Lielbritānija ir nogurusi ne tikai no imigrantiem, kas dumpojas Londonā un citās lielākajās pilsētās, bet arī pati no sevis. Jautrā, “mēs mākam pasmieties par sevi” fasāde vien knapi nosedz problēmpilnās miestu ģimenes, dzīvokļus un individuālos cietējus, par kuriem skaļi nerunā. Ar debijas filmu “Tyrannosaur” Padijs Konsidains (Paddy Considine) ir piepulcējis sevi pārējiem britu skarbās realitātes atspoguļotājiem.
Pastiprināti patiesās, rūpju pilnās angļa sejas meklējumi notiek vien pēdējo dekādi, mēģinot atvērt līdz šim skaļi nerādītos Karalistes vaibstus. Tomēr tā dēvētais “kitchen sink” reālisms pastāv jau pēdējos piecdesmit gadus. Kopā ar skarbo veču, strādnieku, dzīves notrulināto bāru un kautiņu apmeklētāju profiliem un noklusētu vardarbību ģimenē. To “antivaroņu” kino, kuru mēs šobrīd atpazīstam pēc bieži pieminētā pusaudžu kataklizmu risinātāja Šeina Medovsa (Shane Meadows) darbiem un, pēdējā laikā, arī pēc Andrea Arnoldas (Andrea Arnold) sieviešu filmām, tā pamatīgi aizsākuši divi citi režisori - Mike Leigh (All or Nothing, Happy-Go-Lucky) un Ken Loach. (It's a Free World, Riff-Raff) Tagad pulkam klāt nācis arī Medovsa līdzgājējs un cīņu biedrs Konsidains. Taču, pretēji vecmeistariem, ar neizmērojami skarbu, asu tiešumu.
Liekas tikai likumsakarīgi, ka “Tyrannosaur” galvenās lomas atveidotājs ir tikai un vienīgi Pīters Mulans. (Peter Mullan) Kā nekā, viņš spēlējis tādās atzītās Lielbritānijas laikmeta sociālajās drāmās/komēdijās kā “Trainspotting” un “Ordinary Decent Criminal”. Kopā ar pieminēto Louču 1998.gadā saņēmis labākā aktiera godalgu par darbu “My name is Joe” un pērn režisējis vēl kādu dumpinieku lenti “Neds”. Par savas dzimtās vietas Skotijas septiņdesmito gadu trulajiem, neizglītotajiem jauniešiem.
Arī “Tiranozaurā” Mulans ir “antivaronis”, bet galējās izpausmēs. Alus sagumzīts pusmūža suņu sitējs, huligāns, uzvilcies trokšņotājs un rupeklis, kurš apslēpti nav spējis atgūties no sievas nāves. Turpretī Olīvijas Kolmanas (Olivia Colman) atveidotā kristiešu labdarības veikala darbiniece Hanna ir kā pretstats. Kā gaišs, labsirdīgs stars ar ārēji mīlošu vīru un pozitīvu dzīvi, kas vieš kādu cerību arī Mulana atveidotajā Džozefā. Tomēr šķietami ideālā Hannas dzīve, kur viss meklējams Dieva žēlastībā, izrādās kā vecs koks – no ārpuses harmoniska un jauka, bet iekšpusē satrūdējusi. Galu galā, mirklī, kad Džozefs neapzinoties alkst pēc sievietes palīdzības, neviens vēl nenojauš, ka glābējs ar glābjamo apmainīsies vietām. Ka rāmais, reliģiskais Hannas tēls ļaus savam “tumšajam pasažierim” vaļu, kamēr Džozefā modīsies sen noraktais, bet ilgi meklētais sirsnīgais un drošsirdīgais “labais vīrietis”. Protams, ar neizsīkstošu individuālisma piegaršu, kā kārtot lietas.
“Tyrannosaur” ir kino, kas plūst paredzamā gultnē, tomēr nekad nevar nojaust, kas pēc kā notiks, jo Konsidains izspēlē pa skarbam vai dramatiskam džokeram un galvenajiem varoņiem nereti liek kontrolēt savu žulti. Piemēram, raugoties, kā bieži emocionāli nenoturīgais Džozefs vēro kaimiņu puikas apcelšanu, skatītājam praktiski pašam gribas teikt - “Ko tu vēl gaidi, paņem “beisboleni” no guļamistabas un iedod tiem puišeļiem pa seju!” Bet Konsidains spēlējas un, ar šādiem, skatītāja uzvelkošiem žestiem, krāsas sabiezina vēl vairāk.
Britiem smagnējums, šķiet, ir iedzimis. Jo, pat izceļot vienīgi kino gardēžiem simpātisko Mulana spēli (kas, goda vārds, vēl nekad nav pievīlusi) un trauslo, sabeigto dvēseli Kolmanas izpildījumā, rodas liekulīgas sajūtas. Ka, par spīti, aizgrābjošajam sniegumam, nedrīkst aizmirst katru sīkāko, pārējo aktieru definēto detaļu, to perfekto izpildījumu. Kaut vai pieminot Hannas vīra Džeimsa (Eddie Marsan) tēlu vai kaimiņa, tipiskā “reperīša – niekalbja - huligāna” Boda (Paul Popplewell) triviālo personāžu.Lielbritānijas sociālajām drāmām gribas ticēt kā sērīgām, psiholoģisku aspektu piesātinātām, bet tās bieži izvēršas par skarbām traģēdijām cilvēkiem ar stingriem nerviem. Taču nereti ar pozitīvu, uz saulaināku dzīvi tēmētu nobeigumu. Džozefa un Hannas dzīves stāsti, lai gan ne pārāk bieži sastopami Latvijā, Anglijā un tās vidienē diemžēl notiek bieži. It sevišķi, “Tiranozaurā” atspoguļotās nelaimes. Varbūt pat biežāk nekā vēlams. Un to var izsecināt kā no parasta logoritma - režisori drāmai pārsvarā izvēlas divus novirzienus - sociālu anomāliju jeb retumu vai ārkārtīgi daudziem pazīstamu problēmu. Saprotams, ka cilvēki ar disharmonijas problēmām nemēdz uzziedēt vien reizi gadā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru