Eksperimentālā skaidrojošā vārdnīca I

Viņa ir liela kā garāža. Viņa sten un elso, kad iekāpj sabiedriskajā transportā, viņa nemāk aizvērt muti gan nomodā, gan miegā. Viņa vienmēr nēsā pusmēteli, kas piekarst un paliek smags un glums kā olis, kas krītot nenoberž rokas, bet atstāj neglītu trulumu. Un sasisties sanāk visiem, jo viņai ir pārāk liela privātā telpa. Garāža ir tikai peles pīkstiens.

Viņas balss ir rupja ne tikai no cigaretes, bet arī no miesas un pārelpotām iekšām. Viņai nepatīk šis un nepatīk tas. Godīgi sakot, viņa ir tik ļoti pieblīdusi savas iedomības, brokastu, pusdienu, vakariņu, stipra speķa un sālītu reņģu, ka viņai nepatīk nekas, izņemot savu iedomību, brokastis, pusdienas, vakariņas, stipru speķi un sālītas reņģes, un visu viņa redz kārnu, kalsnu un nevērtīgu. Viņai liekas, ka spēks ir svarā un lielos kaulos.

Viņa ir tieša un nejēdzīga. Viņa nesaprot, kā tas ir – kad nav ko ēst, viņa netic, ka kādam gribas mākslu. Viņa strādā ar viltību un dibenu birojā un ceļ smagumus ar mūsu rokām. Viņa nogurst no citu darba un ož pēc vasaras gaisa pirms lietus un speķa pīragiem.

Viņa ir tik īsa, ka varētu uzlikt vāzi uz galvas un saukt par galdiņu. Viņai visgarākais ir deguns – taukains kā Krievijas siers. Tas izskatās pēc otra spieķa, kas vienmēr pastiepts pret debesīm, kamēr tas, kas rokās, iekaro sauszemi. Ja viņa paceltu degunu vēl augstāk nekā tagad, lidmašīnām izmainītos grafiks un pasāti mainītu virzienu. Ja viņa stieptu spieķi vel tālāk, visas stirnas mežā to sajustu.

Viņas deguns ir tik lokans, ka izšmauc pie visām desām, un pie tā pielīp tenkas. No šīm desām un tenkām viņa paliek vēl resnāka, deguns vēl milzīgāks, un pēc viņas pašpārliecinātības mēra sivēnu treknumu.

Bet viņai ir tāds pavisam parasts vārds - Porcija.
Porcija - lietv., īpašvārds.