mammu, viņi neražo tualetes papīru?

Līgatnes papīrfabrika dzīvo, un tai ir ieturēta, taču ļoti jauka un mīļi pievilcīga mājas lapa.

Man jau arī likās, ka tas uzņēmums nevaid miris. Pirms kāda mēneša pamanīju to pelēko, plāno zemās kvalitātes papīru, kuru var lietot parastai printēšanai, kas nav vajadzīga super datiem un referātiem, bet sadzīves lietošanai. Plānāks, lētāks, vieglāks, dabai draudzīgāks.

Pēkšņi gribējās teikt - pērciet Latvijas preci, taču tad apjēdzu. Papīrfabrika jau pieder zviedriem. Šķiet.

zirdziņš saka rumm, rumm.

Esmu pamanījis, ka man ir tiešas simpātijas pret Triumph mocikletiem. Nekad neesmu bijis ķerts uz tādām lietām, taču jauks un elegants mocītis man vienmēr ir liela un kvēla vēlēšanās.

Kāpēc Triumph? Tāpēc, ka tā klasiskie modeļi ir vienkārši brīnišķīgi izskata, un, pats galvenais, kvalitātes ziņā. Kurš gan negribētu jāt ar tādu jauku zirdziņu pārdesmit gadus? And čiks laik it :)

Man pašam personīgi piesaista šis klasiskais drandaļots. Bonneville T100. Ak, kāds skaistulis!

Un kungs, vārdā Pols Smits, ir nedaudz padarbojies ar krāsiņām šeit. Uz tā paša bērīša.

briljantid

ŠEIT var redzēt, kā cilvēkiem šad tad nav ko darīt. Taču viņam sanāk lieliski nekā nedarīšanas laikā izpausties

gribējās jau labāk

Cilvēku pūļi plūda uz tik viņiem zināmām vietam, lai nosvinētu šo dienu, kuru sauc par Pirmo Adventi. Es sevi aizvilku uz Mākslas Darbinieku namu, kurā uzstājās grupējuma "Tramplīni" taustiņsitēja un vokāliste Anete Kozlovska. Viņai moži palīdzēja, un, kā vēlāk izrādijās, izvilka stīgu kvartets REDO. Un Aigars pie perkusijām.

Nu ideja tam pasākumam bija skaista, saaicināt kopā cilvēkus uz pasākumu ar ielūgumiem, kurā kāds jauki un nomierinoši dzied par laimi un citām jaukām lietām, arī kā tas viss izskatījās, ar foršu flīģelīti, vecmodīgu galda lampiņu uz tā un citām skatuves mierīgajām gaismām. Taču nokliboja gan pārējā sajūta, gan diezgan, vai pat jābūt atklātam, pamatīgi nokliboja Anetes muzikālais sniegums. Pati pirmā dziesma tika izpildīta ļoti nekvalitatīvu, un tāpat arī vēlāk reizi pa reizei nācās vilties pareizajās tonalitātēs un izpildījumos.

Ja godīgi, neskatoties uz jauko domu, priekš šāda sirdi sildoša pasākuma, bija pārāk pavirši. Pirms katras dziesmas viņa kaut ko stāstīja par kaut kādām lietām, un varēja redzēt, ka Anete pat nebija kārtīgi sagatavojusies. Arī Aigars varēja perkusionēt labak. Un vienā dziesmā, dēļ viņas nepareizās tonalitātes paņemšanas, šķībi aizgāja arī REDO. Viņi gan visu izlaboja, bet tomēr - skumji.

Bet Mumiņš neraud, kā saka.

Gaidām sniegu :)

Rumbas deju skola ar Džesiju Kuku

Vēl svinīgi neatklātajā jaunajā Rīgas Stradiņa universitātes aulā varēja novērot neredzētu skatu. Cilvēki, piecēlušies kājās no saviem krēsliem, kuros tie mitinājās kā jau parastā šāda veida koncertā, nepārtraukti aplaudēja, sita kājas dejas ritmā un tāpat arī kustējās paši. Viens no pasaules labākajiem flamenko ģitāristiem, Džesijs Kuks (Jesse Cook), savu koncertu 27. novembrī pārvērta par īstu rumbas zaļumballi.

“Labvakar! Kā iet? Šī ir mana pirmā reize Latvijā. Paldies, ka atnācāt!” Tie bija vieni no pirmajiem vārdiem, ko pēc pirmās dziesmas pateica pats Džesijs. Protams, viņš to nolasīja no lapas, bet pateicība atnākušajiem Kukam bija jāpasaka tā vai tā – viņa priekšā sēdēja pilnīgi piepildīta jaunā Stradiņa aula, kopā aptuveni vairāk kā pustūkstotis klausītāju. Iespējams tāpēc, ka cilvēki bija atnākuši šeit, lai atslēgtos no parastā un drūmā šī gada ritma un nodotos kādam patiesi izklaidējošam koncertam, kurā netrūkst šova elementu, taču tie nav uzspēlēti. Drīzāk sajusties, ka arī viņi paši var būt tik atvērti kā pats Džesijs un viņa “banda”.

Koncerta pirmajā daļā Kuks ar saviem biedriem spēlēja dziesmas pārsvarā no pēdējiem diviem albumiem, 2007. gada “Frontiers” un šogad izlaisto “The Rumba Foundation”, kā arī nekautrīgi skaļi uz skatuves sasaucās un vairākas reizes atļāvās improvizēt ne tikai uz laika, bet arī uz perkusiju izturības rēķina. Viena pēc otras aizritēja “Come what May”, “Havana”, “La Rumba D'El Jefe”, nedaudz aizskarot kādu klasisku skaņdarbu no 1996. gada albuma “Gravity” - “Closer to Madness”, kurā kā vienmēr lieliski izpildījās Džesija palīgs daudzinstrumentālists, bet pamatā vijolnieks Kriss Čērčs (Chriss Church). Viņš vēl vairāk izpaudās vēlāk, spēlējot lieliskus izrāvienus ar vairākām vijolēm, dauzot bungas un spiežot akordeona taustiņus. Pēdējais amats bija piespiedu kārtā, jo Kukam tūrē nevarēja palīdzēt jaunā ieraksta akordeonists no Kolumbijas, Huans De Sedass (Juan De Sedas), tāpēc Čērčam šo instrumentu bija jāiemācās spēlēt. Viņš to izdarīja divās nedēļās. Ar Kolumbiju arī vistiešāk saistās “The Rumba Foundation”, jo tā radīšanai Kuks iedvesmu smēlās tieši tur. Arī pirmais lielais šī ieraksta skaņdarbs, kas arī tika atskaņots koncertā, saistās ar šīs valsts galvaspilsētu. “Bogota By Bus”. Kā atzinās pats Džesijs, veltījums tiem, kas viņam palīdzēja radīt jaunās dziesmas, dodoties teju vai cauri visai šai nestabilajai un reizēm pat bīstamajai zemei ar autobusu, kamēr Kuks pats droši nosēdās Bogotas lidostā.

Otrā daļa pēc dziesmas “Cafe Mocha” un nelielas pauzes sākās ar dziesmu “Alone”, kuru Džesijs izpildīja viens pats. Taču, pirms sācis spēlēt, viņš atļāvās dod skatītājiem iespēju izteikt māksliniekam kādu sasāpējušu jautājumu. Tad Latvija ierakstījās Kuka koncertvēsturē ar vienu no saistošākajiem jautājumiem, kas nāca no kādas dāmas: “How long are you?” Protams, Džesijs viņai atzinās, ka aptuveni sešas pēdas, vēl nedaudz piemetinot, ka angliski šo jautājumu sastāda ar vārdu “tall”.

Pēc šī solo izgājiena Kuks turpināja ar vēl pāris melanholiskiem skaņdarbiem, tai skaitā burvīgi valdzinošo “Tuesaday's Child” no jaunās plates. Šajā mirklī radās secinājums par to, ka aula ir apskaņota tikai rajonā, kas ir pretī skatuvei. Sānu jomi vēl aizvien lieliski saturēja skaņu, taču uz tiem nepavērstie skaļruņi nevarēja radīt tik dzidru akustiku kā zāles vidū. Tiem, kas atradās tieši tur, šis koncerts sniedza dubultlielāku baudījumu. Taču pēkšņi tas vairs nebija svarīgi, jo Džesijs piedāvāja visiem piecelties kājās un sākt “nelielu”, aptuveni piecpadsmit minūtes garu rumbas ballīti. “Šad tad koncertos gadās, ka, kad mēs spēlējam šīs dziesmas, vismaz viena sieviete ritma sajūsmā pieceļas kājās un sāk dejot. Un tad viņa paskatās apkārt un saprot, ka ir vienīgā, un manāmi apmulst. Apmulstat arī jūs tāpēc, ka apmulst viņa. Un apmulstu arī es dēļ jūsu samulšanas par viņas mulsumu. Tāpēc izvairīsimies no šādas situācijas!” Tā Kuks, pirms publika sāka jautru mīdīšanos apkārt, plaukstu plaukšķināšanu, kamēr viņi paši turpināja nevaldāmus un trakus ritmus, skaļu saukšanu un citas izdarības. Protams, atradās arī kādi nedaudz karstasinīgāki apmeklētāji, kas lejā pie pašas skatuves sāka dejot pa nopietnam. Šo visu burvīgo uzstāšanos Džesijs nobeidza ar “Dance of Spring”, kur spēcīgi atļāva izpausties arī savam basistam, uz vientuļa podesta stāvošajam Denisam Muhamedam (Dennis Mohammed). Pārējiem partneriem kā otram ģitāristam Nikolasam Hernandesam (Nicolas Hernandes) un perkusionistam Čendijam Leonam (Chendy Leon) šādas iespējas bija radušās jau pirms tam. It sevišķi Leonam, ar kuru saistās arī lielākais skaits “izlēcienu” visā koncertā un kuru pats lielmeistars ir nosaucis par “galīgi traku”. Taču tas jau nebūtu Džesijs Kuks, kurš neatļautos pats savu izgājienu, un pašas dziesmas beigas viņš noslēdza ar žokli atkarošu ģitāras satriekšanu pīšļos. Tiesa, pārnestā nozīmē. Šajā mirklī visi apmeklētāji, pat tie, kurus māca šaubas, saprata, kāpēc Kuks ir viens no pasaules labākajiem flamenko virtuoziem.

Un tad, nu jau uz otro “atkārtot”, Džesijs atļāvās pieiet skatītājiem pavisam tuvu, pakāpties tālāk no mikrofoniem un pilnīgi akustiski bez jebkādas elektriskās padeves un, Leonam piepalīdzot ar blakus vokālu un Muhamedam ar plaukšķināšanu, kopā ar Hernandesu nospēlēt grupas “Crowded House” kaverversiju dziesmai “Fall at Your Feet”. Šajā mirklī Kriss Čērčs sasniedza koncerta pašu virsotni un perfekti izdziedāja šo parasto dziesmu, padarot to par sirdi plosošu balādi. Kas notika pēc tam? Viņi atgriezās arī trešo reizi ar vēl vienu skaņdarbu, bet tas vairs nebija svarīgi. Dvēsele un saprāts palika pie iepriekšējās.

Foto: Vladislavs Punculs

interesantas maiņas

Daudz ko rakstot un reizē arī lasot, nākas atrast vai izdomāt vai arī saklausīt daudz dažādu veidu, kā izdabūt laukā svešvārdus no mūsu valodas. Nu tad, lūk, daži piemēri:

• Piem, "Myspace" profils - "Myspace" ietvars
• Ģitāras solo - Ģitāra izvelk
• Nekādu problēmu - Nekāda naida
• Kompaktdisks - Blīvplate, blīvripa, ciešripa (izvēlaties paši)
• Popularizēt - Tautiskot
• Multimākslinieks - Daudzdaris

Joku plēšanai labi skan šādi aizvietojumi:

• Ka tavu māti! - Ka tavu malēnieti!
• Visu cieņu - Visu cietu
  

es jau neteicu, ka viņš ir miris, bet redz, kā dejo tālāk

"Dead Can Dance" ir izbeigušies vairāk kā desmit gadus. Kamēr Līza Džerārda cep filmu skaņu celiņus, Brendans Perijs (Brandan Perry) gatavojas jauna solo albuma izdošanai.

Nu tad, sagadavojamies kaut kam patiešām superīgam, jo ko jaunu no viņa cilvēki gaida jau desmit gadus, kad 1999. gadā klajā tika laists "Eye of the Hunter". Jaunais skaņripulis plānojas saukties "Ark" un tikt izlikts pārdošanai 2010. gada sākumā (bet, iespējams, tikai augustā).

Šo demo dziesmu Perijs piedāvāja pirms pāris gadiem. Klips, kā redzat, nav oriģināls. Tas izveidots no Darena Aranovska (labāk pazīstams ar "The Wrestler" un "Requiem for a Dream" režisēšanu) 2006. gada filmas "The Fountain". Mazliet psihoanalītiskas sireāli utopiskas drāmas ar Hjū Džekmenu un jauko Reičelu Veisu.

Utopia



vēl nelielam ieskatam cits Perija skaņdarbs jaunajam albumam. Can you feel it?

šis bija plāns jau pagājušogad.

jauki nostrādāts.

izpalīdziet mazajiem draugiem. jo cilvēki mēdz būt neapzināti slikti.

tas ir dziļš komunisms.

un tas ir drosmīgi, taču neapturami 21. gadsimtā. Mēs tomēr esma nespēcīgi lielās Ķīnas priekšā, un, lai kā mēs plestu sankcijas pret šo valsti, tai vienmēr atradīsies kāds no viena miljonā, kas strādās par 16 juaņiem dienā ekstra kaitīgā vidē (nepilns lats)

te nu ir tā Ķīnas nekaitīguma politika. Ieskatam, kā cilvēki vienā mazā rajonā mirst no visneiedomāajākajiem vēžu veidiem un dzimst ar tikpat neiedomājamām nepilnībām.

China Hush

Lielais industriālais tīģeris plēš no visām pusēm.

tā tie cilvēki izaug

Kaut kad pirms diviem gadiem redzes lokā parādijās šis jaāūnēklis. Jack Peñate. Par to, ar kādu dziesmu, tas vēlāk. Taču šovasar viņam klajā nāca jauns albums "Everything is New".

Šī dziesma un reizē arī pirmais tautiskojamais gabals bija "Tonight's Today"· Kopš tā laika šī dziesma ir daļa no manas mūzikas uztveres (un nejau sliktajā nozīmē) Un klips, klips dziesmai, protams, arī ir perfekti piestāvīgs un reizē izcils. Tāds drausmonīgi sireāls un ar skaistu horeogrāfiju. Personīgi man patīk ainas, kas seko pēckādas 2:58 minūtes.



Ak jā, un te pirmais singls "Spit at Stars". Te nu mēs varam saprast, kā tie cilvēki aug. Dažreiz uz leju. Šis ir pretējs gadījums. Jau uzreiz sāka ar milzīgām ambīcijām. Skat, kāds dejojams skaņdarbs.

DĀMAS UN KUNGI!!!!!

Oficiāli paziņoju, ka Ziemassvētku gaidīšana ir sākusies. Tikko pa SWH dzirdēju pirmo Jēzuliņa dzimšanas dienas dziesmu. Šito.



Ak tu tiešām, Jēzuliņ, cik viņa tur iekš 94tā ir šmauga..

svinēsim tautiski!

Dziļos sava datara izmeklējumos atradu kādu interesantu dokumentu, kurā bija apkopotas pāris spēļu jaukam vakaram un vēl šis tas. Atceros, tās tika izmantotas, atbildot ar jautājumu kādā sarakstē cibā: "Iesakiet lūdzu kādas spēles svinībām!"
Nu, šīs ne vienmēr noderēs svinībām, bet kaut kad jau noderēs gan :) Atceros, ka kaut kur vajadzēja būt arī Igauņu spēlēm un rupjajām versijām, bet kaut kā vairs nav. Nekas, viss nāk un aiziet tālumā, bet bumerangs atgriežas. Lai nu visiem bumerangs.


Spēle "Pirkstiņš mājiņā".
Dalībnieki sadalās pa pāriem un iet tumšā istabā. Viens dalībnieks iebāž kaut kur pirkstu, degunu vai ko citu un saka - pirkstiņš mājiņā! Bet otrs mēģina uzminēt, kur un kas ir iebāzts.
Pēc tam mainās.

Spēle "Modinātājs".
Pieci cilvēki sarunā dienas gaitā visur iet kopā. Viens no viņiem ir modinātājs, kurš jebkurā vietā pilsētā noteiktā laikā saka: "TRRR!" un neapstājas, kamēr pārējie 4 nav viņam uzsituši.

Spēle "Lauva atnāk, lauva aiziet".
Visi sēž pie galda. Spēles vadītājs iesaucas vai"Lauva atnāk", vai arī "Lauva aiziet". Ja saka "Lauva atnāk"- visi iedzer.
Ja saka "Lauva aiziet"- visi lien zem galda. Kurš paliek pēdējais, kas var saviem spēkiem izlīst no galda apakšas, ir uzvarējis.

Spēle "Vectēva jubileja".
Spēles dalībnieki lec pāri gultai, kurā guļ spēles vadītājs- "vectēvs" un mēģina ar dibenu trāpīt gultas otrā pusē noliktajai tortei. Vectēvs savukārt mēģina paglābt torti no dibeniem un grūsta pāri lēcējus. Kas trāpa tortei - kļūst par vectēvu.

Spēle "Es nu iešu mājā" (pie mums pazīstama arī kā "Es esmu Cuba, es nu iešu mājā")
Viesību laikā kāds pieceļas un saka "Es nu iešu mājā", pārējie tūlīt sāk viņu lūgt palikt vēl kādu brītiņu, un viņš piekrīt. Spēle turpinās līdz tam brīdim, kamēr namatēvam un namamātei vēl ir ko ēst un dzert.

Spēle "O banā".
Spēli spēlē smilšu kastē. Katrs dalībnieks ņem līdzi no mājām kabaci un aprok tikai sev zināmā vietā. Pēc tam visi dalībnieki simts reizes sagriežas uz riņķi un steidz atrakt savu kabaci. Kurš pirmais atrok, tam jākliedz "O banā!"

Izturības spēle "Pendele"
Spēlētāji trīs stundas no vietas vai līdz samaņas zaudēšanai šūpo galvu līdzi sienas pulksteņa pendelei... uzvarētāju nenoskaidro - to vienkārši aiznes...

Kaimiņu tracināšana
Spēles dalībnieki sit pa radiatoriem, kliedz, skaļi smejas, lēkā utt. Uzvar tas, kurš pirmais panāk, ka kaimiņi nāk lamāties.

Spēle ar skaitīšanos pie publiskās tualetes durvīm.
Visi mīdās, visi skaitās:
Enik- benik, sikel sā,
Es tev šitā, tu man tā
Ja tu tā, tad es nekā -
Iet un drusku pakakā.
Kam trāpa, tas var iet iekšā.

Spēle "Poltergeists".
Spēles dalībnieki 10-20 cilvēku sastāvā apmeklē veikalu. Viens no viņiem ir poltergeists, kuram neuzkrītoši jāapgāž plaukts ar makaroniem. Veikala darbinieki pēc tam mēģina uzminēt, kurš ir poltergeists.

Es ne tava līgaviņa"
Spēlē pirtī - dalībnieki sadalās pāros, ņem katrs rokā čību un dod pa visiem vaigiem citiem rotaļniekiem, skaļi saucot: "Es ne tava līgaviņa", uzvar tas, kam trāpa pēc iespējas mazāk čību.

UPD. tikai nesaprotu, kāpēc tas "emuārpunkts" šito ierakstu pirmajā lapā nesaīsināja..

dienas citāts

"So, this is the place, where Latvian men lose their wifes"

Sākot sarunu ar Džesiju Kuku pēc vairāk kā pussimts sieviešu albumu parakstīšanas.

jaunā tehnika.phe

šodien nopietni pieviļ datars, internāts un kompaktaizeris.

dataram visu laiku patīk kārties.

internātam patīk izslēgties un neatslēgties, kamēr es neesmu pārstartējis dataru

kamēr datars un internāts karas, mēģinu atskaņot cietripas ar kompaktaizeri, bet šis visu laiku tendēts rādīt "OPEN".

Bet es tomēr ciešos.
Nekāda naida :)

Rumba Flamenca princis

Šodien Stradiņa aulā uzstājas par Rumba flamenko karali atzītais Džesijs Kuks (Jesse Cook)

Gaidu šo koncertu. Ļoti. Mēnesi atpakaļ ar viņu man bija saruna, un kā izrādās šo brīdi gaida arī viņš. Es domāju, daudz ko par viņu nevajag stāstīt. Noklausieties un paši sapratīsiet, kāpēc Kuks pagājušogad tika atzīts par pasaules otro labāko flamenko ģitāristu (Pēc Acoustic Guitar magazine Player’s Choice Award datiem) aiz sevis atstājot tādu vārdu kā Vicente Amigo, taču nespējot "apdzīt" Pako De Lusiju.

viņa youtube lapa un myspace ietvars.

iesaku jums noskatīties dažus video no koncerta Mineapolisā. Pāris dimantu - "Rain", "Dance of Spring" (ak jēziņ, kāds beigu solo) un "Luna Llena". "Bogota by Bus" (pirmais singls no jaunākā ieraksta "The Rumba Foundation"), kā arī myspace ietvarā ieklausīties dziesmā "Alone".

vecmeistariem arī snieg :)

kā smejies, arī teju 70 gadus vecajam Bobam Dilanam ir sagribējies papriecāties, un pirmo reizi mūžā viņš ir izdevis Ziemassvētku albumu. "Christmas in The Heart". Pirmā dziesma/singls no šīs plates "Must be Santa" ir lieliska. Un klips arī izcils. Pat pats Dilans mūs ir pagodinājis ar filmēšanos tajā pēc 14 gadu pauzes. :)

No Dark, no misterious. Hanne Hukkelberga Rīgā

26.novembra vakars Spīķeru koncertzālē piederēja noskaņu dīvām. Pašmāju jaukajai dziesminiecei Alisei Jostei bija iespēja visus viegli nomierināt, kamēr vakara galvenajai personai, norvēģu dziedātājai Hannei Hukkelbergai vajadzēja visus satriekt. Sīka tehniska fakta dēļ viņai līdz galam neizdevās.

Nomainot nākošā “Skaņu meža” viesa Orena Ambarči speciāli sagatavoto video projekciju, uz skatuves kautrīgi, bet, kā viņa vēlāk atzinās, izcili saviļņota, kāpa Latvijas, iespējams, samtainākā balss Alise Joste. Popularitāti sākusi gūt divus gadus atpakaļ, pateicoties nelielām Toma Grēviņa pūlēm, un tagad sasniegusi pagaidām augstāko punktu savā karjerā, iesildot nevienu pašu kā Hukkelbergu.

Maigas, mierīgas, bet pārsvarā minorīgas dziesmas saaicināja klausītājus zālē, taču pēc pirmās dziesmas, “dejojamā” platība vērtās tukša. Tikai pēc Alises jaukā uzaicinājuma tuvoties skatuvei zāle piepildījās ar daudz sēdošiem cilvēkiem. Angliski dziedātās dziesmas nomainīja cita citu, to starplaikos viņa šad tad mulsi ieskatījās aiz ģitāras korpusa paslēptajā skaņdarbu sarakstā. Kad, pēc aptuveni četrdesmit minūšu nomierinoša un tuvāk vilinoša koncerta, Joste tika saukta atpakaļ, viņa atgriezās ar pirmo latviski izpildīto dziesmu “Punkts”. Pēc šīs dziesmas radās jocīga atklāsme. Ja Alisei, dziedot angliski, var nosaukt veselu plejādi šai balsij līdzīgas (piem. Inara George no “The bird and the bee” un Tim Yehezkely no “The Postmarks” līdz pat Džonijai Mičelai), tad, izpildoties latviešu valodā, viņa pati sevi kļūtu par īpašu būtni šīs valsts mūzikas industrijā, jo vēl citas balss ar tādu skanējumu Latvijā vienkārši nav. Lai to apjēgtu, vajadzēja tikai dzirdēt viņu dziedam savā mēlē.

Hanne Hukkelberga uz skatuves uzslīdēja pavisam nemanāmi. Arī bez lielām ovācijām un gariem ievadvārdiem, bet uzreiz, pēc nelielas sagatavošanās, omulīgi sāka izdziedāt savu šīvakara galveno veikumu – albumu “Blood from a Stone”. Pirmās četras dziesmas bija kā no kompaktdisku lasītāja, ieskaitot arī ieraksta tituldziesmu, kas varētu būt vērtējama kā plates spēcīgākais un Latvijā vistautiskotākais gabals. Izskanot programmas ceturtajai dziesmai, Hanne pievērsās savam iepriekšējam repertuāram un kopā ar aizrautīgo un ar dažnedažādiem Hukkelbergas atbalsu un citu skaņu pedāļiem aizņemto ģitāristu Ivar Grydeland un bundzinieku, kas izskatījās pēc divmetrīga Erlenda Eijes (Kings of Convenience; The Whitest Boy Alive), tikai bez brillēm un ar ūsām, Kenneth Kapstad, atskaņoja “Berlin” un “The Northwind” no iepriekšējā, ar norvēģu Grammy apbalvotā “Rykestrasse 68”. Pēc tam Hukkelberga atgriezās pie “Blood from a Stone” ar skaņdarbu “Seventeen” un “Salt of the Earth”. Tieši šajā mirklī apziņā parādījās atbilde jautājumam, kāpēc šis koncerts tomēr nespēj saviļņot līdz pašam galam, un skatītāji aizgrābti, taču tikai ar papēdi, bungo ritmu. Hukkelberga, kas, lai gan nosaukta kā Easy-Listening, parasti uzstājoties, ir raksturojama kā “Energetical, Dark and Misterious”, Spīķeru koncertzālē likās “Nice, Light and Lovely”. Koncerta lielākā problēma bija apgaismošana. Manāmi traucēja fakts, ka pārāk perfekti var redzēt katru apmeklētāju un mirkļos (kuru tik tiešām bija daudz), kad visam būtu jābūt tumsā tītam un tikai Hannei un viņas partneriem zili izgaismotiem un radikāli iespaidīgi notis triecošiem, spēlējošiem un dziedošiem, uz skatuvi plūda trīs spēcīgi balti prožektori, un koncerts nepārprotami sāka izskatīties pēc kantrī grupas uzstāšanās pagasta klubā. Vien izglāba perfektā akustika, kas Spīķeru koncertzālei ir lieta, ar ko lepoties.

Pēc paredzētā koncerta pabeigšanas Hanne Hukkelberga un viņas partneri tika uzaicināti uz skatuves vēl divas reizes. Pirmās atkārtošanas laikā Hukkelberga atļāvās nospēlēt trīs dziesmas, tai skaitā vienu no savām kaverversijām – slaveno The Kinks 1964. gada “All Day and all of the Night”. Atgriešanās cienīgu faktu padarīja arī “Words & Piece of Paper” atskaņošana, kuras laikā, pēc bundzinieka norādes, pirmo un arī pēdējo reizi koncertā tika izslēgti lielie, baltie un traucējošie prožektori. Šajā mirklī beidzot varēja justies kā pasakā, jo “W&PoP” beidzot lika līdz pašiem nervu galiņiem apjēgt Hannes brīnišķīgumu un valdzinājumu. Taču tomēr šķiet, ka nedaudz par vēlu. Pēc tam uz vēlreiz atkārtotu atgriešanos, Hukkelberga pēc īsa teikuma “Es ceru, ka vēl šo atcerēšos” apveltīja klausītājus ar vienu no viņas pirmajiem lielajiem skaņdarbiem – “Cast Anchor”.

27.novembra vakars Spīķeros vienoja ne vien Latvijas jauniešus, bet arī lielu daudzumu cilvēku, kurus par jauniešiem pēc Eiropas standartiem nosaukt nevarētu (>30), kā arī pārsteidzošu daudzumu latviski nerunājošu apmeklētāju. Kā atzina viena no “Skaņu meža” atbildīgajām Nora – šis koncerts bija īpatnējs arī ar to, ka pārstāvēja ļoti dažāda veida publiku. Piemēram, Berlīnē, no kurienes viņa pati nāk, uz šāda tipa koncertiem pārsvarā ierodas tikai kāda noteikta sabiedrības daļa. Tomēr šis fakts pašai Hannei Hukkelbergai vairs nebija īpaši svarīgs, jo viņas prātā droši vien bija tikai un vienīgi mājas. Koncerts Rīgā bija pēdējais šī gada tūrē (maijā Hukkelberga sniedza 18 koncertus visā Eiropā, bet nu šis cipars izaudzis jau līdz 50), un, kā atzina ģitārists: “We go on a vacation!”.

Foto: Anrijs Požarskis

aizkavējies vīrietis

Nedaudz saalku pēc šī mūziķīša. Mr.Fogg. 7.novembrī viņš uzstājās DērtīDīlā, bet es uz to konci neaizgāju, kaut gan man bija par to jāraksta (sarunāju visu jauki ar Evitu)

Īstenībā jau kaut kā uz viņu tāpat nepavilkos. Dažās citās dziesmās viņš izklausās pēc palēlināta Metro Station. Vēl es biju daudz ko sazīmējis un samontējis viņa aprakstīšanai, taču vairs neko neatceros. Ak jā, gabali ir ļoti ērti miksēšanai un dīdžeju apstrādei.

Piedūrās vien šis gabals. Lielas, ka kvalitātes ziņā viņš ir viena hita brīnums. Un tas nav "Seicov". Bet gan "Keep Your Teeth Sharp". Lovelīgs klipiņš.

pilnīgs farss

 grupa "Take That" 2006. gadā mūs atkal priecēja ar albumu "Beautiful World". Šī ieraksta otrais singls bija "Shine", kas tika atlasīts 2007.gada sākumā.

 2009. gadā Lilija Alena izlaida savu otro plati "It's not me, It's you". Tā piektais singls "Who'd have known" dienas gaismu ieraudzīja teju nedēļu atpakaļ.



Nevēlos piesieties, bet vai nu tā ir nevainīga sakritība, vai arī nekaunīgs muzikāls plaģiāts.
Pievērsīsim uzmanību piedziedājumiem.

tam jau bija jānotiek

Grupa "Massive Attack" ir paziņojusi par jauna albuma nākšanu klajā nākošgad astotajā februārī. Sirdi silda fakts, ka tajā piedalīsies Deimons Alberns (Damon Albarn) un Martina Topleja Bērda (Martina Topley Bird), kā arī "Elbow"fantastiskais un neaizmirstamais vokāls Gajs Gārvijs (Guy Garvey) un citi.

Šis albūms jau bija gaidāms, jo Massive Attack plates "izsviež" ik pēc kādiem četriem, pieciem gadiem. Šogad britu triphopa pionieri mūs jau priecēja ar EP plati "Splitting the Atom", bet, protams, tauta pieprasa pilnu ierakstu. Tad nu februārī tas notiks.

Sīkāk mājas lapā.

p.s. nelielai fantāzijai - Heligolande ir maza vācu saliņa (tagad divu salu arhipelāgs. vācu oficiāli kopš 1952) Ziemeļjūras pašos Dienvidos, kuru gandrīz gandrīz iznīcināja britu militārie spēki ar visspēcīgāko apzināti radīto un palaisto kodolbumbu. fakts noticis 1947. gadā un tādēļ, ka sabiedrotie vēlējās noslaucīt nacistu armijas paliekas uz šīs salas.

Lai gan sprādziens bija drausmonīgs un, plāns bija noslaucīt Heligolandi no zemes virsas, gaisa dienesta tornis un pati sala izdzīvoja. niekalbji

Norvēģu rūdījums

Norvēģija mums ir atnesusi A-Ha, Kings of Convenience, Royksopp, Datarock, Tomasu Dibdālu, eirovīzijā atdzimušos Wig Wam, Kaizers Orchestra u.c. Nu laiks kaut kam patiešām savādākam un nostākam no popmūzikas. Tēmējam uz meiteni (sievieti) vārdā Hanne Hukkelberga, kuras koncerts ieplānots rītdien, 26. novembrī, spīķeru koncertzālē.

Te gabaliņš, kas tā kā atvēra lielās Eiropas un, iespējams, arī šauriņās pasaules durvis.



Tiesa, šis ir arī viens no retajiem jaunā albuma "Blood from the Stone" darbiem (Ja nu vēl Bandy Ridles), kas ir tiešām ievērības cienīgs, taču norvēģi jauno 2009. gada plati novērtējuši ar 22. vietu albumu topā. Iepriekšējais 2006. gada "Rykestrasse 68" tomēr liekas saturīgāks. Tieši ar šo ierakstu Hanne sāka nopietni iekarot Norvēģijas topus, kaut gan pirms tam bija izdoti pāris EP ierakstu un arī pirmā plate "Little Things", kas visiem patīk interesantā skanējuma un pilnīgas eklektikas dēļ. Paši norvēģi  "Rykestrasse 68" novērtēja ar 27. vietu, un gada beigās Hukkelberga tika pie norvēģu Grammy.

Īpašs uzsaukums šai dziesmai no tikko pieminētā albuma. Break my body. kaverversija "Pixies" dziesmai ar tādu pašu nosaukumu no 88. gada albuma "Surfer Rosa".



Vēl var pieminēt arī "The Pirate", "Obelix" un "Cast Anchor" un arīdzan lieliskās "Do not as I Do" un "Words & A Piece Of Paper" no pirmā albuma "Little Things".

Hanni Hukkelbergu var saukt par norvēģu Patriku Vatsonu. Ļoti līdzīgi domu gājieni un skanējums. Vēl patiks Bjorkas, iespējams, Feistas un izteikti, Keitas Bušas faniem un fanēm. Varbūt muzikālais satrieciens no cietripu atskaņošanas nav visai spēcīgs un koncertā, pilnīgi droši var sacīt, iekšas ārā neraus, BET apgalvojums par to, ka noteikti jau būs kur piesiet acis, ir absolūti patiess. Hukkelbergai patīk izmantot dažnedažādus veidus un mūzikas instrumentus, lai dziesmu atskanējums būtu pēc iespējas krāsaināks.

dārgās mākslinieces mājas lapa un myspace ietvars

Tiekamies rīt. !

p.s. Hanni iesildīs Alise Joste. Un jūs tak viņu zināt!

Latviešu Mīlestība OST

Vakar, nezināmu spēku vadīts, iegādājos Jēkaba Nīmaņa (+ Andris Keišs, Vilis Daudziņš) albumu JRT teātra izrādei "Latviešu Mīlestība". Kādēļ nezināmu spēku vadīts? Tāpēc, ka mani kaut kā nevilka tā lieta, bet patika koncepts. Atzīšos, izrādes neesmu redzējis, nevaru spriest dziesmu saderību tur, bet kāds tad vēl koncepts?

Ideja. Kā albums ir noformēts un kādas ir tās 18 dziesmas. Īsti latvietiski naivas, bet tomēr lieliski nostrādātas un labi klausāmas. Kaut kā sirdī tādi pigori pilnīgi nepavelk, taču ieguldījums ir labs. Klausoties vien spēcīgi nāk prātā "Septiņi Pieauguši Vīrieši" un "Čipsis un Dullais", kuri taču arī ir burvīgi, bet ne nopietni ņemami. :)

Noteikti vēlēšos redzēt arī šo koncertu/izrādi, jo tā ir daļa no tā koncepta. Viss tas izskatās kā tāds VIA (Vokāli instrumentāls anambels) 1959. gadā, kas man pašam, personīgi likās visbrīnišķīgākais.

Nīmaņa profils pēdējā efemmā

albuma atklāšana un bildes

Pašam piedūrās "Tēja","Tulpītes", "Atzīšanās", "Es satiku tevi (2.daļa)", "Atnāc šonakt", "Rīga" un "Guna. Visā platē ir dziļi izteikta paša Nīmaņa parodija par sevi, jo, varbūt kā zināms, ar viņu vai viņš ar, ir sadarbojies Zaķis, Gatis Graudiņš, kā arī viņu pašu pirmais "lielais" projekts "Sūdi", kas tad lūk, arī izklausās pēc "Latviešu Mīlestības dziesmām". Tiesa, der jancīgiem festivāliem, bet Grammy vai platīnu viņš dabūt nevarēs. Taču ziniet ko! Tas jau nav galvenais. Pats kādus draņķus kompozitēju :)

Jokainā padomju aploksnes veida konvertā ietvertā cietripa nopērkama Istabā. Varbūt vēl kur. Pieci lati, meitenīt.

Visā visumā, man patīk, ko šie kungi dara. Tās ir citas latviešu mūzikas škautnes, tāda kā intelektuālā parodija un humors, kas tomēr nav apveltīta vai arī pat NEVAJAG būt apveltītai ar izciliem ģitāru solo. Laikam šādi mūzikas pavērsieni ir raksturīgi tikai mums, latviešiem. :)

"pāris" SŪDU ierakstu no izdevniecības "kūts"

kārtējais. Charlie Wadhams

Darkness
   Charlie Wadhams - Darkness  by  Engelis

Varbūt viņš nebūtu nekas īpašs, taču šī dziesma spēj aizraut. Labs ritms un akordu maiņa, kas ļoti melanholizē.

Vēl mazs ieskats daiļradē. Someone to Kiss.

Es vienkārši mīlu Ukraiņus!!

lieliska smilšu mākslas performance

Vampire Weekend - Cousins

Ar satraukumu gaidu jauno "Contra", jo tas varētu pat pārspēt iepriekšējo. Šī dziesma ir traki dejojami dzīvespriecīgi laba.

Norah Jones - Chasing Pirates (AUDIO)

Jaunais Noras Džonsas singlis no albuma "The Fall", kas nedaudz izklausās pēc down-tempo The Police. (Prāatā ienāca Every Breathe You Take) Bet albums ir savādāks, nekā bija gaidīts. Nedaudz astoņdesmito gadu vēsmas. Un galvenais - skan labi. :)

Fool's Gold - Surprise Hotel

Neliels kamer ansamblis no Losandželosas, kas dzied ebreju valodā. Diezgan interesanti.

Un, kā viņi paši uzsver, klipā netika ievainots neviens dzīvnieks ;)

Wild Beasts - The Devil's Crayon

Šajā skaistajā klipā uzstājas angļu grupa, kura spēlē down-tempo matemātisko indīroku ar vokālu no 1956. gada. Patikās tā visu šo apzīmēt :)

Flairs - Trucker's delight

Patiks Dandy un Nintendo faniem, kā arī vīrišķā dzimuma pārstāvjiem. Bet dāmas arī var vērot :)

Radiācijas iedarbībā

Vakar šī ieraksta dēļ pārmeklējos daudz ko par Černobiļu un Pripjatu. Jāsaka, diezgan pabaisi. Atminējos Tarkovska "STALKER". Viņš šadu katastrofu bija pareģojis nepilnus 7 gadus atpakaļ. Drūmi.

Galvā riņķo pārāk daudz domu. Par jaunu garadarbu.

Mazāk ir vairāk. Marillion

Dienā, kad vairākums rīdzinieku, kuriem nav slinkums, devās uz krastmalu un aizdedz svecītes, daži tomēr vēlējās sev savādākas emocijas un ieradās uz angļu progresīvā roka meistaru “Marillion” koncertu Kongresu namā.

Dodoties uz koncertu, bija grūti iedomāties, kādu publiku un kādu koncertu būs iespējams redzēt. Marillion, apvienība, kas, parasti vērtēta kā viena no labākajām koncertgrupām pasaulē (īpaši izceļams DVD ieraksta koncerts 2007. gadā Marillion Convention) un ar iespaidīgiem šoviem priecē fanu tūkstošus visur pasaulē, pēkšņi izvēlas akustiku koncertu pieticīgā Latvijā. Izjusto Stīva Hogarta (Steve Hogarth) dziesmu ilustrēšanu ar žestiem, dīvaino basģitāristu/akustiskās ģitāras spēlētāju Pīteru Trevavasu (Peter Trawavas), kurš nedaudz izskatās pēc hobita (un vārds vietā, jo pats grupas nosaukums radies no “Gredzenu Pavēlnieka” autora Džona Ronalda Ruela Tolkīna grāmatas “Silmarillion”) un savā piecdesmitgadnieka vecumā ģērbjas un izskatās kā tīnis septiņdesmito sākumā un, iespējams, pasaules mierīgāko, iedvesmojošāko ģitāristu Stīvu Roteriju (Steve Rothery) varēja redzēt tikai 11. novembra vakarā. Uz grupas vispārzināmo popularitāti norādīja arī daudzu ārzemju cilvēku ierašanās.

Koncerts ritēja divās daļās, no kurām pirmajā “Marillion” atskaņoja jaunā akustiskā albuma “Less is More” skaņdarbus un otrajā - jau senzināmas, populāras un mazākpopulāras dziesmas. Koncertē kā papildelementus grupa izmantoja arī pāris neierastus instrumentus - cimboli, angļu kokli un metālofonu. Kā atzinās paši mākslinieki, tad koncerts nav tik akustisks kā cerēts, jo viņi izmanto mazu elektronisku ksilofoniņu, un vairākas skaņas, to starpā taustiņu efektus un “mākslīgo” kamerorķestri, ģenerē ar nu jau veco un labo “MacBook”, kas tomēr koncerta sākumā pamanījās nobrukt, bet par to neuztraucās ne skatītāji, ne paši “Marillion”. Un diezin vai kāds arī dusmotos uz kolektīvu par pieļautu tehnisku kļūdu vai par gaidītu, bet neatskaņotu dziesmu. Šim ansamblim ir nepārspējams talants un šarms likt visiem smaidīt vai justies mierīgi un jauki pat tad, kad visa dziesma sērīgos mažoros stāsta, piemēram, par prāmja “Estonia” bojāeju (dziesma “Estonia”). Publika cītīgi un dažreiz pat nepacietīgi gaidīja katru pauzi starp dziesmām, lai varētu dzirdēt tik tiešām saulaino grupas līdera, vokālista un taustiņinstrumentālista Hogarta humoru un noskatīties, cik viss, ko viņš dara, ir uzjautrinošs, bet reizē arī relaksējošs. Gan vīna dzeršana skaņdarbu starplaikos, gan dīdīšanās apkārt.

Bet “Marillion” panākumu atslēga nav nemierīgi vokālisti. Tikai koncerta laikā varēja saprast, cik ļoti katra noslīpētā un sīkākā skaņdarba daļiņa, katra melodija liek asinīm ķermenī un domām galvā riņķot savādāk, un novērtēt katra instrumenta nozīmību. Iespējams, grupas iedvesmojošo melodiju pamatā ir “Marillion” mūzikas pirmavoti “Pink Floyd”, kas pirms koncerta un konceta daļu starplaikā skanēja fonogrammā. “Us and Them”. “Any Colour You Like”. Praktiski lielākā daļa “The Dark Side of the Moon” skaņdarbu. Un tad, paklausoties, ko ar šāda veida mūzikas variācijām dara “Marillion”, var saprast, kā mūzika attīstās un noved pie vēl un vēl progresīvākiem pavērsieniem.

Iespējams, ka “Less is More” tika izdots savā trīsdesmit gadu jubilejā, tāpēc grupa atļāvās eksperimentēt paši ar savām dziesmām. Koncerta pirmajā daļā, kas bija veltīta šim jaunajam veikumam, parādījās vairāki grupas iepriekšējie skaņdarbi, kuriem, kā atklāja Hogarts, dažbrīd tika mainīti ritmi un struktūras, atsvaidzināti efekti, kādai dziesmai kāds pants padarīts par piedziedājumu vai otrādi. Un jā, protams, viss akustiskots. Varēja dzirdēt savādāk skanošu “Out of This World” (Afraid of Sunlight, 1995) un “Interior Lulu” (Marillion.com, 1999), kā arī vēl septiņus citus darbus. Pēc pauzes grupa atgriezās, lai nospēlētu jau par sava stila deviņdesmito gadu ikonām tapušas dziesmas kā “Beautiful”, Sweet Mice”, “Made again” un “80 days”, kā arī burtiski “tika piespiesta” atgriezties vēl uz 2x2 dziesmām, jo pēc koncerta pamatlaika visa publika piecēlās kājās un šādā veidā izdabūja no viņiem arī “Easter” un “Three Minute Boy”. Ja jau Hogarts atļāvās pateikt, ka “šodien jūs esat atnākuši uz diviem šoviem par vienu cenu”, tad skatītājiem bija tiesības ko tādu pieprasīt.

Tie, kuri bija gaidījuši, ka “Marillion” sāks spēlēt savus jau par mūzikas klasiku atzītos gabalus kā “Cover My Eyes” vai “Lavender”, tad noteikti vīlās. Taču tos gaidīt ir muļķīgi. Izskaidrojums ir vienkāršs. Šīs dziesmas tika radītas grupas pašos pirmsākumos, bet tad tās līderis, liriķis un vokālists bija Dereks Viljams Diks (plašāk pazīstams kā Fish) pēc grupas pamešanas 1988. gadā līdzi paņēma arī dziesmu vārdus un idejas. Nez vai tagadējais dzejdaris Hogarts vēl vēlētos tās iekļaut savā repertuārā... Vien neliela nožēla par dziesmas “Faith” neatskaņošanu, kas tika ļoti gaidīta kā viena no spēcīgākajām “Marillion” akustiskā stila dziesmām. Tomēr no šādiem māksliniekiem nekad nav paredzams koncerta pavērsiens. Arī uz Kongresu namu nākot, būtu bijis lieti sagatavoties nevis uz kādu The Greatest Hits publisko atskaņošanu, bet gan uz burvīgu un skaisti skanīgu koncertu. Tiem, kuri bija cerējuši uz pēdējo, nebija vīlušies. Pārējiem vien atliek spriest pašiem.

Foto: Vladislavs Punculs

"Isis" Rīgā.

Parasti saka, ka nedēļa sākas ar trakām pirmdienām. Tad domāsim angliski. Šī nedēļa Rīgā “Isis” patiešām enerģiskā un trīsdaļīgā koncerta dēļ, varētu sākties ar traku 8. novembra svētdienu.

I daļa. Mamiffer. Pirmie iesildītāji, kuru sastāvā pamanījās uzstāties arī vēlāk sagaidāmais “Isis” vokāls un pamatā līderis Ārons Tērnērs (Aaron Turner) un kuri nāk no 21.gs. jaunās mūzikas un grunge perēkļa Sietlas (Fleet Foxes, Death Cab for Cutie, Nirvana, Pearl Jam) Skaņa, kas radīta ar vienu elektrisko ģitāru, dažiem pedāļu efektiem, perkusionistu un klavierēm, vairāk tuvojās ambient mūzikas paveidam nekā kādam no smagās mūzikas apakšnodalījumiem. Dziesmas, nedaudz līdzīgas vēl citiem zināmiem šāda veida māksliniekiem kā Helios un Rameses III, tikai mazliet smagākas un enerģiskākas nemanot pārvērta Spīķeru koncertzāli par kādu nolemtu vietu, kas vēsta par pasaules gala tuvošanos, jo šī mūzika, tiesa, ļoti burvīga, taču dažreiz pat pārāk, tā, ka sirds uztraukumā trīc, izklausījās, it kā būtu izrauta no skaņu celiņa kādai apokaliptiska satura filmai, piemēram “Pasauļu Kari”. Un šķita, ka šajā viss tomēr ies bojā. Taču skaisti.

II daļa. Divi drūma un spica paskata vīri. Divi uz skatuves atvērti “Tērvetīši”. Divi ābolīši, no kuriem tiek palaistas un kuros tiek apstrādātas nepārprotami spēcīgas un dažreiz pat pārāk uzbāzīgas industriālā hiphopa skaņu kopas. Tie ir Dälek (izrunā kā Dai – a – lek). Cilvēki, kuri svētdienas vakarā uz koncertu sanākušajiem viesiem parādīja un iemācīja, kā klausīties šo inteliģento hiphopa pavērsienu. Taču nepārprotami, kādam apmeklētājam tas sagādāja grūtības, bet ne jau tāpēc, ka nepatiktu. Tāpēc, ka nevarētu izturēt. Dälek vīri skaņas bija tik ļoti nokoncentrējuši un “uzasinājuši” (iespējams, ka pat pārāk asas), ka krūtis plosošie basi un bungādiņas raustošās melodijas lika vairākiem cilvēkiem iziet. Taču, nekādā gadījumā tas nevarētu saukt par nepatīkamām, tās bija tikai ļoti spēcīgi nofokusētas. Taču vienu lietu gan abi industriālie hiphoperi pārforsēja. Viņu iesildīšanas sesija ilga vairāk kā piecdesmit minūtes, tāpēc kādas pēdējās trīs dziesmas (izņemot, protams, pēdējo) varētu nosaukt par “pārdedzinātām”. Šie skaņdarbi varētu būt patiešām iespaidīgi, ja kopā ilgtu kādas, maksimums, četrdesmit minūtes. Iespējams, pat mazāk. Bet kopumā uzsvars tomēr tika likts uz šo muzikālo spēku. Pārliecinoši var teikt, ka lielāko daļu no MC Dälek ziņojuma cilvēki šajā skaņu burzmā vienkārši nedzirdēja vai nesaprata. Bet, visā visumā, ļoti pozitīvi pārsteidzoša uzstāšanās, kas atzinīgi vērtējama arī tāpēc, ka nelīdzinājās pašiem “hedlaineriem”.

III. Isis. Pirmo uzmanību piesaistīja trīs līdzīga rakstura elektriskās ģitāras, uz kurām grupa spēlēja. To galva bija kā pārdalīta divās daļās ar lielu caurumu vidū taisnstūra formā. Interesanti bija tas, ka visas šīs ģitāras bija gandrīz absolūti vienādas, taču katra savu roku vadīta un pedāļu spiesta, radīja pavisam citādāku skanējumu. Runājot par skaņu – “Isis” savu koncertu nospēlēja tik perfekti, ka pat izcilas muzikālās dzirdes īpašniekam nebūtu ko piebilst. Katrs instruments bija nostādīts tik labi, ka to varēja dzirdēt ik reiz, kad kāda nots atšķīrās no kopējā skanējuma. Tas ļāva izbaudīt un kāri tvert katru mazāko efektu, jo defektu nebija. Tikai gan var atzīties, ka publika varēja būt nedaudz atsaucīgāka, jo pirmās trīs dziesmas (kuras, protams, kā jau post-metāla pārstāvjiem nav tik īsas) tā stāvēja pavisam nekustīgi un bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Kad “Isis” sāka spēlēt, iespējams, vienu no visatpazīstamākajām viņu melodijām “20 minutes – 40 years”, apmeklētāji sāka atdzīvoties, un tā, pamazām pamazītiņām, cauri jaunā albuma skaņdarbiem, mijoties ar pāris pavisam klasiskām viņu melodijām, cauri Tērnera ģitāras spēlēšanai ar skrūvgriezi un elektroniskiem dziesmu ievadiem, nonāca pie pēdējās, kuras laikā viss koncerts izpildījuma ziņā tiktiešām “norāva jumtu”. Šī uzstāšanās atgādināja pagājušā gada “Manic Street Preachers” koncertu Positivus AB festivāla laikā, kad grupa spēlēja vienkārši izcilas kvalitātes gabalus, bet patiesu atbalstu no publikas tā arī nesagaidīja. Un vēl kāda vienādība. Meniki pēc koncerta nokāpa no skatuves un vairs neuzkāpa, jo tāda ir viņu tradīcija – neatbildēt uz “Atkārtot”. Tieši šādu pašu žestu parādīja arī “Isis”. To, vai tas bija tāpēc, ka viņi negribēja, vai arī ieturēja līdzīgas tradīcijas, vēsture klusē. Bet, iespējams, ka tomēr tādēļ, ka, pirms koncerta skatītājiem tika lūgts nelietot zibspuldzes fotografējot, jo kādam no grupas esot veselības problēmas ar acīm. Tātad, tas varētu būt saistīts arī ar to. Taču viennozīmīgi post-metāla pionieru “Isis” koncerta atzīstams par vienu no labāk skanošajiem koncertiem šogad. Vien neliela nožēla, ka grupa neatskaņoja otru vispopulārāko melodiju pēdējo gadu karjerā “Holy Tears”. Singlu no 2006. gada albuma “In The Absence of Truth”.

Foto: Anrijs Požarskis

Džesijs Kuks: Katra cilvēka mūzikas gaume ir unikāla

Ģitāristam Džesijam Kukam pasaules koncerttūre ļāva uz vienu brīvu dienu atgriezties atpakaļ Kanādā. Easyget to izmantoja, lai telefonsarunā pašā rīta agrumā aprunātos ar mākslinieku – gandrīz mēnesi pirms viņa uzstāšanās Rīgā, Stradiņa Aulā, 27. novembrī. Džesijs Kuks pēc žurnāla “Acoustic Guitar magazine” lasītāju viedokļa atzīts par pagājušā gada otru spēcīgāko flamenko ģitāras pārvaldītāju pasaulē.

Atgriežoties atpakaļ laikā, vai jūs atceraties to dienu, kad uzzinājāt, ka esat otrais labākais flamenko ģitārists pasaulē? Kādas bija sajūtas?

Ak, es tiešām biju pilnīgi saviļņots. Tas bija tik dīvaini, jo tas vīrs, kurš palika trešais, bija Visente Amigo – mans mīļākais ģitārists pasaulē. Un es pilnīgi nesapratu, kas notiek, nesaskatīju tam pamatojumu. Jā, noteikti esmu lepns par to, ka citiem cilvēkiem mana mūzika patīk, bet, personiski, es Visenti liktu sev priekšā.

Runājot par šo topu, Visente Amigo un Pako De Lusia ir ar spāņu saknēm. Vai jūs kādreiz esat bijis iesaistīts kādos klasiskos strīdos par to, ka cilvēki, kuri nav ar šo vēsturi, nemāk spēlēt flamenko tik pat labi, kā tie, kuri ir ar karstajām asinīm?

Nē, tas nav noticis personiski. Cilvēki man uz ielas nenāk klāt un nesaka, ka tev nevajadzētu spēlēt šādu mūziku. Protams, esmu pārliecināts, ka daži klausītāji vēl aizvien sev jautā, kāpēc lai kāds kanādietis spēlētu kaut ko tādu. Bet īstā lieta ir tā, ka es taču tomēr nenodarbojos ar īstu flamenko. Es paņemu dažas sastāvdaļas no tā un tad sajaucu ar dažādām cittautu mūzikas ietekmēm, kas norāda uz manām saknēm. Es neuzaugu Spānijā, piedzimu Francijā, tad mēs pārvācāmies. Jā, paguvu Spānijā arī nedaudz padzīvot, bet pārsvarā es uzaugu Kanādā, kas, kā mēs zinām, ir imigrantu zeme, cilvēki dodas uz šejieni no visas pasaules. Pārsvarā Toronto nav tādu sabiedrības grupu, kura būtu pārstāvēta kā vairākums, tikai milzum daudz dažādu kultūru. Kad es ierakstu albumu, var dzirdēt, ka izmantoju rumba flamenko elementus, sajaucu ar Kolumbijas iespaidiem, kubiešu ritmiem. Iepriekšējā albumā es izmantoju brazīliešu mūzikas sastāvdaļas, arābu. Jebkas, ko radīju, skanēja lieliski. Sadarbojos ar ķīniešu erhu spēlētājiem, Dživanu Gasparjanu, armēņu duduka “dievu”. Lieta, kurā es esmu ieinteresēts, ir jaunas pasaules mūzikas sakausējums.

Un kā ar franču mūzikas ietekmēm? Jo bērnību jūs pavadījāt tieši tur.

Manas franču mūzikas ietekmes nāk no Kamargas reģiona Dienvidfrancijā. Vēlme spēlēt rumba flamenko droši vien ir pamatojama ar to, ka es ļoti daudz klausījos šāda veida plates, arī “Gipsy Kings”, Nikolā Reijesu, šī ansambļa “tēvu”, lielisku Kamargas rumbas spēlmani, es biju ļoti sajūsmināts par viņa spēlēšanas stilu, kad biju vēl puika. Vēlāk, kad tēvs pensionējās un iegādājās māju Arlā, ļoti daudzas vasaras brīvdienas pavadīju ar viņu, un tur es arī satiku Reijesu. Bet īstenībā šo ieinteresētību neradīja tikai “Gipsy Kings”. Ja tu esi Arlā un redzi bērnus pastaigājamies pa ielu un spēlējam ģitāru viņu stilā, tu nevari to nemīlēt, tu pie tā patiešām pieķeries.


Vai šīs lieliskās komunicēšanas ar čigānu tautību dēļ jūs nekad neesat bijis kaut kādā veidā atraidīts? Kā mēs zinām, zagšana, blēdīšanās un vispār sliktā slava ir vieni no tipiskākajiem stereotipiem par čigānu dzīvesveidu visā Eiropā.

Tas man šķiet interesanti, jo viennozīmīgi ir Eiropas stereotips. Dažādās pasaules daļās, Ziemeļamerikā, cilvēkiem nav šādu asociāciju, jo viņi pārsvarā pat nezina, kas tie tādi čigāni ir. Viņi nekad nav bijuši pilsētā, kur kādā ielas galā ir čigānu karavāna ar izkārtiem veļas striķiem no viena jumta uz otru. Viņiem nav tādas vēstures, ka čigāniem nevarētu piederēt zeme, ka tie nevarētu būt normālas sabiedrības daļa. Tā ir ļoti saspringta situācija starp Eiropu un čigāniem jau vairākus gadsimtus, un, piemēram, arī Āzijā tādus čigānus nepazīst. Man intriģē tas, ka šobrīd mēs sākam spēlēt daudz vairāk tieši Eiropā, vietā, kur mani ieraksti pārdoti bez spēlēšanas noteiktā tūrē, un tu esi pirmais cilvēks, kas man jautā par šo manu attieksmi pret čigāniem. Nojaušu, ka žurnālistiem tā varētu būt interesanta tēma.


Droši vien esat pabijis pavisam dažādu valstu čigānu sabiedrībās. Kādas ir šo sabiedrību atšķirības tieši ritma ziņā, mūzikā?

Īstenībā esmu labi informēts dažādos flamenko ritmos, bet, piemēram, neko daudz nezinu par bulgāru čigānu mūziku, bet ir viena ļoti īpaša kopīga īpašība, un tā ir tonalitātē. Dažreiz cilvēki šo īpašību sauc par Andalūzijas kadenci, nemāku to paskaidrot tuvāk. Pārsvarā šajā mūzikā ir stipras ritmiskās kompozīcijas, bet cik interesanta ir šo mūzikas instrumentu izmantošana dažādās pasaules daļās, piemēram, akordeons un ģitāra tiek pielietoti dažādi. Bet ir viens svarīgs notikums, kur to visu var apskatīt, tas ir čigānu mūzikas festivāls Sentmarīdelamērā, netālu no tās vietas, kur es dzīvoju. Es atceros pirmo reizi, kad es to redzēju, atminos īru čigānus iebraucam šajā mazajā pilsētiņā, un man neienāca pat prātā, ka viņi tur dzīvo. Domāju, ka tas ir izplatīts tikai centrālajā Eiropā, Vidusjūrā. Pēc kādas filmas kāds franču producents savāca dažādus romu tautības cilvēkus kopā koncerttūrē ar nosaukumu “Caravan”, un tur tomēr varēja saskatīt šo vienotības pavedienu, kas iet cauri visām čigānu mūzikas tradīcijām. Tur bija arī cilvēki no Ziemeļindijas, vietas, kur čigāni, iespējams, radušies. Un viņi visi izskatījās pilnīgi savādāk. Un pēc šī šova viņi viens otru apskāva un sauca par brāļiem. Tas bija ļoti jauki.

Lasot par neskaitāmajām kopijām un milzīgajiem panākumiem pēc albuma “Froniters” iznākšanas, vai jums neradās doma par to, ka cilvēki vairs tik daudz neseko popam, bet vairāk vēlas nodoties intelektuālai un nacionālajai mūzikai? Es nerunāju par Spāniju, kur flamenko jau ir popmūzika.

Es domāju, ka vienmēr būs tādi cilvēki, kuri būs ieinteresēti tādā kā muzikālā piedzīvojumā. Meklēt dažādus stilus. Bet es neuzskatu popmūziku par kaut ko sliktu, pats to klausos, un tur nav nekā kaitīga. Tikai vienmēr būs cilvēki, kuri vēlas kaut ko eksotiskāku, citu pieeju. Es nekad nezinu, ko cilvēki atrod manā mūzikā, bet es apzinos, ko tā nozīmē man. Laika gaitā vienu gan esmu sapratis – katra cilvēka mūzikas gaume ir unikāla, un katrs to ieliek savos dzīves notikumos, kā vēlas. Tomēr, es nevaru atbildēt pilnībā uz šo jautājumu, esmu tikai priecīgs, ka kāds klausās manu savādo spēlēšanas manieri.

Kāda būs šī spēlēšanas maniere koncertā Rīgā? Vai tāda pati kā pirms trijiem gadiem Metropolis koncertzālē ar velnišķīgi virtuozu vijolnieku un četrām papildus ģitārām? Varbūt pat kādi pārsteigumi?

Mēs būsim piecu dalībnieku sastāvā. Bungas un perkusijas pārvaldīs viens cilvēks, patiešām traks mūziķis, divas flamenko ģitāras, vijole un bass. Mēs mācījāmies, kā spēlēt tradicionālo Kolumbijas mūziku, tāpēc vijolnieks iemanījās spēlēt akordeonu. Tad nu tā tas izklausīsies.

Un kāda ir sajūta, spēlējot vienam?

Kad tu spēlē ar grupu, jūties ļoti spēcīgs. Ir bungas un bass, viss ir satriecošs. Tā ir tiešām brīnišķīga sajūta būt uz skatuves, kad aiz tevis stāv šī milzīgā “mašīna”. Bet, kad tu spēlē viens, tā būs arī koncertā Rīgā, apmēram vidusdaļā. Pēc tam, kad esi dzirdējis apklustam tās skaņas apkārt, kādu mirkli jūties ļoti atklāts un neaizsargāts, tas man prasa laiku nostabilizēties un justies komfortabli. Man vienmēr vajag ieturēt pauzi un pamatīgi noskaņot ģitāru, jo tad katrs var dzirdēt mazāko niansi un neprecizitāti. Tāpēc es vienmēr mēģinu iegūt pēc iespējas precīzāku skaņu, bez nekādām krēslu čīkstoņām vai citiem trokšņiem.


Kādas ir jūsu attiecības ar jūsu ģitārām? Kādas jūs spēlējat?

Man ir divas. Viena, kuru es lietoju studijā, un viena, kuru lietoju koncertos. Studijas ģitāru sauc Conde Hermanos, to es nopirku Madridē vairākus gadus atpakaļ. Šo zīmolu var nosaukt par flamenko ģitāru Stradivari, vairums cilvēku to spēlē, piemēram Tomatitto, Pako De Lusia. Mans varonis Vicente Amigo spēlē citus zīmolus. Bet Conde ienīst ceļošanu. Tai nepatīk tikt ieliktai kaut kādās kastēs, kuģos vai lidmašīnās, ģitāra kļūst “nomākta”. Tāpēc koncertos izmantoju ģitāru, kuru man radīja kanādiešu stīgu instrumentu meistars Viljams Laskins (William Laskin). Jā, viņš rada lieliskas ģitāras, taču Viljamam ir septiņus gadus garš grafiks. Ja tu pasūti savu ģitāru tagad, tad viņš to radīs aptuveni 2016. gadā. Tā ir skaista ģitāra, pārsvarā augstas spriedzes konstrukcijas. Īstenībā tāds bija mans viedoklis par to kādu mēnesi atpakaļ, kad ģitāra piedzīvoja smagu “krakšķi” Savienoto Valstu tūres laikā. Iespējams, esmu bijis pret to pārāk skarbs. Es tiešām spēlēju milzumdaudz “smagu” ritmu uz saviem instrumentiem.


publicitātes foto.