brīžos, kad galvā ir miljons dažādu plānu un plāniņu, vienīgais, ko var darīt, ir sapņot. Vēl aizvien apbrīnot draugus, kuri jau paspējuši redzēt vietas, paspējuši atbrīvoties no visām saistībām un atklāt pasauli tādu, kāda tā ir.

Man ir daudz plānu, man ir daudz skatu manā galvā, kurās varbūt piedalās vēl kāds cilvēks, taču lai cik drausmīgi arī liktos, es nezbēgami brienu Kristofera Makandlesa virzienā. Uz mirkli, kad visam apkārt vairs nebūs vietas manī vai man nebūs vieta tajā, kas ir apkārt. Pastāvīgi iekšā kaut kas kņud un aicina kaut kur. Iespējams, tādēļ ka es savam vecumam domāju uz priekšu pārāk tālu. Izsapņoju un iztēloju vecāku cilvēku dzīves, tāpēc nespēju saprātīgi domāt.

Taču viss tas, kas jau iesākts.. Es zinu, ka, ja es atgrieztos, man nebūs spēka visu atkal iesākt. Laiks mūsdienās ir vēl negausīgāks un nepiedodamāks. Protams, viss notiek tā kā tam jānotiek. Taču man nopietni vajag kādu negaidītu pavērsienu, savādāk es jau savā vecumā sākšu nogurt. Nogurt ko neredzējis.

Un no kā es baidos? No tā, ka pašās beigās es nonākšu pie tiem pašiem secinājumiem, pie kuriem nonāca Aleksandrs Supertramps. Mēs nemākam būt vieni.