***
Kad iestājas nakts,
un beidzot kļūst tumšs,
salatēvs lido uz mājām.
Tik viens rūķēns,
maziņš un dumjš,
izkrīt no ragavām, nāksies iet kājām.
Aizmāršīgais vecītis
Sniegs pār jumtiem karas,
līdz ar to lāstekas pil.
Zem jumta salatēvs baras,
no dusmām galīgi zils.
Kur lai dāvanas atrod,
kas pazaudētas sniegā?
Ne jau viņš ir vainīgs,
ka vadīja kamanas miegā!
Bet attopas dusmīgais vecis –
Tam tukšas bij’ ragavas gan.
Viņš ātri uz mājām steidzas,
lai atnestu dāvanas man.
Tur jau uz trepēm tas bija,
pie namdurvīm sagaidīja.
Ziemassvētku vakarā
Mazliet tā kā par resnu,
Mazliet tā kā spiež,
Salatēvs dāvanu maisu
Skurstenī iekšā griež.
Beidzot, kad galā ticis,
Dāvanas zemē liek
Un pēc liela darba
Viņš pie piena tiek.
Vēl uzkodis tas cepumus,
No skursteņa ārā raucas
Un ar zvaniņu šķindoņu
Ragavās projām traucas.
Tiešām sniegs
Tad, kad sniegu vēlos, nenāk,
Tik vien aukstais bruģis pretī dveš,
Tik vien cerība kā milzu pupa,
Cauri akmeņiem sev saknes pleš.
Ķeros klāt un augšā kāpju,
Tur pie maigiem dūnu mākoņiem,
Tur, kur brīnumpārslas vārpo,
Aug zem ledus putnubiedēkļiem.
Raušu bunti sev un arī tev,
Tā, lai ziemā beidzot pildās prieks,
Tā, lai izberot tās te uz bruģa,
Ļaudis atkal teiktu – tiešām sniegs!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru