saistītie raksti:
2005.gadā teātra festivāla "Homo Novus" ietvaros Rīgā ieradās
eksperimentāli dokumentālā teātra smagsvari "Rimini Protokoll".
Tagadējās Ārlietu ministrijas ēkā, kamēr tā bija atbrīvota no pilsētas
domes, trīs Vācijas/Šveices teātra speciālisti radīja dokumentālu stāstu
par ēku, kura vairs nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Pieaicinātie
cilvēki dalījās savā pieredzē, atrodoties ēkas kabinetos un stāstot
subjektīvu, Krišjāņa Valdemāra 3 mājas, vēstures interpretāciju, pie
reizes daloties arī citā piedzīvotajā. Sniegums bija tik ticams un
patiess, ka vienā mirklī visiem teorētiski saprotamā realitāte pēkšņi
ieguva sirreālu, neticamu kvalitāti.
Valtera Sīļa režisētā un dramaturga Jāņa Baloža pamatā radītā luga
tik ļoti atgādina Venedikta Jerofejeva uzrakstīto "burtnīcu" "Москва –
Петушки". Stāstu par naivajiem darba cilvēciņiem un par dažādām pasaules
uztverēm valstī, kuras pašā pamatā jau kaut kas ir sagājis grīstē. Par
alkoholu, uzrunām, uzvarām un zaudējumiem. Par tautas paradoksiem, kuru
un kurus neviens neredz un neizjūt un cilvēka traģisku ticību redzamajam
un komiskām šaubām par nezināmo tikai tāpēc, ka tās laika gaitā ir
iemācītas.
Turpretī "Visos manos prezidentos" ir trīs savādi ideālisti – Guntis
Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers. Neaizmirstot arī
epizodiskas lomas dažiem tuvāk vai tālāk no politikas un valsts
vadīšanas stāvošiem cilvēkiem. Bet viņi visi ir vienlīdz tikpat
aizmirsti, tikpat kulturāli un nekulturāli, bravūrīgi un reizē tikpat
vārgi un pesimistiski kā pats Jerofejevs. Jebšu, šajā mirklī – ierindas
tauta.
Lai arī dokumentālo fikciju, kā jau pieminēts, pārsvarā radījis Jānis
Balodis, tomēr pie materiāla strādājuši visi izrādes komandas locekļi –
it sevišķi paši aktieri Ivars Kļavinskis (pamatā Guntis Ulmanis),
Madara Botmane (Vaira Vīķe-Freiberga) un Toms Liepājnieks (Valdis
Zatlers). Kā viņi paši sacījuši, izrādes ideja bija veidot tīri hronisku
stāstījumu par tautas nostāju, runājot par tagadējās brīvās Latvijas
prezidentiem, un reizē par viņiem pašiem, izceļot izcilākās, peļamākās
un varbūt pat slēptākās īpašības. Tomēr laika gaitā sižets pārvērties
par savdabīgu performanci.
Pats izrādes skelets sastāv no trīs daļām. Numurs viens. No
iedzīvotāju domām par katru no prezidentiem. (Iestudētā diskusijā, Lato
Lapsas aprakstītajā un uz ielas notverto cilvēku stāstītajā.) Numurs
divi - viņu pašu vīzijām par sevi un alkām pēc slavas un, numurs trīs -
kopējo vēlmi radīt leģendāru tagadnes un nākotnes Latviju. Un,
neskatoties uz to, ka katra no šīm idejām un vīzijām ir kaut kādā veidā
anormāla, aktieri un uz skatuves notiekošais ritms katram sašutuma
pilnajam pavērsienam liek ticēt kā īstam un patiešām ieplānotam. Kaut
vai sākot no Ulmaņa atgriešanās laikā un savu darbu mainīšanas, lai visi
viņu atcerētos ar labu un beidzot ar Vīķes-Freibergas karalisti un tā
vienmēr miermīlīgā Zatlera asiņainām, izmisušajām everģēlībām ar saviem
nelabvēļiem. Ik uz soļa prezidentiem jācīnās arī ar iekšējiem dēmoniem,
lai saglabātu jelkādu realitātes samaņu. Reizēm šie "tumšie pasažieri"
ir ne tikai iedomāti, bet pavisam īsti, ar miesu un asinīm, tātad –
cilvēciski likvidējami.
Izrādes varoņi un pati izrāde, par spīti traucēkļiem, tomēr cenšas
sasniegt vienu galveno ideju – par to, kā radīt labāku Latviju. Tā ir
analīze par tiem, kuri tai tic kā īpašai, neatkārtojamai valstij. Vai kā
unikālai, mūsdienīgai zemei ar milzu vēsturi un tautu, kurai diezgan
grūti saprast pašai sevi. Tikai nez kāpēc nekādi nesanāk atbrīvoties no
visapkārt valdošā komisma. Neviens tā arī nesaprot, vai Gunti Ulmani
neatceras tikai tāpēc, ka viņš (iespējams) neko lielu nav izdarījis, vai
atceras vien "ezīša" dēļ. Vaira Vīķe-Freiberga, slavas iedvesmota,
nespēj noticēt pagājušo laiku veiksmu īsajam mūžam, un Valdis Zatlers
mēģina novervēt pēdējos, Latviju pametošos tautiešus ar amatu dalīšanu.
Jāatzīst fakts, ka tas izklausās triviāli un varbūt pat paredzami,
tomēr, patiešām jāsaka, drošsirdīgā un pārliecinošā aktieru komanda ne
mirkli neliek domāt, ka "tas nu gan bija stulbi" vai "pilnīgi
garlaicīgi". Tieši otrādi. Pat šķiet, ka jaunības maksimālisms,
impulsivitāte un uzdrošināšanās sajūta atļauj iet tālāk nekā jau nedaudz
iesīkstējušajiem un mierīgākajiem kolēģiem.
Lai arī būdama ar minimālu, simpātiski apgaismotu iekārtojumu, vien
trīs aktieriem, un ar Sīlim raksturīgu jauno sadzīves tehnoloģiju
piesaisti, "Visu manu prezidentu" pusotra stunda (kas reizē, šķiet, ir
arī garākā izrāde DDT vēsturē) nemitīgi pārsteidz un neliek
garlaikoties. Ironijas līmenis ir perfekti sabalansēts, varbūt šur tur
kāds joks pārāk frivols, varbūt šur tur par maz, bet mazāk kā uz rokas
saskaitāmos gadījumos. Tā – viss uz ūsiņu. Pārsteidz, ar cik lielisku un
simpātisku rādīšanas tempu risinās sižetu attīstība un pārmaiņas, bet
visvairāk – neskaitāmo pavērsienu, elementu un fantāzijas lidojumu
kvantums šo izrādi liek likt blakus tām, kuras var apmeklēt vēl un vēl,
un vēl.
Pirmā DDT un Latvijas Nacionālā teātra sadarbības eksperimenta
"Tests" izrāde šobrīd varētu būt tuvākā tam teātrim, ko tik ļoti
apstrādājuši "Rimini Protokoll" citās projektos. Galu galā jāsaka, ka
"Visi mani prezidenti" ir ārkārtīgi pārsteidzošs un spēcīgs solis uz
priekšu dokumentālajā žanrā, pie reizes neaizmirstot arī dramatisko
aspektu. Izrādes stils ir tipiska pēdējos piecos gados ārkārtīgi augsto
popularitāti guvusī patiesības un izdomājuma + absurda žanra sajaukšana.
Šobrīd tādi kreatīvie blogi kā "Brīvā Mute", "Cehs", "Latvijas Pasaules
Labākais Blogs" un neskaitāmi emuāri vietnē "klab.lv" veido fasādi ar
pasaules reālo atspoguļojumu, jaucot to kopā ar izklaidējošām sireālām
"iekšām".
Sūzena Sontāga (Susan Sontag) 1973.gadā par fotogrāfiju rakstīja tā: "Sirreālisms
allaž lencis nejaušības, priecīgi sveicis visu nelūgto un neaicināto,
izskaistinājis neērtus traucēkļus. Vai maz iedomājams kas sirreālāks par
objektu, kurš faktiski rada pats sevi, turklāt gandrīz bez jebkādas
piepūles?" Pilnīgi liekas, ka, apzināti vai neapzināti, izrādes komanda
seko šiem vārdiem. Un, lai arī cik fantastiski tas neliktos, viss, kas
noticis ar Latviju tik tiešām izskatās radīts pats no sevis, nejaušs un
pat drastisks. Neskaitāmi ir mirkļi "Visos manos prezidentos", kad, ar
tiešas un atklātas ironijas palīdzību, smagā un drūmā realitāte iegūst
ētiskus vaibstus, bet tad notiek kaut kas tik absurds un šizofrēnisks,
ka skatītājam ir jāsaķer galva un jāmēģina sevi loģiski pārliecināt – tā
taču ir tikai izrāde! Tā noteikti nevarētu būt! Tomēr sestās maņas un
trešās acis liek just nepatīkamu, bet tomēr reālu pilnīgi pretējā
klātbūtni – nelūgtā un neaicinātā.
Foto (c) Emīls Skrīvelis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru