Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ un dzer šampānieti. Bet es nedzeru un maizi varu nopirkt veikalā, tāpēc šogad nekaunīgi (gan pret sevi, gan pret jums) atļāvos savu jauko, krietni nepilnīgo un, varbūt pat nepārdomāto pērnā gada muzikālo notikumu topu piedāvāt jums tad, kad sākas pirmie februāra puteņi. Tātad - nepiedodami par vēlu!
Tomēr lietas notiek un "Es skrienu, skrienu vēl", tāpēc, lūk, daudz jauku albumu, ko pērn esmu noklausījies un atzinis par vērtīgiem esam. Galu galā 66/66 ir tāds jauks zīmīgs skaitlis, ap kuru es varētu orientēties arī turpmāk nākamajos gados, pie reizes ļaujoties aprakstošajai iztēlei kā vienmēr.
Saistītie raksti: 140 (+111) musical joys of 2010!
Akron/Family - The Cosmic Birth & Journey of Shinju - personisku simpātiju vadīts vēl aizvien nespēju pretoties šiem eksperimentiem, ko rada psihodēliķi, akustiķi un nostaļģijas pārņemtie.
Andy Stott - Passed Me By - Šī gada skaņa noteikti ir putekļaina, minimalistiska un Mērijas Šelijas garā. Andy Stott ir viens no tiem magiem, kas turpina "whitch-house" nebeidzamās ķecerības, tikai pavisam viegli un tā, lai "pietiek ar mazumiņu".
Anna Calvi - Anna Calvi - kad dzirdēju šo fatālisti pirmo reizi, likās, ka dzimis jauns Džefs Baklijs. Fatāliste, romantiķe un trubadūre, kuru dzīvajā dzirdēt ir rrrrrr un kura izskatās kā no četrdesmito gadu Parīzes un izklausās pēc maigas Edītes Pjafas. Vokāls ir šī gada, iespējams, neaizmirstamākais.
Antony and the Johnsons - Swanlights EP - Palicis elektriskāks, Entonijs turpina savu neatkārtojamo ceļu uz priekšu, rakstot savu leģendu tāpat kā Ričards Hovlijs un Leonards Koens. Kā vienmēr krāsaini, kā vienmēr pievilcīgi.
AR* - Wolf Notes - Pašā gada sākumā iznākusī plate/CD zem mana mīļāka "Type records" leibla liekas kā 45 gadus gaidīts Tony Scott - Music for Zen Meditation turpinājums. Ierakstīts aukstos un drēgnos Anglijas ziemeļos, Ričarda Skeltona un viņa dzīvesbiedres Atumnas Ričardsones kopdarbs stindzina pat tad, kad silti, bet tikai aukstumā tu saproti, ko nozīmē - gribēt dzīvot. Gada brīnums.
Beans - End It All - ja gribas normālu hiphopu no normāla čaļa, ko var normāli uzlikt mājas, lai kaimiņi nedomā par tavu intelekta līmeni, pilnīgi pietiek ar šo pop hip-hop izpildītāju. Līdzīgs pērn jau pieminētajam SHAD.
Beirut – The Rip Tide - par tādiem izpildītājiem kā Zaharijs Kondons vienmēr rodas bažas - vai nākamais albums nebūs vien iepriekšējo, lielisko ēna? Šoreiz it nemaz ne - Beirut ir atradis jauno veco skanējumu un, atmetot pārliecinošo Balkānu ietekmi, radījis vīziju par to, kāda varētu būt pasaulē ārkārtīgi populāra blice no Serbijas. Ļoti jauks un pozitīvs piedzīvojums.
Black Lips - Arabia Mountain - Viss sākās ar "Family Tree" kaut kad gada sākumā, un tā šis indi rokenrols man ir palicis atmiņā līdz šim brīdim. Normāls garāžas rakstura "The Strokes", tikai psihodēliskāks un liekas, aizkavējies pa kādiem 40 gadiem. Bet šogad nenovērtēta manta.
Bon Iver - Bon Iver - viss jau ir pasacīts, viss jau ir dzirdēts. Tāpēc lieki vēl ko minēt par Džastina Vernona albumu, kas jau ierakstījis savu vietu pasaules vēsturē daudz spēcīgāk nekā lielākā daļa mūsdienu mūziķu ar visiem kopā. Personīgi, arī viens no maniem šī gada mīlētākajiem ierakstiem.
Capillary Action - Capsized - Ja nu ir noskaņojums uz folku, bet nepatīk, kā kāds dziesminieks gurdeni dūdo skaļrunī, piestāvēs "Capsized". Eksperimentāls folks, kas skan labi pie ātram brokastīm un padara neveiklas oficiālas vakariņas.
Chris Forsyth - Paranoid Cat - Šis "kaķītis" ietur jauku eksperimentālu post-ambient labākajās "Hammock" tradīcijās, šad tad izklausoties pēc aizmirstiem Pink Floyd ierakstiem.
Clams Casino - Instrumentals 2LP - "Type Records" šogad sagādāja vēl vienu gardumu. Clams Casino gribas apzīmēt kā slow hip hop, kurā neviens nerepo par pārupes figņām, bet ar to pašu šī gada brendu - putekļaino, apbružāto skanējumu un atmosfērisku vokalīzi noved pie tādai kā sapņainai meditācijai. Type nepieviļ un rada atkarību.
Daedelus - Bespoke - Iespējams, šī gada labākais kišmiš, ja tāds žanrs pastāvētu. Diezgan enerģisks, elegants, eketrisks indi ieraksts es pat nezinu kuram dienas posmam, bet visnotaļ vietām mākoņainai dienai vai izjauktām kāzām.
Deaf Center - Owl Splinters - vēl aizvien drēgns un reizē nomierinoši sildošs norvēģu noise ambient. Un vēl aizvien gana labs!
Declan De Barra - Fragments, Footprints & The Forgotten - visi īri noveco. Arī Bono. Tomēr De Barra vēl aizvien skan kā tāds lauku vīrs pilsētā, kurš dzied par šo to un tas viss jauki smagam grāmatu plauktam. Nedaudz pēc pirātiem, un tas skan tik pārliecinoši!
Demdike Stare - Tryptych - Pulsējošs, minimalistisks pilsētas ambients agru rītu klejotājiem. Diezgan dark, lai pilsēta nebūtu Rīga, bet, piemēram, Londonas neparedzamie kakti. Lieliski noder arī virtuves eksorcismam.
Drive-by Truckers - Go-go Boots - veči turpina spēlēt savu western rokenrolu, un tas vēl aizvien skan pietiekami pievilcīgi, lai "go-go boots" laiku pa laikam uzliktu fonā. uzmanības lokā iekļuvuši laikam personisku simpātiju dēļ, citādāk uz lielu nozīmību šogad nepretendētu.
Elbow - Built the Rocket, Boys! - vajadzēja gandrīz gadu, lai saprastu, ka man patīk jaunais Elbow ieraksts un tas ir tikpat svarīgs kā jebkurš cits no viņu repertuāra. Tomēr spēcīgu, emocionālu un godīgu dziesmu balanss ar diezgan garlaicīgām vēsmām ilgi uzturēja diskusiju. Labie uzvarēja, gaidām no Elbow nākamo Darbu ar lielo burtu.
Ezekiel Honig - Folding In On Itself - diskrēts un atturīgs, seksīgs un iekārojams. Nu kaut kā tā. Var griezt uz riņķi, nevar saprast, kas par dziesmu, bet skan lieliski un gribas arī klausīties nākamajā dienā. Minimāls intelektuālais deju albums, pie kura īpaši izlādēties nevar, bet gan uzlādēties.
Feist - Metals - Feista skan gandrīz tāpat kā vismaz pāris duču mūsdienu dziesminieču, tomēr viņas ziemīgais smagnējums, kas it sevišķi izceļas šajā albumā liek viņai ticēt nedaudz vairāk nekā parasti. Daudz gan Feistu labāk neklausīties, paliek nedaudz nomācoši.
Fink - Perfect Darkness - Fink ir vēl kāda versija Ņūtonam Faulkneram, lai gan Fina Grīnala skanējums ir daudz vientuļāks un vairāk piemērots nevis jaukam šovam uz skatuves, bet mežonīgam Ziemeļanglijas krastam. Tas tāds Angļu blūzs.
Fleet Foxes - Helplessness Blues - ja esi tautas romantiķis, mūzikas dēļ tu teju vai izslēdz sevi no sabiedrības un uz pāris gadiem izšķiries no savas draudzenes, lai pēc tam salabtu - grūti iedomāties sliktu albumu, ko radīt. "Fleet Foxes" līderis Robins Peknolds to ir paveicis tieši šādā ceļā, un jaunā šī gada plate ir spēcīgs, neparedzams piedzīvojums viņu pašu iedibinātajās tradīcijās un skanējumā.
Hauschka - Salon des Amateurs - pēc šī albuma man pat nav ne jausmas, kurā kastītē Haušku ielikt. Vispirms jau likās, tas bus tāds Elektroakustisks piedzīvojums, te pēkšņi barokpops kā agrāk, te vispār kas neredzēts un avangardisks un tad pēkšņi pat nedaudz ska. Tomēr, visnotaļ lielisks ieraksts, ko varētu baudīt ilgi un dikti. Nu, pat ilgāk nekā būs iznācis nākamais!
Holy Other - With U - Raganu hauss ir "the new black", tas nomainījis pāris gadus atpakaļ uzliesmojošo hypnogogic pop sintētiku un kosmosa skaņu. "Holy Other" ir šī gada spēcīgākā abu žanru (un vēl vairāk) smalks un izstrādāts apvienojums vienā EP ierakstā, ko pēc koncerta "Tabakas Fabrikā", Rīgā nevar aizmirst nekad.
Grouper - A.I.A - Pērnā gada mordant ambient jeb nobružātā ambienta princese turpina izdot kāpumu pēc kāpuma, un šis, sapņainais, raženais un dāmīgais elektroambientfolks, manuprāt, ieliek viņas lielākajai 2011.gada konkurentei Julianna Barwick.
J.Ralph - Wretches & Jabberers OST - Džošuā Ralfs varētu būt pasaules pieprasītākais dokumentālo filmu mūzikas autors. Ne velti no viņa rokām izskanējuši godalgotie "Man On Wire", "The Cove" un "Hell and Back Again" skaņu celiņi. Arī šai filmai, kurā tiek stāstīts par diviem autistiem, viņš sapulcējis apskaužamu komandu, Skārletu Johansoni, Devendru Banhartu, Entoniju, Lilu Daunsu, Noru Džounsu untātālāk un tājoprojām!
James Blake - James Blake - teju vai skaļākais vārds Lielbritānijā pērn izdeva savu lielo debijas albumu un definēja sava skanējuma laikmetu. Šķiet, viss jau ir pateikts. Patīk ļoti, protams, un, ja labi turēsiet īkšķus, redzēsim šo arī Rīgā pat tuvākajā laikā!
John Vanderslice - White Wilderness - pasaulei šogad vajadzēja arī vīriešu kārtas "The Unthanks", un pasaule radija Vanderslaisu. Kluss, Antony& the Johnsons stilistikā ieturēts, dark kabarē ar vientulības piesitienu.
Julian Lynch - Terra - pirmo reizi klausoties Linču, liekas, ka, ja mūziku varētu redzēt, tā būtu ilgi vējā un lietū turēts mīļākais krekls, kas pilnīgi izdiedējis vēl aizvien glabā siltas atmiņas un dāvā mieru. Neko daudz viņš nav mainījies, tomēr palicis tīrāks un nopietnāks. Un, manuprāt, neatkarīgāks.
Laura Marling – A Creature I Don’t Know - varbūt to jau esmu teicis, bet Mārlinga man ir kļuvusi par mūsdienu folka meitenes pamatparaugu. Rāma, tautiska, smukiņa, anglosaksiska, tīra, pilna enerģijas un mistikas. ja tāds ir īstenais angļu temperaments, tad varētu patikt pat tiem, kas tos ienīst.
Lykke Li - Wounded Rhymes -pēc četrdesmit gadiem šo albumu klausīsies tāpat kā aizmirsto hipiju princesi Linda Perhacs un teiks - jā, labs albums bijis. Pats īsti neesmu sapratis, ļoti patīk vai ne pārāk, tomēr novērtēju Lykke darbu, un tās jau droši vien ir labas ziņas!
M83 - Hurry Up, We're Dreaming - eksplozijas augstos toņos noteikti ir tas, ko visi atceras no šī smalkās franču blices, kuram nu jau palīgā vajag milzīgu daudzumu elektrības un stirpas tumbas. Uzmanieties, ja dzīvojat hruščovkā - kaimiņi sitīs pa radiatoriem vēl nākamās dienas pēc dubulalbuma apstāšanās.
Mark McGuire - A Young Person's Guide to Mark McGuire/ Get Lost/ Trouble Books & Mark McGuire - šogad "Emeralds" dalībnieks izdevis veselus trīs ierakstus (ceru, ka neesmu neko nokavējis), un katrs no tiem varētu kļūt par mīļāko jūsu garastāvoklim. Matemātisks, kosmisks. reizēm pasmags un, galvenais, raisa tikai pozitīvas sajūtas. Sī gada mantas!
Metronomy - The English Riviera - vēl kāda angļu blice, kas šogad ielikusi citai angļu blicei Friendly Fires. Ļoti patīk, kā skan Joseph Mount ērģelītes un retro-elektro skanējums un cik lieliski Metronomy pārspēj arī pērnā gada lielo pop-elektro deju mūzikas apvienību We Have Band un mēģina to visu apvienot ar tādu kā no Air ietekmētu atmosfēru. Intelektuāli un rafinēti.
Mountains - Air Museum - ja kāptu kalnā un tur dzīvotu skaņa, tajā mirklī, kad parādās ziemeļblāzmas un meži atdzīvojas, tas skanētu kā "Air Museum". Miljoniem sīku skaņu kukainīšu, kas lidinās apkārt, nebeidzamu gaismas izlāžu gaisā, pārdabiska miera sajūta un "wow!" vienmērklātesamība. Nevar teikt, ka neatkārtojami, bet nebeidzami skaisti vismaz šim gadam!
My Morning Jacket - Circuital - kopš iepriekšējā albuma bija pagājuši trīs gadi, un ļoti gaidīju, kā tad skanēs jaunais ieraksts. Rokraksts ir saskatāms nepārprotami, tomēr Kentukī piecinieks vēl joprojām spēj spēlēt savā ierastajā, melodiskajā stilā. Žēl, ka vairs nav 2005.gads, jo no albuma nedaudz var nogurt, bet nostaļģijai lieliski der.
Of Montreal - Thecontrollersphere - vēl neesmu sapratis, kā Kevins Bārns ar savu neopsihodēlisko indipopu spēj būt tik ražens un populārs, bet, ja "Of Montreal" vienreiz iepaticies, grūti tikt vaļā. Pāris reizēm noteikti būs laiks, lai šo albumu noklausītos vēlreiz!
Oneohtrix Point Never - Replica - kāds šo plati bija nosaucis par jauno "Blade Runner" skaņu celiņu.Pilnībā piekrītu un vēl pie tam iesaku noklausīties (ja tas vēl nav izdarīts) vismaz reizi nedēļā! Šī gada kosmiskais miera un nemiera gardums. P.S. Noskatieties titulgabala video, kur Lopatins izmantojis "Ну погоди" multeņu materiālu!
Paul Simon - So Beautiful or So What - Atceros, ko Klāss Vāvere reiz teica - Paula Saimona albumi mēdz būt sliktāki, mēdz būt labāki, bet tie vienmēr ir augstas kvalitātes un vienmēr klausāmi. Atliek vien piekrist un šad tad paklausīties, kā Saimons atkal izklausās pēc pēdējiem 25 gadiem vismaz, bet tomēr - neslikti.
PJ Harvey - Let England Shake - Hārvijai, pēc manām domām, vienmēr ir piemitis kaut kāds Tarantīno cienīgs sūrums, individualitāte un reizē grācija, ko var apskaust. Šogad šo kombināciju gandrīz nenovērtēju, lai gan likās, ka tā būs pareizāk. Tomēr nevarēju nepieminēt varbūt ne spēcīgāko Hārvijas ierakstu, bet vismaz šī gada rūdītāko dāmu.
Royal Bangs - Flux Outside - Šī gada eksperimentālākais indiroks nonācis arī manā uzmanības lokā. Daudz klausīties gan nesanāk, bet patīk, ka nezini, kas sekos tālāk.
SBTRKT - SBTRKT - tik ļoti patīk, ka Ārons Džeroms ir nosaukts par future garage stila karognesēju. Nemēģināšu atšķetināt, ko tas nozīmē, bet, kombinācijā ar elektro un soul, tas skan lieliski! Angļi šobrīd noteikti zina, kā radīt lipīgas un, galvenais, augstas raudzes elektromelodijas.
Six Organs of Admitance - Asleep on the Floodpain - psihodēliskā folka pieradums ir darījis savu, un pat ja šo ierakstu nevar salīdzināt ar 2007.gada "Shelter From the Ash" neatkārtojamību un vēl pāris citiem, tomēr nevaru noliegt, ka Bens Česnijs nebūtu centies.
Spheruleus & Pleq - A Silent Swaying Breath - pirmais, kas ienāca prātā, bija šo duetu nosaukt par dokumentālo noise ambient. Lauka ieraksti, seismiska kustība, telpiska meditācija un Rameses III ietekme skaņu gardēžiem. Must hear kombinācija.
Stateless - Matilda - Kas tas ir? World fusion soul electro oriental triphop? Bet skan neiedomājami pievilcīgi un pārsteidzoši! 2011.gada noteikti ieraksts!
Stereo Hypnosis & Pulse - Pulse - Viena no dīvainākajām un ekvivalenti populārākajām islandiešu elektro/down-tempo grupām sametās kopā ar itāļu perkusionistu un radīja tādu kā inteliģento deju mūziku ar neskaitāmiem lauka ierakstu pārveidojumiem, kas šad tad skan pēc Gotan Project un šad tad pēc Kraftwerk. Un ļoti patīk, ka arī izklausās paši pēc sevis.
Stricken City - Losing Color - Kad viss elektroniskais, ārkārtīgi samiksētais, agresīvais, vai tieši otrādi pārlieku rāmais un depresīvais ir jau apnicis, palīdzēs šis albums un grupa no Londonas ar solisti kā mazu vāverēnu priekšgalā. Jautrs, dzīvespriecīgs indipoproks dažnedažādām dienām un garastāvokļiem.
Teen Daze - A Silent Planet/Tour EP - Manuprāt, Teen Daze ir šī gada spilgtākā chilwave zvaigzne. Pilns jauneklības, miera un ambīciju. Un pilns arī radošuma, jo pērn veseli divi ieraksti.
The Caretaker - An Empty Bliss Beyond This World - Šī gada dīvainākais ambient. Skan kā apbružāta lēnā džeza plate, visu laiku atkārtojas, bet, cik mistiski - neapnīk. Visnotaļ, viens no mīļākajiem ierakstiem pērn.
The Dodos - No Color - Vēl viens, lielisks pērnā gada neatkarīgais folks, kas nemēģina skanēt ne pēc Fleet Foxes, ne Boba Dilana, ne Bon Iver, bet gan paši pēc sevis. Lieliskas, enerģiskas melodijas, kas turpretī atgādina Grizzly Bear un Animal Collective. Droši vien tās psych daļas.
The High Llamas - Talahomi Way - Londonieši vēl aizvien turpina skanēt kā dream pop lounge, bet dara to pārliecinoši un ar individuālu, gaumīgu piesitienu. Liec uz riņķi, un vari klausīties kaut vai visu dienu. Izmēģināts, un der vairumam dzīves ierasto situāciju.
The Streets - Computers and Blues - viens no šī gada Maika Skinera diviem albumiem, kas man patika daudz labāk nekā otrs. Skiners ir palicis lēnāks, viņa izrunā nepārprotami var saklausīt civilizācijas akcentu, pats ieraksts izklausās pēc elektropopa un tajā vairs nav praktiski nekā no angļa pinkšķēšanas vai verbālas sišanas pa muti. Bet tik un tā patīk vismaz šis. Vismaz pāris reižu.
The Unthanks - Last - Arī angļiem vajadzēja savu dāmu Antony & The Johnsons, tomēr viņiem jau paredzami, tas izklausās daudz tautiskāk, dramatiskāk un romantiskāk. Vispirms māsas Anthenkas izdeva savējo, pēc tam otru, kaverversiju albumu, kurā jau bez pieminētā amerikāņu mūziķa kaverēts arī Robert Wyatt. Tiesa, salīdzinot ar "Last" tas ir krietni mazsvarīgāks.
Tim Hecker - Ravedeath, 1972 - seismiskais skaņu meistars no Kanādas turpina radīt brīnumskaistas melodijas un vēl pie tam ar tādu foršu vāciņu! Albums diezgan līdzīgs kā 2009.gada "An Imaginary Country", tomēr tam ir kāds jauns, izsmalcinātāks ziņojums. Lai nu kā, Timam Hekeram visu!
Tindersticks - Claire Denis Film Scores 1996-2009 - Šķiet, šīs kompilācijas pēdējais piliens bija ar pietiekamu hipnozes devu piesātinātais Denisas filmas "White Material" skaņu celiņš, līdz Stjuarta Eštona Steipla veikums būtu pilnīgs. Pasaulē šo angļu nepārspējamo balsi un talantu laikam nenovērtēs tik daudz kā Eiropā, bet man pietiek ar to, ka šogad esmu dzirdējis kaut ko no šīm četrām filmām. Grūtais skaistums.
Toro Y Moi - Underneath the Pine - pērn visi priecājās par izsmalcināto "Causers of This", šogad turpinām par "Underneath the Pine". Amerikānis Čezviks Bundiks ir veicis spēcīgu izmeklēšanu septiņdesmito un astoņdesmito gadu disko elektro pasaulē un piedāvā glamūrīgus, pat nedaudz pārāk kičigus, tomēr kvalitatīvus vēla vakara vai agra rīta deju gabalus.
Vessels - Helioscope - nedaudz matemātisks indiroks, kurš liek justies ļoti jauneklīgam (attcerēties, ka esmu jauns) un iedod paeizo dunu rītam un atspirdzina pēc darba dienas.
Virtual Boy - Symphony no. None - Nintendo baroks, man pat gribētos teikt! Ļoti kreatīvs piegājiens klasiskās mūzikas, konsoļspēļu un pārējās elektronikas apvienošanai. Tā lūk varētu skanēt Daft Punk, ja rastos 2011.gadā. Iesaku noklausīties, ļoti pārsteidzoši, enerģiski un basīgi!
Warm Ghost - Uncut Diamond vēl kāda apvienība, kas iet roku rokā ar Holy Other (pat nosaukumi atgādina viens otru) pēdās, tikai šis ir neduadz dzīvelīgāks, mazāk pievilcīgs, bet ar savu ritmiņu. Ja nogurstam, no šamanisma, pietiks ar mājas buršanos.
Wild Beasts - Smother - Lai arī par viņiem runā kā par egoistiem un intervijās visu laiku liekas, ka viņi saka, pff, kā tu vispār mums uzdrīksties uzdot kaut ko tik parastu, mūzika tomēr runā skaļāk. Un man ar katru albumu arvien vairāk un vairāk. Iesaku noklausīties arī kaut ko no viņu lielākajiem iedvesmas avotiem, skotu The Blue Nile, kas līdzīgu mūziku rada jau kopš 1984.gada.
Patīkami singli no vārgiem albumiem (vai arī tāda šogad nav bijis):
Andy Stott - Passed Me By - Šī gada skaņa noteikti ir putekļaina, minimalistiska un Mērijas Šelijas garā. Andy Stott ir viens no tiem magiem, kas turpina "whitch-house" nebeidzamās ķecerības, tikai pavisam viegli un tā, lai "pietiek ar mazumiņu".
Anna Calvi - Anna Calvi - kad dzirdēju šo fatālisti pirmo reizi, likās, ka dzimis jauns Džefs Baklijs. Fatāliste, romantiķe un trubadūre, kuru dzīvajā dzirdēt ir rrrrrr un kura izskatās kā no četrdesmito gadu Parīzes un izklausās pēc maigas Edītes Pjafas. Vokāls ir šī gada, iespējams, neaizmirstamākais.
Antony and the Johnsons - Swanlights EP - Palicis elektriskāks, Entonijs turpina savu neatkārtojamo ceļu uz priekšu, rakstot savu leģendu tāpat kā Ričards Hovlijs un Leonards Koens. Kā vienmēr krāsaini, kā vienmēr pievilcīgi.
AR* - Wolf Notes - Pašā gada sākumā iznākusī plate/CD zem mana mīļāka "Type records" leibla liekas kā 45 gadus gaidīts Tony Scott - Music for Zen Meditation turpinājums. Ierakstīts aukstos un drēgnos Anglijas ziemeļos, Ričarda Skeltona un viņa dzīvesbiedres Atumnas Ričardsones kopdarbs stindzina pat tad, kad silti, bet tikai aukstumā tu saproti, ko nozīmē - gribēt dzīvot. Gada brīnums.
Beans - End It All - ja gribas normālu hiphopu no normāla čaļa, ko var normāli uzlikt mājas, lai kaimiņi nedomā par tavu intelekta līmeni, pilnīgi pietiek ar šo pop hip-hop izpildītāju. Līdzīgs pērn jau pieminētajam SHAD.
Beirut – The Rip Tide - par tādiem izpildītājiem kā Zaharijs Kondons vienmēr rodas bažas - vai nākamais albums nebūs vien iepriekšējo, lielisko ēna? Šoreiz it nemaz ne - Beirut ir atradis jauno veco skanējumu un, atmetot pārliecinošo Balkānu ietekmi, radījis vīziju par to, kāda varētu būt pasaulē ārkārtīgi populāra blice no Serbijas. Ļoti jauks un pozitīvs piedzīvojums.
Black Lips - Arabia Mountain - Viss sākās ar "Family Tree" kaut kad gada sākumā, un tā šis indi rokenrols man ir palicis atmiņā līdz šim brīdim. Normāls garāžas rakstura "The Strokes", tikai psihodēliskāks un liekas, aizkavējies pa kādiem 40 gadiem. Bet šogad nenovērtēta manta.
Bon Iver - Bon Iver - viss jau ir pasacīts, viss jau ir dzirdēts. Tāpēc lieki vēl ko minēt par Džastina Vernona albumu, kas jau ierakstījis savu vietu pasaules vēsturē daudz spēcīgāk nekā lielākā daļa mūsdienu mūziķu ar visiem kopā. Personīgi, arī viens no maniem šī gada mīlētākajiem ierakstiem.
Capillary Action - Capsized - Ja nu ir noskaņojums uz folku, bet nepatīk, kā kāds dziesminieks gurdeni dūdo skaļrunī, piestāvēs "Capsized". Eksperimentāls folks, kas skan labi pie ātram brokastīm un padara neveiklas oficiālas vakariņas.
Chris Forsyth - Paranoid Cat - Šis "kaķītis" ietur jauku eksperimentālu post-ambient labākajās "Hammock" tradīcijās, šad tad izklausoties pēc aizmirstiem Pink Floyd ierakstiem.
Clams Casino - Instrumentals 2LP - "Type Records" šogad sagādāja vēl vienu gardumu. Clams Casino gribas apzīmēt kā slow hip hop, kurā neviens nerepo par pārupes figņām, bet ar to pašu šī gada brendu - putekļaino, apbružāto skanējumu un atmosfērisku vokalīzi noved pie tādai kā sapņainai meditācijai. Type nepieviļ un rada atkarību.
Daedelus - Bespoke - Iespējams, šī gada labākais kišmiš, ja tāds žanrs pastāvētu. Diezgan enerģisks, elegants, eketrisks indi ieraksts es pat nezinu kuram dienas posmam, bet visnotaļ vietām mākoņainai dienai vai izjauktām kāzām.
Deaf Center - Owl Splinters - vēl aizvien drēgns un reizē nomierinoši sildošs norvēģu noise ambient. Un vēl aizvien gana labs!
Declan De Barra - Fragments, Footprints & The Forgotten - visi īri noveco. Arī Bono. Tomēr De Barra vēl aizvien skan kā tāds lauku vīrs pilsētā, kurš dzied par šo to un tas viss jauki smagam grāmatu plauktam. Nedaudz pēc pirātiem, un tas skan tik pārliecinoši!
Demdike Stare - Tryptych - Pulsējošs, minimalistisks pilsētas ambients agru rītu klejotājiem. Diezgan dark, lai pilsēta nebūtu Rīga, bet, piemēram, Londonas neparedzamie kakti. Lieliski noder arī virtuves eksorcismam.
Drive-by Truckers - Go-go Boots - veči turpina spēlēt savu western rokenrolu, un tas vēl aizvien skan pietiekami pievilcīgi, lai "go-go boots" laiku pa laikam uzliktu fonā. uzmanības lokā iekļuvuši laikam personisku simpātiju dēļ, citādāk uz lielu nozīmību šogad nepretendētu.
Elbow - Built the Rocket, Boys! - vajadzēja gandrīz gadu, lai saprastu, ka man patīk jaunais Elbow ieraksts un tas ir tikpat svarīgs kā jebkurš cits no viņu repertuāra. Tomēr spēcīgu, emocionālu un godīgu dziesmu balanss ar diezgan garlaicīgām vēsmām ilgi uzturēja diskusiju. Labie uzvarēja, gaidām no Elbow nākamo Darbu ar lielo burtu.
Ezekiel Honig - Folding In On Itself - diskrēts un atturīgs, seksīgs un iekārojams. Nu kaut kā tā. Var griezt uz riņķi, nevar saprast, kas par dziesmu, bet skan lieliski un gribas arī klausīties nākamajā dienā. Minimāls intelektuālais deju albums, pie kura īpaši izlādēties nevar, bet gan uzlādēties.
Feist - Metals - Feista skan gandrīz tāpat kā vismaz pāris duču mūsdienu dziesminieču, tomēr viņas ziemīgais smagnējums, kas it sevišķi izceļas šajā albumā liek viņai ticēt nedaudz vairāk nekā parasti. Daudz gan Feistu labāk neklausīties, paliek nedaudz nomācoši.
Fink - Perfect Darkness - Fink ir vēl kāda versija Ņūtonam Faulkneram, lai gan Fina Grīnala skanējums ir daudz vientuļāks un vairāk piemērots nevis jaukam šovam uz skatuves, bet mežonīgam Ziemeļanglijas krastam. Tas tāds Angļu blūzs.
Fleet Foxes - Helplessness Blues - ja esi tautas romantiķis, mūzikas dēļ tu teju vai izslēdz sevi no sabiedrības un uz pāris gadiem izšķiries no savas draudzenes, lai pēc tam salabtu - grūti iedomāties sliktu albumu, ko radīt. "Fleet Foxes" līderis Robins Peknolds to ir paveicis tieši šādā ceļā, un jaunā šī gada plate ir spēcīgs, neparedzams piedzīvojums viņu pašu iedibinātajās tradīcijās un skanējumā.
Hauschka - Salon des Amateurs - pēc šī albuma man pat nav ne jausmas, kurā kastītē Haušku ielikt. Vispirms jau likās, tas bus tāds Elektroakustisks piedzīvojums, te pēkšņi barokpops kā agrāk, te vispār kas neredzēts un avangardisks un tad pēkšņi pat nedaudz ska. Tomēr, visnotaļ lielisks ieraksts, ko varētu baudīt ilgi un dikti. Nu, pat ilgāk nekā būs iznācis nākamais!
Holy Other - With U - Raganu hauss ir "the new black", tas nomainījis pāris gadus atpakaļ uzliesmojošo hypnogogic pop sintētiku un kosmosa skaņu. "Holy Other" ir šī gada spēcīgākā abu žanru (un vēl vairāk) smalks un izstrādāts apvienojums vienā EP ierakstā, ko pēc koncerta "Tabakas Fabrikā", Rīgā nevar aizmirst nekad.
Grouper - A.I.A - Pērnā gada mordant ambient jeb nobružātā ambienta princese turpina izdot kāpumu pēc kāpuma, un šis, sapņainais, raženais un dāmīgais elektroambientfolks, manuprāt, ieliek viņas lielākajai 2011.gada konkurentei Julianna Barwick.
J.Ralph - Wretches & Jabberers OST - Džošuā Ralfs varētu būt pasaules pieprasītākais dokumentālo filmu mūzikas autors. Ne velti no viņa rokām izskanējuši godalgotie "Man On Wire", "The Cove" un "Hell and Back Again" skaņu celiņi. Arī šai filmai, kurā tiek stāstīts par diviem autistiem, viņš sapulcējis apskaužamu komandu, Skārletu Johansoni, Devendru Banhartu, Entoniju, Lilu Daunsu, Noru Džounsu untātālāk un tājoprojām!
James Blake - James Blake - teju vai skaļākais vārds Lielbritānijā pērn izdeva savu lielo debijas albumu un definēja sava skanējuma laikmetu. Šķiet, viss jau ir pateikts. Patīk ļoti, protams, un, ja labi turēsiet īkšķus, redzēsim šo arī Rīgā pat tuvākajā laikā!
John Vanderslice - White Wilderness - pasaulei šogad vajadzēja arī vīriešu kārtas "The Unthanks", un pasaule radija Vanderslaisu. Kluss, Antony& the Johnsons stilistikā ieturēts, dark kabarē ar vientulības piesitienu.
Julian Lynch - Terra - pirmo reizi klausoties Linču, liekas, ka, ja mūziku varētu redzēt, tā būtu ilgi vējā un lietū turēts mīļākais krekls, kas pilnīgi izdiedējis vēl aizvien glabā siltas atmiņas un dāvā mieru. Neko daudz viņš nav mainījies, tomēr palicis tīrāks un nopietnāks. Un, manuprāt, neatkarīgāks.
Laura Marling – A Creature I Don’t Know - varbūt to jau esmu teicis, bet Mārlinga man ir kļuvusi par mūsdienu folka meitenes pamatparaugu. Rāma, tautiska, smukiņa, anglosaksiska, tīra, pilna enerģijas un mistikas. ja tāds ir īstenais angļu temperaments, tad varētu patikt pat tiem, kas tos ienīst.
Lykke Li - Wounded Rhymes -pēc četrdesmit gadiem šo albumu klausīsies tāpat kā aizmirsto hipiju princesi Linda Perhacs un teiks - jā, labs albums bijis. Pats īsti neesmu sapratis, ļoti patīk vai ne pārāk, tomēr novērtēju Lykke darbu, un tās jau droši vien ir labas ziņas!
M83 - Hurry Up, We're Dreaming - eksplozijas augstos toņos noteikti ir tas, ko visi atceras no šī smalkās franču blices, kuram nu jau palīgā vajag milzīgu daudzumu elektrības un stirpas tumbas. Uzmanieties, ja dzīvojat hruščovkā - kaimiņi sitīs pa radiatoriem vēl nākamās dienas pēc dubulalbuma apstāšanās.
Mark McGuire - A Young Person's Guide to Mark McGuire/ Get Lost/ Trouble Books & Mark McGuire - šogad "Emeralds" dalībnieks izdevis veselus trīs ierakstus (ceru, ka neesmu neko nokavējis), un katrs no tiem varētu kļūt par mīļāko jūsu garastāvoklim. Matemātisks, kosmisks. reizēm pasmags un, galvenais, raisa tikai pozitīvas sajūtas. Sī gada mantas!
Metronomy - The English Riviera - vēl kāda angļu blice, kas šogad ielikusi citai angļu blicei Friendly Fires. Ļoti patīk, kā skan Joseph Mount ērģelītes un retro-elektro skanējums un cik lieliski Metronomy pārspēj arī pērnā gada lielo pop-elektro deju mūzikas apvienību We Have Band un mēģina to visu apvienot ar tādu kā no Air ietekmētu atmosfēru. Intelektuāli un rafinēti.
Mountains - Air Museum - ja kāptu kalnā un tur dzīvotu skaņa, tajā mirklī, kad parādās ziemeļblāzmas un meži atdzīvojas, tas skanētu kā "Air Museum". Miljoniem sīku skaņu kukainīšu, kas lidinās apkārt, nebeidzamu gaismas izlāžu gaisā, pārdabiska miera sajūta un "wow!" vienmērklātesamība. Nevar teikt, ka neatkārtojami, bet nebeidzami skaisti vismaz šim gadam!
My Morning Jacket - Circuital - kopš iepriekšējā albuma bija pagājuši trīs gadi, un ļoti gaidīju, kā tad skanēs jaunais ieraksts. Rokraksts ir saskatāms nepārprotami, tomēr Kentukī piecinieks vēl joprojām spēj spēlēt savā ierastajā, melodiskajā stilā. Žēl, ka vairs nav 2005.gads, jo no albuma nedaudz var nogurt, bet nostaļģijai lieliski der.
Of Montreal - Thecontrollersphere - vēl neesmu sapratis, kā Kevins Bārns ar savu neopsihodēlisko indipopu spēj būt tik ražens un populārs, bet, ja "Of Montreal" vienreiz iepaticies, grūti tikt vaļā. Pāris reizēm noteikti būs laiks, lai šo albumu noklausītos vēlreiz!
Oneohtrix Point Never - Replica - kāds šo plati bija nosaucis par jauno "Blade Runner" skaņu celiņu.Pilnībā piekrītu un vēl pie tam iesaku noklausīties (ja tas vēl nav izdarīts) vismaz reizi nedēļā! Šī gada kosmiskais miera un nemiera gardums. P.S. Noskatieties titulgabala video, kur Lopatins izmantojis "Ну погоди" multeņu materiālu!
Paul Simon - So Beautiful or So What - Atceros, ko Klāss Vāvere reiz teica - Paula Saimona albumi mēdz būt sliktāki, mēdz būt labāki, bet tie vienmēr ir augstas kvalitātes un vienmēr klausāmi. Atliek vien piekrist un šad tad paklausīties, kā Saimons atkal izklausās pēc pēdējiem 25 gadiem vismaz, bet tomēr - neslikti.
PJ Harvey - Let England Shake - Hārvijai, pēc manām domām, vienmēr ir piemitis kaut kāds Tarantīno cienīgs sūrums, individualitāte un reizē grācija, ko var apskaust. Šogad šo kombināciju gandrīz nenovērtēju, lai gan likās, ka tā būs pareizāk. Tomēr nevarēju nepieminēt varbūt ne spēcīgāko Hārvijas ierakstu, bet vismaz šī gada rūdītāko dāmu.
Royal Bangs - Flux Outside - Šī gada eksperimentālākais indiroks nonācis arī manā uzmanības lokā. Daudz klausīties gan nesanāk, bet patīk, ka nezini, kas sekos tālāk.
SBTRKT - SBTRKT - tik ļoti patīk, ka Ārons Džeroms ir nosaukts par future garage stila karognesēju. Nemēģināšu atšķetināt, ko tas nozīmē, bet, kombinācijā ar elektro un soul, tas skan lieliski! Angļi šobrīd noteikti zina, kā radīt lipīgas un, galvenais, augstas raudzes elektromelodijas.
Six Organs of Admitance - Asleep on the Floodpain - psihodēliskā folka pieradums ir darījis savu, un pat ja šo ierakstu nevar salīdzināt ar 2007.gada "Shelter From the Ash" neatkārtojamību un vēl pāris citiem, tomēr nevaru noliegt, ka Bens Česnijs nebūtu centies.
Spheruleus & Pleq - A Silent Swaying Breath - pirmais, kas ienāca prātā, bija šo duetu nosaukt par dokumentālo noise ambient. Lauka ieraksti, seismiska kustība, telpiska meditācija un Rameses III ietekme skaņu gardēžiem. Must hear kombinācija.
Stateless - Matilda - Kas tas ir? World fusion soul electro oriental triphop? Bet skan neiedomājami pievilcīgi un pārsteidzoši! 2011.gada noteikti ieraksts!
Stereo Hypnosis & Pulse - Pulse - Viena no dīvainākajām un ekvivalenti populārākajām islandiešu elektro/down-tempo grupām sametās kopā ar itāļu perkusionistu un radīja tādu kā inteliģento deju mūziku ar neskaitāmiem lauka ierakstu pārveidojumiem, kas šad tad skan pēc Gotan Project un šad tad pēc Kraftwerk. Un ļoti patīk, ka arī izklausās paši pēc sevis.
Stricken City - Losing Color - Kad viss elektroniskais, ārkārtīgi samiksētais, agresīvais, vai tieši otrādi pārlieku rāmais un depresīvais ir jau apnicis, palīdzēs šis albums un grupa no Londonas ar solisti kā mazu vāverēnu priekšgalā. Jautrs, dzīvespriecīgs indipoproks dažnedažādām dienām un garastāvokļiem.
Teen Daze - A Silent Planet/Tour EP - Manuprāt, Teen Daze ir šī gada spilgtākā chilwave zvaigzne. Pilns jauneklības, miera un ambīciju. Un pilns arī radošuma, jo pērn veseli divi ieraksti.
The Caretaker - An Empty Bliss Beyond This World - Šī gada dīvainākais ambient. Skan kā apbružāta lēnā džeza plate, visu laiku atkārtojas, bet, cik mistiski - neapnīk. Visnotaļ, viens no mīļākajiem ierakstiem pērn.
The Dodos - No Color - Vēl viens, lielisks pērnā gada neatkarīgais folks, kas nemēģina skanēt ne pēc Fleet Foxes, ne Boba Dilana, ne Bon Iver, bet gan paši pēc sevis. Lieliskas, enerģiskas melodijas, kas turpretī atgādina Grizzly Bear un Animal Collective. Droši vien tās psych daļas.
The High Llamas - Talahomi Way - Londonieši vēl aizvien turpina skanēt kā dream pop lounge, bet dara to pārliecinoši un ar individuālu, gaumīgu piesitienu. Liec uz riņķi, un vari klausīties kaut vai visu dienu. Izmēģināts, un der vairumam dzīves ierasto situāciju.
The Streets - Computers and Blues - viens no šī gada Maika Skinera diviem albumiem, kas man patika daudz labāk nekā otrs. Skiners ir palicis lēnāks, viņa izrunā nepārprotami var saklausīt civilizācijas akcentu, pats ieraksts izklausās pēc elektropopa un tajā vairs nav praktiski nekā no angļa pinkšķēšanas vai verbālas sišanas pa muti. Bet tik un tā patīk vismaz šis. Vismaz pāris reižu.
The Unthanks - Last - Arī angļiem vajadzēja savu dāmu Antony & The Johnsons, tomēr viņiem jau paredzami, tas izklausās daudz tautiskāk, dramatiskāk un romantiskāk. Vispirms māsas Anthenkas izdeva savējo, pēc tam otru, kaverversiju albumu, kurā jau bez pieminētā amerikāņu mūziķa kaverēts arī Robert Wyatt. Tiesa, salīdzinot ar "Last" tas ir krietni mazsvarīgāks.
Tim Hecker - Ravedeath, 1972 - seismiskais skaņu meistars no Kanādas turpina radīt brīnumskaistas melodijas un vēl pie tam ar tādu foršu vāciņu! Albums diezgan līdzīgs kā 2009.gada "An Imaginary Country", tomēr tam ir kāds jauns, izsmalcinātāks ziņojums. Lai nu kā, Timam Hekeram visu!
Tindersticks - Claire Denis Film Scores 1996-2009 - Šķiet, šīs kompilācijas pēdējais piliens bija ar pietiekamu hipnozes devu piesātinātais Denisas filmas "White Material" skaņu celiņš, līdz Stjuarta Eštona Steipla veikums būtu pilnīgs. Pasaulē šo angļu nepārspējamo balsi un talantu laikam nenovērtēs tik daudz kā Eiropā, bet man pietiek ar to, ka šogad esmu dzirdējis kaut ko no šīm četrām filmām. Grūtais skaistums.
Toro Y Moi - Underneath the Pine - pērn visi priecājās par izsmalcināto "Causers of This", šogad turpinām par "Underneath the Pine". Amerikānis Čezviks Bundiks ir veicis spēcīgu izmeklēšanu septiņdesmito un astoņdesmito gadu disko elektro pasaulē un piedāvā glamūrīgus, pat nedaudz pārāk kičigus, tomēr kvalitatīvus vēla vakara vai agra rīta deju gabalus.
Vessels - Helioscope - nedaudz matemātisks indiroks, kurš liek justies ļoti jauneklīgam (attcerēties, ka esmu jauns) un iedod paeizo dunu rītam un atspirdzina pēc darba dienas.
Virtual Boy - Symphony no. None - Nintendo baroks, man pat gribētos teikt! Ļoti kreatīvs piegājiens klasiskās mūzikas, konsoļspēļu un pārējās elektronikas apvienošanai. Tā lūk varētu skanēt Daft Punk, ja rastos 2011.gadā. Iesaku noklausīties, ļoti pārsteidzoši, enerģiski un basīgi!
Warm Ghost - Uncut Diamond vēl kāda apvienība, kas iet roku rokā ar Holy Other (pat nosaukumi atgādina viens otru) pēdās, tikai šis ir neduadz dzīvelīgāks, mazāk pievilcīgs, bet ar savu ritmiņu. Ja nogurstam, no šamanisma, pietiks ar mājas buršanos.
Wild Beasts - Smother - Lai arī par viņiem runā kā par egoistiem un intervijās visu laiku liekas, ka viņi saka, pff, kā tu vispār mums uzdrīksties uzdot kaut ko tik parastu, mūzika tomēr runā skaļāk. Un man ar katru albumu arvien vairāk un vairāk. Iesaku noklausīties arī kaut ko no viņu lielākajiem iedvesmas avotiem, skotu The Blue Nile, kas līdzīgu mūziku rada jau kopš 1984.gada.
Patīkami singli no vārgiem albumiem (vai arī tāda šogad nav bijis):
- Adele - Someone Like You
- Aradhna - Namaste Saté
- Arctic Monkeys - The Hellcat Spangled Shalalala
- Austra - Beat And The Pulse
- Battles - Africastle
- Ben Howard - The Fear
- Berg Sans Nipple - Change the Shape
- Beth Ditto - Do You Need Someone
- Braids - Lemonade
- Broken Bells - Windows
- Burial - Stolen Dog
- CANT - Believe
- Clap Your Hands Say Yeah - Maniac
- Cold Cave - Underworld USA
- Cornershop ft Bubbley Kaur - Topknot
- Danger Mouse & Daniele Luppi - Season's Trees/ Theme of Rome
- Daniel Thomas Freeman - The Might of Angels
- Daniel Martin Moore - In the Cool of the Day
- Egyptrixx - Chrysalis Records (ft. Trust)
- Elizabete Balčus - Wooden Horse
- Fionn Regan - Dogwood Blossom
- Francobollo - I Found A Bike Today
- Friendly Fires - Hurting
- Fucked Up - The Other Shoe
- Fujiya & Miyagi - YoYo
- Gotye - Somebody I Used to Know
- Grails - Almost Grew My Hair
- Gruff Rhys - Shark Ridden Waters
- Hyetal - Ritual
- Jamie Woon - Blue Truth
- Jun Miyake - Lilies in the Valley
- Kate Bush - Snowflake
- Kode9 & The Spaceape - Love Is The Drug
- Lana Del Rey - Video Games
- Little Dragon - Ritual Union
- Matthewdavid - Like You Mean It
- Māra Upmane-Holšteine - Lakstīgalas/Tik Tikko
- Michael Kiwanuka - Tell me a Tale
- Nicolas Jaar - Keep Me There
- O'Death - Bugs
- Other Lives - For 12
- Psychedelic Horseshit- Laced
- Reggie Watts - on Conan O'Brien
- Radiohead - Lotus Flower
- Russian Circles - Batu
- Say Hi - Shiny Diamonds
- Sin Fang - Slow Lights
- Snowman - Hyena
- SunSay & John Forté - Wind Song
- Thao & Mirah- Rubies and Rocks
- The Black Keys - Sister
- The Drums - Money
- The Joy Formidable - A Heavy Abacus
- The Kills - Heart Is A Beating Drum
- The Naked And Famous - Young Blood
- The Rosebuds - Second Bird of Paradise
- The Shoes - People Movin
- Tom Vek - Aroused
- Tune-Yards - Bizness
- TV On The Radio - Caffeinated Consciousness
- Whomadewho - Every minute Alone
- YACHT - Shangri-La
- Young Galaxy - Phantoms
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru