Jēkabs Nīmanis. Mīlestība. JRT. Triumfs.

Līdz nezināmām robežām sirsnīgs un naivs, bet nav svarīgi, vai tikai izspēlēts izvērtās sestdienas vakars, kur, uz jau sev pazīstamajiem Jaunā Rīgas Teātra (JRT) dēļiem uzstājās slavenās izrādes “Latviešu Mīlestība” mūzikas autors Jēkabs Nīmanis un viņa uzticamie aktieri Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Varis Piņķis un citi palīgi.

Šis nebija pirmais viņu koncerts. Paša albuma atklāšana notika novembra vidū, vēl uzstāšanās gaidāma 27. decembrī. Taču, vērojot skatītāju lielo interesi un atkal kā vienmēr noslīpēto JRT priekšnesumu, šķiet gaidāma vēl vesela plejāde koncerta atkārtojumu. Būtībā to ideja ir iepazīstināt cilvēkus ne tikai ar visām gandrīz neskaitāmajām dziesmām, kuras bija ārpus tām četrām, kas izskanēja izrādē, kā arī iznest saulītē Vili Daudziņu kā diezgan sirsnīgas, ironiskas, naivas un skaisti nostrādātas dzejas radītāju.

Lai kā vien kāds sevi mēģinātu pārliecināt, ka priekšnesums, kas ir dzirdams šajā pusotru stundu garajā koncertā, bija uztverams kā silta un nenopietna ironija par mīlestību, tomēr nepameta sajūta, ka tas viss nav saucams ne par šlāgeri, ne par muļķīgu ākstīšanos vai izcili apdarītu sarkasmu par latviešu mūziku. Tieši aritmētiski un visos citos veidos otrādi. Uzreiz prātā nāk Imanta Kalniņa “Četru baltu kreklu” ēra. Vai nu tā ir reinkarnācija, kopēšana, viltošana vai pavairošana, Nīmani visi var saukt, kā vēlas, taču bītņiku efekts un ietekme ir jūtama vislielākajā mērā, un nav jāsalīdzina ar ko citu. Skaļi jāatzīstas, tieši kaut kas tāds mums arī ir vajadzīgs. Un ne tikai krīzes laikos. Vienmēr. Lieliska, skaisti izpildīta, eklektiska rakstura (pops, roks, rokenrols, džezs, kanrī, bosanova, klezmeru ritmi, rocabilly, regejs un tā var tikai turpināt) mūzika ar akustiskām un elektriskām ģitārām (Jēkabs Nīmanis), basu (Andris Keišs), bungām (Varis Piņķis), kontrabasa “izvirtībām” (Kristaps Pētersons), multiplu trombona (ja būsim precīzāki, bastrombona) solo līniju (Artūrs Bērziņš) un bagātīgu dzejas lasīšanu (Vilis Daudziņš), kurus visus pārspēj izmeklēts antīkas “jonikas” jeb ērģelīšu saldais ēdiens (arī Jēkabs), ir tas, kas raksturo tieši šo dažreiz neatzītā, taču ļoti visaptverošā piecdesmito gadu beigu un sešdesmito gadu kultūras sindroma identitāti. Vīri, līdz bezgalībai romantiski, nedaudz nerātni un nekaunīgi (arī viens no faktiem, kādēļ bītņiki Padomju Savienībā praktiski bija melnajos sarakstos) un “nenormāli” radoši, kas tērpušies uzvalka biksēs, baltos, it kā mātes gludinātos kreklos un melnās šlipstēs, dzied laikā neeksistējošas un arī to nenorādošas dziesmas un pārsvarā tikai par vienu – par mīlestību. Bet, kā jau atzinuši vairāki vēsturiski mūzikas giganti, visas dziesmas jau ir vienīgi par to. Tātad – mērķis ir tiešs, nekļūdīgs un sasniedzošs.

Dziesmas nomainīja citas dziesmas. Bieži, vientuļi klausoties nu jau mēnesi izdoto Nīmaņa un JRT aktieru albumu “Dziesmas par Mīlestību” un reizēm iedziļinoties šajā nedaudz akli provinciālajā, taču pilnīgi patiesajā un atklātajā lirikā (ne tikai Daudziņš, bet arī Kaspars Znotiņš, Nīmanis un Guna Zariņa) ļaudis nespēj noticēt, cik viss ir vienkārši un patiesi – cilvēkam vajag cilvēku un pasauli, kurā dzīvot. Un, ja tā nav, visums, pat naivais vai bērnišķīgais, kļūst par tīru, skaudru un bieži vien neizturamu traģiku. Bet tas tikai, klausoties jauno plati. Uz skatuves lielais aktieru un muzikantu komplekts pat vissmagākajās sirds dziesmās (piemēram, Madlienas purenes) kļuva par “Monthy Python” cienīgiem iznācējiem, kurus, lai kā tomēr gribētu, nevar uztvert, raudot un skumstot. Pat visnopietnākā dziedāšana, izjušana, efekti, klusēšana un sāpīga sēkšana, kā arī Daudziņa “magnificent” nodeklamētie dzejoļi zāli pārvērta smaidošā, smejošā un ovācionējošā pūlī, kas tikai plaudē un plaudē, lai iegūtu jaunu neaprakstāmas un neaizvietojamas enerģijas devu.

Un viņi deva. Viss sākās un arī beidzās ar vienu no izrādes dziesmām, kā arī pirmo albumā – “Tēja”, turpinājās ar “Vakardienas sniegu”, amerikāniski latvisko Čikāgas piecisko “Dziesmu manai meitenei”, kuru nomainīja vislabāk paredzētā dziesma radio atskaņošanai “Rīgā” un Viļa Daudziņa pirmais dzejas “sets”. Nenosauks par Raini vai Vācieti, taču viņš atkal pierādīja, ka dzeja bez paša autora deklamēšanas nav nekas. Tālāk “Valsis uz jumta” un Keiša pirmais verbālais izrāviens dziesmā “Par pieneņpūkām”, kas pārvērtās Nīmaņa skolas rokā “Tulpītes” un noslēdzās ar vienkāršu dziesmu kā lauznis(jo nevajag aizrauties) - “Vēstulīte”.

Vilis atkal cēlās un runāja, un apsēdās jau kā vakara zvaigzne, jo nākošie dzejoļi “Mākoņi” (tas ir sarakstīts pie tīras apziņas, viņš tikai kļūdījās), “Cik-Cak” un otrais spēcīgākais viņa grāvējs “Slapjās Kājas”, kuram neizdevās pārspēt pirmo, nākošajā dzejas sesijā izskanošo, nedaudz a capella “Tango”, satrieca visu pēdējās nopietnības un apziņas paliekas. Efektu vēl pastiprināja “skatītāju atsūtītie jautājumi” no maza akvārija sāņus. Netrūka ne Ilonas no astotās rindas, ne Ērika no devītās jautājumu, kādas acis patīk Andrim Keišam (protams, siltas) un vai varētu iepazīties ar Vari Piņķi (protams, var). Pa vidu iespraucās skaistā “Atzīšanās”, kurā ovācijas bija pelnījis trombonists (ja precīzāk, bastrombonists) Artūrs Bērziņš, kurš graciozi izvilka dziesmu tajā vietā, kur pēc oriģinālieraksta bija paredzēta Nīmaņa klarnetes (un ja precīzāk, basklarnetes) solo daļa. Tad virpulis turpinājās ar divdaļīgo “Es satiku tevi” un vēl vienu neikdienišķu Andra valodas artikulāciju ar sarežģītu ģitāras ievadu - “Atnāc šodien”. To paspilgtināja kārtējā Daudziņa dzejas glazūra, kas nepaslēpa divas sērīgākās, bet, cik ironiski, visnenopietnāk uztvertās “Pavasara valsi” un jau pieminēto “Madlienas pureņu” dziesmas. Pirmajā Nīmanis beidzot izmantoja arī sāņus noliktās ērģelītes, kuras spēlēja ar Viļa pasniegtu barokālu parūku un cildenu Mocarta cienīgu stāju (sēžu būtu precīzāk, taču izklausās nedaudz nepieklājīgi).

Beidzot kārta bija pienākusi vēl divām pēdējām, izrādē skanošajām dziesmām par meitenēm – rokenrolīgo “Baibu” un bosanovīgo un indīroķīgo “Gunu”. Koncerts bija beidzies, taču ar otro uznākšanu šodienas varoņiem piebiedrojās arī Jauniešu un bērnu pūtēju orķestris “Fanfara” kā arī apvienotais JRT Darbinieku koris. Vēl “Ausma”, un pieci, jau pieminētie parastie vīri, klanīdamies aizgāja no skatuves kā gada grāvējs.

Tā, lūk. Kas to būtu domājis, ka šis pavisam parastais izrādes muzikālais dažu dziesmu projekts, kas oficiāli aizsākās 2006.gada 15.septembrī, pārvērtīsies par vienu no tikai pāris dižākajiem un ievērojamākajiem mūzikas notikumiem Latvijas mūzikas šīgada grūtajās 365 dienās. Ārpus rāmja palicis vēl kāds ducis dziesmu, tā kā, cerams, gaidāms turpinājums. Un, šķiet viens tūkstotis vārdu vēl aizvien ir par maz, lai aprakstītu visu to neaprakstāmo, kas pārsvarā notiek uz JRT skatuves. Arī šis koncerts. Taču tagad vairs nav ko sacīt. Tas ir vai nu jānopērk skaisti un eleganti ievietotā kompaktdiska formas padomju aploksnītē, vai jāredz dzīvajā. Par pirmo nebūsiet vīlušies, no otra kļūsiet atkarīgi.