I Bēres
Izrāde sākas priekštelpā. Aiz baltām durvīm vēl mierīgas atrodas
atmiņas, kamēr nākamās jau tiek veidotas istabā, kuras stūros un pie
sienām spiežas skatītāju bariņš. Priekšnesums kā bēru ceremonija
aizgājušajiem laikiem ir gatavs atminēties ko izbijušu, ko gaistošu, un
Leščinska pieklājīgais stils ar šalli ap kaklu un valdošais klusums šo
jocīgo atmosfēru vien pastiprina. Tomēr gaisā ir vien kripatiņa
nomāktu sajūtu, telpā un viņa svinīgajā uzrunā drīzāk viešas paradokss.
Pēkšņi liekas, ka izrādes startam pietikti vienīgi ar Romualda Ancāna
teikto no "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" - "Lejasmāte lūdza, lai jūs
neskumstat pārāk šitajā dienā.. izpildīšu viņas mīļāko dziesmu
"Mātei"." Un visi smejas, visi ir priecīgi, un dārgie bēru viesi var
uzelpot – neviens vēl nav nomiris!
II Jubileja tautas māksliniekam
Pasaules teātris nevar lepoties ar lielu skaitu dokumentālo teātru,
tāpēc atkal jāiemin vismaz viena, svarīgākā izrāde, kas šajā formā
Latvijā jau pabijusi. 2005. gadā, teātra festivāla "Homo Novus"
ietvaros Rīgā ieradās eksperimentāli dokumentālā teātra smagsvari
"Rimini Protokoll". Tagadējās Ārlietu ministrijas ēkā, kamēr tā,
pilnīgi tukša, bija atbrīvota no pilsētas domes, trīs Vācijas/Šveices
teātra speciālisti radīja dokumentālu stāstu par ēku, kura vairs nekad
vairs nebūs tāda kā agrāk. Pieaicinātie cilvēki dalījās savā pieredzē,
atrodoties ēkas kabinetos un stāstot subjektīvu, Krišjāņa Valdemāra 3
mājas, vēstures interpretāciju, pie reizes daloties arī citā
piedzīvotajā.
Neviens nenoliegs, ka galvenā loma Kaņepes Kultūras centra
dokumentālajā izrādē ir Leona Leščinska pagātnei, un viņa snieguma
veidols ir teju identisks 2005. gadā notikušajam. Tik ticams un
patiess, ka vienā mirklī visiem praktiski uztveramā realitāte pēkšņi
iegūst sirreālu, neticamu kvalitāti. Katrs lentas apgrieziens, katrs
padomju cilvēka laikmeta artefakts, sākot ar netaustāmo bērnības sapni
par suni beidzot ar Oļģerta Krodera zobu, liek nekustēties un
klausīties katrā izteiktajā vārdā. Leščinskis, kā godalgots pensionārs –
skatuves mākslinieks, izrāda savas pagātnes kaktus un stūrīšus, un
viņa vieglajā, tik pazīstamajā un kaut kur, sen atpakaļ dzirdētajā
stāstā var saklausīt cilvēku, kas beidzot tic tam, ko pats stāsta.
Turpmākās trīs istabas atver pēdējo piecdesmit gadu memoriālo muzeju
ar eksponātiem no Padomju laikmeta cildenuma un kļūdām. Tās ir
istabas, kas stāsta par katra sešdesmito gadu vidū dzimušā puikas
aizrautību ar iežiem un spirtotajiem Pomerančiem un piedāvā atpazīt
slavenus skolas biedrus (Diāna Zande, Uģis Polis, Zigurds Vekmanis,
Ivars Puga..). Tās stāsta par "jaunēkļu" dzīves nozīmīgajām vērtībām un
reizē absurdu un tā esamību kaut vai Padomju teātra politikā.
Nelieki piebilst, ka Leščinska nodzīvotā laika piemiņas zīmju
atklāšana beidzas aptuveni ar deviņdesmito gadu sākumu. Ar mirkli, kad
pasaulē un Latvijā viss mainās, kamēr viņa aktiera karjerā lūzt šķēpi
un lielgabali – izrāžu nav. Atgriešanās apritē, kas notiek deviņdesmito
gadu otrajā pusē, iespējams, vien sakritības pēc, risinās gandrīz tajā
pašā dzīves posmā, kurā slaveno ierakstu veic Semjuela Beketa Kraps.
Darbu sakritību kombinācijas arī veido triloģijas noslēdzošās daļas
mugurkaulu.
III Atceres vakars
"Man šodien palika 39 gadi.." identiski "Krapa pēdējai lentai"
nopietni un atbildīgi paziņo Leščinska personāžs "Маяк" lentinieka
radītajā skaņā. Un, atkorķējis "Mociņu" un noteicis "Labs iemesls!",
viņš atgriežas vecajos laikos. Tajos, kurus jebkurš no mums varētu būt
piedzīvojis. Tajos, kas kādam viņa dzīves posmam izrādījušies pēdējie,
letālie. Vai "Atmiņu istabu" pieminētie vecie laiki ir tie labie, tas
jau ir diskutabls jautājums.
Atmiņas turpinās. Tikai šoreiz dziļākas un nemateriālas - tās, kuras
paslēpušās pašā Leščinskī kā pārdzīvojumu, gandarījumu un tukšuma
summa. Tās ir attiecības ar cilvēkiem, izrēķināšanās pašam ar sevi.
Tomēr Leščinskis nav vīrietis, ko tēlo aktieris no Beketa lugas. Viņš
ir aktieris, kurš spēlē pats sevi un reizē cieš par cilvēku tur –
magnetofona ierakstā. Cilvēks ar dramatisku dzīves uztveri, iedarbīgu
vides pasniegšanu un banānu, no kura viņš nespēj un negrib atteikties.
Pamazām atklājas pilnīgi nesaistītas, Beketam raksturīgajā apziņas
plūsmā radītas etīdes, kura seko viena otrai un nevēlas atgriezties
iepriekšējā. Tā vien liekas, ka Leščinskis dzīvo caur ciešanām, un šī
lenta, šis asais nazis atgriež sadzijušas brūces. Pēkšņi "Krapa pēdējā
lenta" nav vienkāršs ieraksts, pēc kura nekas neseko. Tas ir kā
gaistošs eksistenciālisma liecinieks kādam aizgājējam, kas dvēselē ir
miris, kamēr viņa ķermenis atrodas skatītāja priekšā un piedzīvo pēdējo
emocionālo iztukšošanos un pārpalikumu sišanu Golgātā.
Mārtiņš Eihe un Krista Burāne pavisam pieklājīgi adaptējuši Krapa
pēdējās lentas pieminētos notikumus, bet pavisam neomulīgā plaknē, kas
sākumā gan liekas mājīga. Leščinskis ir apaudzis ar sava laikmeta
mantām, lentām, grāmatām un cigarešu izsmēķiem, ko papildina
iztukšotas, alkoholiskas kaislības, tomēr šīs, it kā mūsdienu cilvēkam
pieņemamās vērtības viņā pašā nav atstājušas neko labu un ir kā
apslēpts dialogs ar laiku, atbildības slogu un Nāvi.
Pēc pēdējiem vārdiem, ko skaļruņos izsaka lenta, katra šūna ir
sastingusi Leščinska ķermenī, un kopējā atmosfēra pieprasa nekavējoties
izbeigt šo nepatīkamo, nomācošo likteņa ritējumu. Izdzēst pagātni, kā
dēļ vīrietis dīvānā ir tāds, kāds viņš ir. Un tikai pats fināls atklāj
šī, jau pieminētā bagātā, sajūtu piebriedušā laika neizmērojamo,
necilvēcisko smagumu, no kura var tik vaļā vien ar letālu atrisinājumu.
Mārtiņš Eihe ar Kristu Burāni ir tikuši tik tālu, lai atklāti varētu
runāt par viņu skatuves stila un uzbūves īpatnībām, un ar izrādi
"Atmiņu Istabas", kas notiks vēl 24. un 29. februārī, daudz kas ticis
noapaļots. Sākotnējā sapulcēšanās pirms izrādes, apbružātā telpa,
cilvēcisks, nepiespiests stāsts, garīgā vai fiziskā izrēķināšanās...
Šobrīd jau var sākt paredzēt, kāda formācija piemitīs "Nomadi"
nākamajam darbam. Tomēr, lai arī cik gudrs nekļūtu, nav iespējams
izzīlēt, par ko būs un kā tiks risināta nākamā izrāde. Cik tieša un
sāpīga. Un vai to tā vienkārši varēs saukt?
Foto: Leons Leščinskis izrādē "Atmiņu istabas". Foto (c) Kristiāns Kažmers
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru