Piejūras klimats. Vēstule no Liepājas.

Liepāja ir pirmā pilsēta, kas ienāk prātā, izlasot Albēra Kamī citātu darbā “Mēris”: “Mūsu mazajā pilsētā, varbūt klimata dēļ, viss notiek vienlaikus – reizē drudžaini un izklaidīgi. Citiem vārdiem, cilvēki tur garlaikojas un cenšas ieviest paradumus...”

Arī Liepājā ļaudis pēc darba pastaigājas pa vieniem un tiem pašiem maršrutiem, ir uzticīgi baznīcai un ap pusastoņiem vakarā pulcējas ēdnīcās un restorānos, lai pēcāk pazustu aiz aizvilktiem māju aizkariem. Tikmēr impulsīvie jaunieši gaida pusnakti, lai dotos uz vienīgo, puslīdz normālo izklaides vietu kanāla malā un mērītu rokas atvēziena spēku cigarešu dūmos.

Un jā, Liepājas Universitātē ir arī lieliska studiju programma “Jauno mediju māksla”, kas līdz ar jūru naktī un kāpu mežu šo ierasto pilsētas ikdienu glābj.

Jauno mediju māksla (JMM) ir diezgan jauna programma – šogad augstskolu beigs vien pirmie maģistri. Līdzīgi kā Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās Komunikācijas nodaļā (VKN) , arī JMM ietilpst no visa pa druskai, bet saglabājot uzsvaru uz vārdu savienojumu “māksla + interaktivitāte + pētniecība”, kas ietver audio, video, foto, 2D, 3D, animāciju, dizainu, programmēšanu, mākslas vēsturi un teoriju, filozofiju, vizuālā mākslu, kā arī teorētisko un pētniecisko rakstu darbu radīšanu.

Vietējās rakstības īpatnības

Tomēr, pretēji VKN piedāvātajam plašajam ieskatam iespiedgrafikā un dizainā, JMM daudz vairāk “spiež” uz ideju ģenerēšanu un to kontekstualizēšanu, uz sadarbību, eksperimentiem un tehnoloģijām. Liepājā vien minimāli pieskaras vizuālajai mākslai kā tādai – svarīgāka te ir spēja pētīt un izzināt interaktīvās tehnoloģijas un to pielietojumu mākslā. Līdz ar to tehniski te ir pieejams gandrīz viss, ko vien sirds kāro. Bet, iespējams, lielākais trumpis ir diennakts pieeja JMM studiju telpām Humanitārās un mākslas zinātņu fakultātes ēkas pagrabā jeb Mākslas Pētījumu laboratorijā (MPLab) – kur, pat ja netop nekas publiski atrādāms, tomēr vienmēr var, kā reiz teicis tautas rīmētājs Gustavo, “strādāt pa naktīm, pie divām iecūkotām taktīm”. Viens no galvenajiem JMM pagraba mērķiem ir pētījumi un to praktiskā izpilde, tālab ikviens te jebkurā laikā var ķerties pie tā klāt. Tikmēr teorētisko bāzi nodrošina pietiekami plaša, tikpat brīvi pieejama specializētās literatūras bibliotēka, kas funkcionē paralēli augstskolas kopējiem grāmatu resursiem.

JMM programma realizē izglītības modeli, ko sauc par “tīkla filozofiju” jeb starpdisciplīnu studijām. Kamēr pati Universitāte nodrošina vien lekcijas un pasniedzējus, tikmēr ir vēl vismaz divi duči dažādu valstisku, nevalstisku vai reģionālu institūciju, jauno mediju mākslinieku, ārvalstu universitāšu un institūtu, u.c. radošu iestāžu, kas uzņem jaunos studentus, veido sadarbību, nodrošina darbnīcas vai veic pasūtījumus. Tālab nav tāda mirkļa, kad JMM telpās kāds nestrādātu pie kāda projekta, ko pasūtījusi Liepājas Dome, Universitāte, reģionālās kompānijas, mākslinieki, privātpersonas, vēstniecības vai pat Liepājas Reģionālā slimnīca. Raksturīgi, ka Kūrmājas prospektā 13, kur atrodas jau minētā MPLab, viss rodas kopīgi – mājasdarbi, radoši projekti vai vienkārši laika triekšana. Darba augļi parasti tiek realizēti, izmantojot apkārtējos. Ja esi tuvumā, tad visticamāk, parādīsies kādā video darbā, foto sērijā, eksperimentālajā skaņu ansamblī vai būsi noderīgs teorētiskajos jautājumos.

Kristaps Grundšteins fototehnikas lekcijā

Pasniedzēji bieži ir savā jomā zināmi mākslinieki vai teorētiķi (Voldemārs Johansons, Kristaps Grundšteins, Ronalds Kronlaks, Chris Hales, Raitis un Rasa Šmiti, Mārtiņš Ratniks, Ieva Astahovska, Ivars Grāvlejs u.c.), tomēr kontaktstundu laikā tiek apgūts vien pamats jeb “iztikas minimums”, kamēr viss pārējais, protams, tik daudz, cik vēlies, nāk ar praktisku darbu un jau pieminēto iekļaušanos pagraba komūnā. 24 stundu brīvība vienmēr nodrošina kādu, kas zina vairāk par tevi, kādu, ar kuru apspriest filozofijas moduļa tēmas, atklāt lietotņu iespējas, pieslīpēt praktisko bakalaura darba daļu vai uzzināt ko vairāk kaut vai par kino scenārija rakstīšanu (jo šo teoriju programmā apskata vien minimāli vai nemaz).

Nepārtraukta savstarpējā komunikācija ir viens no dzinuļiem, kas MPLab “iedzīvotājus” izglīto daudz vairāk nekā, ja tas notiktu vientulībā. Tāda “prakse” nebūt nav slikta, jo JMM pasniedzēji mēdz uzdot apgrūtinošus uzstādījumus, teiksim, uzņemt filmu labā līmenī, pirms video vispār tiek mācīts, vai izstrādāt gan flash formāta, gan taustāmus dizaina darbus, pirms izstudēti pamati. Dažbrīd liekas, ka aktuālajā semestrī tiek apgūts jau nākamā gada materiāls, un tā uz priekšu, tālab informācijas apmaiņas tīkls starp studentiem ļoti noder.

JMM ir pirmā un šobrīd vienīgā programma Latvijā, kas, balstoties uz Lielbritānijas izglītības principiem, mākslas izglītību piedāvā moduļu sistēmā. Tas nozīmē, ka semestra laikā studenti apgūst trīs (parasti) galvenos priekšmetus, kuri dalās vēl saistītās frakcijās. Piemēram, mācoties 2D moduli, tiek apgūta Adobe Illustrator, Flash, Photoshop programmatūra, bet studējot fotogrāfiju, tā dalās tehniskajā teorijā, praktiskajā fotogrāfijā un foto ideju teorijā jeb filozofijā, vai arī – apgūstot skaņu, tiek studēta mūzikas un skaņas vēsture, kā arī teorija un lietojumprogrammu (Logic Pro, MaxMSP) izmantošana. Turpretī sesijas laikā katrs modulis atkal apvienojas, kļūstot par taustāmu, saklausāmu, saredzamu un novērtējamu kopprojektu, kurā saslēdzas viss apgūtais.

“Vienā modulī strādā ne mazāk par diviem pasniedzējiem, kuri arī savā starpā koordinē sadarbību – katrs lasa savu lekciju kursu, bet kopīgi vada seminārus, moduļu uzdevumus un pieņem darbus. Šāda sistēma ieviesta, lai pasniedzēji varētu vien otru papildināt, un arī tādēļ, lai studenti pierastu pie viedokļu pluralitātes,” skaidro JMM programmas direktore Santa Mazika.

Grūti teikt, vai moduļu sistēma ir sliktāka vai labāka par iepriekš ierasto, tomēr tā ir daudz kompaktāka. Vēl var izcelt, ka JMM praktizē visiem atvērti pieejamu gala atskaišu, prezentāciju un demonstrējumu politiku, kas ļauj izjust, ko par tavu darbu domā ne tikai uzticamie kursa biedri, bet arī citi. Tas savā ziņā pieradina pie sev nepatīkamiem, nepopulāriem viedokļiem par padarīto darbu, kā arī palīdz formulēt un aizstāvēt idejas. JMM sistēma veidota kā līdzvērtīga, piemēram, Līdsas Universitātes (Lielbritānija) Jauno Mediju programmai, kā arī citur Eiropā iegūstamajai izglītībai.

Praktiskās mākslas projekti pilsētvidē

Liepāja un tās vide strādā kā inkubators – laika apstākļu, temperatūras, distances un emocionālais. Teorētiskā attālināšanās no vienmēr vilinošās un mainīgās galvaspilsētas Rīgas, (pieņemot, ka Liepājā nekas būtisks nav mainījies vismaz desmit gadus) palīdz ieekonomēt laiku – vienkārši nav, kur to tērēt. Dzīve tādā konteinerā liek pastiprināti strādāt smadzenēm, Liepājai kļūstot par lielisku augsni idejām. Tā, cik lielā mērā šīs idejas tiek realizētas plašākos mērogos, ne vien savdabīgos Liepājas mākslas ik gada simpozijos vai JMM semestru noslēguma izstādēs, ir jau cita saruna. Valda pārliecība, ka pilsēta radošos prātus tomēr izmanto – labs piemērs tam bijušas kaut vai Ziemassvētku projekcijas uz Universitātes fasādes vai Liepājas Lieldienu apsveikuma plakātu dizains, kas, salīdzinot ar Rīgas vides noformējumu, ir mūsdienīgs, pozitīvi askētisks un vismaz neizskatās pēc 1998. gada. Bet, uz jautājumu, vai JMM studenti ir spējīgi konkurēt ar Baltijas (un arī Eiropas/pasaules) lielpilsētu mākslinieku produktivitāti, konkrētas atbildes vēl nav.

Pēc Karostas kultūras un mākslas centra “K@2” piespiedu aizvēršanas (kopā ar aktīvi funkcionējošu galeriju “K.Māksla”), Liepājā ir zudusi arī laicīgu izstāžu dzīve. Ja neskaita dažus neregulārus vietējo mākslinieku izņēmumus un jau pieminēto Liepājas novada “kulturālistu” simpoziju reizi gadā, kur tavai modernajai, konceptuālajai mākslai, pilnīgi iespējams, blakus noliks dziestošu tautas mākslinieku, keramiķu un gleznotāju darbus. Ja izstādes tomēr notiek, tās tiek apmeklētas vien pirmajā vakarā, bet pārējās dienās skatītāji ienāk ārkārtīgi reti. Vien garām ejot.

Iespējams, problēma slēpjas tur, ka jaunumu, kultūras notikumu un novitāšu alkstošu cilvēku, kas nāktu jau ar noteiktu mērķi – redzēt ekspozīciju, Liepājā ir gaužām maz, savukārt iebraucēji parasti apmierinās ar pāris smagi notriektiem vakariem “Fonteinā”. Ja nav izstāžu telpu, tad pietrūkst arī citās Eiropas pilsētās tik ļoti praktizēto izstāžu maratonu. Dažbrīd liekas, ka Liepājas pilsētas dome īpaši neaizraujas ar morālu un arī reālu laikmetīgo mākslinieku atbalstu, tālab entuziasms apdziest.

Iespējams, Liepājas uzņēmējus un jūras braucējus māksla it nemaz neinteresē, jo, pat palasot laikraksta “Kurzemes Vārds” aptaujas par to, kādus kultūras pasākumus jūs izbaudāt pilsētā, vairāki šo arodu pratēji atbild, ka viņus nekas neinteresē un pilsētā nekā nav. Par spīti aktīvajam teātrim, kino, akadēmiskajiem un populārās mūzikas koncertiem, ko diezgan regulāri rīko Liepājas publiskās telpas.

Tomēr ir novērots, ka būvuzņēmums “Nams” savā biroju ēkā Dzintaru ielā 19 izveidojis “UPB” izstāžu galeriju, kas visbiežāk eksponē ko “laicīgu”, un zinātkārajiem vismaz ir mierinājums. Piemēram, pēdējā pusgada laikā tur notikušas piecas izstādes, no kurām divās bija apskatāmi Kristianas Dimiteres un Jāņa Deinata darbi (iepriekš arī Ievas Iltneres, Mika Mitrēvica, Frančeskas Kirkes, Džemmas Skulmes māksla). Intriģējošas šķiet arī pašu JMM studentu pūles katru reizi atklāt arvien jaunu teritoriju izstādēm, tādējādi veicinot cilvēku plūsmu un domāšanu “ārpus kastītes” kaut vai par mazumiņu vairāk.

Pēdējā laikā Liepājas novada alternatīvajā kultūras dzīvē ir iesaistījies arī Miks Magone, kas ne vien koncertē ar apvienību “Nielslens Lielsliens”, bet pērn, oktobra beigās, noorganizēja lielisku mūzikas un kultūras forumu Durbē – “Zemlika”. 19. maijā viņa apgādībā Liepājā koncertēs eksperimentālās, drone un dark ambient mūzikas pazinēju lokā populārā “Nadja”, un tas noteikti ir tikai sākums inteliģentas pagrīdes mūzikas un kultūras ienākšanai pilsētā.

Liepāja ziemā

Liepājas sava veida izolācija ilgākā laika nogrieznī tomēr mēdz kaitēt un kaitināt. Lai arī Imants Ziedonis reiz teicis ko līdzīgu tam, ka “pietiks lasīt dzejas grāmatas, jārada pašam sava dzeja”, regulāra sakaru zaudēšana ar izstāžu telpām un mākslas forumiem citās Eiropas lielpilsētās (kaut vai tajā pašā Rīgā) bieži traucē ieraudzīt tendences, un Liepājā notiek līdzīgi kā, nedaudz pārfrāzējot, teicis mākslas teorētiķis un kurators Nikolā Burjo (Nicolas Burriaud) – tā vietā, lai māksla gatavotu vai sludinātu nākotnes pasauli – šodien tā modelē vien iespējamos visumus.

Ar radošajiem mākslas forumiem ir domāts “Survival Kit”, “Skaņu Mežs” (un tajā ietilpstošie projekti), “”Ūdensgabali”, “Baltā nakts” un “Muzeju nakts” visā to lielpilsētas krāšņumā, “Staro Rīga”, “Divas Annas”, un tā var turpināt. Ir svarīgi, lai jaunais mākslinieks tomēr turētos pie šābrīža jaunrades pulsa, lai jebkurā mirklī varētu tam pretoties vai pacelties pāri. Nezināšanas gadījumā ir diezgan grūti sevi attaisnot, ja pēkšņi esi radījis ko identisku tam, kas jau pāris gadus eksistē. Vai, ja esi kļūdījies kopējā mākslas konteksta priekšā, jo pats nezini, pret ko protestē, reakcionē vai iestājies un kā to šobrīd dara.

Vēl kāds JMM pagraba pelēkais darbības aspekts ir tā teorētiskā noslēgtība arī no Liepājas ārpasaules. Neskaitot ar jaunajiem medijiem, dizainu un mākslu saistītu publiku (un tad vienīgi uz neilgu brīdi, lai apskatītu kādu Kūrmājas prospekta 13 pagrabstāvā izvietoto ekspozīciju), tajā praktiski neiegriežas neviens cits “no malas”.

Tomēr situācija pamazām tiek krasi labota, un, pateicoties entuziastiskai, pozitīvai, profesionālai un radošai pieejai, paveras arvien jaunas iespējas nest JMM programmas vārdu uz āru un piekļūt plašākam kultūras interesentu lokam. Trešdienas kino vakari plkst. 20.00 jau vairāk nekā pusgadu ir ierasti un apmeklēti pasākumi, kuros galvenokārt tiek demonstrēts nekomerciāla rakstura, arthouse vai eksperimentālais kino un pēcāk iniciējot arī dažādas diskusijas. Reizi mēnesī, ceturtdienās, plkst. 18.00, maģistrs Andris Vētra organizē “Atvērto ideju telpu”, kas vieno dažādu sfēru radošus cilvēkus un viņu idejas. Šāda publiska semināra pamats ir iepazīstināt klātesošos ar dažnedažādām idejām, to risinājumiem, jau paveiktiem darbiem, atklāt jaunas kreatīvisma šķautnes utt. Vētra šobrīd strādā arī pie jauna radošā kvartāla izstrādes Liepājā.

Var pieminēt arī sadarbību ar “Vides māju” – nevalstisko organizāciju, kas izmanto JMM tehnisko bāzi saviem projektiem un darbnīcām, kā arī nesen Pētera Riekstiņa izveidoto video mākslas pamatu apgūšanas “Video pamatskolu”, kas īpaši koncentrējas uz dalībniekiem no “ārpasaules”. Aktīvi sākuši darbotiesarī MPLab sociālo tīklu ietvari, kas vai nu agrāk neeksistēja vai bija iemiguši. JMM plāno gan pilsētas velo ekspedīciju, gan kultūras pikniku, kino un spēļu nakti. Arī šovasara, tāpat kā pērn, ir plānota Jauno mediju telts festivālā “Summer Sound”, Liepājā.

Šobrīd pierasts, ka jauno mediju speciālisti Latvijā visaugstāk kotējas VJ vidē, kas izskaidrojams ar visa veida elektroniskās mūzikas attīstību un vizuālās komunikācijas nepieciešamību teju vai katrā pasākumā. Tāpēc vairāki JMM studenti par savu misiju bieži uzskata video projekciju nodrošinājumu koncertos “Fontaine” monopola vietās, “1.Rokkafejnīcā”, kādreiz tik aktīvajā radošajā telpā “Ku:Fa” jeb Kurpju fabrikā, kā arī dažādos citos industriālos un alternatīvos projektos. Video māksla Liepājā ir īpaši attīstīta kaut tālab vien, ka neierobežotā tehnikas, programmatūras un laika resursu pieejamība nodrošina nepārtrauktu eksperimentēšanas procesu.

Pēc kāda laika tikpat spēcīga varētu izrādīties arī fotogrāfija. Šobrīd tā ir vēl aizvien augšupejošā attīstības procesā, jo foto laboratorija tika atvērta vien pirms nepilna gada.

Liepājā visi viens otram jautā – no kurienes tu esi, un pat rīdzinieki, kas mēģina noslēpt to, ka adaptējušies no laukiem vai mazpilsētām, īpatnēji un brālīgi uzsver savu dzimto miestu vai novadu. Kamēr Rīgā tas pat nav svarīgi (galvenais, ka tu esi Rīgā), tikmēr Liepājā cilvēki, iespējams apzināti, grib zināt – kāda velna pēc tu līdz šejienei esi atkūlies.

Tomēr Liepājā gandrīz vienmēr ir siltāks nekā uz austrumiem. Vismaz ziemās noteikti, lai gan vējš ir tāds, ka izpūš dvēseli un kaijas lido ar dibeniem pa priekšu. Runājot par ziemām, jau ir ieviesusies leģenda, ka galvenais – tās pārvarēt. Pēc tam, ar katru jauko dienu, kad uzspīd saule, viss kļūst normālāks, Tomass Kleins atkal kaut kur soļo, un vasara ir jau gandrīz aizsniedzama.

Pašportrets siltā vietā

Pilsētas gaiss naktīs ir atsvaidzinošs kā boksera rokasspiediens un atgādina to lauku sajūtu, kad katra ieelpa dziedē iesnas, nogurumu, depresiju vai mīlestību. Katrs izbrauciens vai pastaiga dienas tumšajā laikā ir pilna dabas un industrijas mākslinieciskuma, kuru, iebraucot Liepājā, aizliegts nebaudīt. Un septembra lieliskie viļņi – vismaz kāds piedzīvojums ūdens sportistiem. 

mplab.lv 

(c) arterritory.com