Jēkabs man ļoti dāsni sagādāja (par to viņam vafeļtorte) bilēti uz Vara Piņķa pašrežisēto un pašizspēlēto izrādi par Klāva Elsberga dzīvi, attainojot to viņa dzejoļos un vēstulēs.
Es nezinu, ko teikt. Dažreiz šo dzejoļu bija tik daudz, ka vai nesaprati no kura gala sākt saprast, taču kāds konteksts, salikums un izpildījums.. Es, ja godīgi, daudz vairāk sāku sliekties uz mono lugām, jo tikai tās pierāda aktiera spēju piesaistīt, režisora spēju izdomāt un skatītāja spēju izsekot. Šī izrāde? Dramatiska un smaga satura, ar ļoti reālu izpildījumu, atmetot salkanās deklamēšanas no vietas vai muļķīgas nepamatotas staigāšanas riņķī. Izcila cīņa pašam ar sevi, liekot noticēt arī vērotājam. Brīnišķīgi.
Visa luga mijas no visāda veida siena izmantošanas, operējot ar Elsberga (Piņķis) ilgām pēc vasaras un saviem bērniem. No sajūsmas par pirmdzimto, līdz veselīgai ironijai armijas laikā. Izrāde dinamiska, ļoti labi pārdomāta un attaisnota. Jāsaka arī, fiziski pārsātināta. Rāpšanās uz griestu trubām, galda un grābekļa balansēšana, siena gubu kraušana, armijas rutīnas atspoguļojums. Un tam pa virsu pavisam nelielas lietiņas - Klāva dzejoļi un vēstules cilvēkiem, kas, Vara izpildījumā, skan kā divas ūdenslāses. Un reizē viņs atver acis tiem, kuri Elsbergu neizzināja pirms tam. Visa šī informācijas gūzma norāda uz Elsberga dvēseles, valodas, prāta un intelektualitātes piesātinājumu, kur, dzīves nogalē, loti daudz iešaujas angliski iespaidi, pārsvarā Kurta Vonnegūta mēlē.
Un visam pa vidu salda siena vasaras smarža un pats Jēkabs, kas spēlē tādu nelielu ambient un vasaras meža putniņu operu. Beigās viss pārvēršas par "Velci tēti" un "Pļavnieku bērzi" izdziedāšanu, kur beigu akordi skan kā bītlu "Hey, Jude" izskaņa.
starp citu, lielākā daļa cilvēku nepamana Hey, Jude tēmu :) bet tas pofig, tas točna neko nemaina un nav tik būtiski, galvenais sajūtas.. j
AtbildētDzēst