Arvien mazāk paliek to koncertu, kuros uzstājas
harismātiskas personības, turpretī arvien vairāk priekšnesumu kļūst
par sintētisku, spulgojošu šovu, kas mūziku nobīda otrajā plānā un
balansē uz cirka un avangarda asmens.
"Pērkons" vēl aizvien turpina nest nacionālo pašapziņu un aizvien
skan kā no astoņdesmitajiem, kad roks turēja tautu pie cerības. Laiki
mainās, Raimondam Bartaševičam aug bārda, bet dimanti nezaudē vērtību.
1.maija koncertā kā aizmirsta nostaļģija atgriežas arī petardes, kokaini
sprādzieni un dzirksteļojošas raķetes, kas tik ļoti raksturīgas
"Pērkona" pirmsākumos.
Neskaitāmi simti un tūkstoši nevar noliegt, ka lieliskākais un
kvalitatīvākais Latvijas avangarda roka grupējums "Pērkons" visdullāk
gabalus triecis Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālos. Šķiet, tas
atkārtojies vismaz ik pēc četriem gadiem, turklāt, pēdējo reizi, ar veco
un jauno gabalu "kiš-miš", tas noticis tikko, 2012.gadā.
Trīsdesmit vienu gadu atpakaļ vokāli instrumentālais ansamblis
"Pērkons" karnevālā uzstājās pirmo reizi. Kopš tā laika ir pārdroši, bet
patiesi apgalvot, ka "draņķi" viņi nekad tā arī nav spēlējuši. Ir
bijušas mazāk nozīmīgas un mazāk melodiskas dziesmas, bet pārsvarā –
tikai un vienīgi mūsdienu folklora ģeniālā līmenī, kas iemieso
latvietību visos dziļumos. Dzejniecisks poētisms, pamatīgs rokenrols,
nedaudz iereibusi atmosfēra un kopības sajūta, dziedot vienkāršās, bet
tik simboliskās dziesmas.
Koncerts "Palladium" amfiteātrī nebija vien kārtējā veco cilvēku
jubilejas hītu parāde, kas atkārtojas pēc noteiktiem cipariem. Uz
skatuves kāpa arī pašu mūziķu bērni (vismaz lielākā daļa), kuru esamība
"Pērkona" vēsturē, protams, ir atstājusi nozīmīgu paliekošo vērtību, un
šos talantus varētu nosaukt par grupas veiksmīgākajiem darba augļiem.
Jura Kulakova meitas, vijolnieces Justīnes, Leona Sējāna dēla
bundzinieka Reiņa ("Instrumenti") un Jura Sējāna dēla, saksofonista
Valtera pievienošanās padarīja vispārējo garu vēl ģimeniskāku un
skaļāku. Apliecinot to, cik daudz pieaug enerģijas deva, jau redzot
vien, ka uz skatuves palielinās cilvēku skaits.
"Pērkons" divas reizes bijis aizliegts Padomju Savienībā, un pie
vainas nav tikai leģendārais skandāls 1985.gadā Ogrē, kas bija iemesls
pāris grupas koncerta klausītājiem doties uz cietumu, bet Jurim
Podniekam radīt tikpat leģendāru dokumentālo filmu "Vai viegli būt
jaunam?". Iespējams, vainojama pilnīga Jura Kulakova apvienības
avangarda un roka epopeja un režīma ignorance, ko izrādīja ne tikai
pārējie viņa mūziķi, bet arī fani. Iespējams, tie ir unikālie Māra
Melgalva, Klāva Elsberga, Vika, Jura Kronberga, arī Anšlāva Eglīša
darbi, mūsdienu projektos arī Jāņa Ziemeļnieka un Eduarda Veindenbauma
dzeja.
Veroties 1.maija koncerta skatītāju rindās, nav divu domu – tā ir
pilnīga latvietība, kas pulsē cauri "Pērkona" radītajai mūzikai. Tā
latvietība, kas griezās uz 1989.gada "Mikrofona aptaujas" magnētiskajām
lentēm un beidzot uzvarēja ne tikai konkurentus un laiku, bet arī
pastāvošo kārtību. Visbeidzot, tā ir latvietība, kas alkst pēc brīvības
un jaunām tautas dziesmām, tikpat mūžīgām kā vecajām, un kura tieši rokā
izskat visspēcīgāk.
Ir muļķīgi uzskaitīt dziesmas, kas atskan "Palladium". Vēl muļķīgāk
ir uzskaitīt cilvēkus, kas ne mirkli nav ne dziedājuši "Pērkona"
spērienus, ne zinājuši vismaz lirikas. Tāpēc tik žēl, ka Jurim
Kulakovam, Ievai Akurāterei, Raimondam Bartašēvičam, Leonam un Jurim
Sējāniem un Ikaram Ruņģim (uz "Mēs pārtiekam viens no otra" atgriežas
arī Nauris Puntulis) nav iespējas atrasties uz Arēna "Rīga" skatuves.
Telpas, ko viņi ir pelnījuši. Telpas, kurā publikas milzīgais koris
dziedātu vēl skaļāk, pats "Pērkons" pret zāli mikrofonus vērstu vēl
vairāk un spēlētu vēl stiprāk.
"Palladium" zālē publika māksliniekiem ir ļoti tuvu. Bet tie, kuri,
ieslodzīti abos balkonos, liekas kā apdalīti tajās instinktīvajās
tieksmēs, ko rada "Pērkona" skaņas vilnis. Jo šeit ir jādejo. Šeit ir
jākratās kā Ogrē un jāiet apskaut skatuves apsargi kā Mākslas akadēmijā.
Tomēr, pat bez tā gandarījums par apskaužamo popūriju un leģendāro
harismu nav apstrīdams. "Pērkons" vēl aizvien teiks "Labu vakar", vēl
aizvien "kalnos uguni kurs" un dejos kretīnu dejas, kamēr dziesmu vārdu
autori būs tikpat leģendāri un pārvērtīsies folklorā. Jo "Pērkons" vairs
nav laikmetīgs. "Pērkons" jau gadiem ir mūžīgs.
Foto (c) Ivo Blūms (easyget.lv)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru