Vakar, nezināmu spēku vadīts, iegādājos Jēkaba Nīmaņa (+ Andris Keišs, Vilis Daudziņš) albumu JRT teātra izrādei "Latviešu Mīlestība". Kādēļ nezināmu spēku vadīts? Tāpēc, ka mani kaut kā nevilka tā lieta, bet patika koncepts. Atzīšos, izrādes neesmu redzējis, nevaru spriest dziesmu saderību tur, bet kāds tad vēl koncepts?
Ideja. Kā albums ir noformēts un kādas ir tās 18 dziesmas. Īsti latvietiski naivas, bet tomēr lieliski nostrādātas un labi klausāmas. Kaut kā sirdī tādi pigori pilnīgi nepavelk, taču ieguldījums ir labs. Klausoties vien spēcīgi nāk prātā "Septiņi Pieauguši Vīrieši" un "Čipsis un Dullais", kuri taču arī ir burvīgi, bet ne nopietni ņemami. :)
Noteikti vēlēšos redzēt arī šo koncertu/izrādi, jo tā ir daļa no tā koncepta. Viss tas izskatās kā tāds VIA (Vokāli instrumentāls anambels) 1959. gadā, kas man pašam, personīgi likās visbrīnišķīgākais.
Nīmaņa profils pēdējā efemmā
albuma atklāšana un bildes
Pašam piedūrās "Tēja","Tulpītes", "Atzīšanās", "Es satiku tevi (2.daļa)", "Atnāc šonakt", "Rīga" un "Guna. Visā platē ir dziļi izteikta paša Nīmaņa parodija par sevi, jo, varbūt kā zināms, ar viņu vai viņš ar, ir sadarbojies Zaķis, Gatis Graudiņš, kā arī viņu pašu pirmais "lielais" projekts "Sūdi", kas tad lūk, arī izklausās pēc "Latviešu Mīlestības dziesmām". Tiesa, der jancīgiem festivāliem, bet Grammy vai platīnu viņš dabūt nevarēs. Taču ziniet ko! Tas jau nav galvenais. Pats kādus draņķus kompozitēju :)
Jokainā padomju aploksnes veida konvertā ietvertā cietripa nopērkama Istabā. Varbūt vēl kur. Pieci lati, meitenīt.
Visā visumā, man patīk, ko šie kungi dara. Tās ir citas latviešu mūzikas škautnes, tāda kā intelektuālā parodija un humors, kas tomēr nav apveltīta vai arī pat NEVAJAG būt apveltītai ar izciliem ģitāru solo. Laikam šādi mūzikas pavērsieni ir raksturīgi tikai mums, latviešiem. :)
"pāris" SŪDU ierakstu no izdevniecības "kūts"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru