Izrādes "Mesija" radītāji Ivars Tontegode un Normunds Zālamans, lai
arī pilnībā nopietnībā mēģinājuši izpildīt ko īpašu un nozīmīgu Latvijas
pirmkodu atšifrēšanā un identitātes atveseļošanā, apzināti vai
neapzināti taisnā ceļā kāpuši tajā Bābeles tornī, par kuru, reizē
runājot par "camp", brīdinājusi slavenā esejiste Sūzena Sontāga (Susan
Sontag) – mākslīgo, frivolo, naivo vidusšķiras pretenciozo un "šokējoši"
pārmērīgo.
Viena no pirmajām lietām, kas nespēj atbrīvoties no pieminētajiem
apzīmējumiem, ir "Mesijas" saturs. Oriģināldramaturģija, kas rāda
problēmas cilvēkiem, kuri par tām jau zina. Dažbrīd šķiet, ka vārdi, ko
izsaka teju ducis aktieru, ir aizkavējušies no 2009.gada, kad tiem arī
vajadzēja tikt pateiktiem, un nonākuši šeit vien privātu ambīciju dēļ.
Vārdi, kuri norāda uz to, kas vairs nav aktuāls, ir izdzīvots, novērots,
apdomāts un pārvarēts.
Tajā mirklī šķiet, ka "Mesija" sastāv no pārāk daudz norietējušas
demagoģijas un aktualitāti zaudējušiem "modernajiem antivaroņiem", kuri
uz skatuves vēl aizvien turpina spēlēt izrādi (vai izrādīties?), kamēr
teātris mūsdienu skatījumā jau sen cenšas kļūt par realitāti (vismaz
neatkarīgo teātru mērogā). Latviešu kino režisors Juris Poškus reiz
atzinis, ka pasaule aiz kadra ir vienīgā īstenība, jo tajā neizliekas un
tā parāda to, ko mēs neredzam. To, ko mēs nemēģinām vai negribam
redzēt. Var tikai piekrist, idejā sublimējot arī teātri un faktu, ka
dramatiskā skatuve laicīgajā pasaulē dara to pašu.
Tāpēc tie tēli, kurus iemieso nepieradinātā teātra pārstāvji Armands
Berģis un Jurijs Djakonovs, noteikti "Mesijā" ir visspilgtākie. It
sevišķi Djakonovs, viņa attēlotajā šova vadītājā Filipā atbalsojas tas
apķērīgais savādnieks, ko Tontegode jau reiz izmantojis filmā "Sēņotāji"
kā fotogrāfu Muhu. Tikpat jauks ir Valters Gailis kā nerunīgā, ačgārnā
puse divsejainajam Stendzim/Niekam, viņa delikāti un taktiski
piespēlētie žesti, vienmēr esošā vieta un vienmēr sejā saskatāmais
infantilisms valdzina.
Turpretī pats Mesija (Kaspars Kārkliņš; Liepājas teātris), lai arī
vienmēr klātesošs un savā vizuālajā izpausmē pārliecinošs un kontrastā
starojošs, tiek novietots kā otrā plāna tēls, kā objekts dibenplānā,
kas, ja tiktu uzņemts kino darbs, vispār izdzistu un netiktu ievērots.
Un tad, pašās beigās, teju vai bez paskaidrojumiem, viņš "nonāk" pie
mirstīgajiem un ietērpj tos atpestītās drānās. Teju vai jājautā, kurš no
apmeklētājiem apskaidrības mirklī uz šādu triku uzķertos.
Jāatgriežas pie Jodorovska. Ne velti, tieši viņš kā sirreālists (kā
saknes sliecas simbolismā) izmanto neskaitāmus semiotiskus apzīmējumus,
kuru raksturs pārsvarā ir reliģisks un ezotērisks, un uz ko ved arī
Tontegodes-Zālamana kopprodukts. Kamēr vairāki elementi (redzamas
banālas iekšas, arhaiska perversitāte, trula, emocionāla vardarbība un
tēlu, iespējams, nevajadzīga pārbagātība) Jodorovskim un mūsu duetam ir
kopēji un šķietami mazsvarīgi, tikmēr "Mesijas" galvenais pavērsiena
punkts – šķīstīšanās kūdras kalnā, skatītāju priekšā kļūst par
neapgāžamu un spilgtu citātu no "The Holy Mountain" fināla.
"Mesijas" neordinārā un pievilcīgā scenogrāfija šo kalnu lieliski
inscenē - gan Jodorovska svēto, gan Golgātas liktenīgo, gan Gaiziņa
tautisko. Neapskaužami apsveicams liekas Artūra Arņa darbs, bet ne
tāpēc, ka tas sasauktos ar jau nosauktajām līdzībām. Arņa kalns kopā ar
Jāņa Sniķera noskaņotajām gaismām ir dzemdētājs un klupšanas akmens,
ceļš uz debesīm un plūstošās smiltis uz elli. Šis kalns ir pārklāts ar
iespēju zemi un tam pāri mirst debesis. Un pa vidu kuļas savādie
atgadījumi, ko daži sauc par cilvēkiem.
Tomēr visu laiku kā tāds lietuvēns uz pleciem jāj jau pieminētais
"camp". Šīs definīcijas, šie apzīmējumi un pārliecināšanās par to
nenovēršamu piepildīšanos rada izrādi, kas vien kā vārga atblāzma spēj
ieinteresēt skatītāju. Mūzikas izvēle dramatiskos mirkļos tos nepadara
spēcīgākus, drīzāk redzētais vēršas klišejām pilns, lai gan no radošā
kolektīva puses uzņemts pilnīgā nopietnībā. Skatītājam teju vai nav
iespējas redzēt aktieru iekšējo spriedzi, tā vienmēr pavērsta uz āru, ir
demonstratīva un izdzēš iespēju apspriesties un novērtēt lietas pie
sevis. Protams, tā nav aktieru vaina, jo acīm redzams – tā ir tikai
loma. Tomēr, iespējams, dramaturģijas vai inscenējuma dēļ Dana Lāce,
Edgars Kaufelds, Antons Zamisļajevs, Romāns Bargais, Jānis Kirmuška,
Imants Šai un Daumants Švampe nespēj sevi pierādīt, jo tā nav ierādīts.
Iespējams, šī ir izrāde par latviešiem. Par latviešiem, kuri vienmēr
kaut ko nokavē. Kabeļtelevīziju, "fiksīšus" un ūsas. Un vēl aizvien
spēlē "camp", kas nav izgājis no modes, jo nekad nav bijis modē.
"Mesija" ir izrāde, kas apnīk, bet tajā nav arī nekā jauna. Ir citāti,
apropriācijas un atsauces – nebeidzamos teikumos kā Prustam, ir
ievērojams producentu darbs un ir arī mazuma piegarša izrādes vērtīgumā.
Tomēr tad, kad uz skatuves valda klusums, pārņem tā meklētā sajūta, tā,
kas liek iedrebēt sirdij katram šajā valstī. Iespējams, tā ir īstā
latvietība – mēs vienmēr esam bijuši slaveni ar savu mazrunību. Varbūt
tur slēpjas tas zelts, par kuru visi runā.
Izrādi „Mesija" Tabakas fabrikā, Miera ielā 54, Rīgā, iespējams noskatīties vēl šovakar plkst. 19:00.
Foto: Skats no izrādes „Mesija". Foto (c) Kristiāns Kažmers
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru