Piecus gadus “Dirty Deal” kultūras mezgls cīnījies kā kuģis pret vētru, lai izsistos tajā statusā, kādā vieta ir šobrīd – elitārajā. Blakus dīdžejiem, kartonmeikeriem, breikeriem, vīdžejiem, šeikeriem, fototeikeriem, mūvīmeikeriem un šad tad arī feikeriem, gandrīz visu pastāvēšanas posmu attīstījusies arī instance, kuru pazīstam kā šobrīd, nebaidīties no vārdu salikuma, iespējams, aktīvāko un veiksmīgāko neatkarīgā teātra telpu Latvijā.
Šī ir "ekspresintervjū" ar Dirty Deal Teatro (DDT) radošākajām meitenēm, “drama queens”, šerpām pilsonēm ar citātiem kā no Gogoļa lugām un varbūt kādreiz arī dīdžejām – Kristu Jansoni un Annu Sīli.
DDT par svētku sajūtām.
Krista Jansone (K.J): Svētku sajūta turpinās. Un es teikšu, ka cilvēkiem un organizācijām, kas ir iesaistījušies šajā smagajā nozarē – izklaides un kultūras industrija-, svētki ir darbs un darbs ir tie lielākie svētki! Tāpēc darba svētki, vēl jo vairāk, ir uzskatāmi par tādiem kā trīskāršiem svētkiem!
DDT par Spīķeriem.
K.J.: Spīķeri, protams, šobrīd ir Dirty Deal mājas. Un ļoti gribētos, lai tas tā arī paliek. Lai šeit esam ne tikai mēs, bet arvien vairāk vietu nāk iekšā un uzsāk jaunas kultūras institūcijas, lai notiek rajona lielāka attīstība, jo visiem tiem, kuri mēs šeit jau atrodamies, tā ir ārkārtīgi vajadzīga. Lai pretējā mājā būtu ne tikai noliktava un ofiss, bet lai tur iekārtotos arī kādi līdzīgi domājoši ļaudis, tā lai tas viss veidojas par tādu komūnu.
Anna Sīle (A.S.): Bet attīstība kaut kā tomēr iet uz augšu. Ir visādi plāni par norādēm, āra estrādēm, lai varētu “ievilināt” arvien vairāk un vairāk apmeklētāju. Arī ir svarīgi, lai cilvēks iemācītos uz šejieni nākt.
K.J.: Un lai viņš te nenormāli nemaldītos, kas notiek regulāri – nāk te un meklē Spīķeru koncertzāli.
A.S: Un, protams, ir būtiski pastāstīt, ka šī nav tā vieta, kur tu ieraudzīsi skaistākos Jūgendstila paraugus, lai gan Spīķeri ir UNESCO mantojumā, bet parādīt, ka te ir laikmetīga kultūra. Varbūt cilvēkam dažbrīd mazliet nesaprotamāka, tomēr tās ir jaunākās tendences.
K.J.: Jāpiemin, ka tagad ir pavisam feini, jo ne tikai rajonā, bet arī mūsu mājā ir jauni iemītnieki – superīgie kaimiņi “FoldLife” jeb kartona dizaina čaļi. Tas ir milzīgs ieguvums ēkai kā tādai un arī Spīķeriem.
DDT par kaimiņiem.
K.J.: Kaimiņus lūdzu, lūdzu! Mums vēl ir trešā stāva pažobeles brīvas, un, ja kādam ir neliels ofisiņš padomā vai darba telpa, tad laipni lūgti! Jo rajona attīstībai nepieciešami ļautiņi.
Tagad mums lejā ir kafejnīca, blakus “FoldLife”, augšā ir teātris un kino, pavisam augšā – mūsu birojs /slash, noliktava /slash, vorkšopu telpa, /slash vieta, kur visu nogrūst. Savukārt, otra puse, šobrīd stāv tukša. Vienkārši viss ir jāizvāc, nepieciešami minimāli remontdarbi, bet, principā, tur varētu nākt iekšā līdzīgi domājošas organizācijas, jaunieši, varbūt kāds individuāli. Ja negrib vienkārši sēdēt mājās un strādāt.
DDT par UMKA.
K.J.: Jā, šogad neviens no UMKAS uz vietas nedzīvo, bet viņi vēl joprojām ir šeit, un, ja viss būs labi, tad taps jauna izrāde, kas nāks ārā Septembrī. Latvijas pirmizrāde varētu būt festivālā “Dirty Drama” (15.-17.09.2011.), pasaules pirmizrāde – nedēļu ātrāk, Somijā. Un tas plāns to izrādi pārtaisīt arī latviešu valodā, šobrīd tā būs kurzemnieku angļu dialektā. Jo vectēvam nedaudz “sit cauri” Talsus. (Vectēva vakars – nopelniem bagātā teātra trupas UMKA izrāde. ·E)
DDT par teātri.
K.J.: Šogad, pārsteidzošā kārtā, nevarētu teikt, ka Valsts atbalsts iztrūkst. Šis ir daudz maz jēdzīgs gads, kāds sen nebija bijis. Gan Kultūrkapitālfonda mērķprogramma, gan Kultūras ministrija izsludinājusi atbalstu nevalstiskajiem teātriem.
A.S.: Tas ir bijis absolūti nepieciešams, citādi mēs pilnīgi nonīktu.
K.J.: Tad viss, ticamāk, būtu atdūries pret straujām beigām. It sevišķi tādām nevalstiskajām instancēm kā mēs un Ģertrūdes Ielas teātris, kuri ir ļoti aktīvi, bet apsaimnieko māju, par kuru ir jāmaksā.
Bet, pilnīgi noteikti, nepieciešams vēl kāds neatkarīgais teātris, kas redzami darbojas. Liepājā būs “Goda Teātris”, man liekas, ka tur viss ir kruta!. Tas pierāda to, ka kaut kas tāds iespējams ne tikai Rīgā, bet arī šeit. Tagad situācija liekas nedaudz smieklīga. Jo esam mēs, Ģetrūdes iela, TT vienreiz gadā uzcep kaut ko, vēl pāris teātru. Vajag vēl, jo tas izrādās izdevīgi visiem – tā būtu konkurence, neviens neiekristu “kaifā” par sevi. Tā ir arī skatītāju loka audzināšana, jo ne-valsts teātris arī ir teātris, un māksliniekiem būtu svarīgi, ja tādas vietas rastos. Šobrīd ir pietiekoši daudz Latvijas Kultūras akadēmiju pabeigušu kultūras menedžeru, tad, “davai!”, dariet!
DDT par komandu.
K.J.: Visi ir izgājuši cauri ugunij un ūdenim un ugunsūdenim! No vecās “brandžas” jeb sākotnējās komandas esam palikuši mēs ar Puķīti – dinozauri (Kristaps Puķītis). Pārējie nākuši klāt dažādos posmos. Privāts prieks par Annu Sīli kā teātra komandas administratīvā spārna atbalsta galveno artilērijas vadītāju! Nu tad mēs ar Annu esam teātra fīrētājkomanda, tagad mums ir diezgan plašs mākslinieku loks.
A.S.: Un tie režisori tik beidz akadēmiju, un visu laiku jauni nāk klāt. Un neviens arī īpaši neatbirst. Tā ir bīstama tendence, jādomā, kā nu lai tagad visu samenedžē!
K.J.: Katra nozare, pa lielam, darbojas atsevišķi, un, pa vēl lielam, kopā! Puķītis ar Arno (Arno Šķipars) ir muzikālā komanda, bāra “staffs” ir bāra “staffs” Ievas (Ieva Strazdiņa) vadībā, Māris Prombergs, kas ir atbildīgs par kino un tagad ir arī “FoldLife”. Mums vakar (25.07.) bija pirmā normālā kopsapulce, pa ilgiem laikiem. Plēsāmies, ņēmāmies, nolikām nākamo datumu atkal pirmdien, lai kopīgiem spēkiem mēģinātu “safīrēties”, lai visiem labi un cilvēkiem arī. Lai viņi nāk, un mums ir jēga strādāt.
DDT par akadēmisko mūziku.
K.J.: Es neklausos klasisko mūziku. Bet esmu klausījusies jaunībā! Bet šobrīd es vispār neklausos neko! Tas ir drausmīgi, jo mums ar Annu ceturtdien jāspēlē diskotēka! (ceturtdienas – Teatro Disko dienas, kad, ar dramatiskajām norisēm saistīti cilvēki, liek mūziku. ·E)
Dirty Deal nav skanējusi akadēmiskā mūzika tās klasiskajā izpratnē, mums ir bijusi ideja, kas nav realizējusies. Kopā ar Spīķeru koncertzāli izvedot šeit kādu “off” programmu, jo runā, ka akustika esot diezgan laba, tā esot teicis pats Deniss Paškevičs. Viņš laikam tad arī ir bijis tuvākais tam žanram. Un vēl Dambis! Tas ir tas, ko cienu no klasiskās latviešu mūzikas!
A.S.: Es, piemēram, visu laiku esmu nenormālā vāveres ritulī, vēl mājās ģimene. Esmu pārliecināta, ka tieši tā pati problēma ir arī Kristai. Liekas, ka tu tā kā lēnām pieaudz un to skaņu vispār vairs neķer, jo es atceros, ka pusaudža gados klausījos Glāsu (Philip Glass) un Šostakoviču (Dmitri Shostakovich) un raudāju – kā man patika! Bet tagad – es nezinu, kas ir noticis. Varbūt ir beigusies kaut kāda attīstība.
K.J.: Tev ir piebāzta galva ar visādu drazu! Tas ir tas, kas notiek ar cilvēku kaut kādā brīdī, kad tev ir darbs, bērns, vīrs, gurķi, pupiņas jāsautē un vēl kas. Tu jau nevari normāli atiet, bet nekas, vecuma galā..
A.S.: Es atnāku mājās, un man ir divas grāmatas, viena, “šausmīgi” interesanta, Valentīnas Freimanes šedevrs “Ardievu, Atlantīda!”. Katru vakaru domāju, kā es viņu palasīšu, kā es viņu palasīšu...
K.J.: Bet tu vienkārši “atplīsti”, midzinot bērnu. Tas viss ir tad, kad jāatrod sev laiks, bet to nevar izdarīt. Tāpēc tu nevari ne lasīt grāmatu, ne klausīties mūziku, ja tev nav tā laika.
A.S.: Problēma ir tāda, ka mēs ar Kristu teātrī esam tikai divas. Proti, no administratīvā bloka, jo visu “lielo” darbu izdara mākslinieki. Bet, no otras puses, tas viss kaut kā ir jāsaprogrammē, mums nav štata apkopējas, nav štata rekvizitora, izrāžu vadītāja. Mēs sevi nosacīti varam saukt par producentēm; tas ir kā atgriešanās senākos laikos, kad visi darīja visu. Sanāk, ka mēs esam cilvēks orķestris.
K.J.: Nu re, tad nu beigās nonācām pie tās akadēmiskās mūzikas!
DDT par iedvesmu.
K.J.: Vislabāk iedvesmu nāk tad, kad, pēc izrādes pie tevis pienāk klāt sveša tante, noskatījusies kaut ko tādu, kas, tev liekas, tādai tantei varētu nepatikt, un viņa pasaka - paldies. Un tas ir nenormāls “pauvers!”, jo tad tu saproti, ka ir kaut kāda jēga vispār kaut ko darīt!
A.S.: Un to iedvesmu dod arī kāds, kas atnāk pie tevis ar spīdošām acīm, vai arī tu piespied viņu stūrī un: “Ei, kultūrkapitālfonds sauc, pastāsti man savu ideju!”. Vēl arī, kad tu vari dod cilvēkam darbu un, lai viņam būtu interesanti strādāt pie tās lietas.
K.J.: Vēl ļoti labi iedvesmu var dabūt, kad aizbrauc prom. Darba sakarā, komandējumā, uz festivālu, semināru vai tikšanos ar līdzīgiem Eiropā vai vienkārši uz laukiem, klīst pa pļavu un lasīt pelašķus. Bet, pa lielam, tā ir tā pati shēma.
DDT par lieliem plāniem.
K.J. Mums visu laiku ir bijuši lieli plāni, uzskatu, ka tas ir mūsu spožums un posts! Jo, ja mums nebūtu nedaudz utopiskas domāšanas un projektu, kuri ekonomiskajos rādītājos neielienoši spēj darboties, mēs nevarētu nostrādāt piecus gadus. Ja mēs Andrejsalas laikā būtu uztaisījuši normālu biznesa plānu, tā kā to dara cilvēki, liktu iekšā tās idejas tāmē un pētītu “strong and weak points”, tad mēs to vietu nemaz neatvērtu. Mums viss ir balstīts uz lieliem plāniem, pareizo cilvēku satikšanu pareizajos brīžos, kas palīdz.
DDT par Kristu Jansoni.
A.S.: Krista Jansone un Dirty Deal ir atvērti visam. Krista un Kristaps ir panākuši to, ka tu vari iesaistīties ar savu iniciatīvu, ir ļoti liels prieks, ka viņi ļauj pamēģināt. Ir ārkārtīgi labi, ka mūsu teātrī nav mākslinieciskās padomes. Nu kā tu vari izlemt, vai šis režisors, kurš pašlaik trešo kursu, ir foršs vai nē? Bet Krista viņam dod iespēju, vismaz dod!
DDT par Annu Sīli.
K.J.: Anna Sīle, tieši vai netieši, Dirty Deal vietai klāt stāvējusi jau diezgan ilgi, neskatoties uz to, ka viņa, par šo līdzdalību, tikai tagad sāk saņemt nelielu algu. Anna ir ārkārtīgi vietā, ļoti labs ieguvums, jo viņa māk “fīrēties”, un Annai Sīlei ir trīs, ļoti svarīgas īpašības – čujs, ņuks un poņa.
Jācer, ka kādā brīdī nāks klāt vēl kāds, kas noņems no pleciem tās lietas, kuras vajadzētu noņemt, lai varētu darīt tās lielās.
DDT par labāko dzimšanas dienas dāvanu.
K.J. Es vispār tikai vienu atceros. Simts punktu, ir bijušas “rigtīgi” daudz, bet nāk prātā tikai tas zaķis, ko mums Leļļu muzejs uzdāvināja un kas izskatās pēc kāļa. Bet labākā dāvana laikam būtu apmeklētāju kolektīvs solījums nākt uz šejieni arī rudenī un ziemā.
A.S.: Bet īstermiņā mums ļoti trūkst galda lampas! Vai arī stāvlampas, lejā kafejnīcai. Mēs gribam, lai ir mājīgāk. Un vēl “Paroc” vate un četri logi, lūdzu!
Šī ir "ekspresintervjū" ar Dirty Deal Teatro (DDT) radošākajām meitenēm, “drama queens”, šerpām pilsonēm ar citātiem kā no Gogoļa lugām un varbūt kādreiz arī dīdžejām – Kristu Jansoni un Annu Sīli.
DDT par svētku sajūtām.
Krista Jansone (K.J): Svētku sajūta turpinās. Un es teikšu, ka cilvēkiem un organizācijām, kas ir iesaistījušies šajā smagajā nozarē – izklaides un kultūras industrija-, svētki ir darbs un darbs ir tie lielākie svētki! Tāpēc darba svētki, vēl jo vairāk, ir uzskatāmi par tādiem kā trīskāršiem svētkiem!DDT par Spīķeriem.
K.J.: Spīķeri, protams, šobrīd ir Dirty Deal mājas. Un ļoti gribētos, lai tas tā arī paliek. Lai šeit esam ne tikai mēs, bet arvien vairāk vietu nāk iekšā un uzsāk jaunas kultūras institūcijas, lai notiek rajona lielāka attīstība, jo visiem tiem, kuri mēs šeit jau atrodamies, tā ir ārkārtīgi vajadzīga. Lai pretējā mājā būtu ne tikai noliktava un ofiss, bet lai tur iekārtotos arī kādi līdzīgi domājoši ļaudis, tā lai tas viss veidojas par tādu komūnu.
Anna Sīle (A.S.): Bet attīstība kaut kā tomēr iet uz augšu. Ir visādi plāni par norādēm, āra estrādēm, lai varētu “ievilināt” arvien vairāk un vairāk apmeklētāju. Arī ir svarīgi, lai cilvēks iemācītos uz šejieni nākt.
K.J.: Un lai viņš te nenormāli nemaldītos, kas notiek regulāri – nāk te un meklē Spīķeru koncertzāli.
A.S: Un, protams, ir būtiski pastāstīt, ka šī nav tā vieta, kur tu ieraudzīsi skaistākos Jūgendstila paraugus, lai gan Spīķeri ir UNESCO mantojumā, bet parādīt, ka te ir laikmetīga kultūra. Varbūt cilvēkam dažbrīd mazliet nesaprotamāka, tomēr tās ir jaunākās tendences.
K.J.: Jāpiemin, ka tagad ir pavisam feini, jo ne tikai rajonā, bet arī mūsu mājā ir jauni iemītnieki – superīgie kaimiņi “FoldLife” jeb kartona dizaina čaļi. Tas ir milzīgs ieguvums ēkai kā tādai un arī Spīķeriem.
DDT par kaimiņiem.K.J.: Kaimiņus lūdzu, lūdzu! Mums vēl ir trešā stāva pažobeles brīvas, un, ja kādam ir neliels ofisiņš padomā vai darba telpa, tad laipni lūgti! Jo rajona attīstībai nepieciešami ļautiņi.
Tagad mums lejā ir kafejnīca, blakus “FoldLife”, augšā ir teātris un kino, pavisam augšā – mūsu birojs /slash, noliktava /slash, vorkšopu telpa, /slash vieta, kur visu nogrūst. Savukārt, otra puse, šobrīd stāv tukša. Vienkārši viss ir jāizvāc, nepieciešami minimāli remontdarbi, bet, principā, tur varētu nākt iekšā līdzīgi domājošas organizācijas, jaunieši, varbūt kāds individuāli. Ja negrib vienkārši sēdēt mājās un strādāt.
DDT par UMKA.
K.J.: Jā, šogad neviens no UMKAS uz vietas nedzīvo, bet viņi vēl joprojām ir šeit, un, ja viss būs labi, tad taps jauna izrāde, kas nāks ārā Septembrī. Latvijas pirmizrāde varētu būt festivālā “Dirty Drama” (15.-17.09.2011.), pasaules pirmizrāde – nedēļu ātrāk, Somijā. Un tas plāns to izrādi pārtaisīt arī latviešu valodā, šobrīd tā būs kurzemnieku angļu dialektā. Jo vectēvam nedaudz “sit cauri” Talsus. (Vectēva vakars – nopelniem bagātā teātra trupas UMKA izrāde. ·E)
DDT par teātri.
K.J.: Šogad, pārsteidzošā kārtā, nevarētu teikt, ka Valsts atbalsts iztrūkst. Šis ir daudz maz jēdzīgs gads, kāds sen nebija bijis. Gan Kultūrkapitālfonda mērķprogramma, gan Kultūras ministrija izsludinājusi atbalstu nevalstiskajiem teātriem.
A.S.: Tas ir bijis absolūti nepieciešams, citādi mēs pilnīgi nonīktu.
K.J.: Tad viss, ticamāk, būtu atdūries pret straujām beigām. It sevišķi tādām nevalstiskajām instancēm kā mēs un Ģertrūdes Ielas teātris, kuri ir ļoti aktīvi, bet apsaimnieko māju, par kuru ir jāmaksā.
Bet, pilnīgi noteikti, nepieciešams vēl kāds neatkarīgais teātris, kas redzami darbojas. Liepājā būs “Goda Teātris”, man liekas, ka tur viss ir kruta!. Tas pierāda to, ka kaut kas tāds iespējams ne tikai Rīgā, bet arī šeit. Tagad situācija liekas nedaudz smieklīga. Jo esam mēs, Ģetrūdes iela, TT vienreiz gadā uzcep kaut ko, vēl pāris teātru. Vajag vēl, jo tas izrādās izdevīgi visiem – tā būtu konkurence, neviens neiekristu “kaifā” par sevi. Tā ir arī skatītāju loka audzināšana, jo ne-valsts teātris arī ir teātris, un māksliniekiem būtu svarīgi, ja tādas vietas rastos. Šobrīd ir pietiekoši daudz Latvijas Kultūras akadēmiju pabeigušu kultūras menedžeru, tad, “davai!”, dariet!
DDT par komandu.
K.J.: Visi ir izgājuši cauri ugunij un ūdenim un ugunsūdenim! No vecās “brandžas” jeb sākotnējās komandas esam palikuši mēs ar Puķīti – dinozauri (Kristaps Puķītis). Pārējie nākuši klāt dažādos posmos. Privāts prieks par Annu Sīli kā teātra komandas administratīvā spārna atbalsta galveno artilērijas vadītāju! Nu tad mēs ar Annu esam teātra fīrētājkomanda, tagad mums ir diezgan plašs mākslinieku loks.
A.S.: Un tie režisori tik beidz akadēmiju, un visu laiku jauni nāk klāt. Un neviens arī īpaši neatbirst. Tā ir bīstama tendence, jādomā, kā nu lai tagad visu samenedžē!
K.J.: Katra nozare, pa lielam, darbojas atsevišķi, un, pa vēl lielam, kopā! Puķītis ar Arno (Arno Šķipars) ir muzikālā komanda, bāra “staffs” ir bāra “staffs” Ievas (Ieva Strazdiņa) vadībā, Māris Prombergs, kas ir atbildīgs par kino un tagad ir arī “FoldLife”. Mums vakar (25.07.) bija pirmā normālā kopsapulce, pa ilgiem laikiem. Plēsāmies, ņēmāmies, nolikām nākamo datumu atkal pirmdien, lai kopīgiem spēkiem mēģinātu “safīrēties”, lai visiem labi un cilvēkiem arī. Lai viņi nāk, un mums ir jēga strādāt.
DDT par akadēmisko mūziku.
K.J.: Es neklausos klasisko mūziku. Bet esmu klausījusies jaunībā! Bet šobrīd es vispār neklausos neko! Tas ir drausmīgi, jo mums ar Annu ceturtdien jāspēlē diskotēka! (ceturtdienas – Teatro Disko dienas, kad, ar dramatiskajām norisēm saistīti cilvēki, liek mūziku. ·E)
Dirty Deal nav skanējusi akadēmiskā mūzika tās klasiskajā izpratnē, mums ir bijusi ideja, kas nav realizējusies. Kopā ar Spīķeru koncertzāli izvedot šeit kādu “off” programmu, jo runā, ka akustika esot diezgan laba, tā esot teicis pats Deniss Paškevičs. Viņš laikam tad arī ir bijis tuvākais tam žanram. Un vēl Dambis! Tas ir tas, ko cienu no klasiskās latviešu mūzikas!
A.S.: Es, piemēram, visu laiku esmu nenormālā vāveres ritulī, vēl mājās ģimene. Esmu pārliecināta, ka tieši tā pati problēma ir arī Kristai. Liekas, ka tu tā kā lēnām pieaudz un to skaņu vispār vairs neķer, jo es atceros, ka pusaudža gados klausījos Glāsu (Philip Glass) un Šostakoviču (Dmitri Shostakovich) un raudāju – kā man patika! Bet tagad – es nezinu, kas ir noticis. Varbūt ir beigusies kaut kāda attīstība.
K.J.: Tev ir piebāzta galva ar visādu drazu! Tas ir tas, kas notiek ar cilvēku kaut kādā brīdī, kad tev ir darbs, bērns, vīrs, gurķi, pupiņas jāsautē un vēl kas. Tu jau nevari normāli atiet, bet nekas, vecuma galā..
A.S.: Es atnāku mājās, un man ir divas grāmatas, viena, “šausmīgi” interesanta, Valentīnas Freimanes šedevrs “Ardievu, Atlantīda!”. Katru vakaru domāju, kā es viņu palasīšu, kā es viņu palasīšu...
K.J.: Bet tu vienkārši “atplīsti”, midzinot bērnu. Tas viss ir tad, kad jāatrod sev laiks, bet to nevar izdarīt. Tāpēc tu nevari ne lasīt grāmatu, ne klausīties mūziku, ja tev nav tā laika.
A.S.: Problēma ir tāda, ka mēs ar Kristu teātrī esam tikai divas. Proti, no administratīvā bloka, jo visu “lielo” darbu izdara mākslinieki. Bet, no otras puses, tas viss kaut kā ir jāsaprogrammē, mums nav štata apkopējas, nav štata rekvizitora, izrāžu vadītāja. Mēs sevi nosacīti varam saukt par producentēm; tas ir kā atgriešanās senākos laikos, kad visi darīja visu. Sanāk, ka mēs esam cilvēks orķestris.
K.J.: Nu re, tad nu beigās nonācām pie tās akadēmiskās mūzikas!
DDT par iedvesmu.
K.J.: Vislabāk iedvesmu nāk tad, kad, pēc izrādes pie tevis pienāk klāt sveša tante, noskatījusies kaut ko tādu, kas, tev liekas, tādai tantei varētu nepatikt, un viņa pasaka - paldies. Un tas ir nenormāls “pauvers!”, jo tad tu saproti, ka ir kaut kāda jēga vispār kaut ko darīt!
A.S.: Un to iedvesmu dod arī kāds, kas atnāk pie tevis ar spīdošām acīm, vai arī tu piespied viņu stūrī un: “Ei, kultūrkapitālfonds sauc, pastāsti man savu ideju!”. Vēl arī, kad tu vari dod cilvēkam darbu un, lai viņam būtu interesanti strādāt pie tās lietas.
K.J.: Vēl ļoti labi iedvesmu var dabūt, kad aizbrauc prom. Darba sakarā, komandējumā, uz festivālu, semināru vai tikšanos ar līdzīgiem Eiropā vai vienkārši uz laukiem, klīst pa pļavu un lasīt pelašķus. Bet, pa lielam, tā ir tā pati shēma.
DDT par lieliem plāniem.
K.J. Mums visu laiku ir bijuši lieli plāni, uzskatu, ka tas ir mūsu spožums un posts! Jo, ja mums nebūtu nedaudz utopiskas domāšanas un projektu, kuri ekonomiskajos rādītājos neielienoši spēj darboties, mēs nevarētu nostrādāt piecus gadus. Ja mēs Andrejsalas laikā būtu uztaisījuši normālu biznesa plānu, tā kā to dara cilvēki, liktu iekšā tās idejas tāmē un pētītu “strong and weak points”, tad mēs to vietu nemaz neatvērtu. Mums viss ir balstīts uz lieliem plāniem, pareizo cilvēku satikšanu pareizajos brīžos, kas palīdz.
DDT par Kristu Jansoni.
A.S.: Krista Jansone un Dirty Deal ir atvērti visam. Krista un Kristaps ir panākuši to, ka tu vari iesaistīties ar savu iniciatīvu, ir ļoti liels prieks, ka viņi ļauj pamēģināt. Ir ārkārtīgi labi, ka mūsu teātrī nav mākslinieciskās padomes. Nu kā tu vari izlemt, vai šis režisors, kurš pašlaik trešo kursu, ir foršs vai nē? Bet Krista viņam dod iespēju, vismaz dod!
DDT par Annu Sīli.
K.J.: Anna Sīle, tieši vai netieši, Dirty Deal vietai klāt stāvējusi jau diezgan ilgi, neskatoties uz to, ka viņa, par šo līdzdalību, tikai tagad sāk saņemt nelielu algu. Anna ir ārkārtīgi vietā, ļoti labs ieguvums, jo viņa māk “fīrēties”, un Annai Sīlei ir trīs, ļoti svarīgas īpašības – čujs, ņuks un poņa.
Jācer, ka kādā brīdī nāks klāt vēl kāds, kas noņems no pleciem tās lietas, kuras vajadzētu noņemt, lai varētu darīt tās lielās.
DDT par labāko dzimšanas dienas dāvanu.
K.J. Es vispār tikai vienu atceros. Simts punktu, ir bijušas “rigtīgi” daudz, bet nāk prātā tikai tas zaķis, ko mums Leļļu muzejs uzdāvināja un kas izskatās pēc kāļa. Bet labākā dāvana laikam būtu apmeklētāju kolektīvs solījums nākt uz šejieni arī rudenī un ziemā.
A.S.: Bet īstermiņā mums ļoti trūkst galda lampas! Vai arī stāvlampas, lejā kafejnīcai. Mēs gribam, lai ir mājīgāk. Un vēl “Paroc” vate un četri logi, lūdzu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru