laiks

iespējams nekaunīgi, skatos savu draugu pašus pirmos albumus. pat no 2005. gada.

Cik gan mums mūsu dzīvē patīk eksperimentēt, pārbaudīt un arī pierādīt. Es domāju, ka tas arī atspoguļo cilvēka būtību. Nebūt neuzskatu, ka cilvēks sevi meklē tikai tīņa gados un pašā jaunības sākumā, lai pēc tam vēlāk nosēstos uz savās izglītības siena čupas un ar sievu/vīru uz mūžu jātu zirgus pieguļā. liekas, ka tam mēs arī esam dzimuši - mūžīgiem meklējumiem un tās vienas patiesības atrašanai, kuru laikam nevar izteikt vārdos. Laime? Miers? varbūt savādāk.

Tikai tīņu laikā tās lietas tiek izgrūstas cilvēcei imidža, ārišķibas veidolā. Vēlāk, kad pārsvarā cilvēki pieaug, mēs laikam spējam attīsīties un atklāt uz iekšu. Bet cik ļauža tā dara, to es nemāku pateikt.

Jā, un mēs visi maināmies. Sķiet, katrs no mums var teikt, ka pamatskolā un vidusskolā izskatījās pēc klauna. O jā, tā tiešām varētu atzīties. Nožēlojami :) Taču tagad.. Salīdzinot vairākas sejas, viedokļus. Un tas prasīja tikai dažus (mazāk varbūt kā piecus), lai noapaļotos vismaz ārēji. Daži to dara kvalitātīvi, daži kvantitatīvi. Bet viss ir acīm redzams. Kas būs vēl pēc pieciem? Saka, ka mēs pieaugam ātrāk, nekā mūsu vecāki.

Redzēsim tad.