiem Gustavo skaņdarbiem kā “Pa pāris Pantiem”, tad uz skatuves uzaicinot arī savu veco labo draugu Čižiku, kurš ieradās pavisam nehiphopiskā ietērpā, bet kā solīds kungs kreklā, šaurās biksēs un jaunos zābakos (par kuriem tika izspēlēti pāris joki). Ar viņu kopā tika nodziedāta “Lai paliek”, “Svingeru klubiņš” un “A man normāli”. Turpinoties viesmākslinieku rotācijai uz skatuves, varbūt par pārsteigumu, varbūt arī jau kāds to bija nojautis, uz skatuves uzradās  kādas visiem zināmas grupas solists. Protams, tas bija Renārs Kaupers, kurš kopā ar savu “Prāta Vētru” pēdējā albuma sakarā ierakstījās un producējās pie Gustavo. Tieši šīs plates tituldziesmu viņš nodziedāja, visiem klātesot. “Tur kaut kam ir jābūt”. Un nevienu vairs nebija vajadzības pārliecināt, kam ir Latvijas viskliedzošākā publika. Protams, pie Renāra Kaupera. Šis priekšnesums tad arī bija pati kulminācija visam koncertam, cilvēkiem nepārtraukti dziedot līdzi, kliedzot un, iespējams, pat raudot un vaimanājot. Un nemanot vakars no hiphopa priekšnesuma pārvērtās nelielā rokenrolā, cilvēki auroja, Gustavo lēkāja un Kaupers dziedāja. Un “lēkāja” ir vistiešākais vārds, kā to visu apzīmēt, jo pēc tam pats Gustavs atļāvās arī kādu tikai rokzvaigznes cienīgu iznācienu – ielēkt skatītājos un tikt nests uz rokām. Vēlāk, kā viņš pats atzina, tas bijis tas, ko pats jebkad ir vēlējies.

Pašu koncertu Gustavo noslēdza jau par kārtējo viņa kulta dziesmu kļuvušo “Plus Mīnus”, kurai līdzi nu jau dziedāja visa zāle, kaut gan par tās atsaucību nevarēja sūdzēties arī iepriekš, it sevišķi tādā saspiestībā kā klubā “Essential”. Pēc tam Gustavs no visiem atvadījās, vien piezīmējot, ka, tāpat kā šajā “Stabs, stabs, koks, žogs..” dziesmas otrajā daļā, “nevajag koncentrēties uz mazajiem melnumiem, kas ir mūsu dzīvēs, bet uz to, ka pati kopaina tomēr ir skaista”.

Izskanot šiem vārdiem, izlauzās sajūsma par to, ka no lecīga un nedaudz agresīva “hiphoperīša” (tiesa, karjeru sākot ar labas kvalitātes mūziku), Gustavo ir pārvērties par pieaugušu, racionāli un reāli domājušu personību un ir apgāzis savu pirms daudziem gadiem pateikto citātu kādā dziesmā “Es esmu brīvi domājošs, ne pārāk spožs tēls Latvijas skatuvei, to es apzinos, tā kā aizej..”. Arī vārdi, kuri satrieca jau tad, tikai ar to smagnējību un tiešu egoismu un agresiju, tagad ir noslīpēti, mazāk rupji, bet vairs ne tik darīt mudinoši. Tagad domāt. Taču, pagājuši jau pieci gadi no pirmā albuma izlaišanas, un Gustavs Butelis vēl aizvien pārliecināti un sarkastiski var sacīt, ka viņš ir visspēcīgākais sava žanra pārstāvis ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, un, ja kāds ļoti atļautu viņam plaši skanēt arī Eiropā, droši varētu to pašu teikt arī par šo reģionu. Var tikai gaidīt jauno albumu, lai pārliecinātos, vai viņš iet to pašu ceļu kuru aizsācis un nezaudē muzikālo kvalitāti un vārdu un ritmu bagātību, vai tomēr ir pārvērties par nekādu ziņojumu nesošu personu. Spriežot pēc šī koncerta un jaunajām dziesmām, varam gaidīt pirmo variantu.

Foto: Anrijs Požarskis

EASYGET ZIEMASSVĒTKU BALLĪTĒĒ!!

Klikit on bildit.

dzīve, es tevi mīlu!

viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.

Ar Anriju gājām mājās no koncerta, bet es aizgāju vienu ielu tālāk. Uz Tērbatas Ģertrūdes krustojuma uz ielas atradu mētājamies nevīžīgā maisā ieliktas nepārāk izcilas un unikālas kādas divdesmit plates. toties labā kvalitātē.

Laikam tas brīdis, kad jānopērk plašu atskaņotājs nāk arvien tuvāk.

Es mīlu jūgenstilu

Viena no skaistākajām mājas lapām Latvijā, ja ne visskaistākā. Un par produkciju es varu teikt to pašu.
Riga Art Nouveau veikaliņš. Vīriem, kur novērtēt mākslu un paraudāt, kā sievas piesien acis un grib visu nopirkt. Jo naudiņas tak krīzes laikā nav, bet pašam arī tā gribas :)

Pāri visiem Mobijiem Dikiem!

Rakstot par tagad esošo izstādi Rīgas Mākslas telpā, atcerējos šīs vasaras vidu, kad tur bija atvērta somu instalatoru, fotogrāfu u.c. laikmetīgās mākslas izstāde. Tur ar savu muzikālo performanci uzstājās viens no šiem instalatoriem Tuomass Laitinens - citādāk saukts arī kā dīdžejs "Moby Dictator"

Stils? Tehno, reivs un roks apvienojumā ar enerģisku un traku kratīšanos un deklarējošu vokālu. Īstenībā, atkal gribētu viņu redzēt. Ļoti spēcīgs priekšnesums, kas pusei mākslas telpā saaicināto nepatika, jo bija pārāk nikna. Bet, uj, man patika, un kā vēl.

Šito dziesmu viņš arī bombīja Rīgā!

Modernisti!

Sodien biju aizdevies uz Rīgas mākslas telpu, lai apskatītos uz divām izstādēm un pie rezies redzētu, kā tiek pasniegta Swedbankas mākslas gada balva.

Pirmā izstāde ir Mika Mitrēvica un Kristīnes Kursišas laikmetīgās mākslas izstāde "waitings". Teikšu kā ir, tur jau nav kaut kāds da Vinči vai Enšteins, taču tīrā fizika un bioloģija apvienota ar dažādām mikrofiziskām instalācijām. Patika.

Otrā izstāde. Swedbankas mākslas balvas izvirzītie darboņi no Latvijas, Krievijas, Lietuvas, Igaunijas un Zviedrijas apvienoti vienā veselumā. Tīri interesantas lietiņas un ir daudz,  ko skatīties. Jūs gribat zināt, kurš tad saņēma balvu? Lietuvietis Jonas Gasiūnas par milzīgām gleznām, kur "zīmēts" ar sveces kvēpiem. Šaušalīgi skaisti. Bet tā pozitīvi skaisti, un viņš arī bija pelnījis.

Vispār varētu izteikties tu, ka māksla paliek pilnīgi fiziska. Ja kādreiz tā bija ne tik fiziska un matemātiska, tad tagad viss pārvēršas kinemātikas likumos un elektrības impulsos. Tomēr, Šīs bija krietni, krietni labākas izstādes, kas notiek KIMā?. Krietni.

alternatīva šmalternatīvs

jā, mums ir jauna lapa, pasakiet saviem draugiem ;)


www.eatriga.lv/

Vai kārtējais? Nu un?

Ausīs iekrita vēl viens britu modernais tautas mūziķis,  puisis "Rob St. John" no Skotijas. Skan labi, pat pārāk labi priekš viena cilvēka. Izdevis divus EP, taču staigā apkārt ar daudz bagātāku dziesmu krājumu, tomēr ieturas modernās britu folkmūzikas tradīcijās - diezgan vecmodīgs un tautisks pseidonīms (vēl ir stilīgi radīt šādas grupas "Something and the Something"), skan kā veca izraudāta bēdu ieleja vai pielijusi oģļraktuve (tāpat kā Sons Of Noel and Adrian, nedaudz kā Enio Morikone un vēl pāris) un teksti ir tieši par to pašu. Ka mums ir smagi, mūsu tauta drūma un garus mītiem apvītus ceļus gājusi.

Taču neļaušu manai šobrīd patiesajai ironijai jūs mānīt un piedāvāšu noklausīties myspace ietvaru, spiežot uz vārda vai arī ieskatoties šajā Lielbritānijas patiesajā darbaļaužu sejā. Lasot atsauksmes, viņš plēsīs ne lāčus vien. Un paijās ne tikai kaķīšus.

Vai zudušās dārglietas?

Kaut kad sen atpakaļ uzskrēju kādam saitam, kurā bija ieraksts par Nacistu laikā sadomātajiem superieročiem, ar kuriem sakaut viņuprāt pretekīgos Sabiedrotos, tostarp arī Padomju Krieviju.

Iznākumu jūs ziniet paši. Un šajos attēlos varat redzēt, kas no tā visa, par ko sapņoja Hitlers, mūsdienās ir piepildījies vai Padomju ēras laikā veiksmīgi nosperts. Tiesa, trešais reigs sapņoja par gaisa iekarošanu vairāk nekā par parasto. Boļševiki attapās izmantot tikai daļu no tā.

Alternatīvā Rīga!

Nu redz, atkal laikam iemetīšu kaut ko no sava ikdienas darba. Mūsu čivinātājs.

lēnāk pār tiltu

noderīga lieta autobraucējiem. Autors - Damjan Stankovic.

Citas visnotaļ lieliskas un interesantas inovācijas iekš relogik.com.

21century ērenreiss

Dāma tam veļukam NEPĀRPROTAMI nepiestāv, taču, ja būs tāda iespēja, un mana rocība atļaus, noteikti to ēzelīti iegādāšos!!

slikti. divos virzienos

1.kārtējais video, kas norāda, ka cilvēki atkal sevi ved kapā (ak, nabaga kanādieši tiešā nozīmē)
2. ironiski, bet grafikas tik ļoti izskatās pēc Kurševas u.c. Latvijas "jaunajiem meistariem".

vecais buciņš

Krisam Rī (Chris Rea) jauna mājas lapa un "The Best of" izdevums. Skaisti nostrādāts. Klick on pic.

skaņa pret krīzi

Pāris skaņu radītāju sadūšojušies uztaisīt ielas koncertus. Sakarā ar šādu reklāmu, zūd viss pārsteiguma efekts, taču kaut kā taču ziņojums jānoraida līdz sabiedrībai. Es gan pats netieku, jo 18tais ļoti busy day. Piedalās viss sākot no Mango (ak, ārprāts..) līdz pat pašam Imantam Daksim. Spied uz bildītes.

Hīta pēdējā akcija

Pēdējais darbs, ko režisēja Hīts Ledžers, līdz savai nāves dienai. Nu, vismaz sāka, bet nepabeidza. Šis ir klipiņš grupas "Modest Mouse" (Amerika) dziesmai "King Rat". Par to, kā Daniels Aubers attēlo vaļus medījam cilvēkus, novelkot ādu, atasiņojot (tā kā tas notiek) un pēc tam saštancējot piparkūku cilvēciņus mazajiem valēniem.
Jāsaka, ka dziesma vairāk ir šim videoklipam (īsfilmai), nevis klips dziesmai. Toties tā ir ļoti piemērota. Jāsaka, ka gan paši "Modest Mouse" darbojas jau no 1993. gada un ir atstājuši tīri uzskatāmu bagāžu. Nu, pameklējiet paši.





Vien ieskatam mierīgāka dziesma no pēdējā, par albumu saucamā ieraksta "We Were Dead Before the Ship Even Sank" - "Little Motel" un 2004. gada "Float On". Daiļrade nedaudz atgādina "Wolf Parade", "Ok Go" un "Weezer" sajaukumu.

pašiem savs fontiņš!!

te jums būs iespēja uzražot pašam savu fontu.!! Interesanti gan, ne?

nedodiet youtube, tur ir daudz filmu!!!

Protams, ieklīdu joutubijā un atradu kādu centneru dažādu interesantu filmu. Nu tad sāksim, īsumā.

1. Outtopics.

• Sākšu ar filmu, kura tā kā varētu ietilpt nākamajā sadaļā, taču nedaudz vēletos uzsvērt tās individualitāti. "Untitled" (2009) Džonatana Pārkera filma par pilnīgi nederīgu mākslu un cilvēkiem, kuri to rada un domā, ka ir ģeniāli. Protams, es nevaru teikt, kas ir nederīga māksla. Es varu atzīties, ka māksla, kura man neimponē. Taču šajā filmā ir pārspētas daudzas manas iztēles robežas. (Vai tikai pārspīlētas. Piemēram, tur ir daži Kristiāna Brektes tipa "mākslas darbiem" līdzīgi priekšmeti)
  

2. Nekam nopietnam vērā ņemamas filmas, bet varētu būt jaukas.

• "Men, Who Stare at goats" (2009). Stāsts par veselu speciālu vienību Amerikā, kura tika radīta kā īpašo cilvēku jeb zemes "Džedaju" treniņnometne. Piedalās vesela plejāde pazīstamu un dārgu(!) aktieru, taču filma varētu būt jauka kādam piektdienas vakaram ar draugiem.

• "Taxidermia" (2006). Nedaudz (vai tiešām?) sireālistiska, mazāk smieklīga kā iepriekšējā, nedaudz vēsturiska, taču ļoti krāšņa un pat tiektu, dažbrīd, iespējams, biedējoša kustīgā bildīte, kuras tapšanā piedalījušās vesela plejāde valstu, kā, piemēram, Ungārija, Austrija un Francija. Diezgan apbalvota, bet tad nu, redziet, jāskatās pašiem.

3. Viena cilvēka filmas jeb emocionāla personiskā spēka kino.

• "The Messenger" (2009). Un nejau filma par kādu interneta saziņas līdzekli. Stāsts par kādu seržantu (Bens Fosters), kas nedodas karā un nešķaida ļaunos, bet paziņo ģimenēm par to ļauno sašķaidītajiem un bojā gājušajiem piederīgajiem. Ļoti labs darbs tandēmā ar Vūdiju Harelsonu.

• Džordžs Klūnijs iejūtas sev perfektā tēlā filmā "Up in the Air" (2009) Stāsts par personu, kas ceļo pa pasauli un atlaiž cilvēkus, līdz beidzot pati forma, kas viņu algo, nolemj tikt vaļā no viņa paša.

• Ļoti sirsnīga austrāļu (!, tas ir īpašs šarms) filma ar britu Klaivu Ovenu sporta žurnālista Džo Varra (tas jau skan austrāliski :)) lomā. "The Boys are Back (in Town)" (2009) Filma ir īpaša ar to, ka beidzot kā vientuļais vecāks ir palicis vīrs, kurš mēģina apvienot veco ģimeni un ģimenes saites pēc sievas nāves (uzsveru, ka vientuļais vecāks ir domāts kā vecāks atraitnis, nevis kaut kādi šķirteņi, kuriem ir nepatīkami satikties un tikpat labi viens vāķī tos bērnus kā otrs.) Mono loma Ovenam, kura varbūt nav super oskarojama filma, taču jauks un patīkams raudamgabals Svētdienas dienā.

4. Dokumentālais žandrs.

• Jau 2008. gada sākumā rokmūzikas fani pieplaka pie mēdijiem, lai uzzinātu ko vairāk par šo, diezgan intriģējošo roka dokumentārijas tapšanu. "It might get loud" (2008) Stāstiņš par to, kā Džeks Vaits, Edžs un Džimmijs Peidžs kļuva, kļūst, ir un būs leģendas.
• Ļoti nenovērtēta Pītera Rodžera dokumentālā filma par to, ko pasaulē cilvēkiem nozīmē vārds Dievs. "Oh My God" (2009) Kāpēc mēs ticam, kam mēs ticam, kāpēc cilvēki domā, ka tic, un kāpēc netic. Visas atbildes tomēr ir jāizsecina mums pašiem. Man ir savs viedoklis. Un to kādreiz pie šokolādes tases.

5. Daudzviet nodrāztais, bet šad tad skatāmais šausmu žandrs.

• "Shutter Island" (2010) Mārtina Skorsēzes jaunākais psiholoģiska trīlera/šausmu filmas apvienojums Leonardo Di Kaprio. Zinot Skorsēzi, Di Kaprio 21.gadsimtā un kas notiek, kad abus šos čaļus saliek kopā (The Departed, The Aviator, Gangs of New York), filma noteikti komentārus neparsa. Skatāmies reklāmas rullīti.
• "The Forth Kind" (2009) Diezgan biedējoša, un, kā Mila Javoviča saka reklāmas rullītī, daži skati no šīs filmas tiešām var būt ļoti traumējoši. Filma balstīta un patiesām psihoanalīzes hronikām sešdesmitajos un septiņdesmitajos Aļaskā, tikai ļoti dramatizēti. Nav tur zāģu, nav tur asiņu plūšanas un preteklīgu monstru. Tikai cilvēcikas bailes pār pašu cilvēcisko. Ļauna, bet aizraujoša. Vienam būs smagi. Un jā, iejaukti citplanētieši (kā vienmēr :)
  

Mierīgi

Ambientas dabas pasākumi, ir forši ar to, ka, ja kāds uztaisa kādu dīvaino troksni, piemēram attaisa somu, izgāž savus koka klucīšus vai atved kādu īpaši runātīgu bērnu, tas no defekta konkrēti kļūst par efektu.