Deviņdesmito gadu vidū, kad laukos vēl retajam bija vairāk par diviem televīzijas kanāliem, “Otrā Latvija” translēja pārraidi, kuru pazinēji sauc vienkārši par “Kivinu”. “Клуб Весёлых и Находчивых” jeb Jautro un Atjautīgo klubs. Tolaik mēs, vēl bērni būdami, saņēmām savu devu tricelīgo jokupēteru, kuri, tērpušies pavisam vienkārši un pēc tā laika modes, nenogurstoši kūlās uz skatuves un ne mirkli nelika iedomāties par vārdu – garlaicība vai skumjas.
Šogad Ģertrūdes ielas teātrī atgriežas vairāku puišu veidotā izrāde “Bez Vadiem”, kas, pretēji “Kivinam”, izsacīto tekstu noliek otrajā plānā, pirmajā lomā stādot priekšā kustību un mūziku. Galvenā vērtība gan paliek – tie paši tricelīgie puikas, kas neliek garlaikoties un, varbūt pats svarīgākais, nemaz nedomā par skatītāja izglītošanu transcendentālās zinībās vai, piemēram, Hēgeļa “Gara Fenomenoloģijā”. Dzīvesprieks šeit šķiet galvenais.
Šogad Ģertrūdes ielas teātrī atgriežas vairāku puišu veidotā izrāde “Bez Vadiem”, kas, pretēji “Kivinam”, izsacīto tekstu noliek otrajā plānā, pirmajā lomā stādot priekšā kustību un mūziku. Galvenā vērtība gan paliek – tie paši tricelīgie puikas, kas neliek garlaikoties un, varbūt pats svarīgākais, nemaz nedomā par skatītāja izglītošanu transcendentālās zinībās vai, piemēram, Hēgeļa “Gara Fenomenoloģijā”. Dzīvesprieks šeit šķiet galvenais.
Saistītais raksts: Vīru Lietas jeb Männersache
Tomēr teksts “Bez Vadiem” pastāv. Tā ir Ņikitas Matvejeva paša izpildītā poēzija, kas vārdu pa vārdam atrisina jauna cilvēka attiecības ar pasauli. Lai gan jāsaka – tur nekas nav jārisina. Lietas notiek tā, kā tām jānotiek. Visapkārt ir tik daudz faktoru, kas mūs ietekmē un definē, ka pat tie “sūdi”, ko radām vai kas tiek radīti ap mums, bieži vien ir perfekts mēslojums labam cilvēkam un tā izaugsmei. Tāpēc divkārt liels liekas tas dzīvesprieks un reizēm pat mazliet infantilā sajūsma par pasauli, ko sev apkārt redz un rada Valērijs Oļehno, Aldis Liepiņš un Antons Tkačenko un kas roku rokā iet ar Matvejeva apmierinātajām rindām.
Katra lieta, kam, tieši vai netieši, pieskaras trijotne, pārvēršas rīkā ar citu nozīmi un palīdz izpausties tam dvēseles stāvoklim un attiecībām ar pārējiem, kas tobrīd ir aktuālas. Vai arī samierināties ar vienu no mūsdienu svarīgākajām attiecību formām – vientulību. To, kas reizēm tiek izcīnīta, un reizēm pret to jācīnās.
Skatuves telpa ir kā parmezāna klucis, piepildīta ar kustību visos virzienos. Nebēdnīgu, neparedzamu un tad pēkšņi pretēji - statisku. Ar puikām netipiski emocionālu pieeju un tāpat – arī akrobātisku. Oļehno, Liepiņš un Tkačenko nepiespiesti variē starp šīm kombinācijām, lai nerastos šaubas, ka runa tomēr iet par cilvēku, nevis dejotāju. Par to enerģiju un emocionalitāti, kas rodas no mums pazīstamām, pierastām, izdzīvotām situācijām un kurās viņi nonākt nebaidās. Tāpat kā nebaidās no hiperreālistiska prieka, draudzīgas tuvības, cilvēciskas pieķeršanās un puišu atklātās trausluma izrādīšanas.
Lai gan mūzika ir ļoti primitīva un vienkārša, tā pilda to funkciju, ko no tās prasa – skaņa atmodina instinktus, rada dinamiku un spēlē uz jūtām, padarot cilvēku par mūzikas instrumentu un mūzikas instrumentu par mediju, kas spēlē no impulsa, kas tiešā saiknē rodas ar dejotāju. Pievilcīgi liekas tas, ka pieminēto seku kombinācijas nemāca patiesības vai, tieši pretēji – nepārvēršas par klaunādi. Tās liek aizdomāties par lietām, kas mūs rada priecīgus, bet kuras mēs nenovērtējam pietiekami. Tās vairāk irskanošas, instinktīvas sajūtas, kuras pat nevar sataustīt. Tās, kas rodas kopībā, saspēlē un atbalstā.
Un šīs lietas nepastāv vienīgi starp puišiem uz skatuves. Ir mirkļi, kad ainas un sižeti, kas top uz tās dēļiem, aptver visu publiku un liek tai kļūt ne tikai par vērotāju, bet arī par daļu no šim sajūtām, par pusi notikumu esences sastāva. Ne mirkli nerodas pārliecība, ka četrotne mēģinātu sevi pacelt latiņu augstāk un attālināties no šaurās, melnās skatuve/audience līmlentas līnijas. Tieši otrādi, lai gan “viņi paliek savās vietās, skatītāji savējās”, liekas, ka puiši runā caur skatītāju, ko paskaidro un pat aicina uz diskusiju. Iedrošina tāpat kā līdzīgi tricelīgo “gumijas cilvēku” Basteru Kītonu (Buster Keaton; Sherlock Jr. (1924)) iekāpt kinofilmas ekrānā un izbaudīt uz savas ādas, ka apkārt notiekošais nebūt nav maģija, bet gan cilvēcisks, draudzīgs un dalāms piedzīvojums un pārdzīvojums.
Valērija Oļehno ideja “Bez Vadiem” ir nepiespiesta, pašironizējoša atpūta ar skaistu, vienkāršu, bet dziļu morāli – viss vienmēr būs okey! Tā ir cilvēciska bezvadu tīkla atklāšana un tā pārmodelēšana skatītāja acu priekšā, pierādot, ka, lai arī nenopietna un mazliet muļķīgi dramatiska izrādē, dzīve mums visiem balstās uz vieniem un tiem pašiem rūteriem un kaut kas vienmēr noiet greizi pie nepareiza rakstura signāliem. Tas, ko mēs uztveram, uzņemot Oļehno, Liepiņa, Tkačenko un Matvejeva pārraidīto, paliek mūsu pašu iestatījumu ziņā. Tomēr, kā jau visām ierīcēm, tos var arī mainīt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru