Tu atnāc pie manis, siltos vasaras vakaros un klusos rudens rītos. Tu pamodini mani naktī un apstādini dienā. Kad esmu noguris, tu uzliec man savas rokas un noņem smagumu. Kad esmu apjucis, tu liec man norimt. Kad pietrūkst glāstu, tu noraus lāsi pār manu vaigu kā pirksta pieskārienu. Vēsu, spirdzinošu, privātu.
Kad steidzos, tu man veltī šalti. Kad esmu uzvilcies – tramdi vēl vairāk. Kad gribu no tevis aizbēgt, vienmēr zināms, ka tas nav iespējams. Jo, lai kur es būtu, tu esi klāt. Es esmu istabā un esmu kino, bet jūtu, tu slēpies ārā aiz sienas. Tevis dēļ apstājas pilsēta, taurē auto. Viņus kāds gaida mājās, darbā, laukos, gultā. Viņi negrib nokavēt mīļus brīžus. Bet man nav kur steigties, jo zinu, ka mani gaida vien tukšs dzīvoklis un miljons iedomu pasauļu, toties uz ielas – tur ir miljons pieskārienu, siltu un drebinošu, kautrīgu un neaizmirstamu.
Es ieslēdzu Hosē Gonzalesu, es ieslēdzu Bon Iver un Turin Brakes. Pēc Džefa Baklija atskan Ričards Havlijs un Elbow. Bet, kad tu mani sauc, mans laiks apstājas, mana mūzika pierimst, un sirdspuksti skan stiprāk. Tu mani uzrunā caur pērkonu, tu esi soprāns. Tu mani uzrunā caur zibeni, es zinu – tās ir piena ceļa dzidrās upes. Jo vairāk tās tek, jo vairāk tu dziedi, jo vairāk tās tek, jo mana sirds daudzās. Es gribu skriet turp, lai padzertos un kļūtu laimes notriekts, bet upes uz vietas nestāv, tas plūst pāri cilvēcei. Un es palieku viens lauka vidū, pie loga rūts, tukšā ielā un pēdējā autobusā.
Tu esi mana iedvesma un mans posts. Tu esi mana bāka un skalpelis. Miers kā gaisma līst, un es radu dziesmas. Lietus līst, un dzimst dzejoļi, stāsti, vārdi, raksti, mīlestības un aizraušanās. Bet tu pārvērties skalpelī, un lāses kā komētas dedzina bruģi un manas rētas. Tu pārgriez sadziedēto, atroc aprakto. Tu nodali draugus un paziņas, radus un mīlestības. Pasaule kļūst skumja, pasaule kļūst vientuļa.
Bet es tevi tomēr gaidu. Jo tu man nes atmiņas. Atmiņas, kas uzliesmo kā mēris, atmiņas, kuru nekad nav bijis. Tu man liec atcerēties, to kas esmu bijis, tu man liec sapņot par to, kā nebūs. Par mani, kādu es sevi gribu redzēt. Bet tu līsti, un tavā lietū kā brīvdabas teātrī uz ekrāna atspīd tas, kas es esmu. Tas, ko es vēlos, pēc kā es skumstu.
Lietū es saskatu Viņu. Viņas samtainos matus, viņas dzirdās acis, zīda ādu un siltās lūpas. Viņas maigumu, rāmumu, pasaulīgo gudrību, mātišķu skūpstu un trauslu tuvības vēlmi. Neapturamu, bezgalīgu skatienu un nekautrīgu, nebeidzamu ekstāzi.
Bet es nevaru apskaut lāses. Es nevaru dzīvot uz ielas. Es nevaru pieskarties brīnumam vienreiz dienā, kamēr tu piederi visai pilsētai. Es nespēju gaidīt to mirkli, kad tu atnāksi, es nespēju paciest, kad aizej. Mans lāsts ir mana mīlestība no tālienes, mans posts ir bailes no klātienes.
Es zinu, ka Viņa ir lietus. Jo Viņas nekad nav bijis.
28.07.2011
Vai Tu esi iemīlējies?
AtbildētDzēstStulba atzīšanās, bet vienmēr...
AtbildētDzēst