Pēdējais Lāčplēsis

nu ko, šodien jāaiziet un jānoskatās.

kill 'em all

"Liars" dziesmai "Scissor" jauns klipiņš. man jau nu ļoti patīk.

the beatles

Gaišās Liesmās

Saka, ka nauda deg ar visgaišāko liesmu. Vai tas tiesa, 25.februārī praktiska pierādījuma apgalvojumam nebija. Taču, vai cilvēks tās dēļ var atļauties pats vai liktenim sevi iznīcināt? To noskaidrot palīdzēja teātra “United Intimacy” un laikmetīgās dejas apvienības “Dejas Anatomija” iestudējuma “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” pirmizrāde.

Ģertrūdes ielas rūpnīcas ceha aktu zāle jau pēc neilga mirkļa pašā izrādes sākumā lika justies kā Brodvejā vai arī jau par klasiku atzītajā mūziklā “Čikāga” (Chicago). Dūmakā tītas, brīžiem it kā jumta dekorācijas, putekļainas gaismas prožektori, zem kājām klaboša dēļu grīda, pa kuru pārvietojas un “defilē” ar raksturu pārlādētas personas, ik pa laikam ievelkot kādu dūmu klasiski smaržojoša/smirdoša cigāra un pēc tam nododoties neverbālu attiecību skaidrošanai. Pēdējais faktors tiek ieturēts visā nepilnas stundas garumā, kas retumis (ļoti retumis) un diezgan nepārliecinoši tiek papildināts ar pāris vārdiskām frāzēm, norādot lugas viena no galvenajiem varoņiem Brika (Edgars Šļakota) rakstura īpatnību – Tenesijs Viljamss formulējis viņa vēlmi atrasties pēc iespējas lielākā klusumā, jo tad cilvēks var justies vislabāk (iespējams, arī tāpēc, ka paģiru ietekmē viss liekas divtik skaļāks un kaitinošāks). Izrādes laikā stipri izteikta arī viņa tipiskā nevēlēšanās klausīties un neatbildēt par savu viedokli, bezpalīdzīgi plūstot līdzi laika virzienam. Un tas viss tikai un vienīgi ar kustības palīdzību.

Pilnīgi pretēji klasiskā teātra lugai, garos monologus un dialogus nomaina izteikti garas dejotāju Katrīnas Albužes, Kristapa Ceļmalnieka, Montas Vanderes un jau pieminētā Edgara Šļakotas kustību saspēles, kas bieži vien liek skatītājiem no izbrīna palikt mutēm vaļā. Ik reizi, ritot dinamiskajām ainām, atklājas perfekti un tehniski precīzi deju izpildījumi, kas vairāk atgādina kādu mehāniski impulsīvu fantastisku ierīču mijiedarbību, ne izrādi. Taču viss šis process reizēm tiek vilkts tik ilgi, ka dažbrīd jābrīnās, vai aktieri izturēs horeogrāfes Sintijas Siliņas sagatavotās spēka pārbaudes. Retumis ilgstošā ķermeņa noslogošana un konstantā dinamika atsauc atmiņā pagājušogad “Homo Novus” ietvaros performējošā igauņu dejotāja Marta Kangro izrādi “Can't get no/satisfaction”, kur stundas garumā viens dejotājs dara tieši to pašu, pie reizes realizējot saspēli ar skatītājiem, ko diezgan nopietni pielieto “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” komanda, iekļaujoties publikas sastāvā un inscinējot diezgan interesantu, apmeklētājiem it kā domātu laimes šovu, kurā var iegūt lielu daudzumu naudas vai arī laimi. Divas lietas, par kuru blakusesošo eksistenci tik ļoti satraucās pats Viljamss. Kā nekā, 1955. gadā sarakstītā darba galvenie notikumi atklāti vai aizklāti rotē tikai ap naudu, mantkārību un tēva testamenta sadali. Šīs lugas pirmizrādē diagonāli pretēji klasiskajai izspēlei visi tomēr saņem savu daļu, kaut gan “United Intimacy” un “Dejas Anatomijas” izrādē nav iekļauts ne Brika brālis, ne viņa sieva un bērni (bezkaklainie monstri, kā viņus nosauc Brika sieva Margareta), kuriem arī kaut kas pienāktos.

Kā jau dejas iestudējumam pienākas, tajā nevar izstāstīt klasisko stāstu, tādēļ brīžiem šķiet, ka tekstu vietā tēlu raksturu nostiprina arī tikpat lielā daudzumā lugas manuskriptā atrodamās piebildes un remarkas. Tieši tās norāda, vai katrs personāžs ir impulsīvs, cik kustīgs, nepiekāpīgs un aktīvs, dažreiz gan šīs definīcijas neatrod jēgu savā definēšanā, jo dejotāji it kā pazaudē jebkādu noteiktu tēlu, kas apgrūtina uztveri. Tāpēc, ļoti ieteicams izrādi vērot ar jau iegūtu priekšstatu par oriģinālo “kaķi uz nokaitēta skārda jumta”, pretējā gadījumā beigās gaidāma frāze – izrāde bija forša, taču es neko nesapratu. Visā visumā ļoti īpatnēji un arīdzan veikli apspēlēti simboli (piemēram, testaments, Briku mūždien vajājošais “kruķis”, iespējamā vecuma un nāves tuvošanās izpausme cigāra veidolā u.c), kā arī apsveicama drosme ķerties klāt šai diezgan tradicionālajai, taču vienmēr modernajai lugai, pārvēršot to krāsainā un līdz pašam galam neprognozējamā uzvedumā. Un jā, beigās iespēja redzēt arī gandrīz īstu kaķi.

Foto: Kārlis Bergs

ārprātīgais šisdienas humors

• dzīvē ir neiespējamas tika divas lietas - nopirkt jaunu dzīvi un pateikt burtu "P" ar atvērtu muti

• His sense of humor is like a dinosaur. Why, because of great? No, because of absent.

angļu rokzvaigzne un appisiens

Šī filma parādīsies vasarā. Nedaudz, uzmetot aci reklāmas rullītim, tā izskatās kā vēl nesen apbalvotā "The Hangover", taču šī man patīk labāk, jo tajā piedalās melni britu joki un vismaz PoP Levi skaņu celiņā. Get Him To The Greek
Cerams, būs ļoti skatāma, jo pēdējā laikā, izņemot "Fantastic Mr. Fox" nav bijis, par ko pasmieties. Protams,nepieminot "Black Adder" un "A bit of Fry and Laurie" sezonas, ko šobrīt skatos, taču tās radītas vairāk kā vismaz 20 gadus atpakaļ, lol.

Mūzikas Gada balvas pareģojumi

Labākais roka albums
Vadu – Satellites LV (favorīts un minējums bija par Alis P "Uz priekšu")

Labākais pop albums
Nakts vai rīts – Otra puse (gan paredzēju, gan puslīdz mans favorīts)

Labākais deju mūzikas albums
Double B.Tonality – N’Works (domāju, ka būs The Briefing "Remixed Thoughts", taču īstenībā bija vienalga)

Labākais hiphop albums
Gatis Irbe – Gacho (paredzēju, taču ne mans favorīts)

Labākais šlāgermūzikas albums
Mēs jau sen to bijām pelnījuši – Raimonds Pauls, dažādi izpildītāji (WTF)

Labākais kantrī mūzikas albums
Viss vēl būs – Dakota (WTF)

Labākais alternatīvās mūzikas albums
Recipe of the Golden Dreams – Tribes of the City (esmu pārsteigts, jo liku uz Satellites LV - Bezvadu un Astro'n'out - Astro'n'acoustic. pilnībā nebija favorītu)

Labākais tautas mūzikas albums
Es arī – Valts Pūce un The Shin (gan paredzēju, gan pārliecinoši mans favorīts)

Labākais akadēmiskās mūzikas albums
Skaņu labirints – Ieva Parša un instrumentālais kameransamblis (nebiju kompetents)

Labākais instrumentālās, filmu vai teātra mūzikas albums
Vēstules Ziemassvētkos – R.Tiguls, R.Zaļupe, O. Petrausis un R.Petrauskis (liku uz Melo-M - Around the World, taču ne mans favorīts)

Labākais mūzikas albums bērniem
Pasaki man un Tev – Cosmos (nebiju īpaši kompetents, taču tāpat paredzēju)

Labākais mūzikas video
Pirmais – Satellites LV (paredzēts, taču ne mans favorīts)

Labākais koncertieraksts video
Dabas koncertzāle. Graphis Scripta – I.Ulmanis, V.Muktupāvels, R.Muktupāvela, A.Voitišķis, G.Sola, K.Tobis, J.Zvirgzdiņš, A.Grinbergs, R.Rasa (neesmu kompetents)

Labākā debija
EP Pandemiya + Apēst tevi – Instrumenti (liku uz viņiem, taču gribēju gan, lai uzvar Tā Tā Tā. bet, atkal ne īpaši abi varianti patīk)

Labākā dziesma
Apēst tevi - Instrumenti (liku, ka uzvarēs, taču gribēju redzēt Otra Puse - Nakts Vai rīts. Tā man patika labāk)

Visus dalībniekus varat apskatīties šeit un manas prognozes un tektstus arīdzan. Kāds ir secinājums? NEkādu īpašu favorītu, jo visa mūzika tiek balstīta tikai uz krietnas popa pamatnes, neatļaujot tādiem akmens cilvēkiem, kā piemēr Alis P izlīst saulītē. Pārsteigts par Tribes of the City (pozitīvi) un liels prieks Par Valstu Pūci un The Shin.

Balsošana topā!!

Hei, Hei!

Ar prieku varu paziņot, ka no šī brīža jums ir iespēja balsot muzikālās programmas "Mirklis Pirms Miera" topa ar epasta palīdzību. Droši sūtiet sava mīļākā nakts skaņdarba nosaukumu , kas atrodams dziesmu sarakstā, vai arī sūtiet jaunus piedāvājumus!! E-pasts: mpm@radionaba.lv

Tiekamies svētdienu pusnaktīs, 93.1 FM.

laiks

iespējams nekaunīgi, skatos savu draugu pašus pirmos albumus. pat no 2005. gada.

Cik gan mums mūsu dzīvē patīk eksperimentēt, pārbaudīt un arī pierādīt. Es domāju, ka tas arī atspoguļo cilvēka būtību. Nebūt neuzskatu, ka cilvēks sevi meklē tikai tīņa gados un pašā jaunības sākumā, lai pēc tam vēlāk nosēstos uz savās izglītības siena čupas un ar sievu/vīru uz mūžu jātu zirgus pieguļā. liekas, ka tam mēs arī esam dzimuši - mūžīgiem meklējumiem un tās vienas patiesības atrašanai, kuru laikam nevar izteikt vārdos. Laime? Miers? varbūt savādāk.

Tikai tīņu laikā tās lietas tiek izgrūstas cilvēcei imidža, ārišķibas veidolā. Vēlāk, kad pārsvarā cilvēki pieaug, mēs laikam spējam attīsīties un atklāt uz iekšu. Bet cik ļauža tā dara, to es nemāku pateikt.

Jā, un mēs visi maināmies. Sķiet, katrs no mums var teikt, ka pamatskolā un vidusskolā izskatījās pēc klauna. O jā, tā tiešām varētu atzīties. Nožēlojami :) Taču tagad.. Salīdzinot vairākas sejas, viedokļus. Un tas prasīja tikai dažus (mazāk varbūt kā piecus), lai noapaļotos vismaz ārēji. Daži to dara kvalitātīvi, daži kvantitatīvi. Bet viss ir acīm redzams. Kas būs vēl pēc pieciem? Saka, ka mēs pieaugam ātrāk, nekā mūsu vecāki.

Redzēsim tad.

lietuviškas: līdz dibenam :D

Brolis lietuvių un zemledus niršana, o jē

The Priest

svari un mīlestība

Šī brīža prieka dziesmiņa no Broadcast 2000. Don't weigh me down

Bobs Vaizmens pret "Immanu EL"

Divi dažādi stili, divas dažādas performances. Pat divi savdabīgi pretēji kontinenti un valstis. Šāds izrādījās 16. februāra vakars klubā DEPO, kur uzstājās Kanādas dziesminieks un multiinstrumentālists Bobs Waizmens un Zviedrijas indī postroka pārstāvji “Immanu EL”.

Jau pašā sākumā koncerts neatklājās, kā cerēts, jo pirmajam māksliniekam Vaizmenam līdzi uz skatuves nebija ļoti svarīgas performances daļas. Jau kopš 2000. gada viņu pavada pašveidotas un pašierakstītas nelielas filmiņas, animācijas un iestudēti mēmie leļļu šovi, kuriem viņš uz vietas arī atskaņo sevis radīto skaņu celiņu. Šoreiz, lidostas pazaudēto mantu dēļ, Bobs uz skatuves kāpa bez nekā, vien ar savu ģitāru un no “Immanu EL” aizlienētu echo sounder.

Šķietami neērtības radošais fakts nozīmēja tikai to, ka Rīgā viss koncerts viņam būs jāņem uz sevi. Tas neradīja problēmas, un visas dziesmas tika nospēlētas ar divtik lielu atdevi, mīmiku un monologiem starpbrīžos. Interesantais balss tembrs, vizuālais izskats, sejas plastika un ironiski mīļie un neiedomājamie joki tik ļoti atgādināja Amerikas nelaiķa komiķi Endiju Kaufmanu (Andy Kaufman, bēdīgi slavenais šovmens septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, par kuru uzņemta filma “Man on the Moon”), ka brīžiem šķita, ka viņš ir piecēlies no mirušajiem un spēlē mums par prieku. Bija grūti piefiksēt, kādas dziesmas Vaizmens atskaņoja, jo viņš muzikālās karjeras laikā ir izdevis vairāk kā desmit albumu, plus daudzas dziesmas tiek sacerētas uz vietas vai sagatavotas koncertprogrammai bez ieraksta studijā. Taču tas nemazināja prieku paskatīties, kā šis Roja Hārpera (Roy Harper) līdzīgajā tembrā dziedošais cilvēks izklaidē publiku ar skaņdarbiem, kuros, šķiet, viņš pats izpildās kādu pustoni vai ceturtdaļtoni par zemu, nekā spēlē. Taču tik konstanti, ka, pavirši klausoties, grūti pamanīt.

Pēc nelielas pauzes uz skatuves kāpa kolektīvs “Immanu EL”, kurus pavadīja ne tikai skatītāju aplausi, bet arī vairāki tajos esošo zviedru izsaucieni tikai viņiem saprotamā valodā. Grupa, kura jau paspēta nosaukt dažnedažādos cildinošos vārdos ne tikai savā valstī, bet arī ārpus tās, pusi koncerta nospēlēja vistīrākajās “Mogwai” tēmās ar gariem saspēles periodiem, piepalīdzot augstas balss vokālam, taču otro daļu pavadīja vieglākas, brīžiem “Angels & Airwaves” līdzīgas indīpoproka pieskaņas. Visa koncerta laikā neradījās šaubas, ka melodiski uzstāšanās ir ļoti labi apskaņota un pārsātināta jaukā variācijām par tēmu – minors manā postrokā, taču ļoti bieži nepameta pārliecība, ka tas nav nekas unikāls vai savdabīgs, jo “Immanu EL” vairākas reizes vakara laikā lika apdomāt viņu definīciju - “Sigur Ros” augstajos tempos dziedājošie “Rasmus”, kas aizņēmušies “Explosions in the Sky” radītās ģitāru mezglošanās un ritma bagātību. Bet, neraugoties uz to, zviedru puiši 16. februāri aizpildīja kā nākas, neliekot vilties tiem cilvēkiem, kuri jau bija paspējuši noklausīties abus grupas līdz šim iznākušos ierakstus “They'll come, They come” un “Moen”. Viens ir noteikti skaidrs – meitenēm patika.

izmirstošās sugas. DODO Artelī

Mirklī, kad Ingus Baušķenieks ar saulesbrillēm uz acīm defilēja pa skatuvi un starp galdiņiem un murmināja kaut ko par to, ka, “kamēr uz skatuves gatavojas elektroniski akustiskā grupa “DODO”, fonā skanēs ĒNO, domāts Īno (Brian Eno, modernās ambientās mūzikas aizsācējs), skatītāji jau arvien nepacietīgāk gaidīja jaunā viļņa atskaņu perioda grupas “DODO” debijas albuma “Pasaule var Nomirt” prezentācijas uzstāšanos.

“Svarīgi ir pievērst uzmanību tam, kas skan, nevis tam, ko jūs redzat,” šāda bija viena no retajām nopietnajām domām, ko “DODO” producents Baušķenieks visa 15. februāra vakara laikā izdvesa klausītājiem. Šī definīcija izpildījās simtprocentīgi. Koncerta laikā, kas tika sadalīts divās daļās, Ģirts Koknēvičs ar savu komandu nemaz nemēģināja pārsteigt publiku ar enerģijas pārpilnību, un arī neskatoties uz to, ka visas dziesmas tika izpildītas gandrīz ģeometriski pretēji versijām, kas dzirdamas albumā – mierīgi, bez bungu piedziņas vai papildus efektiem, tātad tā, ka izpildījuma iespaidīgums jāpanāk pašu spēkiem, ne ar diviem papildus taustiņiem, basu un šķīvjiem. Drīzāk tas viss izklausījās nevis pēc Latvijas new wave speciālistiem paša Ingus Baušķenieka vai Hārdija Lediņa, bet gan kā “Jethro Tull” ar Aianu Braunu pie flautas. Toties šī instrumenta spēlētprasmi “Artelī” nodemonstrēja jau elektrisko ģitāru un sintezatoru spēlēt paspējušais Andris Gauja.

Reizēm pāris dziesmu laikā zuda tās dinamika, ko varētu izskaidrot ar bungu vai tomu ritma trūkumu. Pārlieku neitrālā akustika, Gunitas Grošas neierastā miera stāja un akustiskās ģitāras spēlmaņa Mārtiņa Liepas (Sīmanis) pārāk lielā nobīde atstatus no pārējiem grupas dalībniekiem. Taču pēdējais, iespējams, tāpēc, ka pa vidu starp diviem krēsliem un, vokālu nomainot ar muti pūšamos taustiņus “Pianica” (pārfrāzēts kā Pjaņņica), operēja pats vārdu un lielākās daļas mūzikas autors Koknēvičs. Tieši viņa dēļ “DODO” radītajai mūzikai ir raksturīga interesanta, bet brīžiem robusta lirika, kā arī nedaudz pēc “Čikāgas Piecīšu” vokālu gammas līdzīgs balss skanējums.

Visas uzstāšanās laikā pierādījās šīs grupas jau sen esošā popularitāte noteiktās aprindās. Mirklī, kad atskanēja jaunā ieraksta skaņdarbs “Bumbvedējs”, puse zāle tiecās dziedāt līdzi. Tāpat jau ir izkristalizējušies albuma hīti, sākot no “Pasaule var Nomirt”, “Padauza mūza”, kā arī pēdējais “Zemenes”, kas koncerta laikā tika atskaņots pat divas reizes. Kā saka ansambļa menedžeris Ģirts Rozentāls, tad šī pēdējā dziesma jau ir uz strīpas kā nākošā iesniegšanai Radio NABA, kuras ēterā “DODO” tipa elektroniski akustisko avangardpopdziesmu atskaņošana ir lielā cieņā. Iespējams, jau droši var pareģot, ka nākošā raidlaiku apritēs iekļautā dziesma būs “Gramatika” vieglā ritma, pievilcīgā teksta un konkrētā radio formāta dēļ. Diezgan intriģējoši izklausījās arī ansambļa versija par Lindas Leen un Renāra Kaupera izpildīto “Pamosties” ar Ingas Gailes vārdiem.

Līdzās diezgan uzbāzīgu un reizēm kaitinošu pop un dance mūzikas skaņdarbu rotācijai ne tikai radiolās, bet arī TV ekrānos šāds jauns Latvijas mūzikas pavērsiens ir kā atkārtota svaiga vēsma jau iesīkstējušajā mūzikas industrijā, kas nav notikusi jau krietnus gadus, kad viens no pirmajiem un arī līdz šim pēdējais īstais new wave pārstāvis šaizemē, jau pieminētais Ingus Baušķenieks klajā laida savu solodarbu “Viduslaiki” (2003) tieši uzreiz pēc pašu “Dzelteno Pastnieku” “Kaķa”. Tāpat pašas plates vizuālais izskats nav zaudējis ne mata no ikdienišķās “Baušķenieka ierakstu” stabilās un klasiskās noformēšanas kultūras – liels logo un viendabīgs krāsojums ar parastiem, kā lieltirāžas virtuves dēlīšiem raksturīgiem nosaukuma burtiem, šīs divas detaļas atdalot ar pāri kautru paralēlu svītru.

Foto: Kārlis Bergs

Ķīmijas kurss ne tikai vidusskolām.

Nav zināms, vai 12.februāra piektdienas vakarā klausītāji no Lielās ģildes izgāja ar pamatzināšanām visaptverošajā un fantastiskām un mistiskām vēsmām apveltītajā aļķīmijā, taču vienu gan viņi uzzināja – kā smooth jazz pārvērst fusion un kā no četriem nelielas jaudas skaļruņiem iegūt zeltu.

Redzēt šādus dažāda veida džeza stila apvienotājgrandus Latvijā jau bija krietns sasniegums. Tikai tāpēc, ka Londonā vairāk kā ceturtdaļgadsimtu atpakaļ radītā apvienība “Acoustic Alchemy” pārsvarā koncertē Amerikas Savienotajās Valstīs, jo tās nodrošina lielāko daļu tirgus un auditorijas. Un, tāpēc seko arī otrs iemesls – smooth jazz (pārsvarā viegls un nepiespiesti klausāms romantisks džeza paveids, kas vairāk balstīts uz r&b, fanku vai popu. parasti izpildās ne ātros tempos) nav īpaši izplatīts šajos garuma grādos. Taču, kā jau minēts ievadā, no smooth visa koncerta laikā varēja dzirdēt tikai aptuveni trešo daļu, pārsvarā ritms un dzīve sita augstus un skaļus toņus, ievedot klausītāju fusion jazz apdarē (krietni skaļš, ar elektriskiem efektiem un piedziņu, improvizācijām un paaugstinātu dinamiku apveltīts). Tieši tas piektdienas koncertā spēlēja lielu lomu – dinamika, aizrautība un skaļums.

Lielmeistarus iesildīt bija apņēmušies nemaz ne nesvarīgāki latviešu muzikālie virtuozi, kuru galvas lomu spēlēja Raimonds Macats (čells), vokālās iespējas centās pierādīt Amber, par ģitārskaņām gādāja Aivars Hermanis (neilona stīgas) un Mārcis Auziņš (tērauda stīgas), kā arī iepūst visiem jaudāja Jānis Vanags (flauta, elektriskā stabule, soprānsaksafons, grabināmie) un ritmu sist Ainis Zavackis. Pārsvarā tika izpildītas dziesmas svešvalodā, jeb, pareizāk sacīt, to oriģinālajā valodā ar interesantiem un romantiskiem aranžējumiem. Macats nebija žēlojis ne pāris klasiskus spāņu flamenko skaņdarbus, ne arī “Everything but the Girl” un “Kings of Convenience”. Taču iespaids kopumā bija ļoti labs, visa priekšnesuma laikā gan retumis izspraucās ārā pāris netonalitāšu, bet tas tomēr bija sīkums. Amber un viņas vīriešu uzstāšanās ir apsveicama – kā nekā Latvijā pie biežas šāda veida instrumentāli sarežģīto dziesmu pārkonstruēšanas klausītājs nav pieradis. Īsumā – romantiski un skaisti.

Koncerta otrajā daļā uz Lielās ģildes skatuves dēļiem kāpa paši “Acoustic Alchemy” ar Gregu Kārmaiklu (Greg Carmichael) priekšgalā. Jā, pēcāk zinošākie klausītāji ātri vien saprata, ka piektdiena nesola neko līdzīgu “The 14 Carrot Cafe” un arī ne “Tinderbox”. Jau pēc pirmā skaņdarba uzstāšanās pārvērtās īstā džeza jandāliņā ar garām, izjustām un iespaidīgām improvizācijām. “Passion Play”, Entonijs “Freds” Vaits (Anthony “Fred” White), taustiņi. “Tuff Puzle”, basists Gerijs, pieplusojot klāt arī brāli Gregu (Gary & Greg Graingers) ar bungām. “Playing for Time”, Mailzs Gilderdeils (Miles Gilderdale) un viņa vokālās dotības. Tie ir tikai pāris piemēri, kas raksturoja šo improvizācijas tehnikas pārpilno koncertu. Tāpat arī jau populāro dziesmu, piemēram, “Passionelle” un “Reference Point” nomaiņa uz “The Last Flamenco”, “Angel of the South” un “Jamaica Heartbeat”. Pēdējās dziesmas dēļ brīžiem šķita, ka “Acoustic Alchemy” iedvesmu ir smēlušies arī no Lielbritānijas regeja karaļiem „UB40”, kā arī bieži grupas skanējumā bija jūtamas astoņdesmito gadu džeza un blūzroka ievirzes. Saulainas, siltu pludmaļu smiltīm klātas, ātras un ģitāriski augsti tendētas, tam visam kopā izklausoties pēc Krisa Rī (Chris Rea) vai arī nedaudz pēc Brūsa Springstīna (Bruce Springsteen) jaunībsgadiem un Pola Saimona (Paul Simon) “You can call me Al”.

Brīžiem šķita, ka sintezators skan pārāk klusu vai arī Kārmaikla un Gilderdeila saspēles ieilgst, taču viss nostājās savās vietās ikreiz, kad skaņdarbus beigt sliecas Gregs Greindžers. Jā, agrāk pazīstams arī kā Vitnijas Hjūstones bundzinieks. Palīdzot vairāk šķīvjiem kā uz rokas pirkstiem var saskaitīt, un tāpat arī drobenei, tomiem u.c. dauzāmajiem rīkiem, tieši viņš lika visiem pārējiem apvienības “Acoustic Alchemy” dalībniekiem savilkt jostas ciešāk, lai neieslīgtu depresijā. Tāpēc Gilderdeils akustisko ģitāru nomainīja pret savu astoņdesmito gadu pavasarīgo “Fender”, Kārmaikls uzgrieza skaļāk neilona stīgas un Gerijs arī ķērās pie mikrofona, neaizmirstot par savu baslīniju. Viņš, starp citu, uzskatāms arī par vakara glābēju, jo paspēja ierasties Rīgā pāris stundas pirms koncerta. Kā izteicās Mailzs: “Noguris, negulējis, izracies cauri savām četru pēdu biezajām kupenām ap māju un atlidojis šeit no Vašingtonas, taču gatavs spēlēt.” Diez vai bez viņa koncerts būtu sanācis tik labs kā bija.

Kad vīri, nemaz nepiekodinot, atstāja skatuvi, protams, viņiem vajadzēja atgriezties uz vēl pārīti dziesmu. Viena no tām atļāva pilnīgi izpildīties pašam Kārmaiklam. “The Wind of Change”. Viena no viņa populārākajām un vienai no retajām solo partijām. Kaut gan, kā teicis pats Gregs – viņam ne īpaši patīk spēlēt solo skaņdarbus, jo pats taču spēlējot grupā ar nosaukumu “Acoustic Alchemy”, un tā rada mūziku, kur katrs instruments ir vienlīdz svarīgs. Tāpat arī nekas nav salīdzināms ar ģitārspēli ansambļa sastāvā, kas vēl pie tam ir visa viņa dzīve. Taču, neskatoties uz to, “Pārmaiņu Vējš” izskanēja lieliski. Pēc tam vēl reizi pie reibinoša soloģitāras iznāciena tika Mailzs, un koncerts noslēdzās ar izteikti roķīgu nobeigumu un viesu paklanīšanos.

Liels pārsteigums un sajūsma ir par to, ka pēdējais pusgads Latvijas koncertdzīvē ir piepildīts ar diezgan interesantu un spēcīgu ne popmūzikas pārstāvju uzstāšanos. Otmārs Lieberts, Džesijs Kuks, „Acoustic Alchemy”, Pūces Etnogrāfiskais Orķestris & The Shin. Jau pavasarī Rīgā viesosies arī Tomijs Emanuels un Omara Portundo. Lieki piebilst, ka latvieša muzikālā gaume sāk krasi mainīties.

Foto: Vladislavs Punculs

kissing

patiesība par O! un ZZ?

šķiet, skaļākā lieta, par ko runā LV mēdijos, emuāros utt., ir O!kartes un Zelta Zivtiņas sacensība.

Diezgan muļķīga sacensība starp diviem Latvijas mobilo sakaru operatoru grandiem, kas pirmajā uzmetienā izskatās kā piektās klases puišeļu krāniņu samērīšana un stiepšana, kuram garāks.

Man tikai pavisam nopietni liekas, ka tā ir kaut kādā purvciema kafejnīcā noslēgta derība, kas nodrošina Bites izgrūšanu no aprites un tirgus nostirināšanu tikai starp šīm divām kompānijām - Tele2 un LMT. Ja O!karte tik tiešām vēlētos atbrīvoties no ZZ, tad to tā nedarītu.

Pirkārt, tas ir prettiesiski un savā ziņā apvainojoši.

Otrkārt, padomāsim paši, ar šādu vieglprātīgu reklāmu abas kompānijas nedaudz grauj viena otras pašcieņu, taču nonoliedzami palielina savu klientu skaitu. O!karte uzbrūk, taču zina, ka ZZ ir argumenti. Reklāmas ziņā tas ir tīri muļķīgi, ka tante klaigā un saka, ka viņai ir labāki āboli kā otrai, taču otrajai, kā izrādās, ir labāki burkāni kā pirmajai. Un, ja vēl šie piedāvājumi ir diezgan līdzīgi, tad jau vispār tam nav jēgas. Vieni visu pirks pie Taņas, otri turpinās pie Zaņas. Savā ziņā tas izskatās atraktīvi un moderni, taču LMT apzinās, ka Tele2 ir citi bonusi. Šāda cīņa ir bezgalīga.

Un kurš tad no šīs abpusējās reklāmas zaudē? Bite.

sports and toilet cleaning

izmaiņas raidījumā!

Sākot no šīs nedēļas "Mirklis pirms Miera" vairs nenodarbosies ar cilvēku iztaujāšanu par sazin kādām tēmām, protams, tikai un vienīgi miera labad. :) turpmāk raidījuma twitter profils mpirmsm tiks izmantots, lai tajā ar "direct message" palīdzību (drīz arī ar epastu, sekojiet jaunumiem ēterā) varētu nobalsot mēness himnu topā vai saņemt jaunas. dziesmu saraksts, kurš regulāri papildinās ir šeit.

Klausāmies un balsojam.
Mirklis pirms Miera. Raidījums tiem, kuri grib gulēt mierīgi.

a date

Džing gun jān

Vai kā man patīk šīs indiešu komēdijas :D

Rūdi, nu būs sūdi

Pakļaujoties kārtējam latvietības spiedienam (iepriekšējais, izgāšanās paraugs manās acīs - Rīgas Sargi), pirmdien sanāca aiziet uz Rudolfa Mantojumu.

Nu ko, daudz nekā nav ko teikt. Pirmkārt, tas, ko saka reklāmas rullītis - "Par mīlestību skaidrā latviešu valodā" ļoti daudz norāda arī uz to, ka latvieši nez ko mīlēt neprot, un tajā filmā no tās mīlestības cik melns aiz naga un nekādu sirdsdēstu un pārdzīvojumu tur nesaskatu. Otrkārt, nedaudz tracina paša Strenča leksika teicēja lomā, diezgan muļķīga. Treškārt, tās jūgenstila kadru laušanas un dekorācijas fotogrāfiju izskatā - tracina nu bez gala.

TAČU, milzīgs milzīgs pustops un bonuss no manis par latviešu tradīciju un ļoti bagātīgo vēstures un sadzīves attēlošanu filmā, daudzi kadri patika tikai to detalizētās izsmalcinātības dēļ. Vēl ļoti liels slavas dziedājums ģērbējai (nepateikšu, kā vārdā) Man jau tagad sagribējās savā īpašumā iegūt pāris kostīmu eksemplārus un detaļas. Ļoti izsmalcināti. Un vēl kās, salīdzinot ar samāksloto un pārāk pedantisko "Rīgas Sargu" izpildījumu, šeit gandrīz visi tēli bija ar tīti izteiktu raksturiņu, un gandrīz ne reizi neiztraucēja tizla vai nepārdomāta aktierspēle. Ancāns ir jauks, jā.

Ak, gandrīz aizmirsu. Man patīk Streiča un operatora darbs šajā filmā. Daudz labu skatu punktu un stāvkadru. Tas tā.

Visā visumā. Nu uz šo jau ir vērts iet. Daudz esam mācijušies no kļūdām, un protams, filma ir pārsātināta ar nacionālā patriotisma arkliem un lemešiem, kas ir kā radīti patriotisma audzināšanai iekš Kino Rīga lielās zāles. Man patika. Bet nekādu sensāciju vai pārstegumu - tikai liela daudzgadu Strenča pieredze.

Nedēļu par ātru. Danny Cavanagh

Brīžiem šķita, ka Lielbritānijas dažādu rokvirzienu piekopušās blices “Anathema” dibinātājs, solists un dziesmu autors Denijs Kavanaghs (Danny Cavanagh) uz Rīgu atbraucis vienu nedēļu par agru. Jo viss aptuveni divu stundu (!) garā koncerta saturs sastāvēja no agrāk radītajām rokbalādēm un mīlas dziesmām, kurām vēl piepulcējās īpaši atlasītas kaverversijas un grupas “Leafblade” muzikālā sesija ar kolēģi Šonu Džūdu (Sean Jude). Lielisks garnējums Valentīndienas svinēšanai un savas otrās pusītes aplaimošanai ar nevainojami izpildītu uzstāšanos. Bet jautājums vēl aizvien paliek. Vai īstajā laikā un īstajā vietā?

Kā iesildītājas pašam Denijam un arī viņa iesildītājiem “Leafblade” 6. februāra koncertā klubā “Melnā Piektdiena” pirmās uz skatuves kāpa vienīgās latviešu “dūdiņroka” pārstāves “Sus Dungo”, kuras nospēlēja pāris savas instrumentālas un mazāk instrumentālas dziesmas, kā arī paspēja veikt savu versiju par Jana Tiersena “Amēlijas valsi” (jo viņām tak' bandā ir akordeons). Kā izteicās pats Denijs, tad “šīs meitenes ir izgriezušas septiņdesmitos un astoņdesmitos un atgriezušās 1968tajā”. Grupas izpildījums un izskats to droši apstiprina, jo meitenes tiešām izklausās pēc Mamas & the Pappas, Sūzanas Kristijas un tā paša Džonijas Mičelas naivuma.

Īsto koncertgaisotni atnesa jau pieminētais Kavanagha kolēģis no “Leafblade”, tiešām britiskās un fascinējoši dzidrās balss īpašnieks Šons Džūds. Viena pēc otras izskanēja skaņdarbi no pērn izdotā apvienības debijas albuma “Beyond, Beyond”. Kopumā aptuveni desmit dziesmas, kurās šad tad varēja pamanīt diezgan līdzīgas melodiju līnijas ar kādām citām mūsu laiku populāro grupu radītajām, taču tas lai paliek skeptiķiem. Visbeidzot Kavanaghs uz skatuves palika viens, un sākās viņa mēģinājumi pakļaut samplu dēli, akustisko ģitāru un reizē arī aptuveni piecdesmit skatītājus (iespējams, ka vairāk plus nekā mīnuss), kuri lielajā “Melnās Piektdienas” zālē izskatījās pēc viena zvaniņa ābolu grozā – kautrīgi un kusli, reizēm pamanāmi un skaļi.

Denijs koncerta laikā izskrēja cauri vairākiem albumiem, atskaņojot ne vienmēr vispopulārākās dziesmas, bet tās, kuras viņam ir vistuvākās. Viss sākās ar “Deep”, turpināja ar pirmo publikas sajūsmā un atpazīstamībā saņemto “Fragile Dreams”, kurai vienīgajai ļaudis dziedāja līdzi tik skaļi, ka pašam māksliniekam to nemaz nevajadzēja darīt, tikai atraktīvi darboties uz skatuves. Sekoja vēl daudzas citas dziesmas, ieskaitot “Lost Control” (kā secināja Kavanaghs – visu laiku labāk izpildītā versija paša koncertos), “One Last Goodbye”, “Hope” un “Peace”. Koncerta izskaņā viņš ķērās arī pie sintezatora, un skatītāji izdzirdēja Denija versiju par “Depeche Mode” lielgabalu “Enjoy the Silence” un arī kādu ļoti mazpazīstamu dziesmu Latvijā (neviena paša “responda” pat aplausu ziņā), taču vienu no burvīgākajām nezināmajām sirdsdziesmām visā pasaulē, kuru Denijs novērtē vēl augstāk kā visas tās dziesmas, ko viņš pats ir radījis kopā. The Cinematic Orchestra – to build a home (oriģināli ar viesmākslinieku Patriku Vatsonu). Nepārspējams septiņu minūšu lidojums ar paša mākslinieka simtprocentīgu atdevi.

Atgriezies pie ģitāras, Denijs nospēlēja pēdējo dziesmu no “Anathemas” repertuāra “Temporally Peace” un ķērās klāt vēl kādam klasikas paraugam – Pink Floyd “Division Bells”. Pēc šīs interesanti samiksētās dziesmas paša rokām (vai pareizāk jāsaka ar kājām) uz “Melnās Piektdienas” skatuves dēļiem atgriezās Šons, un abi lieliskie viesi kā izskanošo skaņdarbu nospēlēja Saimona un Gārfunkela laikmeta dziesmu “The Boxer”, ko pagājušajā gadā paspēja pārspēlēt arī Ainars Mielavs un viņa Pārcēlāji. Ar to arī beidzās nevainojami izpildītais, taču nepietiekoši silti un, jāatzīst, nekompetenti uzņemtais koncerts. Pati uzstāšanās vērtējama visaugstākajā līmenī, taču šoreiz “Melnā Piektdiena” mājīguma un kopības sajūtu ar Kavanaghu nespēja radīt. Likās, ka pati zāle enerģētiķē vairāk nekā pats Denijs. 

Foto: Vladislavs Punculs

apziņas meklējumos

Kavanaghs nospēlēja šo. Un es pēkšņi atcerējos, cik ļoti tuva tā man ir bijusi. Un cik spēcīgs ir Patriks Vatsons. To build a home

preparing

compliments

6.02

Tears for Fears, sautējuma cepšana un komikss ar mūziku sajaukumā. Es jūtos noguris no kaut kā.

brīžos, kad galvā ir miljons dažādu plānu un plāniņu, vienīgais, ko var darīt, ir sapņot. Vēl aizvien apbrīnot draugus, kuri jau paspējuši redzēt vietas, paspējuši atbrīvoties no visām saistībām un atklāt pasauli tādu, kāda tā ir.

Man ir daudz plānu, man ir daudz skatu manā galvā, kurās varbūt piedalās vēl kāds cilvēks, taču lai cik drausmīgi arī liktos, es nezbēgami brienu Kristofera Makandlesa virzienā. Uz mirkli, kad visam apkārt vairs nebūs vietas manī vai man nebūs vieta tajā, kas ir apkārt. Pastāvīgi iekšā kaut kas kņud un aicina kaut kur. Iespējams, tādēļ ka es savam vecumam domāju uz priekšu pārāk tālu. Izsapņoju un iztēloju vecāku cilvēku dzīves, tāpēc nespēju saprātīgi domāt.

Taču viss tas, kas jau iesākts.. Es zinu, ka, ja es atgrieztos, man nebūs spēka visu atkal iesākt. Laiks mūsdienās ir vēl negausīgāks un nepiedodamāks. Protams, viss notiek tā kā tam jānotiek. Taču man nopietni vajag kādu negaidītu pavērsienu, savādāk es jau savā vecumā sākšu nogurt. Nogurt ko neredzējis.

Un no kā es baidos? No tā, ka pašās beigās es nonākšu pie tiem pašiem secinājumiem, pie kuriem nonāca Aleksandrs Supertramps. Mēs nemākam būt vieni.

bungee jumping

Vasaras sala februārī

Mirklī, kad pār Latviju klājas izmēros variējoša, taču vienlīdz iespaidīga sniega sega un Rīga ir klāta milzu kupenām un ierobežota ar jumtu tīrītāju aizlieguma lentēm, durvis kārtējo reizi ver “Ģertrūdes ielas teātris”, lai šoreiz parādītu, kā uz vasaru un bērnības redzējumu skatās režisors un visādi citādi teātra darbonis Mārtiņš Eihe un viņa palīgi.

Jau pagājis vairāk kā pusgads, kopš Eihe vairs nav Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja postenī. Tāpat to var teikt arī par pusotru gadu atpakaļ notikušo Valmieras teātra atstāšanu. Taču rokas nav liktas klēpī vai talants ieķīlāts lombardos. Jau maijā briest bērnu teātra festivāls, kas notiek radošās apvienības “Nomadi” ietvaros un sadarbībā ar literāti un aktīvisti Kristu Burāni. Iespējams, arī tāpēc tikko svaigi iestudētās un pirmizrādē 3. februārī atrādītās priekšmetu izrādes “Vasaras sala” galvenā mērķauditorija ir bērni.

Piepulcējis klāt arī Kristīni Vītolu, Egonu Kronbergu un Jutu Vanagu kā vienīgo dzīvo šīs 50 minūšu izrādes aktrisi, Eihe ir radījis pagaidām, iespējams, viskrāsaināko, detaļām bagātāko un reizē bērnišķīgi sirsnīgāko objektu izrādi Latvijā. Visa skatuve ir kā noklāta ar dažnedažādām detaļām, priekšmetiem, kuri tiek izmantoti ne tam veidam, kam paredzēti, lietas iegūst dzīvību un sāk elpot. Taču tas tomēr ir viens diezgan svarīgs noteikums, lai cilvēki spētu noturēt uzmanību, jo pārsvarā spēlē nedzīvi objekti ar minimālām kustībām telpā, ierunātām skaņām un ļoti reducētu mīmiku, kas neuzrunā tēlu tik psiholoģiski kā, piemēram, īstas asaras (prieka vai bēdu – abām tomēr sanāk). Turpretī, pretēji mīmikas minimumam, seko milzīgs kvantums darbību. Tas norāda uz mērķauditoriju. Tieši bērniem ir vajadzīga aktīva un konstanta kustība, lai uzmanība cieši pie tās turētos. Varbūt, no pieaugušo viedokļa skatoties, tas varētu būt diezgan liels mīnuss, jo šajā aktivitāšu un priekšmetu nevaldāmās nomaiņas burzmā nav iespējams pat uz sekundi atgāzties atzveltnē, ievilkt dziļu elpu un notvert kādu bērnības atmiņu zibsni, kas uzdzen nostaļģiju un liek dejot nevis ap kaklu sienamajiem tauriņiem Vanagas rokās, bet gan tiem, kas pašam vēderā. Tāpat tas nav pieļaujams tādēļ, ka atelpas brīdī skatītājs var nokavēt kādu sīku niansi, kas varbūt nav tik svarīga varoņu, galvenās varones meitenes Jutas, vecmāmiņas un tēta, dzīvē, taču šķiet tik interesanta un saistoša, ka būtu kauns to neredzēt.

Izrādes izpildījums un stratēģija atgādina 2008. gadā notiekošā leļļu un objektu festivāla Homo Alibi programmā iekļauto franču La Vélo Théâtre izrādi “Vilkme”. (Appel d'air) Daudz mazu objektiņu, daudz sīkumu un notikumu īsā laika posmā. Nedaudz arī tikko pagājušajā gadā iestudēto teātra UMKA.LV un muzikālās apvienības Gaujarts radīto “Par Vienu Vīru”. Taču šāda veida teātri vairumā ir ar vienādu ideju – mēģināt pārspēt cilvēka/skatītāja iztēli un nojausmu un parādīt neiedomājamāko. Jo tas nav kā uz parastās skatuves, kad nomainās tēli un nomainās ainas, dažreiz pat tiek izmantotas citas skatuves daļas un spēlētāji var izpausties milzīgā platībā. “Vasaras salā” viss ir miniatūrs un nebūt ne tāds, kā visu varētu iedomāties. Juta neizskatās pēc meitenes, peles nesastāv no kažoka, puķes nemaz nav kā puķes un tētim nav mutes kā domāts. Šajā mirklī seko neizmērojama lieluma uzslava izrādes veidotājiem par lielo iztēli un tās realizēšanu gultas izskata un lieluma skatuvītē ar pusduci atvilktņu un ļoti parastu, šķiet, kā nupat samontētu aprīkojumu un bērna radītām svirām, pārnesumiem un slēdzīšiem. Protams, ir kur acis piesiet, arī ir kur paklausīties jūras šalkoņā un putnu balstiņās un pasmieties. Tomēr atkal reizēm pieviļ vēlme aizsapņoties un sajust visu to, kā bija pašam. Grabināmas atslēgas, vēlme pārvērst pavisam parastus saimniecības priekšmetus paša izdomātā pasaulē un ienirt zem ūdens tur, kur to neatļauj māmiņa – savā istabā.

Un, ja vēlamies dzirdēt kādu verbālu izpausmi, tad to ir tik maz, cik maza ir pati izrāde. Parasti Juta Vanaga pārtrauc kādu darbību ar vienu teikumu un turpina nākošo, murminot un “uh”ojot. Tā varētu būt laba augsne starptautiskajiem festivāliem, jo tekstu svešvalodā nenāktos tulkot īpaši daudz. Pati izrāde nesniedz vīziju par visu vasaru, varbūtīgi tikai par vienu dienu, kuru piepilda daudzi mazi stāstiņi, efekti, priekšmetu definēšana, taču ne pārāk izstrādāta stāsta līnija. Tomēr no otra viedokļa puses to var attaisnot, jo nez vai bērniem, kuri visas izrādes laikā jutās tik mājīgi, ka atļāvās trokšņot, smieties, priecāties un sadarboties tā, ka tas bija vislabākais bērnības klātbūtnes radītājs, šis stāsts acumirklīgā brīdī būtu svarīgs. Izrādes galvenais trumpis – iespēja pieredzēt to, ko spēj latviešu kustību teātris un ļaut Eihem ar komandu likt skatītājam sevi pārsteigt.

Foto: Kārlis Bergs

the mirror

a half of you.

click on the comic to make bigger.

DOG DOBBIN and his moustache

Šodien sāku jaunu komiksu seriālu par sunīti Dobinu un viņa ūsām, kurām ir savs viedoklis. Meklējam viņa piedzīvojumus zem ceļazīmes DOG DOBBIN. Pa vienam katru nedēļu ;)

Mošejas akmens laikmetā

Imants Kalniņš iztulkojis korānu. Man nav svarīgi, cik kvalitatīvi vai nē, taču mani ieinteresēja komentētāju tumsonība.

Kosmonauti ar skanošiem dzelžiem. Džeisons Juriks un Ecstatic Sunshine

Baltimora ir pazīstama kā Amerikas un ne tikai eksperimentālās mūzikas karaliste, kurā dažāda veida koncerti notiek vai katru dienu, un pārsvarā pagrabos, viesistabās, bēniņos, uz jumtiem, rūpnīcās un vēl visur tur, kur prāts spēj aizdomāties. Vienīgā problēma, ka šī šķietami likumīgā nodarbe Merilendas lielākajā pilsētā reizēm ir bijusi nelegāla. Liels daudzums pieminēto pasākumu notikuši nesankcionēti un bez atļaujas licences. Taču tas nav traucējis vairākiem interesantiem vārdiem kā Beach House, The Hexagon, The Bank, Denam Dīkonam ar Wham City, Scarey Studies u.c. izsisties uz augšu. Un, protams, arī Džeisonam Jurikam un Metjū Papičam.

Iespējams, ka sekos jautājums – kādēļ tieši Metjū. Jā, Ecstatic Sunshine sastāvēja (uzsvērt, pagātnē) no trīs darboņiem, taču nu to ceļi šajā mirklī ir gājuši citus virzienus, tāpēc Papičs vēl aizvien lieto jau pasen izveidoto skatuves pseidonīmu un koncertē vienatnē, turklāt sadarbojas arī ar savas Rīgas lieluma pilsētas cīņu biedru Juriku. 1. februārī Dirty Deal Cafe atgrieza sajūtas, kas redzētas neskaitāmos underground video no mazajiem pagrīdes mītiņiem, jo šī koncerttelpa bija vispiemērotākā gan vizuālā, gan auriskā ziņā. Un jā, nebūt ne pārbāzta. Pat piepildīta ne.

Noskatījies otrajā stāvā pirms koncerta notiekošo izrādi “Mitjas Mīlestība”, Juriks nesteidzīgi devās lejā un sāka elektriski radītu un Makbuka stiprinātu skaņu plūsmu (“I play a laptop and whatever is within arms reach” - J.U), kura, kā jau tīri ambient tipa, ir procesuāla – tas nozīmē, ka koncerts sastāv no viena gara skaņdarba (ko līdzīgu varēja dzirdēt arī Orena Ambarči un Sunn0))) koncertos Rīgā), kurš ir jānoklausās no sākuma līdz galam. Un tas pat ir labāk, jo nav nekādas “fast forward” pogas, kad nedaudz paliek garlaicīgi un gribas uzzināt, kas, gaidāms pēc vienas minūtes. Iespējams, ka saturiski tas pats, taču izlaistās dziesmas daļas laikā neskaitāmas lietas, svārstības, skaņas, trokšņi un saucieni jau ir palaisti garām. Tāpēc, nākot uz Džeisona Jurika koncertu, nekādā gadījumā nevajadzēja gaidīt, ka varēs nedaudz patrakot, pavicināt rokas un piedzerties tā, kā tas šad tad sanāk pagrīdes pasākumos. Mierīgā pirmdienas Visuma skaņas strāva piespieda pie zemes vai arī ielika krēslos visus klātesošos, lai arī cik roķīgi tie būtu noskaņoti. Jo, kā nekā, uzstājas taču “Ecstatic Sunshine”, kuru zināmākais albums “Freckle Wars” tomēr ir ļoti enerģisks.

Juriks konstruēja tik tiešām kosmiskas skaņu virknes, nedaudz izpildoties klasiskajā astoņdesmito gadu artelektronikā, kam pretēji varētu būt jau dažādu hipnotisku, diapazonu un frekvenci mainošu divdesmit pirmā gadsimta trokšņu samplēšana. Sākotnējais izpausmju fakts tika pamanīts diezgan nejauši, atsaucoties uz, nu jau nelaiķa, Hārdija Lediņa darbiem un nedarbiem, jo pats Uriks ironiskā kārtā latviešu eksperimentālistam vizuāli, izpildījuma un sajūtu ziņā bija diezgan līdzīgs. Dažbrīd pat likās, ka viņa radītais skaņdarbs, sadalīts vairākās mazās frakcijās, atšķirīgās no satura un emociju viļņa, derētu kā skaņu celiņš kādai kosmiskās stacijas vientuļo darbinieku sāgai (piemēram, “Love” un “Moon”), kuri iemīlas Visuma ainu skaistumā, sadrūvējas dēļ vientulības, izcīna psiholoģiska un fiziska rakstura cīņas ar sevi un, iespējams, ar pārējiem, nonāk briesmās un atkal atgūst dvēseles mieru. Aizverot acis, sonārā vide ir kā labi nobriedusi augsne šādu tēlojumu veidošanai aiz mūsu plakstiņiem. Bet visā visumā – pozitīvs pārdzīvojums.

Protams, vairāki apmeklētāji tomēr gaidīja jautros, šad tad kliedzošos, jandāliņu mīlošos un ģitāras raujošos “A New Kind of Imagination” un “Freckle Wars” autorus Papiču, Vongu un vēlāko biedru Gillenu vai vismaz Vongu (Dustin Wong, Kieran Gillen), taču abi biedri jau sen ir bijuši aizņemti ar saviem projektiem. Tomēr Papičs gauži nesēroja, sagatavoja neskaitāmus skaņas paraugus ne tikai uz parastā samplera, bet arī uz Korg Kaoss elektromeistardarba, tā kā sanāca, ka koncerta divus ar pusi (nu gandrīz jau trīs) skaņdarbus viņš izpildīja pilnīgā uno stāvoklī, piepalīdzot sev vēl tikai ar ģitāru, kas ir neatņemams aksesuārs, un nelielu pedāļu paleti. Saturiski 1. februāra vakars skanēja ļoti līdzīgi un varbūt pat jāsaka tikpat “pieauguši” kā Jurika “Husbands” un Papiča un Gillena kopdarbs – pagaidām pēdējais “Ecstatic Sunshine” skaņripulis - “Way”, kad lielākais kompozīcijas slogs vairs nav likts uz elektriskās ģitāras rifiem, skaņojumiem un melodijām, bet gan ļoti lielā mērā apskaņots, palīdzot dažnedažādām elektroniskām iekārtām un dzelžiem. Tāpēc arī Metjū skanējums vairs nelīdzinājās pirmatnējam indīrokam bez bungām (taču šajā koncertā muzikālā viela papildinājās ar basa līnijas un drum sempliem), bet gan vēl vienai kosmiskai drāmai, tikai ar nelieliem radaru pīkstieniem un garām palidojošo meteoru žiperīgo ģitārisko švirkstoņu, kas turklāt līdzinās Visuma telpā palaistām “Beach Boys” surf rock pēdējām atgāzēm.

Sarkanajā gaisā mītošais un ap balto galdu operējošais pirmdienas vakara duets jau pašā nedēļas sākumā sāk manipulēt ar miera slēdzieniem, kādiem tiem vajadzētu sekot tikai svētdienas rītā. Visiem, kuri ir sasēdušies kaut kur nebūt plašajā Dirty Deal Cafe zālē, Džeisons Juriks metaforiski uzšķērž enerģētiskos laukus, lai pēc tam tajos savu miera enerģiju ar glanci un galantā manierē iepildītu Metjū Papičs. Pirmajā mirklī, kad Ecstatic Sunshine noslēdz ievadskaņdarbu, apziņā ieskrien doma, nē, tās taču nevar būt beigas, jo tīrīšanas sesija vēl nav beigusies. Un, kā to būtu sadzirdējis, viņš turpina ar pāris ģitāras izvilkumiem un vēl vienu garu kompozīciju, kura arī tomēr gandrīz paspēj aprauties, un sev atkal tika jautāts tas pats, kas pēc pirmās starppauzes. Nez kāpēc gribas teikt, ka šo dvēseles rētu Papičs Rīgas koncertā neaizšuva līdz galam. Iespējams tāpēc, ka beigas izlikās tādas kā sasteigtas, kas neļāva šīm strāvām nostāties savās vietās. Tad nu tām atlika nokrist, kur pagadās. Lai nu kā - labs jaunā gada iesākums ar pirmo ievērības cienīgo, taču līdz galam nenovērtēto svešzemju ļaužu koncertu Rīgā.

Foto: Kārlis Bergs

un ir tik silti

Pilnīgi impulsīvi paļavos uz sajūtām un izklimu ārā no dzīvokļa, lai redzētu kas tad notiek.

Pilna Rīga sniega, redz kas notiek. Tik dīvaina sajūta, kad vienīgās pēdas atgriežoties ir tikai tavējās. Un tās pat pēc 40 minūšu pastaigas nedaudz aizsnigušas. Bet, kas ir pats labākais, beidzot ir ļoti silti. Arī dzīvoklī. Pat tik silti, ka ejot paliek sasodīti karsti un dzīvoklī vazājies apakšveļā.

Ir nedaudz pāri četriem. Un Ziema ir mājīga. Paldies, ziema.

Šitas skan kā skanēdams.