26.novembra vakars Spīķeru koncertzālē piederēja noskaņu dīvām. Pašmāju jaukajai dziesminiecei Alisei Jostei bija iespēja visus viegli nomierināt, kamēr vakara galvenajai personai, norvēģu dziedātājai Hannei Hukkelbergai vajadzēja visus satriekt. Sīka tehniska fakta dēļ viņai līdz galam neizdevās.Nomainot nākošā “Skaņu meža” viesa Orena Ambarči speciāli sagatavoto video projekciju, uz skatuves kautrīgi, bet, kā viņa vēlāk atzinās, izcili saviļņota, kāpa Latvijas, iespējams, samtainākā balss Alise Joste. Popularitāti sākusi gūt divus gadus atpakaļ, pateicoties nelielām Toma Grēviņa pūlēm, un tagad sasniegusi pagaidām augstāko punktu savā karjerā, iesildot nevienu pašu kā Hukkelbergu.
Maigas, mierīgas, bet pārsvarā minorīgas dziesmas saaicināja klausītājus zālē, taču pēc pirmās dziesmas, “dejojamā” platība vērtās tukša. Tikai pēc Alises jaukā uzaicinājuma tuvoties skatuvei zāle piepildījās ar daudz sēdošiem cilvēkiem. Angliski dziedātās dziesmas nomainīja cita citu, to starplaikos viņa šad tad mulsi ieskatījās aiz ģitāras korpusa paslēptajā skaņdarbu sarakstā. Kad, pēc aptuveni četrdesmit minūšu nomierinoša un tuvāk vilinoša koncerta, Joste tika saukta atpakaļ, viņa atgriezās ar pirmo latviski izpildīto dziesmu “Punkts”. Pēc šīs dziesmas radās jocīga atklāsme. Ja Alisei, dziedot angliski, var nosaukt veselu plejādi šai balsij līdzīgas (piem. Inara George no “The bird and the bee” un Tim Yehezkely no “The Postmarks” līdz pat Džonijai Mičelai), tad, izpildoties latviešu valodā, viņa pati sevi kļūtu par īpašu būtni šīs valsts mūzikas industrijā, jo vēl citas balss ar tādu skanējumu Latvijā vienkārši nav. Lai to apjēgtu, vajadzēja tikai dzirdēt viņu dziedam savā mēlē.
Hanne Hukkelberga uz skatuves uzslīdēja pavisam nemanāmi. Arī bez lielām ovācijām un gariem ievadvārdiem, bet uzreiz, pēc nelielas sagatavošanās, omulīgi sāka izdziedāt savu šīvakara galveno veikumu – albumu “Blood from a Stone”. Pirmās četras dziesmas bija kā no kompaktdisku lasītāja, ieskaitot arī ieraksta tituldziesmu, kas varētu būt vērtējama kā plates spēcīgākais un Latvijā vistautiskotākais gabals. Izskanot programmas ceturtajai dziesmai, Hanne pievērsās savam iepriekšējam repertuāram un kopā ar aizrautīgo un ar dažnedažādiem Hukkelbergas atbalsu un citu skaņu pedāļiem aizņemto ģitāristu Ivar Grydeland un bundzinieku, kas izskatījās pēc divmetrīga Erlenda Eijes (Kings of Convenience; The Whitest Boy Alive), tikai bez brillēm un ar ūsām, Kenneth Kapstad, atskaņoja “Berlin” un “The Northwind” no iepriekšējā, ar norvēģu Grammy apbalvotā “Rykestrasse 68”. Pēc tam Hukkelberga atgriezās pie “Blood from a Stone” ar skaņdarbu “Seventeen” un “Salt of the Earth”. Tieši šajā mirklī apziņā parādījās atbilde jautājumam, kāpēc šis koncerts tomēr nespēj saviļņot līdz pašam galam, un skatītāji aizgrābti, taču tikai ar papēdi, bungo ritmu. Hukkelberga, kas, lai gan nosaukta kā Easy-Listening, parasti uzstājoties, ir raksturojama kā “Energetical, Dark and Misterious”, Spīķeru koncertzālē likās “Nice, Light and Lovely”. Koncerta lielākā problēma bija apgaismošana. Manāmi traucēja fakts, ka pārāk perfekti var redzēt katru apmeklētāju un mirkļos (kuru tik tiešām bija daudz), kad visam būtu jābūt tumsā tītam un tikai Hannei un viņas partneriem zili izgaismotiem un radikāli iespaidīgi notis triecošiem, spēlējošiem un dziedošiem, uz skatuvi plūda trīs spēcīgi balti prožektori, un koncerts nepārprotami sāka izskatīties pēc kantrī grupas uzstāšanās pagasta klubā. Vien izglāba perfektā akustika, kas Spīķeru koncertzālei ir lieta, ar ko lepoties.
Pēc paredzētā koncerta pabeigšanas Hanne Hukkelberga un viņas partneri tika uzaicināti uz skatuves vēl divas reizes. Pirmās atkārtošanas laikā Hukkelberga atļāvās nospēlēt trīs dziesmas, tai skaitā vienu no savām kaverversijām – slaveno The Kinks 1964. gada “All Day and all of the Night”. Atgriešanās cienīgu faktu padarīja arī “Words & Piece of Paper” atskaņošana, kuras laikā, pēc bundzinieka norādes, pirmo un arī pēdējo reizi koncertā tika izslēgti lielie, baltie un traucējošie prožektori. Šajā mirklī beidzot varēja justies kā pasakā, jo “W&PoP” beidzot lika līdz pašiem nervu galiņiem apjēgt Hannes brīnišķīgumu un valdzinājumu. Taču tomēr šķiet, ka nedaudz par vēlu. Pēc tam uz vēlreiz atkārtotu atgriešanos, Hukkelberga pēc īsa teikuma “Es ceru, ka vēl šo atcerēšos” apveltīja klausītājus ar vienu no viņas pirmajiem lielajiem skaņdarbiem – “Cast Anchor”.
27.novembra vakars Spīķeros vienoja ne vien Latvijas jauniešus, bet arī lielu daudzumu cilvēku, kurus par jauniešiem pēc Eiropas standartiem nosaukt nevarētu (>30), kā arī pārsteidzošu daudzumu latviski nerunājošu apmeklētāju. Kā atzina viena no “Skaņu meža” atbildīgajām Nora – šis koncerts bija īpatnējs arī ar to, ka pārstāvēja ļoti dažāda veida publiku. Piemēram, Berlīnē, no kurienes viņa pati nāk, uz šāda tipa koncertiem pārsvarā ierodas tikai kāda noteikta sabiedrības daļa. Tomēr šis fakts pašai Hannei Hukkelbergai vairs nebija īpaši svarīgs, jo viņas prātā droši vien bija tikai un vienīgi mājas. Koncerts Rīgā bija pēdējais šī gada tūrē (maijā Hukkelberga sniedza 18 koncertus visā Eiropā, bet nu šis cipars izaudzis jau līdz 50), un, kā atzina ģitārists: “We go on a vacation!”.
Foto: Anrijs Požarskis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru