Lūk, divas līdzīgas "ātrumintervijas" ar dažādām atbildēm par
kopīgiem paziņām un visu pārējo. Ar koncentrēto Borisovu -
virtuālās atbildēs un rāmo Rubeni - viņa paša dzīvokļa klusajā,
akustiskajā pagalmā.
saistītie raksti:
I
Aleksejs Borisovs
Es ņemšu visu, kas rada skaņu. Astoņdesmitajos gados mēs ar draugu
Oļegu Korņevu (Олег Корнев) jau veicām īpašus ierakstus virtuvē. Bet
šodien es noteikti uzaicinātu savu draugu un partneri Olgu Nosovu, lai
man pievienotos. Viņa ir arī ļoti talantīga pavāre.
Ko jums nozīmē vārdi "lieliska uzstāšanās"?
Viss ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Grūti noraksturot perfektu
performanci, bet, pirmkārt, tai vajadzētu ko ierosināt, ko provocēt.
Vai savā darbībā centieties atradināties no datoriem vai tieši otrādi – mēģiniet tos pielietot arvien vairāk?
Ar laptopu koncertos sanāk strādāt diezgan reti, biežāk, kad veidoju
dzīvos skaņu celiņus mēmajam kino. Šajos gadījumos man vajag daudz
vairāk materiāla, lai aizpildītu pusotru, divas stundas laika. Parasti
es priekšroku dodu analogām ierīcēm un akustiskiem priekšmetiem.
Cik daudz jūs zināt par Latvijas un Baltijas underground mūzikas skatuvi?
Šī būs mana trešā reize Latvijā, bet es vēl aizvien neesmu ieguvis
daudz informācijas par notiekošo, vien pāris vārdu... Bet Edgars nav
vienīgais no Baltijas valstīm, piemēram, esmu radījis kopīgus projektus
ar Kiwa no Tartu, Arturas Bumsteinas no Viļņas.
Pēc kādiem principiem atlasiet mūziķus, kuri uzstājas jūsu organizētajos koncertos, festivālos?
Tas atkarīgs no daudzām lietām. Pārsvarā es uzaicinājumus ieplānoju
tālejoši, atlasu pats, bet ar mani kontaktējas arī mūziķi paši,
negaidīti, un pārsvarā cilvēki no ārvalstīm. Edgaru, piemēram, man
rekomendēja Iļja Belorukovs (Илья Белоруков), saksofonists no
Pēterburgas, tāpēc es nolēmu viņu uzaicināt spēlēt "Noise and Fury"
festivālā.
Vai šobrīd ir kāds mākslinieks/-i, par kuriem varat teikt – šis ir jādzird, šis ir jāredz!
Es ļoti izbaudīju "Swans" koncertu jaunajā sastāvā. Varētu rekomendēt
šo grupu noklausīties dzīvajā. Vēl interesants ir Alessandro Bosetti,
kurš arī uzstājās "Noise and Fury 2011". Man likās – ļoti oriģināli!
Un kāds būs Aleksejs Borisovs astoņdesmit gadu vecumā? Kas varētu notikt ar festivālu?
Es ceru, ka līdz tam laikam vēl būšu dzīvs un spēšu ceļot pa pasauli
un sniegt koncertus. Ja runā par "Noise and Fury"... Man šķiet, nākotnē
festivālu organizēs kāds cits, un es varēšu piedalīties kā īpašais
viesis ar kādu no saviem projektiem.
Edgars Rubenis
Iedomājies, ka tev jārada skaņu projekts, kurš notiek mūzikas
instrumentu veikalā. Ko tu pielietosi, kādas ierīces vai priekšmetus,
lai sasniegtu lielisku uzstāšanos?
Tur noteikti būtu kādi elektroniski aparāti, ar kuriem var ģenerēt
"noise", un, ja tas ir labs mūzikas veikals, tad tajā noteikti ir arī
instrumenti. Būtu interesanti troksni apvienot ar klasiskajām vērtībām,
noteikti pūšamajiem instrumentiem, arī stīgu.
Man ierīces un to veidi vienmēr ir atvērtā formā - kad uzstājos
viens, es brīžiem stiepju līdzi visas lietas, kas man ir un, kā sanāk,
to arī izmantoju. Tur noteiktu būtu kādi tādi dzelži, kurus es no tā
veikala ņemtu, bet šādos sīkumos iegrimt nav vērts.
Ko tev nozīmē vārdi "lieliska uzstāšanās"?
Pirms tam ir jāspēj tā kā norimties, sakoncentrēties uz to, ko tu
darīsi. Būt gatavam un spēt spēlēt, reaģēt un darboties īstajos brīžos.
Uzķert to smako balansu, kad tu kaut ko dari, bet tajā pašā laikā ļauj
notikt lietām, kuras notiek pašas. Un nevis tāpēc, ka tu to gribi, bet
gan tāpēc, ka esi tajā situācijā. Ir bijuši momenti un epizodes vairākās
spēlēšanas reizēs, kad esmu bijis pārsteigts. Tie ir tie brīži, kad
izdevies ļauties tam, kas notiek, lai gan man tas ir visgrūtākais –
noķert vienu līniju un izturēt. Protams, šajā gadījumā es runāju par
skaņu, arī par kāda enerģētiska impulsa noturēšanu un neapraušanu.
Ja ej pa ielu svešā pilsētā, nezinot kur, tu vari turēties pats pie
sava iedomāta maršruta, bet tajā pašā laikā vari arī apstāties un
skatīties, kas notiek. Un lietas notiek!
Vai savā darbībā centies atradināties no datoriem vai tieši otrādi – mēģini tos pielietot arvien vairāk?
Eh, es nelietoju datoru klasiskās elektromūzikas izpratnē. Ja man nav
kāda ģitāras pedāļa, es to realizēju ar kādu programmu. Un tur nav nekā
cita.
Mājas rakstīšanas apstākļos daudzas lietas, protams, notiek caur
datoru, piefiksēju idejas, aranžējumu uzmetumus, bet digitālu trokšņu
mūziku es netaisu.
Vai "Noise and Fury" bija tavs pirmais priekšnesums Krievijā vai tikai lielākais?
Jau 2008.gadā tur pabiju ar "Mona De Bo". Un šogad februāra sākumā
Krievijā nonācu ar grupu "Tesa". Vispirms kā tūrists un līdzbraucējs,
beigās izrādījās kā mūziķis, jo uzstājos kopā ar viņiem.
Cik daudz tu zini par krievu neatkarīgajiem mūziķiem, kas tevi pašu ir ieinteresējis?
No saksofonista, ar kuru man sanāca spēlēt kopā Rīgā, Iļjas
Belorukova, es uzzināju kādu interesantu lietu. Iļjam ir viena grupa
"Wooden Plants", kura koncertos mēģina panākt gandrīz absolūtu klusumu.
Viņi spēlē mūziku uz nedzirdamības robežas; ap kuru vispār sāk rasties
skaņa. Bet skaļuma, ne frekvences ziņā. Ja tas ir saksofons, tad tam
cauri vienkārši "'čurkst" gaiss, ja ģitāra, pilnīgi bez elektrības.
Ar cik mūziķiem no Krievijas tu esi uzstājies kopā?
Šis koncerts laikam būs trešais. Jo, kad biju Maskavā, ārpus "Noise
and Fury" festivāla sanāca uzstāties vēl vienā koncertā kopā ar vietējo
mūziķi Kurtu Lidvartu (Курт Лидварт). Viņš, pretēji man, ir pilnīgs
dators! Bija forši, man šķiet, bet būtu vēl interesantāk, ja katrs no
mums darbotos autonomi, jo Lidvarts ņēma signālu tikai no manis un uz
vietas procesēja. Cik es sapratu, pats no sevis viņš vispār neko nelika.
Vai festivālā bija kāds mākslinieks, par kuru tu vari teikt – šis ir jādzird, šis ir jāredz!
Bija divi ļoti spilgti, diemžēl, ne no Krievijas. Vien bija polis
Pjotrovičs (Robert Piotrowicz), un viņa instruments bija analogs skaņu
ģenerators, kaut kāda "noise" skaņu mašīna. Viņam bija arī laptops, bet
tikai ieraksta veikšanai un atskaņošanai, nekam vairāk. Tiešām skaista,
smalka un iedarbīga mūzika.
Otrs bija itālis Alessandro Bosetti, kurš ir "spoken word"
mākslinieks, bet tajā pašā laikā viņš atskaņo arī muzikālās "apakšas".
Gan iepriekš sagatavotas, ļoti garas kompozīcijas, gan uz vietas
radītas. Viņš skaitīja savus tekstus, kas tajā pašā laikā bija nevis
runāti, bet miksēti kopā ar "kreisām" melodijām un nereti gāja uz riņķi.
Un pasaules mērogā?
Bieži dzīvos koncertus redzēt nesanāk, bet šogad aizbraucu uz
Beļģiju, uz festivālu "Rock Werchter", kas ir pilnīgi cits žanrs
atšķirībā no tā, par kuru mēs šeit runājam. Bet tajā pašā laikā tur bija
pāris labu lietu, piemēram PJ Harvey ar savu jauno grupu un Grinderman
ar tik traku Niku Keivu, kādu man grūti iedomāties. Ja ir rokenrols
enerģijas nodošanas un tiešuma ziņā, tad tas ir viņš!
Kāds būs Edgars Rubenis 50 gadu vecumā?
Jautājums varbūt pat tieši laikā... Es ceru, ka es nebūšu
"sagruzījies" par dzīvi un izmantošu tās iespējas, ko dzīve sniedz. Un,
ja to iespēju rezultātā man būs nācies nomainīt profilu, tad tas tomēr
būs "okey", ja vien es būšu noslēdzis iepriekšējos posmus un pilnvērtīgi
gājis tālāk.
Šobrīd svarīgākais neliekas, kurās grupās tu spēlēsi un ko tu būsi
uzrakstījis. Lai gan banāli izklausās, gribas lai es vienkārši būtu
"foršs čalis". Tas pat bieži liekas kā atslēgas punkts daudzām lietām,
lai tu esi labās attiecībās ar sevi.
Foto: Aleksejs Borisovs un Edgars Rubenis, (c) Oskars Rozenbergs (Laboranti.lv)
Foto: Aleksejs Borisovs live in NYC 2009, (c) Karen Sarkisov
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru