Pakļaujoties kārtējam latvietības spiedienam (iepriekšējais, izgāšanās paraugs manās acīs - Rīgas Sargi), pirmdien sanāca aiziet uz Rudolfa Mantojumu.
Nu ko, daudz nekā nav ko teikt. Pirmkārt, tas, ko saka reklāmas rullītis - "Par mīlestību skaidrā latviešu valodā" ļoti daudz norāda arī uz to, ka latvieši nez ko mīlēt neprot, un tajā filmā no tās mīlestības cik melns aiz naga un nekādu sirdsdēstu un pārdzīvojumu tur nesaskatu. Otrkārt, nedaudz tracina paša Strenča leksika teicēja lomā, diezgan muļķīga. Treškārt, tās jūgenstila kadru laušanas un dekorācijas fotogrāfiju izskatā - tracina nu bez gala.
TAČU, milzīgs milzīgs pustops un bonuss no manis par latviešu tradīciju un ļoti bagātīgo vēstures un sadzīves attēlošanu filmā, daudzi kadri patika tikai to detalizētās izsmalcinātības dēļ. Vēl ļoti liels slavas dziedājums ģērbējai (nepateikšu, kā vārdā) Man jau tagad sagribējās savā īpašumā iegūt pāris kostīmu eksemplārus un detaļas. Ļoti izsmalcināti. Un vēl kās, salīdzinot ar samāksloto un pārāk pedantisko "Rīgas Sargu" izpildījumu, šeit gandrīz visi tēli bija ar tīti izteiktu raksturiņu, un gandrīz ne reizi neiztraucēja tizla vai nepārdomāta aktierspēle. Ancāns ir jauks, jā.
Ak, gandrīz aizmirsu. Man patīk Streiča un operatora darbs šajā filmā. Daudz labu skatu punktu un stāvkadru. Tas tā.
Visā visumā. Nu uz šo jau ir vērts iet. Daudz esam mācijušies no kļūdām, un protams, filma ir pārsātināta ar nacionālā patriotisma arkliem un lemešiem, kas ir kā radīti patriotisma audzināšanai iekš Kino Rīga lielās zāles. Man patika. Bet nekādu sensāciju vai pārstegumu - tikai liela daudzgadu Strenča pieredze.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru