Baltimora ir pazīstama kā Amerikas un ne tikai eksperimentālās mūzikas karaliste, kurā dažāda veida koncerti notiek vai katru dienu, un pārsvarā pagrabos, viesistabās, bēniņos, uz jumtiem, rūpnīcās un vēl visur tur, kur prāts spēj aizdomāties. Vienīgā problēma, ka šī šķietami likumīgā nodarbe Merilendas lielākajā pilsētā reizēm ir bijusi nelegāla. Liels daudzums pieminēto pasākumu notikuši nesankcionēti un bez atļaujas licences. Taču tas nav traucējis vairākiem interesantiem vārdiem kā Beach House, The Hexagon, The Bank, Denam Dīkonam ar Wham City, Scarey Studies u.c. izsisties uz augšu. Un, protams, arī Džeisonam Jurikam un Metjū Papičam.Iespējams, ka sekos jautājums – kādēļ tieši Metjū. Jā, Ecstatic Sunshine sastāvēja (uzsvērt, pagātnē) no trīs darboņiem, taču nu to ceļi šajā mirklī ir gājuši citus virzienus, tāpēc Papičs vēl aizvien lieto jau pasen izveidoto skatuves pseidonīmu un koncertē vienatnē, turklāt sadarbojas arī ar savas Rīgas lieluma pilsētas cīņu biedru Juriku. 1. februārī Dirty Deal Cafe atgrieza sajūtas, kas redzētas neskaitāmos underground video no mazajiem pagrīdes mītiņiem, jo šī koncerttelpa bija vispiemērotākā gan vizuālā, gan auriskā ziņā. Un jā, nebūt ne pārbāzta. Pat piepildīta ne.
Noskatījies otrajā stāvā pirms koncerta notiekošo izrādi “Mitjas Mīlestība”, Juriks nesteidzīgi devās lejā un sāka elektriski radītu un Makbuka stiprinātu skaņu plūsmu (“I play a laptop and whatever is within arms reach” - J.U), kura, kā jau tīri ambient tipa, ir procesuāla – tas nozīmē, ka koncerts sastāv no viena gara skaņdarba (ko līdzīgu varēja dzirdēt arī Orena Ambarči un Sunn0))) koncertos Rīgā), kurš ir jānoklausās no sākuma līdz galam. Un tas pat ir labāk, jo nav nekādas “fast forward” pogas, kad nedaudz paliek garlaicīgi un gribas uzzināt, kas, gaidāms pēc vienas minūtes. Iespējams, ka saturiski tas pats, taču izlaistās dziesmas daļas laikā neskaitāmas lietas, svārstības, skaņas, trokšņi un saucieni jau ir palaisti garām. Tāpēc, nākot uz Džeisona Jurika koncertu, nekādā gadījumā nevajadzēja gaidīt, ka varēs nedaudz patrakot, pavicināt rokas un piedzerties tā, kā tas šad tad sanāk pagrīdes pasākumos. Mierīgā pirmdienas Visuma skaņas strāva piespieda pie zemes vai arī ielika krēslos visus klātesošos, lai arī cik roķīgi tie būtu noskaņoti. Jo, kā nekā, uzstājas taču “Ecstatic Sunshine”, kuru zināmākais albums “Freckle Wars” tomēr ir ļoti enerģisks.
Juriks konstruēja tik tiešām kosmiskas skaņu virknes, nedaudz izpildoties klasiskajā astoņdesmito gadu artelektronikā, kam pretēji varētu būt jau dažādu hipnotisku, diapazonu un frekvenci mainošu divdesmit pirmā gadsimta trokšņu samplēšana. Sākotnējais izpausmju fakts tika pamanīts diezgan nejauši, atsaucoties uz, nu jau nelaiķa, Hārdija Lediņa darbiem un nedarbiem, jo pats Uriks ironiskā kārtā latviešu eksperimentālistam vizuāli, izpildījuma un sajūtu ziņā bija diezgan līdzīgs. Dažbrīd pat likās, ka viņa radītais skaņdarbs, sadalīts vairākās mazās frakcijās, atšķirīgās no satura un emociju viļņa, derētu kā skaņu celiņš kādai kosmiskās stacijas vientuļo darbinieku sāgai (piemēram, “Love” un “Moon”), kuri iemīlas Visuma ainu skaistumā, sadrūvējas dēļ vientulības, izcīna psiholoģiska un fiziska rakstura cīņas ar sevi un, iespējams, ar pārējiem, nonāk briesmās un atkal atgūst dvēseles mieru. Aizverot acis, sonārā vide ir kā labi nobriedusi augsne šādu tēlojumu veidošanai aiz mūsu plakstiņiem. Bet visā visumā – pozitīvs pārdzīvojums.
Protams, vairāki apmeklētāji tomēr gaidīja jautros, šad tad kliedzošos, jandāliņu mīlošos un ģitāras raujošos “A New Kind of Imagination” un “Freckle Wars” autorus Papiču, Vongu un vēlāko biedru Gillenu vai vismaz Vongu (Dustin Wong, Kieran Gillen), taču abi biedri jau sen ir bijuši aizņemti ar saviem projektiem. Tomēr Papičs gauži nesēroja, sagatavoja neskaitāmus skaņas paraugus ne tikai uz parastā samplera, bet arī uz Korg Kaoss elektromeistardarba, tā kā sanāca, ka koncerta divus ar pusi (nu gandrīz jau trīs) skaņdarbus viņš izpildīja pilnīgā uno stāvoklī, piepalīdzot sev vēl tikai ar ģitāru, kas ir neatņemams aksesuārs, un nelielu pedāļu paleti. Saturiski 1. februāra vakars skanēja ļoti līdzīgi un varbūt pat jāsaka tikpat “pieauguši” kā Jurika “Husbands” un Papiča un Gillena kopdarbs – pagaidām pēdējais “Ecstatic Sunshine” skaņripulis - “Way”, kad lielākais kompozīcijas slogs vairs nav likts uz elektriskās ģitāras rifiem, skaņojumiem un melodijām, bet gan ļoti lielā mērā apskaņots, palīdzot dažnedažādām elektroniskām iekārtām un dzelžiem. Tāpēc arī Metjū skanējums vairs nelīdzinājās pirmatnējam indīrokam bez bungām (taču šajā koncertā muzikālā viela papildinājās ar basa līnijas un drum sempliem), bet gan vēl vienai kosmiskai drāmai, tikai ar nelieliem radaru pīkstieniem un garām palidojošo meteoru žiperīgo ģitārisko švirkstoņu, kas turklāt līdzinās Visuma telpā palaistām “Beach Boys” surf rock pēdējām atgāzēm.
Sarkanajā gaisā mītošais un ap balto galdu operējošais pirmdienas vakara duets jau pašā nedēļas sākumā sāk manipulēt ar miera slēdzieniem, kādiem tiem vajadzētu sekot tikai svētdienas rītā. Visiem, kuri ir sasēdušies kaut kur nebūt plašajā Dirty Deal Cafe zālē, Džeisons Juriks metaforiski uzšķērž enerģētiskos laukus, lai pēc tam tajos savu miera enerģiju ar glanci un galantā manierē iepildītu Metjū Papičs. Pirmajā mirklī, kad Ecstatic Sunshine noslēdz ievadskaņdarbu, apziņā ieskrien doma, nē, tās taču nevar būt beigas, jo tīrīšanas sesija vēl nav beigusies. Un, kā to būtu sadzirdējis, viņš turpina ar pāris ģitāras izvilkumiem un vēl vienu garu kompozīciju, kura arī tomēr gandrīz paspēj aprauties, un sev atkal tika jautāts tas pats, kas pēc pirmās starppauzes. Nez kāpēc gribas teikt, ka šo dvēseles rētu Papičs Rīgas koncertā neaizšuva līdz galam. Iespējams tāpēc, ka beigas izlikās tādas kā sasteigtas, kas neļāva šīm strāvām nostāties savās vietās. Tad nu tām atlika nokrist, kur pagadās. Lai nu kā - labs jaunā gada iesākums ar pirmo ievērības cienīgo, taču līdz galam nenovērtēto svešzemju ļaužu koncertu Rīgā.
Foto: Kārlis Bergs
Noskatījies otrajā stāvā pirms koncerta notiekošo izrādi “Mitjas Mīlestība”, Juriks nesteidzīgi devās lejā un sāka elektriski radītu un Makbuka stiprinātu skaņu plūsmu (“I play a laptop and whatever is within arms reach” - J.U), kura, kā jau tīri ambient tipa, ir procesuāla – tas nozīmē, ka koncerts sastāv no viena gara skaņdarba (ko līdzīgu varēja dzirdēt arī Orena Ambarči un Sunn0))) koncertos Rīgā), kurš ir jānoklausās no sākuma līdz galam. Un tas pat ir labāk, jo nav nekādas “fast forward” pogas, kad nedaudz paliek garlaicīgi un gribas uzzināt, kas, gaidāms pēc vienas minūtes. Iespējams, ka saturiski tas pats, taču izlaistās dziesmas daļas laikā neskaitāmas lietas, svārstības, skaņas, trokšņi un saucieni jau ir palaisti garām. Tāpēc, nākot uz Džeisona Jurika koncertu, nekādā gadījumā nevajadzēja gaidīt, ka varēs nedaudz patrakot, pavicināt rokas un piedzerties tā, kā tas šad tad sanāk pagrīdes pasākumos. Mierīgā pirmdienas Visuma skaņas strāva piespieda pie zemes vai arī ielika krēslos visus klātesošos, lai arī cik roķīgi tie būtu noskaņoti. Jo, kā nekā, uzstājas taču “Ecstatic Sunshine”, kuru zināmākais albums “Freckle Wars” tomēr ir ļoti enerģisks.
Juriks konstruēja tik tiešām kosmiskas skaņu virknes, nedaudz izpildoties klasiskajā astoņdesmito gadu artelektronikā, kam pretēji varētu būt jau dažādu hipnotisku, diapazonu un frekvenci mainošu divdesmit pirmā gadsimta trokšņu samplēšana. Sākotnējais izpausmju fakts tika pamanīts diezgan nejauši, atsaucoties uz, nu jau nelaiķa, Hārdija Lediņa darbiem un nedarbiem, jo pats Uriks ironiskā kārtā latviešu eksperimentālistam vizuāli, izpildījuma un sajūtu ziņā bija diezgan līdzīgs. Dažbrīd pat likās, ka viņa radītais skaņdarbs, sadalīts vairākās mazās frakcijās, atšķirīgās no satura un emociju viļņa, derētu kā skaņu celiņš kādai kosmiskās stacijas vientuļo darbinieku sāgai (piemēram, “Love” un “Moon”), kuri iemīlas Visuma ainu skaistumā, sadrūvējas dēļ vientulības, izcīna psiholoģiska un fiziska rakstura cīņas ar sevi un, iespējams, ar pārējiem, nonāk briesmās un atkal atgūst dvēseles mieru. Aizverot acis, sonārā vide ir kā labi nobriedusi augsne šādu tēlojumu veidošanai aiz mūsu plakstiņiem. Bet visā visumā – pozitīvs pārdzīvojums.
Protams, vairāki apmeklētāji tomēr gaidīja jautros, šad tad kliedzošos, jandāliņu mīlošos un ģitāras raujošos “A New Kind of Imagination” un “Freckle Wars” autorus Papiču, Vongu un vēlāko biedru Gillenu vai vismaz Vongu (Dustin Wong, Kieran Gillen), taču abi biedri jau sen ir bijuši aizņemti ar saviem projektiem. Tomēr Papičs gauži nesēroja, sagatavoja neskaitāmus skaņas paraugus ne tikai uz parastā samplera, bet arī uz Korg Kaoss elektromeistardarba, tā kā sanāca, ka koncerta divus ar pusi (nu gandrīz jau trīs) skaņdarbus viņš izpildīja pilnīgā uno stāvoklī, piepalīdzot sev vēl tikai ar ģitāru, kas ir neatņemams aksesuārs, un nelielu pedāļu paleti. Saturiski 1. februāra vakars skanēja ļoti līdzīgi un varbūt pat jāsaka tikpat “pieauguši” kā Jurika “Husbands” un Papiča un Gillena kopdarbs – pagaidām pēdējais “Ecstatic Sunshine” skaņripulis - “Way”, kad lielākais kompozīcijas slogs vairs nav likts uz elektriskās ģitāras rifiem, skaņojumiem un melodijām, bet gan ļoti lielā mērā apskaņots, palīdzot dažnedažādām elektroniskām iekārtām un dzelžiem. Tāpēc arī Metjū skanējums vairs nelīdzinājās pirmatnējam indīrokam bez bungām (taču šajā koncertā muzikālā viela papildinājās ar basa līnijas un drum sempliem), bet gan vēl vienai kosmiskai drāmai, tikai ar nelieliem radaru pīkstieniem un garām palidojošo meteoru žiperīgo ģitārisko švirkstoņu, kas turklāt līdzinās Visuma telpā palaistām “Beach Boys” surf rock pēdējām atgāzēm.
Sarkanajā gaisā mītošais un ap balto galdu operējošais pirmdienas vakara duets jau pašā nedēļas sākumā sāk manipulēt ar miera slēdzieniem, kādiem tiem vajadzētu sekot tikai svētdienas rītā. Visiem, kuri ir sasēdušies kaut kur nebūt plašajā Dirty Deal Cafe zālē, Džeisons Juriks metaforiski uzšķērž enerģētiskos laukus, lai pēc tam tajos savu miera enerģiju ar glanci un galantā manierē iepildītu Metjū Papičs. Pirmajā mirklī, kad Ecstatic Sunshine noslēdz ievadskaņdarbu, apziņā ieskrien doma, nē, tās taču nevar būt beigas, jo tīrīšanas sesija vēl nav beigusies. Un, kā to būtu sadzirdējis, viņš turpina ar pāris ģitāras izvilkumiem un vēl vienu garu kompozīciju, kura arī tomēr gandrīz paspēj aprauties, un sev atkal tika jautāts tas pats, kas pēc pirmās starppauzes. Nez kāpēc gribas teikt, ka šo dvēseles rētu Papičs Rīgas koncertā neaizšuva līdz galam. Iespējams tāpēc, ka beigas izlikās tādas kā sasteigtas, kas neļāva šīm strāvām nostāties savās vietās. Tad nu tām atlika nokrist, kur pagadās. Lai nu kā - labs jaunā gada iesākums ar pirmo ievērības cienīgo, taču līdz galam nenovērtēto svešzemju ļaužu koncertu Rīgā.
Foto: Kārlis Bergs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru