Cilvēkiem virs trīsdesmit pasākums “80to Rokvakars arēnā Rīga” uzdzina nostaļģiju. Cilvēkiem zem - apbrīnu un arī izbrīnu. Par to, kā šie vīri, kuri muzikālās karjeras virsotnēs un slavas zenītos bija jau pieminētajā astotajā pagājušā gadsimta desmitgadē, vēl spēj mūs pārsteigt un arī parādīt lietas, ko šī jaunā paaudze nav izdzīvojusi, un kā rokkoncerts var pārvērsties par izglītojošu lekciju. Par citu laikmetu, pārmaiņām un uzdrīkstēšanos.“Biedri un Biedrenes! Ir 1985tais. Vēla pēcpusdiena. Paģiras. Redzu, jauniem cilvēkiem patīk šis vārds. Atgriežamies komunalkā. Dzīvoklī, kur dzīvo visi. Un, protams, galvenais varonis guļ istabā ar rēcošu ledusskapi “Saratov” (tas ledusskapis ir drausmas!), lai nosargātu tajā esošos zivju tefteļus (tomēr drausmīgi konservi padomju laikā) no kaimiņa. Jauniem cilvēkiem, redzu, arī patīk šis vārds. Un kāpēc tas "Saratov" tā rēc? Tāpēc, ka ražots Krievijā. Blakus nomesta tukša “Kosmos” cigarešu paciņa. Vai jauni cilvēki maz zina, cik maksāja šī pasaulē labāka cigarešu marka? (vismaz tad tā likās) Septiņdesmit kapeikas! Uz galda, savas apaļās tukšās acis bolīdams, stāv lentu magnetofons. Neejošs, jo kaimiņš izdomājis nosmērēt gumijas ar liķieri, lai ātrāk skan. Magnetofons skanēja precīzi divarpus dziesmas. Tagad tas necilvēcīgi skatās uz otrā istabas galā nomestajām lentām. F.R. David? Kas tas tāds? Ā, to klausījās Viņa. Bet rīt galvenais varonis to izmetīs miskastē. Viņš ierauga blakus stāvam tukšu Rīgas balzāma pudeli. Cik maksāja tukša balzāma pudele? 80 kapeikas! Paga? Tas sanāk, ka var nopirkt cigaretes “Kosmos”, un paliek pāri vēl desmit, par kurām var izdzert piena kokteili kafejnīcā pie kinoteātra “Spartak”. (tagad “Rīga”) Un viss jau ir labi. Jo kabatā ir biļetes uz koncertu vakarā, kurā uzstājas vokāli instrumentālais ansamblis “Credo”!
Apmēram tā, galvenajos vilcienos, ar visiem zināmā skatuves akvareļa Freda gādību, sākās pasākums, kurā piedalījās piecas, vienas no spēcīgākajām roka blicēm astoņdesmito gadu Latvijā. Liels prieks, ka to uzstāšanās secība bija sakārtota gandrīz precīzā hronoloģiskā kārtībā, lai atspoguļotu šīs desmitgades roka īpatnības un pārmaiņas, jo viss tas laiks ir identificējams kā viens liels krasu pārmaiņu laikmets, kurš, kā mēs visi zinām, noveda pie Latvijas brīvvalsts atjaunošanas jau deviņdesmito sākumā.
Kā jau minēja Fredis, koncerts sākās ar VIA (vokāli instrumentālo ansambli) “Credo” (1974) Tiesa, radies citā desmitgadē, taču Latvija par šiem kungiem sāk runāt astoņdesmito sākumā, kad grupas solistu Gunti Tigali nomaina cits Guntis – Veits. Credo” ir tādi paši mākslinieki kā visi pārējie šī vakara zvaigznes, kurus karjeras sākumā patiešām vēl var saukt vecajā un klasiskajā pastiprinājumā VIA. Jo tad tika spēlētas tiešām ne roķīgas un, pat jāsaka, naivas dziesmas, kuras vien padarītas mazliet enerģiskākas, taču tas pats padomju zieds Pauls vien bija (Tieši viņš pamanīja jaunos censoņus un iecēla slavas virsotnē, tāpēc pārsvarā pirmās dziesmas ir ar dažām Paula ietekmēm, kas pēc tam nedaudz arī saglabājas, bet vēlāk apvijas ar leģendāro “Līvu” iespaidiem) Arī šeit iekļaujamā “Ūsainā Puķe” bija pirmā, ko “Credo” nospēlēja kā vecā popūrija dziesmu. Pirms tam arī pāris citas, ieskaitot Eirovīzijas sacīkstēm pieteikto “Div'Dūjiņas”, pēcāk seko vēl dažas, piemēram, “Tur aiz mākoņiem”, astoņdesmito vidusposma skaņdarbs grupas “smagā gala” Armanda Alkšņa vadībā – “Ko tu dungo savā kabatā”, kā arī jau klasiskā, Jāņa Groduma sakomponētā “Bailes”, kas astoņdesmitajā gadā Rīgas Sporta pilī, lielajā “Mikrofons 80” aptaujā ar 3834 balsīm ieguva godpilno trešo vietu, priekšā atstājot tad vēl konkursu nepametušo Paulu (tas notiek 86tajā) Jau manāmi nedaudz nogurušā ansambļa sniegums tiek pabeigts ar nedaudz iesildītu auditoriju nākošajam uznācienam. Un nogurums nav domājams koncerta sakarā. Visā kopumā. Liekas, Andras Alksnes sarakstītās biogrāfiskās grāmatas izdošana pirms pusotra gada ir bijis kā atskata punkts visiem “Credo” dalībniekiem, kas norādīja tikai uz vienu – viss, tie laiki ir beigušies. Šķiet, šī uzstāšanās, salīdzinot ar pārējiem, viņiem izskatās vissmagākā.
Rokvakara gaita ritēja tālāk ar vēl kādiem latviešu ģitāru svarcēlājiem - “Opus Pro” (1986) Vieniem no tā laika vissmagākajām grupām, kuru var nosaukt par latviešu “Motley Crue”, “Nazareth”, “Steel Dragon” (reāli neeksistējošu pasaulslavenu hārdroka grupu filmas “Rockstar” ietvaros) u.c. “Opus Pro” uzreiz spēja iepriecināt ar daudz lielāku enerģijas devu kā iepriekšējie mākslinieki, un, dažreiz pat šķita, ka nekas nav mainījies. Harijs Zariņš spēlēja soloģitāru vēl aizvien tikpat nepārspējami, Alex, kaut nedaudz vairāk aizsmacis, tomēr apņēmīgi turēja “Es eju tevi zagt”, “Leduspuķe” un “Man šodien dzimene”. Tikai matu vairs nav līdz jostasvietai. Neuzvarams vēl aizvien šķita bungu speciālists Juris Veremejs, kas izcēlās ar satriecošu visās šī vārda izpausmēs solo izgājienu, un pēc tam izpildījās arī kā diezgan virtuozs akordeonists “Opus Pro” uzstāšanās fināla kompozīcijā “Rozā lietus”. Pie savas solo partijas tika arī taustiņinstrumentālists Jānis Valters un mēģināja arī basists Uldis Krūmiņš, bet, tieši viņa reizē kaut kas nomaitājās ar tehniku, tāpēc šoreiz bešā. Tomēr, kopumā ņemot, ļoti stiprs sniegums un arī aplausi par jaunu dziesmu radīšanu un atrādīšanu publikai – skatītāji 18. decembra vakarā tika pie diviem jaunizceptiem grupas skaņdarbiem kā arī pie liela enerģijas lādiņa, kas visus sagatavoja pirmajiem lielajiem numuriem Latvijas padomju beiguposma mūzikas industrijā.
Līdz ar Freda veikto pieteikšanu un nokāpšanu no skatuves drausmīga paskata džinsa jakā, uz tās viņu nomainīja grupa ar visvairāk Aigariem pasaulē un pašmāju profesionālas elektrorokmūzikas pionieri “Jumprava”. (1984) Arī viņi sākās ar diezgan tipiskām tā laika dziesmiņām, taču tad lēnām mainīja muzikālo saturu, vairākkārt mainīja sastāvu, paspēja tik nosaukti par latviešu “Depeche Mode” (salīdzinājums vietā) un, visbeidzot, astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, jau bez dažiem dezertieriem no visiem zināmās kliķes “Lādezers” un vēlāk arī uz ilgāku laiku klāt neesošā Aigara Graubas, ieguva kulta un ikonu statusu. Koncertā viņi uzstājās atjaunotajā, 1997.gada sastāvā – Aigars Grāvers, Aigars Grauba, Aigars Krēsla un Ainārs Ašmanis. Ar solo ģitāras solo partijām palīdzēja jaunais censonis Jānis Čubars (Post marka, Pent-in Dreams) Koncerta laikā viņiem piederēja arī citi rokvakara pirmsācēju tituli, kā, piemēram, pirmā dziesma, uz kuru kliedza atkārtot (Tālu aizgāja brālis), pirmās video instalācijas uz lielā ekrāna(un tas ir tipiski – grupa atzīta par vienu no bagātākajām latvju blicēm mūzikas klipu ziņā. Kā vēlāk izrādās, šovakar “Jumprava” ir vienīgie) Netrūkst raksturīgās Graubas matu atmešanas, Krēslas bungu spēlēsanas un arī Grāvera lēkāšanas. Viena pēc otras atskan pārsvarā vecie gabali kā “Prom no pilsētas”, “Zem Diviem karogiem” “Vēlreiz”, u.c. Pie pēdējā skatuves maliņā parādījās pirmie dejotāji, kuri, ja sāka nedaudz izvērsties, un ar apsarga palīdzību tika aizbīdīti atpakaļ stūrītī. Ļoti spēcīga un droša uzstāšanās, apvienota ar daudziem šim vakaram piestāvīgiem roka elementiem kopā ar elektropiedziņām un citiem efektiem – kopumā drošsirdīgi (ja nemana jocīgo faktu, ka “Jumprava” nedēļu atpakaļ uzstājās arī Disko naktī kā šī stila mākslinieki) Pašās uzstāšanās beigās skatītāji visus Aigarus un pārējos biedrus ietiepīgi atsauca atpakaļ ar skaļu vienvārdu - “Ziemeļmeita”. Tā lūk arī ir nosaucama par kvalitatīvo koncerta kulmināciju, jo pēc tam vairumam skatītāju skaidrības un uztveršanas līmenis sāka kristies – tika izziņota divdesmit minūšu pauze.
Pēc pauzes lielākā daļa skatītāju zālē atgriezās ar virsdrēbēm, jo tā izrādījās nepiedienīgi un nedraudzīgi drēgna. Pat nedaudz nācās pajokot, ka Guntis Veits, uzstājoties pašā sākumā, jau bija nodrošinājies ar biezu ādas jaku un melnu ziemas cepurīti, it kā zinādams.
Priekšnesumu turpināja skanēšanas ziņā visbagātākā, viskrāsainākā un eksperimentēt vēlošākā latviešu rokgrupa “Sīpoli”. (1975 – 1988) Viņu darbība sākusies arī ar tām pašām naivajām melodijām, sajauktām ar rythm & blues, taču vēlāk, kad “Sīpoli” astoņdesmito gadu sākumā iegūst popularitāti kā nedaudz skandelozi un “ne” parasti rokmūziķi, muzikālās novirzes sāk sliekties nebeidzamos apvāršņos. Viss viņu veikums un, kā saka, dievišķā substance vai vieta, kur tas suns aprakts, izpaužas 1986. gada klausāmgabalā “Mēness sonāte” - visu stilu mikstūra, sākot no šī paša ritmblūza, turpinot ar ārtroku, avangard, progresīvo un psihodēlisko roku, nonākot līdz pat blūzrokam un, iespējams, pirmajiem Latvijas progroka vaibstiem. 18. decembra klausītājiem par lielu pārsteigumu un, varam būt pārliecināti, par milzīgu nesaprašanu izvērtās tieši šīs sonātes atskaņošana. Visa modernā roka simfonija pamanījās aizpildīt “Sīpolu” uzstāšanās laiku, aptuveni pusstundu un jaukt prātus klausītājiem kā ar gandrīz izskanošu dziesmu, taču tomēr atkal iegūstot apmērus un kontūras un turpinoties ar konstantā un nemainīgā Nika Matvējeva unikālo un neaprakstāmo balss tembru, Mārtiņa Brauna zibošajiem pirkstiem pār sintezatoriem, divām krāsaini tērptām piedziedātājām, nu kurām viena ir jau zināmā Raimonda Paula un “Rībēja Mute” audzēkne Ieva Sutugova, kā arī ar diviem(!) bungu komplektiem, spēlējot vienlaicīgi. Tieši šī inovācija un izdomājums padarīja “Sīpolu” uzstāšanos par visvairāk ķermeni kratošāko, jo divas “bočkas”, reizē skanot krūšukurvi iesvārsta diezgan manāmi, un reizē arī par visvairāk nesaprasto, jo kā jau minēts iepriekš, cilvēku pieklājības un kompetences līmenis un ovāciju skaļuma skala sāka izsīkt, iespējams vecā labā alkohola dēļ. Vai arī ir cits izskaidrojums. Citējot Fredi:” Mēs esam nogurdināti ar Eirovīzijas trīs minūšu nejēdzībām, ka vairs nespējam izturēt ko labāku”. Viņš, tāpat kā daži citi klausīties vēloši apmeklētāji, bija manāmi neapmierināts ar attieksmi pret šiem dižgariem.
Kad koncerta izskaņā uzstājās visu gaidītie Latvijas astoņdesmito nogales estrādes poproka zvaigznes “Remix” (1985), publiku jau bija pārņēmusi tāda viegla eiforija, ko vēl pastiprināja šo vīru sniegums ar veselu gūzmu padomju Latvijas topu grāvēju. Astoņdesmito gadu beigās “Remix” puiši, bija tie par kuriem sapņoja visas, un dažreiz viņus par to ienīda stiprā dzimuma pārstāvji. Ir izskaidrojums – ansamblis spēlēja tā saucamo mīlestības džezroku, kas apvienots ar savdabīgo spēlēšanas manieri un blūza elementiem, kā arī ar lieliskajiem dziesmu tekstiem, kopumā radīja tādu vielu, kas iekrita klausītāju ausīs un ārā netika. To pašu Igo, Uldis Marhilēvičs, Aivars Hermanis, Vilnis Krieviņš un Eduards Glotovs darīja arī Arēnā Rīga. “Kā senā dziesmā” nomainīja “Atkal Sāp”, pēc “Vēl vienas nakts” sekoja aicinājums viesiem piecelties un sākt dejot, aplaudēt un darīt visas tās lietas, ko apsargi uzskatīja par nelegālām. “Komunālais blūzs” ar slaveno Marhila solo. “Dzeltenās kurpes”, pēc kuras palielinājās šīs krāsas apavu noiets Latvijā, un droši vien vēl nav beidzies. Igo pat daudzsolīšanā paguva pārdot koncerta dziesmu sarakstu ar sava zābaka milzīgu nospiedumu kādam jaunskungam vārdā Dainis par veseliem desmit latiem, kā arī Uldis izrādījās spēcīgāks par savu taustiņu statīvu, un, pie vienas no pirmajām dziesmām “Sapnis” sintezators, kā teica Fomins, “paklupa” uz skatuves grīdas. Pašās beigās visa audience vienojās vēl kopīgai padziedāšanai ar “Remix” pie Krieviņa dziesmas “Meitene Kafejnīcā” un šī pasākuma odai kā astoņdesmito dominancei un cerībai par labo laiku atkalatnākšanu Latvijā “Atgriešanās”, līdz izdzisa pavisam – četru stundu koncerts un mums raksturīgais stipro šķidrumu patēriņš sajaucoties ar vairāku cilvēku priecāšanos un lēkāšanu zāles abās malās bija novedis pie gala aplausu izsīkuma.
Iespējams, ka kāds droši vien pateiks, ka pietrūka tādas spēka bandas kā paši “Līvi” vai “Odis”, nedaudz Lingas vai Jāņa Lūsēna “Zodiaks”. Taču, gribēt nevar visu – jāatstāj kādas tā laika kvalitātes arī nākošajiem gadiem, jo, kā pierādījās, šis koncerts ir gan nepieciešams, gan vajadzīgs. Arī kaut vai tāpēc, lai pastāstītu par Latvijas 80to mūzikas industriju, kura kā pēdējais bastions turējās pretī klasiskā un vispār nekomerciālā roka spēka izsīkšanai Eiropā un pasaulē, nomainoties un kaut ko, ko var nosaukt par naudīgo poproku un turpinot ar citiem skanošo radošiem projektiem. Šīs grupas nebūt nevar nosaukt par superpelnošām, jo pirmkārt, tāds nebija to mērķis, un, otrkārt, albumu noiets nekādā veidā nevarēja būt nosaucams kā spīdošs – lentas, kurās tika ierakstītas visas dziesmas pēc kārtas, tika pavairotas ar kopēšanu māju apstākļos. Mūzikas loma astoņdesmitajos gados ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un šur tur pasaulē nāca pretī cilvēkam ar citu ziņojumu. Nosaucot sevi par nacionālo un/vai identitātes roku. Vai nu tā loma bija pārliecināt pasauli par tās tuvojošajām izmaiņām un jaunas ēras (tobrīd domājams – labākas) sākšanos, vai arī par tautas apziņas (Latvijas jomā), etnogrāfiskās sajūtas un nākotnes vīziju izdziedāšanu. Tātad nacionālais romantisms. Varbūt grupas 18. decembrī nebija sakārtotas hronoloģiski precīzi, taču idejiski tās ļoti pareizi sekoja viena otrai. Ar tautiskuma deklamēšanas apmēriem un mudinājumu daudzumu skatīties uz priekšu savai nākotnei. Credo, Opus Pro (kaut gan 1989. gadā ierakstīta “Brīvību Baltijai”), tālāk nedaudz un dažreiz pārāk daudz pret Padomju varu vērstā, ar Ezopa valodas (zemtekstiem) apveltītajām lirikām pārpilnā apvienība “Jumprava”, kas noveda pie pavisam lecīgajiem “Sīpoliem” un apstājās ar Lāčplēsi Igo, vairāku tautas mudinājumu dziesmu izdziedātājiem un ar nepārvaramu popularitātes spēku visā Padomju savienībā apdāvinātajiem “Remix”, kuriem bija lemts kustināt tautu ka vieniem no galvenajiem brīvās Latvijas idejas virzītājiem pašmāju estrādē. Šajos, brīžiem grūtajos laikos, tāda vieda koncerti nospēlē lielu jo lielu jomu, tāpēc labākais padoms pasākuma organizatoriem būtu atkārtota šo pasākumu rīkošana vēl un vēl. Protams, pēc tam visiem nākas lasīt garas un vēstures pārpilnas recenzijas, bet, nu ko, kā teica Padomju Savienībā – tā ir jaunās padomju tautas kultūras audzināšana, biedri!
Foto: Kārlis Bergs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru