Šodien bija neliela saruna ar Aināru Mielavu viņa paša darba rezidencē "Upē".
Nu tā, Jāsaka, ka diezgan pretrunīgs cilvēks, gan viedokļos, gan arī atbildēs. Neieslīgšu sarunas iztirzājumā, taču dažas lietas man vēl aizvien neliek mieru. It sevišķi sajūta, ka, ik pēc apgalvojuma pateikšanas, viņš šad tad ļoti neuzmanīgi pats sevi atmasko vai apgāž. Tādā ziņā, ka vēl aizvien nav skaidrs, kāds ir galējais lēmums.
Tas viss saistījās gan par un ap mūziku un Aināra pieņemtajām kvalitātēm (kurām vairumā es tā nenoticēju, kaut gan tas jau arī tikai mans subjektīvais), kā arī par teātra un latvietības būtību. Taču, visā visumā sirsnīgs cilvēks, kurš uzsver, ka sasniedzis punktu, ka nemelo. Tam varētu arī ticēt, jo saruna tiešām bija atklāta, kaut gan neko tādu īpašu viņš nepateica. Vienu brīdi pat likās, ka Mielavam tā nopietni nav ko stāstīt par to, kāpēc viņš dzīvo. Un es arī nebiju gatavojies šim prasīt, kas tad ir mīlestība un kāpēc mēs to dzīvi arī darām. Domāju, ka sekotu sabiedrības kritika, un galu galā atziņa - bet es par to plašāk nevēlos izteikties.
Reizē atklāts, bet tomēr bez kāda "spica" un izteikta rezumē. Kaut kā varbūt nebija arī omas viņam. Tāds arī izskatījās, tāpēc viss šis uzrakstītais arī nav objektīvs. Nezinu, ko ar to intervjū darīšu. Varbūt kaut ko sameistarošu, varbūt arī nē. Nu, nedaudz par savu dzīvi pastāstīja un atzinās, ka kauns par to, ka pēcpadomju laikā nelegāli štancēja cukura talonus. No tāda viedokļa, daudz sadzīves faktu, kuri bija interesanti.
Lūkosim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru