Meitene ezerā. Grouper

Grouper savā eksperimentālās mūzikas lauciņā ir kā žilbinoša, teiksmaina nimfa. Līdzās tādiem ambient vārdiem kā Stars of the Lid, Leyland Kirby, Deaf Center vai Wendy Carlos, amerikāniete Līza Harisa (Liz Harris) valda pati pār savu zemūdens pasauli un mūsu acu (ausu) priekšā raksta mūsdienu noskaņu mūzikas tik reti sievišķīgo vēsturi.

13. martā Anglikāņu baznīcā notiks “Skaņu Meža” rīkots Grouper koncerts “Violet Replacement”. Notikuma ietvaros piedāvāju nelielu tēlojumu par tā dēvēto mordant ambient folk princesi un viņas maģisko un romantisko skaņu karalisti.

Līza Harisa ir trīsdesmitgadīga, intraverta un ārkārtīgi skaista sieviete, kas mūzikas biznesa ietekmē nav zaudējusi cilvēciskumu un nemotivē sevi ar peļņu. Daudz vairāk ieraksta, bieži naktīs, mazāk koncertē, mīl suņus, ir vegāne un bauda jebkuru mirkli pie ūdens. Iespējams, tāpēc viņas skaņdarbi ir kā pelēki, viļņojoši plašumi – ezeri, kas ir tikpat tumši un reizē tik caurstaigājami kā viņas radītā mūzika (“It Feels Alright” no albuma “Same-titled”).

Vairums Grouper kompozīciju līdzinās hidrogrāfiskiem eksperimentiem. Skaņu kanāli kā viļņi pārklāj cits citu un ceļo virmojošā, palēlinātā sapņu pasaulē, bieži dzirdot tos, it kā atsitoties pret laivas sāniem vai piekrastes akmeņiem. Atbalss ir tik bieža un nepārprotama kā bēru zvani, kas skan pulsējoši, maģiski un nebeidzami ilgi (“Top of the Sea” no albuma “Grouper”). Viņa pati, runājot par sajūtām, kādas pārņem, radot skaņdarbus, atzīst: “...Es labāk izvēlētos doties uz citu pasauli, un tuvākā, kas mums ir – tā ir iekšējā. Nav tā, ka es mīlu miegu kā nodarbību, bet es mīlu šo aizbēgšanu no realitātes, neiespējamības potenciālu, atdalot sevi no mūsdienu kultūras stresa pilnās pasaules, kurā cilvēki visu laiku to vien dara, kā runā. Man patīk būt tur, kur ir ļoti kluss. Un viena no tādām vietām ir miegs...” (www.gimmebadvibes.com, 2008)

Lai arī šie sapņi pārsvarā ir kā maigas fantāzijas, tie mēdz būt arī kā satraucoši, gaistoši un narkotiski murgi austoša rīta gaidās vai rietošas saules atnestajā drēgnumā. Līdz ar biežo “reverb” jeb atbalsošanos kompozīcijās atklājas vesela zemūdens skaņu valstība – viendabīga, bet ar neretām, stindzinošām dziļūdens straumēm.

Šādas vientulības skautas, dabas spēka ietekmētas un jutekliskas romantisma ainas rašanos varētu izskaidrot fakti, ko sniedz Līzas Harisas biogrāfija. Augusi Ziemeļkarolīnā, viņa bija daļa no kādas reliģiskas sektas, kurā valdīja paradums apmainīties ar bērniem. Reti rodot iespēju visai ģimenei atkal satikties, Harisa laiku pavadīja pilnīgā izolētībā laukos ar pavisam citiem brāļiem un māsām. Citējot “Skaņu Meža” portāla (www.skanumezs.lv, 10.01.2012) sniegto Harisas komentāru: “Īpašumā bija ezeri, kūtis, kazas un mežs, kuram gāja cauri takas. Mums, bērniem, tika dota pilnīga brīvība – nebija rutīnas, līdz ar ko vadījām stundas, skraidot apkārt nepieskatīti. Tā bija maģiska vieta...”

Pieminētie bezgalīgie klejojumi tikpat bezgalīgos “Viduszemes” mežos noteikti bijis izcils lietaskoks Grouper mūžīgajiem dreifējumiem cauri krēslainajām platībām. Vai arī jaušamām vēja spēlēm vasaras zaros, rudens niedrēs un ziemas lāstekās (“Mary, On the Wall” no dubultalbuma “A I A”), kamēr aiz lapām, vārpām un atkušņa lāsēm reizēm un gaistoši izskan apdullinoši un noguruši rūķu nakts koraļļi (“Disengaged” no albuma “Dragging a Dead Deer up the Hill”).

Grouper. (c) copyright: mapsadaisical.wordpress.com

Ja lielākā tiesa Harisas darbu nebūtu tik sašvīkāti, reizēm pat uzbudinoši un sārmaini apdedzināti, viņas radīto mūziku varētu nosaukt par organisku, naturālu ambient folk. Tomēr tā nav, tāpēc visnotaļ pamatoti izdevums “The Wire” Grouper kompozīcijas ir ierindojis diezgan svaigā mūzikas virzienā – mordant ambient. Pēdējā laikā šis virziens ir “the new black” – arvien atpazīstamāks un tautiskāks, un skanējuma ziņā – “netīrāks”. Tomēr, paralēli eksperimentiem, pazemes grūdieniem un apsūnojušam mežu spiritismam, Grouper ir sākusi skanēt arvien maigāk un maigāk, septiņu gadu laikā nobružāto skaņas tapsējumu nomainot uz estētiskāku, pieradinātāku un rāmāku ezeru nomierinošo virmojumu, kas pēc sadursmes ar kādu zemūdens priekšmetu tāpat kā iepriekš turpina savu ritējumu arvien ilgāk un ilgāk (“Alien Observer” no dubultalbuma “A I A”).

Arī viņas balss vēršas siltāka un privātāka, liekot justies kā nāvīgi apskautam un ieaijātam Harisas meditatīvajā dzelmē, kur viņas pārvaldītajā ūdeņu pasaulē valda vien miers un neizjaucams, kosmisks laika ritums, kuru, atšķirībā no vienkāršas vēršanās zvaigznēs, var pat sadzirdēt (“She Loves me That Way, Moon is Sharp” no dubultalbuma “A I A”). Kā divu pretēju dienas posmu audekli visas iepriekšējās sajūtas izsaka divi, bezgalību aptveroši “Alien Observer” albuma skaņdarbi “Vapor Tails” un “Come Softly”. Tikmēr otrais ieraksts “Dream Loss” patiešām inscenē skaņu, pie kuras var palikt nomodā, lai gan acis cieši aizvērtas un ķermenis jau guļ. Piemēram, tādi darbi kā “I Saw A Ray” vai pat minimālistiskais, meditatīvais un reverbālais “No Other” atsaucas uz Harisas teikto par iekšējo pasauli, kas atveras naktī. Tumsā, kura mēdz būt tik bieza, ka to var pat sataustīt.

Grouper mūzika nepiedāvā sarežģītas arkādes un rifus, elpu aizraujošus solo uznācienus un uzkrītošu ārdīšanos pie pults. Neraugoties uz to, Harisa ir pierādījums, cik maz ir vajadzīgs, lai klusa, sapņaina meitene pietiekami plašā telpā pārvērstos par šamani un radītu mūziku, kas skan it kā tepat aiz sienas, plūst caur mājas dēļiem, izspiežas caur to šķiedru un kļūst rafinēta kā dzidrs dzēriens. Divi citi skaņu mākslinieki Tim Hecker un The Sight Below pielieto tikpat litosfērisku zemes, ūdens un to neierobežoto platību sniedzošo, jaudīgo efektu, tomēr šo mūziķu nišas nav tik viegli salīdzināt. Galvenokārt jau tāpēc, ka viņu mūzika necenšas nokļūt un pat cenšas izbēgt no folk un acoustic žanra, kuru tik veikli ar abu elektroniķu tehnisko pusi un pašai sev raksturīgo, tāli skanošo akustisko skanējumu un tautisko dziedājumu sakausē Grouper.

Kādā intervijā Harisa pat min: “Man nešķiet, ka es rakstu mūziku, lai to izpildītu publiski...” (www.xlr8r.com, 15.10.2008). Tas, iespējams, tāpēc, ka atrašanās uz skatuves vai skaļu, citādāku un pat drošsirdīgu kompozīciju radīšana kāda priekšā viņai vienmēr ir izaicinājums, lai gan Grouper, kā publiski atzinusi, to cenšas izbaudīt. Pēc dabas būdama kautrīga meitene, viņa jau no bērnības ir mācījusies to pārvarēt – kad Harisa bijusi daļa no “Grupas”, viens no tās pamatprincipiem bijis bērniem iemācīties darīt lietas, no kurām gribas izvairīties. Tāpēc viņai vienmēr lika spēlēt galvenās lomas teātros, lai klusajai meitenei būtu lielāks pārbaudījums.

Pretēji jau pieminētajām sapņainajām un šamaniskajām dziesmām, Grouper “smagākie” skaņdarbi dažbrīd patiešām šķiet kā neliels izaicinājums ne tikai viņai, bet arī klausītājam – tās vēl aizvien ir civilizētas un pieklājīgas, bet reizē mēdz būt kā nedaudz traucējošas, smagnējas, kosmiskas eksplozijas un radiācijas paliekas, kas piestāvētu, piemēram, Denija Boila “Sunshine” katastrofu drāmai (“Second Skin-Zombie Wind” no albuma “Grouper”). Taču, salīdzinot ar kādu pat “visplānāko” dark ambient žanra pārstāvi (piemēram, Svarte Greiner, Thomas Köner, Ben Frost), Harisa tomēr vēl ir ļoti maiga.

Dubultabumu “A I A” vaciņi. 2011

Grouper pēdējais dubultalbums (“A I A: Alien Observer. Dream Loss”) ir devis atsvaidzinošu rokrakstu ne tikai pašai Harisai, bet arī ambient un folk stila sakausējumam vispār. Teikt “jaunu” būs aplam – jau gandrīz desmit gadus atpakaļ iepriekš pieminētais Ben Frost veica teju vai identiskas skaņas/balss disciplīnas savā projektā “School of Emotional Engineering” (2004). Tomēr albums “A I A”, salīdzinot ar citu šīgada skaņu folku – Džoannas Barvikas “The Magic Place”, liekas bagātāks, izsmalcinātāks un pārsteidzošāks.

Jāpiebilst, ka paralēli solokarjerai Līza Harisa ir sadarbojusies ar modernās eksperimentālās mūzikas ikonām Xiu Xiu. Viņas virmojošo skaņu sintēze ar Džeimija Stjuarta (Jamie Stewart; Xiu Xiu) “mūžīgo grābstīšanos” ap visādiem verķiem (tiesa, šoreiz pieticīgi) apvienojas ierakstā “Creepshow”, kas tapis Ouklendā, kad Stjuarts pārvācās uz šo pilsētu, kurā Harisa jau dzīvoja. Abu kooperēšanās vien jau liekas spēcīgs pieteikums palikšanai nepieradinātās mūzikas klausītāju atmiņā. Tieši tāpat kā pievilcīgi biedējošā Xiu Xiu apvienošanās ar Larsen (projektā XXL) vai 2010. gadā ar Džonatanu Meiburgu (Jonathan Meiburg; Shearwater).

Par spīti visiem modernismiem, nepieradinātās mūzikas līkločiem un jaunu apvāršņu meklējumiem, Līzas Harisas balss tomēr skan klasiski kā pieradinātā, sapņainā folkā. Neskatoties uz kodināto priekškaru, Grouper toni var nostādīt blakus hipiju nenovērtētajai princesei Linda Perhacs vai mūsdienu dziesminiecei Laura Veirs. Līza Harisa varētu patikt arī tiem, kas iemīļojuši  hypnagogic pop meistara Daniela Lopatina (Daniel Lopatin; Oneohtrix Point Never) albumu “Replica” vai tumšo angļu which-house “Hariju Poteru ” jeb Holy Other. Galu galā, ja Cocteau Twins sev līdzīgajā, nedaudz velkošajā, sintētiskajā un šķietami nestrukturizētajā stilā spēlētu šobrīd, tad viņi, iespējams, būtu lieli Līzas Harisas konkurenti.

Grouper, kā jau lielākā daļa eksperimentālās mūzikas, ir gaumes lieta. Viss atkarīgs arī no tā, kāds virziens katrai gaumei interesē, jo Harisas radītie skaņdarbi, par spīti jau nosauktajam, jaundefinētajam mordant ambient, šad tad iesniedzas citos – noise/dark ambient vai dream folk, vai ambient folk. Interneta vietnes Yahoo forumā pat klīst neliela aptauja, lai noskaidrotu citas versijas par Grouper izpildījumu. Lai gan atbildēta niecīgi, aptauja nosauc vēl vienu vārdu savienojumu – electro-acoustic. Galu galā, neskatoties uz lielāku vēlmi palikt studijā, Līza Harisa tomēr ir skatuves māksliniece, un viņas dzīvie koncerti lai dod mums iespēju izjust uz ādas pašiem, kāda tad Grouper patiesībā ir. Vienu gan var teikt – viņa mēdz būt patiesi brīnišķīga.

www.skanumezs.lv

(c)  Arterritory.com

Titulfoto (c) Natasha Ryan; 2009