Dirty
Deal Teatro un Nacionālā teātra kopprojekta “Tests” izrāde
“Cilvēks šinelī” ir vēl kāda, Jurija Djakonova pilnīga
interpretācija par izmantoto literatūras motīvu. Jau iepriekš,
līdz nepazīšanai izmainījis Harolda Pintera lugu “The Lover”,
šoreiz viņš ķeras klāt vienam no Krievijas Impērijas zelta
talantiem, precīzāk, Nikolajam
Gogolim. Gādīgi, ar ķirurga precizitāti, atstādams vien muguras
smadzenes, jo caur kauliem un miesu cilvēka būtību un patiesību
redzēt tomēr pagrūti.
Kādā
departamentā dzīvo Akakijs Akakijevičs Bašmaškins. Pat ļoti
neievērojamā, pat ļoti neievērojams. Uzvārds no kurpes, vārds
no tēva, valoda papēžos un tikums burtos. Aukstumā, šaurumā un
nemainīgā, stabilā pasaulē, kas, neskatoties uz apgrūtinošiem,
citu un paša radītiem apstākļiem, Akakiju Akakijeviču Bašmaškinu
apmierina.
Vienīgais,
no kā viņš baidās un kas traucē viņa mieru, ir cilvēki. Jo
cilvēki ir vienīgie, kas mainās. Cilvēki ir vienīgie, kas izjauc
Bašmaškina mazo, privāto kosmosu, vai, pareizāk sacīt –
iejaucas tajā. No sākuma tie liekas bezpersoniski, tomēr jebkurš
tēls “Cilvēkam šinelī” pēkšņi top par izrādes tehnisko
personālu, kuru nemaz nevajadzētu redzēt, bet kas ir milzīga daļa
no paša Bašmaškina definīcijas. Bez klaunādes, ko var nosaukt
par dzīvi, nav arī Akakija Akakimoviča apveidu; bez cilvēkiem
viņš patiesi kļūst neredzams.
Praktiskie
uzdevumi:
Kāpēc
Jurijs Djakonovs to cilvēku dzīves, kas raksturā ir pretēji
Bašmaškinam, ir pielīdzinājis farsam? Delartiskam (comedia
dell'arte), neapstādināmam un triviālam balagānam, kas, kā melna
masa veido kontrastu pret šauro, bet gaišo Akakiju Akakimoviču?
Vai lai pierādītu, ka to dzīve ir mehāniska, tukša un groteska?
Vai
varbūt tā ir ironija par Gogoli? Vai paradokss par mūsdienu visu
zinošo, attīstīto, saprātīgo un saprotošo cilvēku, kas nu
izliekas pazīstam Gogoli?
Bet
varbūt tas ir tāpēc, lai izceltu Akakija Akakimoviča Bašmaškina
dzīves pelēcību, viņa mūžu, kas tukšs un bez azarta, bez alkām
un grandioziem apmierinājumiem, tomēr pilns harmonijas. Vēlāk
parādās pretējais – ļaužu atdošanās laicīgām vērtībām,
alkoholam, miesaskārei simbolizē pretstatu eksistenciālai
Bašmaškina cīņai par kādu mērķi, par jauno šineli.
Tā
priekšā upurējas īslaicīgā uzdzīve, kamēr mūžam beidzot
tiek piešķirta jēga. Pārējie turpina griezties vāveres ritenī,
un paši savu mūžu ir pārvērtuši par cīņu pēc naudas un tad
tās notriekšanu, tad atkal cīņu un atkal notriekšanu, līdz nāve
viņus no lietām šķir. Vāveres ritenī, ko tēli izskrien,
neapzinoties un neatskatoties, un vērotājs no malas to nosauc par
absurdu. Turpretī, saprotot rutīnas mūžību un nožēlojamību,
tā apzināšanās līdzinās neizbēgamai traģēdijai.
Praktiskie
uzdevumi:
Vai
Akakijs Akakimovičs Bašmaškins padevās nāvei, pēkšņi
apzinoties, ka eksistēt tomēr ir vērts? Kamēr pārējie bija
ieguvuši paradumu dzīvot un vēl nebija ieguvuši paradumu domāt,
vai tajā mirklī viņš jau atklāja punktu, kurā loģika
sagrīļojas? Punktu, aiz kura uzrakstītais un izsacītais vārds
paliek aiz muguras kā neaizpildīta sūdzība, un atbrīvojas
pārdabiskais? Gars kā nepierādāms spoks turpina īstenot dzīves
mērķi un padara mūs
mūžīgus?
Šinelis
ir
drošība.
Šinelis
ir
gara
apvalks,
kas
notur
Bašmaškinu
puslīdz
redzamā
un
sakopojamā
veidolā.
Citādi,
Jurģa
Spulenieka
sažņauktais
karkass
blūzē ar pārāk garajām piedurknēm ir
tikpat
vārgs
un
caurspīdīgs,
cik
muša
pret
sveces
gaismu.
Šineļa
trūkums
ir
cīņa
par
drošību.
Tā
ir
primārā
vēlme
kļūt
esamam,
elpot
un
dzīvot,
vēlme
būt
un
eksistēt
dzīvam
vai
mirušam.
Šinelis
izrādās
daudz
svarīgāks
pat
par
visu
daudzināto
mīlestību,
kas
uz skatuves izpaužas
kā
tīri
mehāniska
un
gaistoša
lieta,
vai mēdz
tikt
izpildīta
aiz
pienākuma
un sakņojas
patmīlībā.
Šinelis
izrādās
pat
daudz
uzticamāks
nekā
cilvēki
apkārt
Akakijam
Akakimovičam
Bašmaškinam.
Praktiskie
uzdevumi:
Vai
taisnība tam, ko teicis
Albērs Kamī, ka: “Izrāde.
Laimīgs cilvēks. Un
nevienam tas nepatīk.”?
Vai citi cilvēki spēj
dzīvot mierā ar kāda
laimi, nevēlēdamies to
izjaukt par katru cenu
vai pārvērst par savējo?
Tāpat
kā
“Mīļākie:
Akts”,
arī
“Cilvēks
šinelī”
padevusies
seksuāli
piesātināta
un
brīva.
Grupveida
sekss,
fetišs,
maķenīt homoseksuālisms,
vienkārši
sekss (varbūt
netikumība
kā
gara tīrības pazudinājums?).
Djakonovam neinteresē tabu. Viņa stilā ir ironiski norādīt visu,
kas ir bez.
Ironijas netrūkst. Tās ir daudz un vienmēr pietiekami, un tā
lieliski balansē ar nopietnību. “Cilvēks šinelī” laikā
aktieri, režisors un teātris kā forma iegūst pavisam savādu
misiju, kuru vislabāk varētu nosaukt par nūdistu spoguli. Cilvēks
uz skatuves tiek izģērbts, neskatoties uz to, ka izrādes mērķis
ir apkrauties ar drēbi, cik vien var. Djakonova komanda ar Ivaru
Kļavinski, Kārli Krūmiņu, Maiju Doveiku un Jurģi Spulenieku
sastāvā atklāj sabiedrības vārgos punktus, kamēr ar Jāņa
Sniķera gaismu efektiem tie tiek apžilbināti.
Praktiskie uzdevumi:
Vai
izrādes scenogrāfa Rūdolfa Baltiņa izvēle skatuvi pārvērst par
ģērbtuvi bija ar divdomīgu nolūku? Vai mēteļu atdošana svešām
rokām, kuras, pie reizes, “neatbild par atstātajām mantām”,
nebija tāda kā simboliska skatītāju suģestija, lai telpā kailus
padarītu visus? Lai mēs nojaustu, cik trausls ir cilvēks bez sava
šineļa? Bez savas čaulas un mērķa, ko viņš redz savā acu
priekšā karājamies, tomēr nespēj aizsniegt?
Piecpadsmit
minūtes pēc izrādes sākuma, tai uz mirkli pietrūkst elpas.
Iespējams, tas ir nenovērsts defekts, iespējams, šajā mirklī
Akakija Akakimoviča Bašmaškina dzīve iegūst nomāktības un
neizteiksmības augstāko punktu.
Bet
elpa netrūkst nevienam no aktieriem. Pat Akakija vārda pilna
izrunāšana precīzi un ātri (var vien ieteikt patrenēties mājās)
ir kā atmuguriskais salto. Aktieri ir aizrautīgi, emocionāli un ar
takta sajūtu, lai apstātos pareizajās vietās. Bet viņi ir kaili.
Tikpat kaili kā skatītāji. Izņemot Akakiju Akakimoviču
Bašmaškinu.
Praktiskie
uzdevumi:
Vai
mums visiem ir savs
šinelis skapī? Vai mēs
tomēr dzīvojam kāda cita
šinelī?
publicitātes foto (c) Dirty Deal Teatro
respect!
AtbildētDzēst