Es aizsūtīju Tev ziņu, lai uzzinātu, vai Tu domā par mani. Un nobijos no atbildes.
Es izgāju no istabas, lai nedzirdētu tavu zvanu. Virtuvē mazgāju traukus un tecināju ūdeni bezgalīgi ilgi, lai tā šņākoņā nedzirdētu tavu zvanu. Es skaļi mazgāju zobus, dziedāju balsī, sēdēju, ieslēdzies tualetē, un mazgājos dušā, lai pie manis neatnāktu neviens pats telefona zvana signāls.
Iegāju kaimiņa istabā, palīdzēju nobalsināt griestus, liku mūsu sunim riet un, stāstot jokus pa logu, garāmgājējiem skaļi smieties. Izsmēķēju riebīgu cigareti, lai klepotu, iedzēru absintu, lai dzirdētu pūķus rēcam un sēcam. Lai nezinātu neko, nemanītu.
Es apjozu siksnu, pieliku atslēgu un izbraucu ar riteni uz ielas, atstājot tālruni mājās, lai tikai nedzirdētu tavu zvanu. Es devos uz klubiem un bāriem, negulēju nakti un tāds, noguris un pazaudējies, devos uz darbu, lai stāstītu cilvēkiem, ka negulēju nakti, jo devos uz klubiem un bāriem. Bet īstenībā es pavisam vienkārši nevēlējos būt mājās. Ieiet savā istabā un tieši tajā pašā mirklī dzirdēt ziņas signālu, kas liecina par tavas atbildes pienākšanu. Bet ļaudīm, ko satikšu, to zināt nevajag. Viņiem pietiks ar alu, klubiem un bāriem.
Es aizbraucu līdz pēdējam tiltam, atrāvos no savas mājas magnētiskā lauka un, kā kosmosa kuģis, paliku dreifēt. Lai tikai nedzirdētu tālruņa pīkstienu. Svaigais gaiss mani atbrīvoja no svara, mana adrese likās kā planēta Zeme, es biju klaiņojoša komēta un tu, kaut kur tālumā, aiz mākoņiem kā Mēness. Izģērbos un ielēcu Daugavā, ieniru savus piecus metrus, bet izniru, jo galvā no spiediena džinkstēja tikai un vienīgi mana telefona zvans.
Nogaidīju kā indiānis aiz vecpilsētas kanjona un parku prērijām, lai atgrieztos. Jo varbūt tu aizmiedz neatbildējusi. Drošības labad apmetu pāris loku ap kvartālu, pietuvojos dzīvokļa atmosfērai un bezspēkā, kā apdedzis, noslīgu uz zemes pie savām durvīm. Man vajadzēja palikt rāmam, es nevarēju. Man vajadzēja cīnīties kā vīram, es nespēju. Ļaudis gāja garām, un domāja, ka esmu kritis, dzēris, ievainots vai traks, bet es tikai blenzu debesīs un klusēju.
Bet nē, ar mani viss bija kārtībā. Tas tikai tāpēc, ka es tik anormāli gribētu dzirdēt tavu zvanu.
Es izgāju no istabas, lai nedzirdētu tavu zvanu. Virtuvē mazgāju traukus un tecināju ūdeni bezgalīgi ilgi, lai tā šņākoņā nedzirdētu tavu zvanu. Es skaļi mazgāju zobus, dziedāju balsī, sēdēju, ieslēdzies tualetē, un mazgājos dušā, lai pie manis neatnāktu neviens pats telefona zvana signāls.
Iegāju kaimiņa istabā, palīdzēju nobalsināt griestus, liku mūsu sunim riet un, stāstot jokus pa logu, garāmgājējiem skaļi smieties. Izsmēķēju riebīgu cigareti, lai klepotu, iedzēru absintu, lai dzirdētu pūķus rēcam un sēcam. Lai nezinātu neko, nemanītu.
Es apjozu siksnu, pieliku atslēgu un izbraucu ar riteni uz ielas, atstājot tālruni mājās, lai tikai nedzirdētu tavu zvanu. Es devos uz klubiem un bāriem, negulēju nakti un tāds, noguris un pazaudējies, devos uz darbu, lai stāstītu cilvēkiem, ka negulēju nakti, jo devos uz klubiem un bāriem. Bet īstenībā es pavisam vienkārši nevēlējos būt mājās. Ieiet savā istabā un tieši tajā pašā mirklī dzirdēt ziņas signālu, kas liecina par tavas atbildes pienākšanu. Bet ļaudīm, ko satikšu, to zināt nevajag. Viņiem pietiks ar alu, klubiem un bāriem.
Es aizbraucu līdz pēdējam tiltam, atrāvos no savas mājas magnētiskā lauka un, kā kosmosa kuģis, paliku dreifēt. Lai tikai nedzirdētu tālruņa pīkstienu. Svaigais gaiss mani atbrīvoja no svara, mana adrese likās kā planēta Zeme, es biju klaiņojoša komēta un tu, kaut kur tālumā, aiz mākoņiem kā Mēness. Izģērbos un ielēcu Daugavā, ieniru savus piecus metrus, bet izniru, jo galvā no spiediena džinkstēja tikai un vienīgi mana telefona zvans.
Nogaidīju kā indiānis aiz vecpilsētas kanjona un parku prērijām, lai atgrieztos. Jo varbūt tu aizmiedz neatbildējusi. Drošības labad apmetu pāris loku ap kvartālu, pietuvojos dzīvokļa atmosfērai un bezspēkā, kā apdedzis, noslīgu uz zemes pie savām durvīm. Man vajadzēja palikt rāmam, es nevarēju. Man vajadzēja cīnīties kā vīram, es nespēju. Ļaudis gāja garām, un domāja, ka esmu kritis, dzēris, ievainots vai traks, bet es tikai blenzu debesīs un klusēju.
Bet nē, ar mani viss bija kārtībā. Tas tikai tāpēc, ka es tik anormāli gribētu dzirdēt tavu zvanu.
29.07.2011
tieši šodien ar EP13 ir sajūta, ka esi ielīdis manā galvā un parakņājies par manām sajūtām.
AtbildētDzēst