Vecie, netīrie vīri. “Arsenāls 2011” programmā “Erotic Man”.

Pietiekoši skandalozais (tas nozīmē, kārtīgs dānis) režisors Jorgens Lets (Jørgen Leth) pērn uzņēmis dokumentālo filmu par savām romantiskajām atmiņām. Ceļojot pa trešās pasaules zemēm, viņš mēģina restaurēt savas agrākās mīlestības/mīlestību un ietīt tās/to veca vīra pārdomās par skaistumu, iekāri un viesnīcu istabām.

saistītais raksts:
Troubled People. “Arsenāls 2011” programmā “Tyrannosaur”.

“Es īsti nezinu, kā formulēt erotiku. Vai kā to atrast. Bet es to nemeklēju pēc definīcijas. Erotika ir meklēšanas procesā. Atrodot mirkļus atsauktajās atmiņās un tagadnē.” Tā Lets kādā no savām, tālē verošajām epizodēm. Tāpēc tikai saprotams, ka erotikai, ko nereti seksapīli un reizēm pārdroši meklē un parāda režisors, nav tendence kļūt smagākai un pornogrāfiskai. Drīzāk gan vieglākai, totēmiskai, pat jāsaka, arhaiskākai. Bet nereti, par nelaimi kopējam kontekstam, šī robeža starp primitīvu, organisku romantiku un triviālismu/banālumu tiek pārkāpta.

Tomēr dotajā gadījumā tā nav Leta vaina. Drīzāk peļami vēl aizvien valdošie, tumsonīgie mūsdienu priekšstati par to, kādai jābūt sievietei. Uzspiesta, fiziska seksualitāte, no amerikāņu popkultūras aizgūtais neorganiskums.

Jorgens Lets ir režisors, kuram patīk sevi ielikt galvenā tēla lomā un reizi pa reizei manipulēt ar savām ētiskajām robežām. Cauri pusotru stundu garajai “Erotic Man” nozib viņa garajā karjerā attīstītais rokraksts. Viņa ķermeņu “close-up”, viņa bārdu skujošie vīrieši, dzejisks teicējs, kadru statiskums, akcents uz fona, plastiskas kompozīcijas nozīmību, sociāla rakstura jautājumi... “Erotic Man” ir desmitiem skaistā dzimuma pārstāvju, un vienīgi tās, kuras aizgrābjošais Dans Holmbergs ir filmējis slavenas viesnīcas istabā pie pusaizvērtu aizkaru apgaismojuma, liekas īstas, dvēseliski uzbudinošas. Šīs būtnes, tieši pretēji kādām citām, pasen uzņemtām videolentēm ar tumšām, nenobriedušām meitenēm, staro no iekāres, vēlmes erotiku izjust metafiziski, garīgi. Un tas – gandrīz bez kustībām. Vien valdzinošiem acu pāriem, maigām uzacīm un cauri ekrānam sajūtamam ķermeņa siltumam.

Leta galvenais uzdevums ir atjaunot vairākas, savas grāmatas “The Imperfect Man” intīmās epizodes, vienu no tām ar viņa nelikumīgo septiņpadsmitgadīgo aizrautību no Haiti. Meklējot Brazīlijā, Venecuēlā, Panamā, Senegālā, Filipīnās Laosā, Argentīnā. Visās šajās “citādākajās” valstīs Jorgens Lets uz noklausīšanos ielūdz neskaitāmas meitenes, uzdodot viņām virkni jautājumu. Viens no tiem ir viņa paša apslēptā grēka aizsegā – aicinājums iztēloties meiteni skumstam pēc Eiropiešu vīrieša, kas aizbraucis atpakaļ bez viņas. Izrādās, tā ir kā vēlme redzēt tās emocijas, ko sievietēm radījis viņš pats.

Lai kaut kādā veidā nonāktu pie galējās atbildes, Lets mēģina izvēlēties sievietes pēc kāda, viņam pašam zināma standarta. Tomēr, ja cieši palūkojas, “Erotic Man” filmā visbiežāk pārstāvētais skaistā dzimuma arhetips ir lielas, pilnīgas lūpas, izteiksmīgs deguns, neliels “vēderiņš” un ādas krāsa, kas tumšāka nekā parastai eiropietei. Nevar aizmirst jutekliskus krūšu galus un brūnas acis. Taču reizi pa reizei manāma Jorgena Leta absolūta aizrautība, kad priekšā nosēžas smalks deguntiņš ar tikpat smalkām, jūtīgām lūpām.

Skatoties dokumentālajā materiālā, rodas trīs īsas domas par Leta ziņojuma formātu. Nevis to, kas padara viņu par savas intīmās dzīves hronistu, bet to, kas vēlas cilvēkiem ko pavēstīt. Apzināti vai neapzināti.

1. režisors mēģina iepazīstināt cilvēku ar citu erotisko sievieti, iespējams, apslēptu ideālu, kuru viņš atradis kā savu etalonu.
2. Leta hobijs, sieviešu kolekcionēšana, pārvēršas vizuālajā iemūžināšanā, kur tās tiek “reģistrētas”, esot gultā un bez apakšveļas.
3. No Eiropietēm viņš tā dabūjis pa “koko”, ka tagad, iespējams, zemapziņā nav intereses par viņām filmēt.

Bet, neskatoties uz nedaudz neveselīgo “dirty old man” pieeju, “Erotic Man” ir neizmērojami daudz poētisma. Un, ikreiz, kad kamera ir Dena Holmberga (Dan Holmberg) rokās, tā ir izcili prasmīga un pilna skaistas un patiešām uzvelkošas erotikas. Sievietei pat nevajag būt bravūrīgai, kliedzošai vai iekarsušai. Pietiek ar šo starojošo siltumu un valdzinošu acu komplektu. Iespējams, ka filma būtu bijusi vēl baudāmāka, ja tiktu izņemta liela daļa Leta naivo interviju. Un lente papildināta ar vairākām citām etīdēm, kur augsti estētiskajos, ar skandināvu rūpību piesūcinātos, satumstošos kameras uzņēmumos notiek erotisku baudu ģenerējoša manipulācija ar pikantu sievietes ķermeni un vīrieša prātu.

Bet, kāpēc tikai ar vīrieša? Daudzām sievietēm varētu patikt tas, kā Holmbergs parādījis skaisto dzimumu. Cik neuzbāzīgu vai cik viedi rezervētu. Domas varētu dalīties par Leta lomu šajā dokumentālajā filmā – vai nu viņš ir vien padzīvojis, pat sērīgs romantiķis, kurš domā par savām kļūdām, tīksminās par pasaulē, iespējams, skaistāko būtni, sievieti un lasa paša sacerētus dzejoļus, vai arī netīrs tips, kuram veicies būt par režisoru, lai ar slavu varētu iekarot arvien vairāk pretējā dzimuma. “Ķeksīša pēc”. Kaut gan viņš nav vienīgais dīvainais dānis, drīzāk jāsecina - tas viņiem ir asinīs. Gan “drāmas karalim” Larsam fon Trīram, gan lecīgā, bet smagā sieviešu kino “Lille Soldat” režisorei Olesenai (Annette K. Olesen), gan Erikam Popem vai savādo drāmu radītājai Susanne Bier. Tā varētu turpināt.

Jorgens Lets, tāpat kā miljoniem citu cilvēku, ir vēlējies “atiestatīt” savas mīlestības, bet, galu galā, paliek skaidrs, ka tas nekad nebūs iespējams. Jūtu un jutekliskās kartes, skaistuma identiskums (šis parametrs, vēl pie tam, ir ārkārtīgi subjektīvs) un seksapīls nekad nebūs atrodams tādā pašā kombinācijā. Neskatoties uz šo skarbo dzīves atziņu, “Erotic Man” pārsvarā ir estētiski baudāma dokumentālā hronika ar ārkārtīgi skaistu celiņu (režisora dēls Kristiāns Lets un Fridolin Nordsø), pārsvarā apburošām sievietēm un pēcseansa pārdomām par paša/pašas mīlestībām un sava bijušās/esošas otrās pusītes jūtīgākajām, iekārojamākajām vietiņām.