saistītie raksti:
Vispirms jau Vladimiru nesajaukt ar brāli Aleksandru. Gan uzvārdu, gan izskata ziņā, jo abi režisori pie reizes ir ne tikai amata, bet arī dvīņu brāļi. Tiesa, Saša savu karjeru sācis desmit gadus ātrāk nekā Vlads, izkopis un rafinējis stilu, lai taisītu lielākas kinozāļu filmas, kā, piemēram, gandrīz rimeiku ”Fortress of War” (Брестская крепость) apokaliptiskajam Eļema Kļimova drūmuma kalngalam „Come and See”. Tikmēr kūtrākais dvīņubrālis sācis ar televīzijas kinodarbu iekarošanu un šobrīd nonācis līdz patlaban populārajam neveiksmju nomākto un parasto ļaužu kino profilam. Priekšpilsētu drāma “Gromozeka” ir viena no tām, un, salīdzinošam piemēram, līdzinās kaut vai pērn „Arsenālā” izrādītās režisores Andrea Arnoldsas (Andrea Arnolds) „Fish Tank”, tikai ar vecākiem večiem. “Gromozeka” ir kino ar vieglu ironiju un sūrām traģēdijām. Par ļaudīm ar intelektu, kas, sadzīviskās nomāktības dēļ, lēnām izčab un ātru ieskatu sabiedrības padibeņu dzīves procesos un noteikumos. Scenārija autors ir pats režisors Vladimirs Kots, iespējams, tāpēc pilnīgi jūtama notikumu harmonija. Kad domātais šķietami saskan ar redzēto. Kad stils ieturēts “Sundance” parasto cilvēku drāmu gultnē ar vientuļu ļaužu pilnīgu preparēšanu, nesamākslotu tekstuālo izcilību un absurdu pieskaņu, taču nepamet klasiskā krievu kino rafinētība. Šī modernā pieeja klasiskai, neviltotai aktierspēlei tad arī dod nepārspējamu pievienoto vērtību.
Trīs galvenie aktieri Kamorzins, Dobriņins un Gromovs atstāj bez komentāriem un ir reti nebravūrīgi, nelēti un nejēli, kā tas gadās lielākajā daļā pieprasītāko austrumu kaimiņu filmu. Taču, ja ar to nepietiek, pārējo aktieru ansamblis ir tikpat spēcīgs, tikpat specifisks un izsmalcināts, ka nav ko pielikt, ne ko atņemt.
“Gromozeku”, lai arī līdzīgu amerikāņu neatkarīgo kino un britu “bully motion picture”, pat nevar salīdzināt ar citu valstu darbiem. Dzīvojot Latvijā, mums ir bijusi iespēja pierast pie šīs slāviskās mentalitātes. Taču būtu gadiem jāmitinās Ķengaraga daudzstāvenēs, Purvciemā un Bolderājā, lai kaut mazdrusciņ pietuvotos tam, ko Krievijas iedzīvotāji izjūt ik katru mīļu brīdi. Tam Gromovam, Kaminskim un Mozerovam, kuru saldskābi traģiskā dzīve mums šķiet pat izteikti komiska, kamēr latviešu bāleliņi filmās rok mālu un ēd dzelzi.
Bet, lai arī cik ļoti Vladimirs Kots mēģinājis izcelt asprātīgās lietas no šo saburzīto vīriešu līkločiem (nepārprast – tas noticis ar apskaužami pārliecinošu kvalitāti), noskaņojums galu galā kļūst sērīgāks un sērīgāks. Ja, protams, tiek ķerts mirklis, etīdes ir jokainas un dīvainas, tomēr dziļākās pārdomās nereti tās pārvēršas ilgspējīgās skumjās un tad transformējas profesionālā laimē. Pēdējais skaidrojams ar to, ka bezmaz vai ik pēc etīdes “līst asaras” ar secinājumu – ak dievs, neatkarīgais krievu kino ir vēl dzīvs!
Jātic vien, ka Vladimira Kota darbs nebūs viņa vienīgais, kuru iekļaus “Arsenāls”, “Kinotavr” un Maskavas un Roterdamas kino festivālu programmā. Vai arī citos. Vladam kopā ar Aleksandru ir acīmredzama iespēja radīt Brāļiem Koeniem līdzīgu “ģimenes uzņēmumu” un sildīt Krievijas mūsdienu kino kvalitāti. “Gromozeka” nav šedevrs, nav arī nepārspējams meistardarbs, bet tas var būt viens no krievu darbiem, kuru var skatīties vēl un vēl nenogurstot. Vai tik labam kino šāda opcija nenorāda uz kvalitāti?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru