Es vakar uzzīmēju savu dzīvību. Nostājos pie zaļas tāfeles, pakārtas pie krēmdzeltenas sienas, un ar krītu uzzīmēju savu dzīvību. Tā izskatījās apmēram tā:
(Pie tāfeles jau nekad neesmu bijis zīmētājs.) Un apakšā zem tās es uzzīmēju savu dzīvi. Pašā sākumā, pirms dzimšanas.
Es esmu dīglis. Es esmu viens mātes vēderā. Mana dzīve ir tikai man vienam pašam. Mana dzīve pat īsti nepieder man, tā ir citu cilvēku rokās un gādībā. Trausla un ievainojama.
Un tad es piedzimstu. Acis paveras, un skatam parādās milzīga pasaule ar daudz un dažādiem cilvēkiem.
Pēkšņi visa mana dzīve ir pilna ar daudziem maziem dīgļiem. Katram cilvēkam ir sava līnija ar saviem dīgļiem, man ir ar manējiem. Kamēr dzīvība turpina plūst uz augšu un uz leju un labās dienas mijas ar sliktajām. Bet cilvēki paliek.
Taču laiks dara savu. Katrs satiek kādu. Kāds no kāda izšķiras. Kāds aiziet un neatgriežas. Dzīve kļūst sadrumstalota, mazāka. Dzīvība nemainās, pulsē neapstādamies kā sinusoīda, bet dzīve sadalās. Tu atdalies. Es atdalos. Mēs atdalāmies. Visi.
Vispirms šādi. Tad arvien tālāk un tālāk. Arvien mazāk un mazāk. Arvien projām un projām. Ar sveicieniem, bet ar neatgriešanos.
Bet dzīvība tik kūsā. Augšā, lejā. Asinsspiediens spiež un reizēm nespiež. Dažreiz gribas kā putnam lēkt, dažreiz pleci velk kā lemeši pret zemi. Bet dzīve turpina palikt arvien sīkāka un trauslāka.
Pilns maks ar naudu un atvērta pasaule, bet dzīve jau no tā garāka nepaliek. Plašāka. Augstāka. Dziļāka. Bet ne garāka. Sāc tu savu dzīvi dalīt ar tuviem draugiem. Drīz būs bērni jāsūta skolā. Viņi drīz dalīs savu un dalīsies ar citiem. Bet tu dalies arvien mazāk. Un tālāk.
Nu jau ir tikai daži. Katrs nolien savā kaktā ar dzīvē saraustajiem gardumiem un dalās, kas tuvāk. Tiem attālajiem nedod. Vai nu negrib, vai nu nevar. Vai nu skopi, vai bezspēcīgi. Vai veci, kurli, neglīti. Tas nekas, ka dzīvība iekšā vēl kūsā. Kūsā jau tikai krūtīs. Ārā jau sāk nākt strīpa.
Un tu jau zini, ka visam kādreiz beigas. Pašā galā no tevis vairs nekas pāri nepaliek. Dzīvība raustās kā trusis, noķerts aiz ausīm, bet dzīve ieraujas čaulā kā gliemezis. Prāts raujas uz jūru, bet dzīve atpakaļ šūpuļkrēslā. Domas lido pāri grāmatām, bet pāri brillēm vairs netiek.
Un tad tu aizej. Un dzīvība aiziet.
Un tu atkal esi viens.
.
(Pie tāfeles jau nekad neesmu bijis zīmētājs.) Un apakšā zem tās es uzzīmēju savu dzīvi. Pašā sākumā, pirms dzimšanas.
.
Un tad es piedzimstu. Acis paveras, un skatam parādās milzīga pasaule ar daudz un dažādiem cilvēkiem.
______________________________________________________
Pēkšņi visa mana dzīve ir pilna ar daudziem maziem dīgļiem. Katram cilvēkam ir sava līnija ar saviem dīgļiem, man ir ar manējiem. Kamēr dzīvība turpina plūst uz augšu un uz leju un labās dienas mijas ar sliktajām. Bet cilvēki paliek.
Taču laiks dara savu. Katrs satiek kādu. Kāds no kāda izšķiras. Kāds aiziet un neatgriežas. Dzīve kļūst sadrumstalota, mazāka. Dzīvība nemainās, pulsē neapstādamies kā sinusoīda, bet dzīve sadalās. Tu atdalies. Es atdalos. Mēs atdalāmies. Visi.
______ ________ __________ __________ __________ _____
Vispirms šādi. Tad arvien tālāk un tālāk. Arvien mazāk un mazāk. Arvien projām un projām. Ar sveicieniem, bet ar neatgriešanos.
___ ___ ____ ____ ____ ____ ____ ____ _____ __
Bet dzīvība tik kūsā. Augšā, lejā. Asinsspiediens spiež un reizēm nespiež. Dažreiz gribas kā putnam lēkt, dažreiz pleci velk kā lemeši pret zemi. Bet dzīve turpina palikt arvien sīkāka un trauslāka.
Pilns maks ar naudu un atvērta pasaule, bet dzīve jau no tā garāka nepaliek. Plašāka. Augstāka. Dziļāka. Bet ne garāka. Sāc tu savu dzīvi dalīt ar tuviem draugiem. Drīz būs bērni jāsūta skolā. Viņi drīz dalīs savu un dalīsies ar citiem. Bet tu dalies arvien mazāk. Un tālāk.
_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Nu jau ir tikai daži. Katrs nolien savā kaktā ar dzīvē saraustajiem gardumiem un dalās, kas tuvāk. Tiem attālajiem nedod. Vai nu negrib, vai nu nevar. Vai nu skopi, vai bezspēcīgi. Vai veci, kurli, neglīti. Tas nekas, ka dzīvība iekšā vēl kūsā. Kūsā jau tikai krūtīs. Ārā jau sāk nākt strīpa.
Un tad tu aizej. Un dzīvība aiziet.
______________________________________________________
Un tu atkal esi viens.
.
14.05.2009.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru