Tūkstoš un vienas sajūtas sastrēgums, kurš parasti pārvēršas pavism vienkāršā lietā - asarās. Izrāde tiem, kuri grib labi pagulēt vai tieši otrādi uzmanīgi līdz pašām pēdējām saprašanas paliekām izrīvēt dvēseli kā piekvēpušu krāsni.
Un viss ir tik vienkārši. Četras kokles, četras sievietes, četras balsis, bet starp visām šīm "dāmām" viens vīrietis - Fricis. Dzejnieks, kurš pirmais ir nosaucams par dzejiskās filozofijas, mīlestības, darba, dabas, iekšējās pasaules un dzīves jēgas meklētāju. No rindas uz rindu, kā četras nimfas, katra savu raksturu parādīdama, viņas ietērpj šo romantisma poēzijas paraugu jaunā un vēl neredzētā tēlā. Tikai viņam pa īstam piestāvošā - bezdzimuma un latviskā.
Pats Bārda varētu būt pieskaitāms pie tā paša jaunās dzejas strāvojuma, pie kura tiek pielikts viņa līdzgājējs un praktiski paralēlu laika posmu dzīvojošais Aleksandrs Bloks. Dzīvība mijas ar nāvi, dvēsele ar tās neesamību, daba ar nedabisko, esība ar tās meklēšanu. un man ir liels prieks, ka tas ir nonācis Alvja Hermaņa rokās un izskatās tieši tā, kā es nebūtu domājis. Pareizāk sakot, izklausās. Jo Jēkaba Nīmaņa aranžētā un radītā mūzika cieši pieguļ katram izsacītajam vārdam. Pat nedaudz kā likās jūtama kāda Barisona takts un paša Nīmaņa jau atpakaļ radītā Poncija Pilāta skaņu celiņa vaibsts. Bet tikai nedaudz. Tālāk tas ir tīrs ambients.
Bet ja godīgi, es pat nesaprotu, kāpēc es te vispār ko uzrakstīju. Jo es to nevaru izsacīt. Pēc izrādes viss iekšā murd arvien vairāk, un jo tālāk tu attālinies no Jaunā Rīgas teātra, jo vairāk. Tev gribas ko darīt. Ko radīt vai sastrādāt. Un, ko pardomāt.
Aizejiet. Un izlasiet arī.
.
Bet ja godīgi, es pat nesaprotu, kāpēc es te vispār ko uzrakstīju. Jo es to nevaru izsacīt. Pēc izrādes viss iekšā murd arvien vairāk, un jo tālāk tu attālinies no Jaunā Rīgas teātra, jo vairāk. Tev gribas ko darīt. Ko radīt vai sastrādāt. Un, ko pardomāt.
Aizejiet. Un izlasiet arī.
.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru