Realitāte ir kamerā. Intervija ar Juri Poškus.

Kad Jurim Poškus jāatbild, ko viņš domā par sevi, skan atbilde "Zivs nezina, kas ir ūdens". Tomēr viņš apzinās, ka šogad filma "Kolka Cool" festivālā "Lielais Kristaps" izvirzīta teju visās lielākajās un profesionālajās nominācijās – labākā pilnmetrāžas filma, labākais scenārijs, labākais spēlfilmas režisors un labākais montāžas režisors (kopā ar Lieni Bāliņu), un vēl sešās citās, kas saistītas ar "Kolka Cool".

Runājot par savu filmu, Juris Poškus to vienmēr dēvē personas vietniekvārdā – viņa. Priecājas, ka ir tāda lieta kā "flip" - HD miniformāta digitālā kamera, ko var iegādāties par nepieklājīgi zemu cenu un tic, ka cilvēks, skatoties spogulī, izliekas.

Juris Poškus un pavasaris laukos

Par to es neko nevaru pateikt, jo neesmu bijis laukos kopš janvāra, Šodien (25.03) gan lasīju "Delfos", ka pavasaris tur ir ļoti auksts, ka ir liels vējš, un tas varētu sasniegt arī Rīgu.

Juris Poškus un pareizs uzvārds

Juris Poškus, Jurim Poškus, no Jura Poškus, ar ko – Juri Poškus. Tas ir nelokāmais uzvārds, kas ir izņēmums, tas nav kā medus. Parasti loka galotni, tomēr tas notiek lielākoties 30% gadījumu. Tie, kas mani pazīst, to nedara.

Juris Poškus un Lielais Kristaps

Lielais Kristaps tāpat kā liels daudzums kino ir palicis arvien nenozīmīgāks, un tas, ka festivāls notiek, nebūt nav nekāds industrijas rādītājs. Kaut arī nominētas vēl astoņdesmit septiņas filmas, es, kas par šo visu interesējos uzcītīgi, tomēr esmu redzējis tikai piecas.

Varbūt tāda ir kultūras politika. Mūsu valdības locekļi pārsvarā pārstāv eksaktās zinātnes, un viņiem par kultūru ir diezgan savdabīgs skatījums – visu mēģina izteikt skaitļos. Līdz ar to skatītāju vai filmu skaits nosaka arī to, cik kino mums ir labs vai slikts. Manuprāt, tas ir pilnīgs absurds.

Ir vajadzīga daudzveidība, nepietiek ar piecām labām filmām gadā, ja tās ir vienā žanrā un diezgan vienveidīgas. Man ir diezgan liels prieks, ka šogad ir tādas parādības kā Aika Karapetjana "Cilvēki Tur", kas ir kaut kas pavisam cits. Tā ir kaut kāda veida aiziešana no Padomju laika tradīcijas ar pompozo ekrāna runu, piepaceltu un stīvu aktieru manieri uz ekrāna.

Juris Poškus un melnbaltā estētika

Melnbaltā estētika ir cool! Tas ir zināms izteiksmes veids, lai varētu atbrīvoties no kāda sociāla vai sadzīviska konteksta. Man vispār šķiet, ka mūsdienu Eiropas kino ir pārāk reālistisks, līdz ar to tas savā ziņā kļūst nedaudz garlaicīgs un ikdienišķs.

Juris Poškus un idejas un scenāriji

Filmējot "Kolka Cool", mums ļoti bija veicies ar aktieriem, kas izgājuši caur JRT skolu (Jaunais Rīgas Teātris – red.piez.) un ir pieraduši ļoti daudz patstāvīgi strādāt. Līdz ar to ar viņiem ir viegli. Un var atļauties ainas veidot daudz brīvāk, arī pašu scenāriju. Diezgan daudz epizožu, kas uzrakstītas, pēc tam izspēlētas ar aktieriem mēģinājumos vēl un vēl, līdz tās kļuvušas organiskas. Sākotnējo scenārija ainu pēc tam ir grūti atpazīt. Nemāku teikt, vai ar citu teātru aktieriem tas būtu tik viegli un tik interesanti.

Vispār scenārijs ir filmas plāns, un pie tā nevajadzētu simtprocentīgi turēties. Taču bez paša plāna, tāpat kā arhitektam un mājas cēlājam, grūti tikt galā, jo scenārijs, sagatavots precīzi, paātrina darbu. Reizēm tas arī ierobežo, jo sākuma plāns nāk no vienas galvas. Tās izmaiņas un impulsīvās reakcijas, ko piedāvā dzīve, dažreiz ir daudz interesantākas. Visradošākais aspekts ir nejaušība.

Piemēram, nebija ieplānots peldbaseins. Bija paredzēts baseins pie lauku pirts, bet tas viss kadrā izskatījās šausmīgi pliekani. Un tad, kādas trīs dienas pirms filmēšanas, mēs ar producentu negribējām padoties, braukājām apkārt. Filmēšanas grupai tajā dienā bija brīvdiena, meklējām meklējām, kamēr, pēc atmiņas atcerējāmies, ka kaut kur pie Kandavas jābūt tādam baseinam.

Juris Poškus un Kurzeme

Kurzeme ir kaut kas ļoti savdabīgs. Ir tas iekšējais "cool", mazliet atturīga un ārkārtīgi liela pašcieņas un goda sajūta. Līdz ar to ir ļoti interesanti tur atrasties un būt, jo šie cilvēki ir tā kā stilistiski vienoti, kā žanrs, ar attieksmi pret dzīvi. Kino režisors vai jebkurš, kas nodarbojas ar kino, meklē kādu zināmu vides vienotību, lai tur būtu savi iekšējie likumi.

Tādā pilsētā kā Rīga to ir diezgan grūti panākt, jo tā ir diezgan sadrumstalota. Mēs varam paņemt kādu sociālo slāni, varam izveidot filmu par banku darbiniekiem, žurnālistiem vai jebkuru citu profesionālu slāni ar iezīmēm, kas tos vieno, vai cilvēkiem, kas ģērbjas vienādās manierēs. Bet vides mentalitāte ļauj šīs filmas padarīt organiskas.

Varējām izvēlēties arī citu vietu, bet "Ventspils Cool" ne pēc kā neizklausītos. Jo Ventspils, manuprāt, arī nav "cool", tā ir viena no neglītākajām pilsētām, ko esmu redzējis. Bet Kolka ir skanīgs senais lībiešu vārds, un, tā kā kurzemnieki ir "cool", man gribējās to paturēt nosaukumā, jo tad arī Kolkai jābūt "cool".

Juris Poškus un filmēšanas vietu meklēšana

Tāpat kā mentalitāte, arī filmēšanai vajadzīga vienota vide, tomēr tādu pagrūti atrast. Kaut vai mājas, kurās nav bijis "eiroremonts" vai nav saceltas visādas briesmas, kas to padara pat riebīgu. Tāpēc ciemats, kurā notiek filmas darbība, sastāv no vairākiem elementiem, tā ir kompozīcija no Bolderājas, Dundagas, Mazirbes, Melnsila, dažādām piejūras vietām. No īstās Kolkas tur ir diezgan maz, tomēr tas nosaukums diezgan labi iegūlās, jo tā ir vieta, kur Latvija beidzas, pats nostūris, un tālāk vairs nav, kur iet.

Kā filmēšanas vietas diezgan izteiksmīgas ir Kuldīga, kas ir ļoti kompakta, vesela pilsēta ar vienotu stilu, vai arī "Maskačka" Rīgā, kamēr tās centrs ir pārāk eklektisks.

Juris Poškus un "Arsenāls"

Pēdējos divos festivālos es neesmu bijis, tie palika arvien garlaicīgāki. Ja nezinātu, ka "Arsenāls" šogad vairs nebūs, to nebūtu pamanījis. Žēl, ka nebūs, bet no otras puses, kā teicis mūsu tautas dzejnieks Rainis:"Pastāvēs, kas pārmainīsies!". Manuprāt, tas, ka festivāls tika pārtaisīts no bienāles reizi divos gados uz ikgadēju pasākumu, bija solis attīstības virzienā, tikai ar to ir par maz. Tas ir arī jautājums par "lokomotīves" faktoru, jo, kopš Augusts aizbrauca uz Spāniju, festivālam nav īsta dzinējspēka. Arsenālu" varēja padarīt par kino industrijas festivālu, lai tas būtu interesants arī profesionāļiem, un "Baltijas pērle" tur nespētu konkurēt. Lai festivāls šajā ziņā kotētos, tam vajadzēja piesaistīt seminārus un darbnīcas, kop-produkciju tirgus platformu, lielākas naudas balvas, kas radītu arī lielāku interesi dalībniekiem.

Būtībā visiem māksliniekiem, aktieriem vai jebkuram radošam cilvēkam, nauda ir ļoti svarīga. Daudz svarīgāka par to lēto slavu, jo nauda būtībā ir brīvība - gan radoša, gan mentāla. Tāpēc festivāli, kuros ir iespēja attīstīt savus projektus, piesaistīt kop-producentus, izrādās daudz svarīgāki, arī publikai tie patīk labāk, jo ir tā saucamās "īstās dzīves" klātbūtne.

Juris Poškus un kritika

Kino veltītie raksti pie mums ir pārāk populistiski. Kopš Valentīna Freimane ir aizbraukusi uz Berlīni, es domāju, ka kino kritika tādā klasiskā izpratnē nedarbojas. No otras puses, prieks, ka Dita Rietuma devusies uz Ņujorku tālāk specializēties šai jomā, un, iespējams, ka viņa domā līdzīgi.

Pierakstīt lappuses ar vārdiem un analizēt ir divas dažādas lietas. Mums ir ļoti labi aprakstošie kino žurnālisti, bet nav kritiķu, kas gribētu rakstīt analītiski vai vērtēt filmas no filosofiskā, kultūrvēsturiskā, nacionālpatriotiskā vai kāda cita konteksta. No otras puses – iespējams, šādas kritikas nav, jo nav pašu filmu.

Juris Poškus un Raivis Dzintars

Es palasīju viņa izteikto, un man likās ka Raivis Dzintars šo filmu nemaz nav redzējis. Pirmkārt, tur bija skaidri un gaiši rakstīts, ka tā paredzēta no sešpadsmit gadiem, tad viņš teica, ka tur esot kaut kādas saulespuķu sēklas, kaut gan tās ir Latvijas laukos ekoloģiski ražotas ķirbju sēklas, turklāt tikai vienā ainā. Saulespuķu sēklas ir zināms simbols, kuras ēdot, visu spļauj uz zemes, ar ķirbjiem tā nav. It kā sīkums, taču šāda piebilde degradē filmas varoņus, piemērojot tiem "lumpenproletariāta" atribūtus. Tas tikai norāda uz to, cik pavirši skatītājs filmas redz, salīdzinot tās ar TV vai citos medijos redzamo.

Bija jocīgi, ka tad, kad mēs ar filmu braucām uz Latvijas laukiem, cilvēki, kas bija rakstu lasījuši, "Kolka Cool" uztvēra kā tādu traģēdiju. Ka tur tiek parādīts bezdarbs vai Latvijas sociālais liktenis, un es domāju - kur viņi to ir ieraudzījuši? Kad atradu rakstu, sapratu, cik tomēr cilvēka prāts ir nestabils, cik viegli viņš tic un ir pakļaujams reklāmai, propagandai, ideoloģijai, citu cilvēku viedokļiem. Man liekas, ka tas atgādina kaut ko no Padomju laikiem vai tā paša Putina politikas, kas mēģina rādīt dzīvi, kādai tai jābūt, nevis tādu kāda tā ir. Dzintars nākamreiz varētu būt vismaz oriģinālāks.

Tas atkal ir tas pats faktors, ka pārsvarā visi mūsu politiķi nāk no eksaktajām zinātnēm, un bieži tas nozīmē diezgan šauru skatījumu uz dzīvi, pārāk racionālu pieeju. Nedomāju, ka, ja filmās būtu tīri, kārtīgi paraugcilvēki, mēs mēģinātu tos atdarināt, mums būtu vēlme viņus vienkārši izsmiet.

Juris Poškus un Latvija

Latvijā ir pilsēta Rīga, kas ir lieliska vieta. Ārkārtīgi kompakta, iespējams, kompaktākā no tām, kuras es zinu. Piemēram, sarunāt interviju un tad pārlikt to par pusstundu mums nebija nekādu problēmu, ja man būtu piecas tikšanās dienā, es tās varētu īstenot. Turpretī tādās lielākās pilsētās kā Londona un Ņujorka divas tikšanās dienā jau ir tā saucamā mazā uzvara.

Latvija ir īpatnēja valsts, kurā ir ļoti daudz neskartās dabas, ar to ir ļoti paveicies. (Ja visus šos mežus tuvāko desmit gadu laikā neizcirtīs..) Es esmu braucis pa Latvijas kartes kontūru un sapratis, cik ārkārtīgi atšķiras Kurzeme no Vidzemes vai Leišmales. Ja vēlā rudenī brauc no Kolkas caur Talsiem, tad Kolkā varētu spīdēt saule, kamēr, pārbraucot pāri Talsu kalniem, jau ir migla un mazs lietutiņš. Pat laikapstākļi šeit ir ļoti tuvu saspiesti.

Latvijā ir patīkami atrasties un viegli dzīvot, bet ir diezgan pagrūti strādāt, it sevišķi cilvēkiem, kas ir saistīti ar kino žanru.

Juris Poškus un ārzemes

Ārzemēs, ja runa ir par Rietumu lielpilsētām, ir vairāk informācijas. Arī sociālā vide ir nesalīdzināmi labāk izglītota, tur ir vēlme kaut ko zināt, izglītoties. Latvijā ir ārkārtīgi viegli kļūt slavenam, bet grūti būt anonīmam, bet Ārlatvijā varētu būt diametrāli pretēji. Filmas veidojot, anonīmam cilvēkam ir zināmas priekšrocības, cilvēki ir atklātāki.

Juris Poškus un filmas ar atvērtām beigām

Atvērtās beigas nozīmē soli citā virzienā, "Monotonija" bija tipisks tā piemērs. Tas var būt arī solis atpakaļ. "Kolka Cool" beidzās līdzīgi, jebkuras citas beigas būtu mazliet deklaratīvas. "Kolka" ir ļoti stilizēta filma, VIŅĀ nav nekā no realitātes, lai gan ir savā ziņā ir komentārs mūsdienām, kad cilvēki viens no otra gaida kādu darbību, bet neviens negrib uzņemties atbildību. Šī filma ir konceptkino un beigties parasti vienkārši nevarēja.

Juris Poškus un eksistenciālisms

Atsvešinājums atbrīvo, tas padara vēsu, tas ir tas "cool". Un tikai ar to šo dzīvi var objektīvi novērtēt. Atsvešinoties pašam no sevis, no sabiedrības. Nevēlos tajā iegrimt, jo šie loki novedīs pie absurda. Atsvešinājums ir kaut kas emocionāli ļoti tīkams. Tāpat arī atbrīvošanās no tādiem sabiedrības konstruktiem kā morāle, likums un tradīcija ļauj uz tām pašām lietām noskatīties tīrāk.

Atsvešinājums tāpat kā nauda ir viena no zināmām brīvības garantijām. Iekšējām un arī ārējām.

Juris Poškus un pasaule bez kino

Interesants jautājums... Pirms kādiem gadiem pieciem uzskatīju, ka kino realitāte ir tā īstā, kamēr šajā realitātē mēs tikai izliekamies. Jo īstenība ir haotisku un nesaistītu notikumu virkne, un tikai kino ir tā spēja pārnest mūs citā pasaulē un tai piedot jēgu. Kino būtībā ir viena no visvardarbīgākajām mākslām, tā patērētājam neļauj domāt savas domas, kino pilnībā absorbē apziņu.

Tad vispār ir jautājums, kas ir kino bez dzīves un vai dzīve vajadzīga kino. Līdz tam nonāca amerikāņu eksperimentālais kino sešdesmitajos gados, kad sāka uzņemt abstraktas filmas bez kameras, dažās bija tikai balti un melni kadri. Tāpēc ir vēl viens jautājums – vai vispār ir vajadzīga dzīve, lai uztaisītu kino.

Dzīve ir ļoti fragmentēta. Kopslēdzienu no tās var izveidot vien ar prāta palīdzību. Kino ir iespēja kaut vai pusotru stundu koncentrēties uz vienu domu vai tēmu, ko ar ikdienišķas gribas palīdzību ir diezgan pagrūti. Tā ir iespēja izbēgt no mūsdienu haosa, kurā atrodas mūsdienu civilizācija. Cilvēki bieži vēlas nodzīvot piecas dzīves vienā, viņi strādā trīs darbos vienlaicīgi, tādējādi nav skaidrs, kurš tad ir tas galvenais un patiesais.

Juris Poškus un intervijas

Atklāti sakot, diez ko nepatīk. Jo tām vajag gatavoties, un intervijas būtībā neko nedod. Šīs gadījums ir cits, jo mūsu filma vēl aizvien iet kinoteātros, un ir svarīgi, lai izplatās informācija un kāds viņu vēl paspēj noskatīties.

Dažas intervijas ir vērtīgas, tāpēc ka pati saruna ir saistoša. Ja šie jautājumi ir tādi, kas interesē pašu intervējamo, tad uz interviju ir vērts aiziet, jo mēs paši iegūstam kaut ko jaunu. Bet ir arī tādas, kurās mēģina uzzināt par personisko dzīvi, grib dzirdēt asprātīgus faktus, bērnības traumas – tas ir vienkārši "boring". Atkal stāstīt vienu un to pašu.

Dīvainā kārtā interneta medijam intervijas sniegt ir daudz vieglāk nekā drukātajam. Pirmkārt, otrie ir ļoti pavirši un spiesti daudz saīsināt. Otrkārt, internets man personīgi ir tuvāks.

foto (c)  http://www.fafilma.lv