Ar eseju pa seju. Nepiespiests komentārs par žanru.

Dzejnieks Ezra Pounds (Ezra Pound) reiz teicis, ka “katram vārdam vajadzētu būt uzlādētam ar nozīmi”. Kāds cits rakstnieks sacījis, ka “jāraksta tā, lai katrs no vārdiem sāp”. Nav pārliecības, ka to pašu viņi būtu domājuši par eseju, tomēr citātos ir liela daļa taisnības. Pasaule ir fakti, nenovēršami fakti, un tie mēdz dzelt. Tikai tai informācijai, kas iededzina savas pēdas mūsu atmiņās vai ar ļaunu vai labu, ar prieku vai bēdām, ir lielāka iespēja palikt mūsu lietošanā. Esejā nav vietas vidusmēra informācijai. Esejā nav vietas neitrālam patosam. Eseja ir izglītības jaunais vilnis.

Pirms radīt eseju, vienmēr jāsaprot, par ko un kāda tā būs. Šajā brīdī teikums “raksti galvā, pirms esi sācis uz papīra” iegūst zelta vērti. Protams, vienmēr iespējams uzrakstīt jebko arī tad, ja neesi tajā ieinteresēts, pamatojoties uz izdabāšanas un “jāatceras, ko skolotājs vēlas”, vai “lasītājam šis varētu patikt”. Dotajā situācijā rezultāts, visticamāk, būs veiksmīgs, tomēr kam vajadzīgs “nekāds” darbs, kas varētu izrādīties pilnīgi neizturīgs pret sabiedrības daudzšķautņainību un laika nodilumu. Laba eseja nepazīsts laiku, tā saceļas pret to kā cilvēks no Albēra Kamī grāmatām (Albert Camus).

Eseja ir gurda cilvēka atzīšanās. Vājumā vai pazemībā. Prāta stiprībā un cēlsirdībā. Cieņā un vislielākajās bailēs. Eseja ir pilna rakstnieka dzīves gan akadēmiskā vērienā, gan privātā. Tas, ko var izlasīt starp esejas vārdiem, ir autora personīgais redzējums, intereses un aizrautība. Tajā pašā mirklī rakstu darbs varētu būt tapis arī aiz niknuma, ar piespiešanos vai sāpēm, kā afekts, ko radījis kāds ārējs kairinājums. Tomēr tas vēl aizvien ir autors un mūžīgs viņa atspulgs. Ne velti Valters Benjamins (Walter Benjamin) savā grāmatā “Iluminācijas” mēģina pierādīt, ka attēls ar cilvēka patieso seju šobrīd dzīvo daudz ilgāk nekā jebkas cits. Jo seja ir vienīgā, kas vēl nes autentiskuma auru un ne tikai burtiskā nozīmē.

Esejai vajadzētu būt kā kaut kam starp labo un ļauno. Starp balto un melno. Tai vajadzētu būt pilnai loģikas – sausas, ar smaržu kā priežu malka un taisnas kā romieša šķēps. Tai vajadzētu būt neviltotam, trāpīgam un saviļņojošam skaistumam kā Antuāna Sent-Ekziperī (Antoine de Saint-Exupéry) salīdzinājumi grāmatā “Kara lidotājs”.

Labā esejā nekad neaizraujas ar pārgudrību. Labs pazinējs nekad necieš vismaz piecus piecpadsmitburtu svešvārdus tekstā, ja vien tā nav argumentētā zinātniskā eseja vai plašs pētījums medicīnas diagnostikā (lai ko tas arī nozīmētu). Nevar nepiekrist mediju ģēnija Deivida Ogilvija (David Ogilvy) apgalvojumam, ka “cilvēks, kurš lieto tādus “žargonvārdus” kā konceptualizēšana un demasifikācija, ir pretenziozs pakaļa”. Šie vārdi mēdz būt tik gari, ka beidzot tos lasīt, ir aizmirsies, ar ko tie sākās. Vārds veido domu (veidot nozīmē – ar kaut ko kopā), kas paliek atmiņā un nenogurdina. Tas diktē noteikumus tekstā un rada krāsainību starp sauso loģiku. Katram vārdam ir sava vieta, un esejā tās ir gaužām maz.

Tomēr šķiet, ka galvenā esejas vērtība ir šo vārdu nozīmība. Tā, ko minējis Ponds. Galu galā - ja vien eseja nav piespiedu domraksts, galēji subjektīvs komentārs interneta emuārā vai mīlestības dzejolis vidusskolā, tas ir nopietns dokuments. Un, kā jau katram dokumentam, tai nevajadzētu zaudēt ticamības momentu, datu pareizību un nozīmīgumu. Ja ar to viss kārtībā, rakstītajā pateikto var izmantot saviem apgalvojumiem un pretargumentiem. Jo laba eseja pretendē kļūt par ieroci pret neticīgajiem, hipokrātiem, anarhistiem vai humānistiem, ja tā iemieso sāpināta, inteliģenta cilvēka cīņu pāri tiem. Viņš esejā lieto citātus un faktus, kas maina domas un ko nevar apgāzt. To varēja izdarīt ar Ļeņina pieminekli Rīgā, 1991. gada 25. augustā un pēc tam aizmirst, jo tā ir tikai bronzas molekulu summa, bet nu jau neapgāžama šķiet Mihaila Bulgakova (Михаи́л Булга́ков) frāze: “Manuskripti nedeg”, jo prāts un idejas mēdz būt stiprākas par jebkuru metālu. Ne velti, literāti Padomju Savienībā vien vārda spēka dēļ tika aizliegti vairāk kā citi “kulturālisti”.

Ir pazīstami neskaitāmi esejisti, kuru vārdus šobrīd ir jau neiespējami neminēt – Rolands Barts, Valters Benjamins, Šarls Bodlērs, Umberto Eko, Sūzena Sontāga, Nikolā Burjo, Džordžs Orvels, Teodors Adorno, Ģertrūde Steina, Entonijs Bērdžess, Zans Bodreārs... Mūsu pašu Zenta Mauriņa, Māris Čaklais un Ādolfs Šilde. Eseja ir rakstnieku, teorētiķu un zinātnieku iespēja izcelt citu zinības, reizē piekļūstot cilvēkam tuvāk, un runāt par savējam. Mirklī, kad lasām eseju un saprotam, ka otrā pusē ir atradies kāds ar saviem mīnusiem un plusiem; nav šaubu, ka arī mēs varam runāt šajā valodā. Tādā gadījumā eseju tiešām var nosaukt par vienu no mūsdienu labākajiem cilvēka skolotājiem, jo starp personībām, tāpat kā skolā, ir vien burti. Eseja ir metodika, kuras otrā pusē ir tāds pats skolnieks kā mēs.