Pagriezu ap stūri, tad pa kreisi, nedaudz pa labi, nedaudz atpakaļgaitā, nedaudz uz priekšu, o, bamperis, nedaudz atpakaļ, pa kreisi, o, kaimiņa spārns, stipri pa labi, tā, tā ir labi, tagad uz priekšu, par daudz uz priekšu, blakus mašīnas bamperis, taisni atpakaļ, o, otras mašīnas bamperis, tagad pa labi, tagad taisni, atpakaļ, ne uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu, opā, barjera. Darīts! Atpakaļceļš, lai dzīvē radītu harmoniju, izrādījās daudz vienkāršāks, kad pilnā gaidā pārlēcu pāri smieklīgi zemajai barjerai un ar slaidu loku izgāzēju cauri ceļa pretējā pusē novilktajai apstādījumu līnijai, izvagodams visas liliju un begoniju virknes. Nebija ne jausmas, kas tās par puķēm, līdz tās pēkšņi atradās uz mana vējstikla, izliktas apskatei kā svaigs herbārijs.
Pa ceļam uz veikala ieeju satiku pazīstamu mācītāju un pajautājos, kā klājas. Viņš, turpretī, man stāstīja par labo laiku un Bībeles sakritībām. Uz aicinājumu atnākt pie tēva uz vēl kādu dievkalpojumu, atzinos, ka ar mani viss kārtībā – vēl aizvien smēķēju, lietoju alkoholu un mīlējos ar dažādām sievietēm. Pie reizes piekodināju, ka zinu, kurā gadā baznīcā būs pēdējais apmeklētājs un uz turieni iešu vien, lai iedzertu vīnu.
Nolēmu, ka vispirms jāiegādājas viss izdzīvošanai nepieciešamais. Piens, brokastu pārslas, sieriņi, tomāti, siers, apelsīnu sula, maize, rīsi, cepumi un tā. Tikai tad biju gatavs spēlēt savu iemīļotāko spēli lielveikalā - “poltergeists”. Un, kā reiz, tieši pie makaronu stenda es pamanīju kādu patiešām nospīlētu meiteni, kas dalījās pieredzē, piedāvājot degustēt kādu jauno uz maizes smērējamo. Pamatojoties uz viņas apaļumu pievienoto vērtību, pie mazās brīvo paraugu saliņas bija salasījušies dažāda rakstura, auguma un prasību vīrieši un arī pa kādai sievietei, kas baudīja nesteidzoties. Nemanīts iejuku pūlī, lai noprovētu kādu maizīti un pie reizes apgāzu visu izstādīto stendu ar makaroniem tā, ka tie izgāzās ap mūsu grupiņu slaidi kā Kuršu kāpa. Atskrēja apsargs, tomēr neko līdzēt viņš nespēja – pretī stāvēja vismaz ducis smērējamā saēdušos pircēju “poltergeistu”, un visi skatījās viens uz otru, lai nojaustu, kurš tad ir vaininieks. Apsargs to nespēja, bet viņš, ar lielveikala administrācijas palīdzību panāca mūsu masveida izvadīšanu no veikala. Man, protams, taktiski bija paveicies, jo visu, ko man vajadzēja, jau biju salicis grozā, kamēr pārējie smērējamā ēdāji pat knapi bija paņēmuši vienu produktu. Uzvara!
Laika apstākļi un kalendārs liecināja par Ziemassvētku tuvošanos, un tirdzniecības centrs bija noalgojis kādu Salavecīša aizvietotāju. Skatoties uz šo saliekušos, sakritušos, sapinkojušos, iespējams, sadzērušos sērkociņu, nolēmu padarīt pasaulei lāča pakalpojumu un piegāju pie jaukās idilles, kur sakritušais, salīkušais, iespējams, sadzēries salavecītis klēpī turēja aptuveni septiņus gadus vecu meitenīti (tātad, topošo “neticīgo”, jo vecītim vairs netic pēc 8,4 gadu vecuma) un drūmi tai taujāja pēc ierastajām, eksistenciālajām atbildēm. Brīdī, kad pienācu pie eglītes, skaļi nodevu “Priecīgus Ziemassvētkus!” mazajai meitenītei un “Svešajam onkulim arī!”, paraudams sakritušā, salīkušā vecīša bārdu, lai atklāju tā nedzītos, kaulainos vaibstus.
Vien knapi paguvu iznāk pa lielveikala galvenajām durvīm, kad sev priekšā atpazinu vienu no Pasaules čempioniem hokejā, kas pavisam klusi un nemanāmi mēģināja ielavīties pa ieeju un netraucēti iepirkties. Protams, nolēmu, ka nevar ļaut tautai zaudēt šādu iespēju satikties ar varoni, kas savās privātajās gaitās atdotu pusi jēra un desmit hektārus pļavu, lai pūlī kļūtu neatpazīstams. Acumirklī paziņoju par šo lielisko notikumu apkārtējiem, kas šajā svētdienas pēcpusdienā bija ieradušies uz pilsētā lielāko iepirkšanās centru:”Ak, dievs, tas taču ir Pasaules čempions hokejā!”
Mājupceļš gandrīz zināms. Ceļa pretējā puse. Lilijas un begonijas. Tomēr līdz galapunktam man vēl vajadzēja tikt, jo brauciena laikā ielas malā aizrautīgi gaidīja pelēkbaltais policijas auto, kas pavisam ikdienišķi nodarbojās ar neparedzētiem reidiem. Protams, teju pie mājām apstādināja arī mani. Pie durvīm pavisam mierīgi pienāca kungs elektrozaļā vestē, tomēr viņa miers tika iznīcināts jau nākamajās sekundēs kad es atvēru logu. Dialogs apmēram šāds:
- Labdien, vecākais inspektors Bērziņš...
- Biksēs tev bērziņš!
Un tajā pašā mirklī es pilnā gaidā lidoju pretī mirgojošajai zaļajai gaismai, lai mestos pa labi, tad pa kreisi, atkal pa kreisi tad nedaudz taisni, pāri lielceļam, pa kreisi un klusā pagalmā iekšā, cauri tam, pāri mazai ieliņai un tad savā pagalmā aiz mājas. Tā, ka gailis pakaļ nedziedās un auto numuru pat nepamanīs.
Sēdēju kluss mašīnā pie izslēgta motora un raudzījos cauri vējstiklam. Kaut kur nozibēja policijas sirēnas, un tad vairs neviena trokšņa. Nopūtos un turpināju skatīties taisni.
- Nav jau gluži septiņi nāves grēki, - Viņš sacīja. - Bet vismaz septiņiem cilvēkiem tu izbojāji šo dienu.
- Varu derēt, ka vairāk, - es atbildēju un turpināju skatīties uz priekšu.
- Ar vienām derībām dienā gan pietiks. Lai gan nebiju pārliecināts, ka tev sanāks... Tu tomēr savā būtībā esi labs cilvēks, Ernest.
Nedaudz niknumā nopūtos caur nāsīm.
- Izpildījums nav svarīgs, svarīgāks ir mērķis, - noteicu un lēnām pagriezos pret Viņu. - Tu zaudēji, laiks maksāt.
- Izpildījums nav svarīgs, svarīgāks ir mērķis, - noteicu un lēnām pagriezos pret Viņu. - Tu zaudēji, laiks maksāt.
Viņš manī noskatījās, pašķieba muti, it kā teikdams “nu neko” un pacēla savās rokās manu pulksteni. Es mirkli uz to apstulbis skatījos, tad pēkšņi uzrāvu jakas piedurkni, lai konstatētu, ka ap to vairs nekā nav. Viņš turēja laikrādi vienā rokā un ar otru aicināja, lai sniedzu savējo. Pastiepu to uz Viņa pusi, un ap manu apakšdelmu atkal parādījās pulkstenis. Divas stundas par lēnu. Un atkal rajonā iestājās ielu pēcdarba trokšņi. Kā pirms tam, kad Viņu satiku un devos uz lielveikalu.
- Nākamreiz, kad mani piesauc, vispirms izlem, ko dari. Iespējams, ka tad to laiku, ko tu būsi pazaudējis, atpakaļ vairs ar tik vieglām derībām neatgūsi, - viņš izvilka cigareti no paciņas, atvēra logu un piesmēķēja. - Nākamreiz tie nebūs septiņi grēki pret divām stundām laika, tas būsi tu pats... - ievilka dūmu. - Viss, kas tikko notika, nekad nav noticis. Viņai gan šobrīd ir jābūt mājās, kā iepriekš. To dzimšanas dienas dāvanu, kuru tu šodien jau neiedevi, viņa gaidīja četrus gadus un pēc šodienas vairs negaidīs nekad. Juvelieru darbnīcas strādās vēl stundu... Izmanto savu uzvaru. Bet atceries, ka, ja tev nākamreiz kādas lielākas problēmiņas...
Atkal pagriezos pret automašīnas priekšpusi un nedomāju atbildēt. Nopietni vēros cauri vējstiklam un šoreiz droši zināju, kas notiek, ja tu pret kādu pieļauj kļūdu un centies to izlabot ar pārcilvēciskiem darījumiem. Manas izdarības droši vien sabojāja šodienu vismaz ducim cilvēku un tas viss – lai es bīstami pārdotos un ar nepatīkamiem, amorāliem līdzekļiem atgrieztu pagātni. Sabojātu savu karmu. Dotu Viņam arvien lielāku iespēju nākotnē mani uzveikt, jo pēdējā stundā esmu kļuvis neatgriezeniski vārgāks. Piedodiet man, visi, ko šodien satiku, lai arī šīs satikšanās nekad nav bijušas.
Par laimi, nekad mūžā Viņu es vairs neredzēju. Pēdējais, kas palika manās atmiņās, bija asā bulta astes galā, pirms Viņš aizvēra durvis pēdējo reizi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru