Kādu laiku atpakaļ dzīvoju uz ielas P, daudzdzīvokļu nama pēdējā stāvā D, kamēr visus zemākos bija ieņēmusi, šķiet, puse pilsētas pensionāru. Tāpēc, kad pulkstenis sita deviņi vakarā, visas durvis tika aizšautas ar krampjiem, baļķiem un bultām, kamēr pēdējie pēdu nospiedumi pagalmā izgaisa jau ap astoņiem un parādījās vien ap deviņiem no rīta.
Bija ziemas vidus. Jau nokritis ne pirmais sniega decimetrs, bet mani vēl aizvien mocīja gadalaiku maiņas bezmiegs. Lielie siltuma rēķini, Melanholiskais sniega svars, mācas virsū atmiņas par sievietēm, jāja vientulības lietuvēns un ziemīgas domas par pasaules transcendentitāti un citiem grūti izrunājamiem vārdiem.
Kādā no kārtējām negulētajām naktīm es pēkšņi kļuvu ļoti izslāpis, bet ne jau tā parasti – pēkšņi atskārtu, ka ārkārtīgi alku pēc apelsīnu sulas. Nespēju to izskaidrot, jo parasti manas vēlmes sakrita ar alus cenām veikalā vai sievietēm, tomēr šoreiz bija citādāk. Nevaldāma vēlme izdzert visus tilpumus ar oranžām nokrāsām mācās virsū proporcionāli palikušajai naktij un lika man ar slimību uzcītību gaidīt plkst. 8:00, kad uz ielai P paralēlās ielas T atvērās pirmais lielveikals E.
Aizslēdzu durvis un devos lejā pa kāpnēm, juzdamies kā Džordža Orvela “1984” galvenais varonis, jo lifts, tā pat kā pieminētajā grāmatā, atkal nedarbojās. Jau zināju, ka kāpšana stāvā D pēc veikala apmeklējuma būs divtik grūta, jo negulēšanas vezuma un apelsīnu sulas taras pārvietošana augšup perpendikulāri zemes virsmai noteikti atstās savas sirds mazspējsekas.
Veikalā jutos kā apdullis. Sniegs, kurā vienīgais no visas mājas jau biju paspējis atstāt savas pēdas, dzeltenajā ielas P apgaismojumā neizskatījās tik košs un uzmācīgs kā veikala E bālie dienasgaismas kauli pie griestiem. Kā transā devos pie sulu plaukta, teju neuzgāzdamies virsū visu apčamdītam īpašā piedāvājuma stendam veikala vidū un, nonācis izvēles priekšā, apstulbu vēl vairāk. Samocīts tvēru pēc mazas, mazītiņas sulas pakas, bet pārdedzinātā vēlme izdzert visu, kas veikalā ir, mani noveda pie īpašā piedāvājuma un 2,5 L(!) apelsīnu nektāra. Elle, ne veikals.
Mehānisku kustību vadīts, nerēķinājos kasē un, tāds aptracis, apdullis, abstulbis, izslāpis un vientuļš, izslīdēju pa automātiskajām durvīm, lai apsēstos uz veikalam E blakus esošā soliņa kā uz manas šī rīta laimīgās saliņas. Vēl aizvien neizsakāmi vēlējos dzert, bet pēkšņi mani pārņēma tāds neizsakāms, smalks maigums, ka nolēmu to izbaudīt – kā nekā naktis pārsvarā bija tikpat sausas no miega kā mana mute. Elpa kļuva mierīga. Biju liela, padarīta darba priekšā un patīkami lepns par sevi, kamēr maigi čukstošais sniedziņš zem kājām atsauca atmiņā jaukus brīžus no bērnības.
Mani uzmodināja apsargs, kas bija iznācis, lai, droši vien, tiktu vaļā no uzmācīgās dienas gaismas rēga lielveikalā E. Uz jautājumu, vai viss kārtībā atbildēju, ka esmu dzīvs, pilnīgi skaidrā un jūtos sūdīgi. Nebiju nosalis, jo mazais miega mirklis bija ildzis vien kādas piecas, septiņas minūtes, tomēr izrādījās tik ciets kā akmens.
Pateicos labdarim un nekavējoties devos patvēruma virzienā, kas vēl aizvien atradās uz ielas P. Tas, pats par sevi, arī izrādījās pārbaudījums, jo, kā jau minēts, jutos sūdīgi. Un, ar katru noieto metru, jāsaka - gaužām vairāk nekā ar iepriekšējo. Taču tad mani pārsteidza kāds interesants, bet aizdomīgs novērojums. Ieejot pagalmā, atskārtu, ka no manas mājas vēl aizvien neviens, šķiet nebija iznācis, tomēr turp jau veda kāds kurpju pāris. Un, cik jocīgi, tādas pašas zoles un izmēra kā man. Pus pa zemi, pus pa gaisu, nolēmu šim cilvēkam sekot, kas, tikpat sinhroni kā es, likās zvalstāmies no noguruma.
Pēdas tik tiešām mani aizveda līdz pašām mājas durvīm, un novērojums šokēja vēl vairāk. Nolēmu tik ar šo sajūtu galā un piekodināju sevi neatvērt sulas paku, līdz neesmu augšā, sasodīti tālajā stāvā D, tomēr siltumā, mierā un drošībā. Protams, arī kāpšana augšup izrādījās nežēlīgs pārbaudījums, jo, paralēli tam, ka jutos sūdīgi, man pēkšņi sākās elpas trūkums un aizdusa, dega deniņi, niezēja cirkšņi un likās, ka pa muti no sausuma birst smiltis un dzied beduīni.
Tomēr, galu galā, par laimi un visbeidzot nonācu līdz savām durvīm, kas, man par izbīli, izrādījās neaizslēgtas. Sirds nestājās, jo krūtīs pēc kāpiena uz stāvu D vairs nebija, kam stāties, tomēr acis bija visās ģeometriskajās formās. Galu galā, sarausos pēdējās drosmes, klusi atvēru durvis un lēnām ieslīdēju priekšnamā. Dzīvoklī bija kļuvis nesalīdzināmi aukstāks kā iepriekš, bet neizskatījās, ka kāds būtu rakņājies pa manām mantām vai mēģinājis ko nočiept. Pēkšņi izdzirdēju jautri trollinām manā virtuvē, un tam piebalsojās arī pannas čaukstēšana.
Tikpat klusi devos tālāk un, pēkšņi ieraudzījis to, kas notika virtuvē, no rokām izlaidu 2,5 L(!) apelsīnu sulas paku no lielveikala E, kas, par laimi, tomēr palika nebojāta. Sirds, kā paspējām noskaidrot agrāk, bija pamirusi jau pirms tam.
Man priekšā stāvēja kails es pats un gorīdamies cepa pannā olas, kamēr no atvērtā loga ar liegu vējiņu istabā plūda drēgnums. Plika pakaļa zibēja, aizgrieztā galva trollināja, bet rokā bija čurkstošā panna.
Nespēju domāt loģiski, pareizāk sakot, nespēju domāt vispār. Laikam manas smadzenes visu šo nakšu laikā bija izžuvušas kopā ar pārējiem iekšējiem orgāniem un atstāja mani trulā, neapskaužamā un pilnīgi inertā stāvoklī.
Tāpēc pirmais, kas man ienāca prātā, lai arī cik absurdi neliktos, nebija - vai esmu šizofrēnisks? Vispirms biju sašutis par to, kā tas var būt – cept olas no rīta, manā dzīvoklī un tādā mirklī!
- Noliec manu pannu! - es sēcu.
- Ej kārties! - es sev atbildēju.
- Ej pats kārties! - es biju šokā.
- Dabūsi pa olām! - es sev draudēju.
Vienu brīdi pat nobijos, jo tiek runāts par manu vārgo vietu, bet tad atskārtu, ka tas tiešām skan vājprātīgi.
- Noliec manas olas! - es pavēlēju.
- Losis tu esi! - es sev atcirtu un apmetu olas pannā uz otru pusi.
Nespēju neko izdomāt, tāpēc atvirzīju krēslu un piesēdos pie galda. Jutos pilns sirdstriekas, amnēzijas, šizofrēnijas un aizdusas, tomēr nekas no tā nestrādāja – bezmiegs kombinācijās ar pieminētajām diagnozēm ar mani noteikti spēlēja zemapziņas jokus.
Tā nu es tur sēdēju un klusēju, kamēr otrs es mētāja olas. Ar pēdējām saprāta paliekām atskārtu savu sausuma sajūtu, drebošām rokām atskrūvēju tetrapaku sulas un rāvu ārā līdz pusei. Manī ieplūda dzīvība, atjaunojās sirdsdarbība, atmiekšķējās smadzenes un pasliktinājās nesaturēšana. Tomēr pēkšņi sajutos arvien tīrāks un skaidrāks, līdz beidzot nolēmu rīkoties.
- Pavēlu tev nākt atpakaļ manī! - es, saprotams, pavēlēju.
- Tu man besī ārā! - es turpināju atcirst.
- Pavēlu tev nākt atpakaļ, vai arī... - es pierāvos no krēsla, un piedraudēju tik sparīgi, ka melns gar acīm sagriezās.
- Tu man draudi?? Dabūsi pa olām! - es turpināju cept.
Biju tik nikns, ka manī viss iekšā mutuļoja. Noslāpēju pēdējās sausuma paliekas rīklē, puslīdz atguvu saprātu, tomēr, ar to pašu melno plīvuru pāri acīm, gāju cīkstēties. Grūstījos šur, grūstījos tur, kamēr aizgrūstījos līdz dzīvokļa aukstuma avotam, un pēdīgi jutu, ka uz mirkli mana apziņa izzūd no jebkādiem magnētiskiem, metafiziskiem un samaņas laukiem.
Atjēdzos pagalmā uz zemes un lēnām sāku apjaust, ka galu galā biju iedevis pats sev apelsīnā un izmetis pa logu. Parasti kritiens no stāva D būtu dirsā, bet laikam jau ļenganais bezsamaņas stāvoklis un piezemēšanās ne pirmajā decimetrā sniega mani izglāba un atstāja vien ar pāris nenozīmīgiem zilumiem.
Kopš tā laika guļu ļoti mierīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru