Dienā, kad vairākums rīdzinieku, kuriem nav slinkums, devās uz krastmalu un aizdedz svecītes, daži tomēr vēlējās sev savādākas emocijas un ieradās uz angļu progresīvā roka meistaru “Marillion” koncertu Kongresu namā.Dodoties uz koncertu, bija grūti iedomāties, kādu publiku un kādu koncertu būs iespējams redzēt. Marillion, apvienība, kas, parasti vērtēta kā viena no labākajām koncertgrupām pasaulē (īpaši izceļams DVD ieraksta koncerts 2007. gadā Marillion Convention) un ar iespaidīgiem šoviem priecē fanu tūkstošus visur pasaulē, pēkšņi izvēlas akustiku koncertu pieticīgā Latvijā. Izjusto Stīva Hogarta (Steve Hogarth) dziesmu ilustrēšanu ar žestiem, dīvaino basģitāristu/akustiskās ģitāras spēlētāju Pīteru Trevavasu (Peter Trawavas), kurš nedaudz izskatās pēc hobita (un vārds vietā, jo pats grupas nosaukums radies no “Gredzenu Pavēlnieka” autora Džona Ronalda Ruela Tolkīna grāmatas “Silmarillion”) un savā piecdesmitgadnieka vecumā ģērbjas un izskatās kā tīnis septiņdesmito sākumā un, iespējams, pasaules mierīgāko, iedvesmojošāko ģitāristu Stīvu Roteriju (Steve Rothery) varēja redzēt tikai 11. novembra vakarā. Uz grupas vispārzināmo popularitāti norādīja arī daudzu ārzemju cilvēku ierašanās.
Koncerts ritēja divās daļās, no kurām pirmajā “Marillion” atskaņoja jaunā akustiskā albuma “Less is More” skaņdarbus un otrajā - jau senzināmas, populāras un mazākpopulāras dziesmas. Koncertē kā papildelementus grupa izmantoja arī pāris neierastus instrumentus - cimboli, angļu kokli un metālofonu. Kā atzinās paši mākslinieki, tad koncerts nav tik akustisks kā cerēts, jo viņi izmanto mazu elektronisku ksilofoniņu, un vairākas skaņas, to starpā taustiņu efektus un “mākslīgo” kamerorķestri, ģenerē ar nu jau veco un labo “MacBook”, kas tomēr koncerta sākumā pamanījās nobrukt, bet par to neuztraucās ne skatītāji, ne paši “Marillion”. Un diezin vai kāds arī dusmotos uz kolektīvu par pieļautu tehnisku kļūdu vai par gaidītu, bet neatskaņotu dziesmu. Šim ansamblim ir nepārspējams talants un šarms likt visiem smaidīt vai justies mierīgi un jauki pat tad, kad visa dziesma sērīgos mažoros stāsta, piemēram, par prāmja “Estonia” bojāeju (dziesma “Estonia”). Publika cītīgi un dažreiz pat nepacietīgi gaidīja katru pauzi starp dziesmām, lai varētu dzirdēt tik tiešām saulaino grupas līdera, vokālista un taustiņinstrumentālista Hogarta humoru un noskatīties, cik viss, ko viņš dara, ir uzjautrinošs, bet reizē arī relaksējošs. Gan vīna dzeršana skaņdarbu starplaikos, gan dīdīšanās apkārt.
Bet “Marillion” panākumu atslēga nav nemierīgi vokālisti. Tikai koncerta laikā varēja saprast, cik ļoti katra noslīpētā un sīkākā skaņdarba daļiņa, katra melodija liek asinīm ķermenī un domām galvā riņķot savādāk, un novērtēt katra instrumenta nozīmību. Iespējams, grupas iedvesmojošo melodiju pamatā ir “Marillion” mūzikas pirmavoti “Pink Floyd”, kas pirms koncerta un konceta daļu starplaikā skanēja fonogrammā. “Us and Them”. “Any Colour You Like”. Praktiski lielākā daļa “The Dark Side of the Moon” skaņdarbu. Un tad, paklausoties, ko ar šāda veida mūzikas variācijām dara “Marillion”, var saprast, kā mūzika attīstās un noved pie vēl un vēl progresīvākiem pavērsieniem.
Iespējams, ka “Less is More” tika izdots savā trīsdesmit gadu jubilejā, tāpēc grupa atļāvās eksperimentēt paši ar savām dziesmām. Koncerta pirmajā daļā, kas bija veltīta šim jaunajam veikumam, parādījās vairāki grupas iepriekšējie skaņdarbi, kuriem, kā atklāja Hogarts, dažbrīd tika mainīti ritmi un struktūras, atsvaidzināti efekti, kādai dziesmai kāds pants padarīts par piedziedājumu vai otrādi. Un jā, protams, viss akustiskots. Varēja dzirdēt savādāk skanošu “Out of This World” (Afraid of Sunlight, 1995) un “Interior Lulu” (Marillion.com, 1999), kā arī vēl septiņus citus darbus. Pēc pauzes grupa atgriezās, lai nospēlētu jau par sava stila deviņdesmito gadu ikonām tapušas dziesmas kā “Beautiful”, Sweet Mice”, “Made again” un “80 days”, kā arī burtiski “tika piespiesta” atgriezties vēl uz 2x2 dziesmām, jo pēc koncerta pamatlaika visa publika piecēlās kājās un šādā veidā izdabūja no viņiem arī “Easter” un “Three Minute Boy”. Ja jau Hogarts atļāvās pateikt, ka “šodien jūs esat atnākuši uz diviem šoviem par vienu cenu”, tad skatītājiem bija tiesības ko tādu pieprasīt.
Tie, kuri bija gaidījuši, ka “Marillion” sāks spēlēt savus jau par mūzikas klasiku atzītos gabalus kā “Cover My Eyes” vai “Lavender”, tad noteikti vīlās. Taču tos gaidīt ir muļķīgi. Izskaidrojums ir vienkāršs. Šīs dziesmas tika radītas grupas pašos pirmsākumos, bet tad tās līderis, liriķis un vokālists bija Dereks Viljams Diks (plašāk pazīstams kā Fish) pēc grupas pamešanas 1988. gadā līdzi paņēma arī dziesmu vārdus un idejas. Nez vai tagadējais dzejdaris Hogarts vēl vēlētos tās iekļaut savā repertuārā... Vien neliela nožēla par dziesmas “Faith” neatskaņošanu, kas tika ļoti gaidīta kā viena no spēcīgākajām “Marillion” akustiskā stila dziesmām. Tomēr no šādiem māksliniekiem nekad nav paredzams koncerta pavērsiens. Arī uz Kongresu namu nākot, būtu bijis lieti sagatavoties nevis uz kādu The Greatest Hits publisko atskaņošanu, bet gan uz burvīgu un skaisti skanīgu koncertu. Tiem, kuri bija cerējuši uz pēdējo, nebija vīlušies. Pārējiem vien atliek spriest pašiem.
Foto: Vladislavs Punculs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru