Kora mūzika vienmēr bijis formāts, kuru viegli
ierakstos neiegūsi. Katrs augstas klases koncerts, viesu vai pašmāju
mākslinieku, ir vērā ņemams notikums, jo notiek daudz retāk nekā
pianistu lasījumi, simfonisko orķestru uzstāšanās; protams, neminēsim
neakadēmiska rakstura koncertus. Turpretī Valsts Akadēmiskais koris
"Latvija" diriģenta Māra Sirmā vadībā mēneša laikā piedāvā jau otro
lielo latviešu garīgās mūzikas jaundarbu koncertu ar vairākiem
desertiem.
saistītie raksti:
Ja Pūpolsvētdienas koncerts sniedza vien Franku Martēnu un
Ērika Ešenvalda trīsdesmit minūšu garo oratoriju "Ciešanas un
Augšāmcelšanās", 21.maijā, sezonas noslēgumā, repertuārs izrādās daudz
plašāks. Sākot ar šī gada pašmāju jubilāru, melanholisko Pēteri Vasku un
viņa lūgšanu "Mūsu Tēvs debesīs" un dramatisko poēmu "Zemgale". Beidzot,
tikpat jauktā secībā kā Vaska kompozīcijas, ar vidējās paaudzes zviedru
komponista, izteikta Ģerga Ligeti skolnieka Svena Dāvida Sandstrēma
(Sven-David Sandström; 1942) klasiskās un modernās mūzikas tekstūras ar
šūpuļdziesmu "Cradle Song/Tyger" un sakrālo kompozīciju "Veni Sancte
Spiritus".
Vēl kāds koru mūzikas priekšnesuma pamatdaļas pārstāvētais
mākslinieks bija pagājušā gadsimta romantiķis, aptuvenais Emīla Dārziņa
līdzgaitnieks un līdzīgi komponējošais Albans Bergs (Alban Berg;
1885-1935) un viņa trīs dziesmas no viņa komponētā agrīnā opusa
sešpadsmitbalsīgam korim "Die Nachtingall", "Traumungekrönt" un "Im
Zimmer". Divas stundas iekļāva arī Kristīnes Adamaites izpildīto franču
ērģelinieka Sezāra Franka sonāti La Mažorā. Tas viss, protams, veda uz
pašu svarīgāko notikumu, kas izvērtās par ārkārtīgi spēcīgu pārdzīvojumu
– Riharda Dubras pasaules pirmatskaņojumu darbam "Accedite Gentes".
Jau ar pirmajām lietus koka čaboņām Doma baznīcas abos transeptos
iesākas viens no pēdējā laika fantastiskākajiem piedzīvojumiem Latvijas
koru mūzikā. Kamēr soprāni Inese Romancāne, Nora Vītiņa, Sanita
Sinkēviča un Dita Tarvida lēni un viegli noteic liturģisku cerību un
nostaļģijas pilnu fonu, tikmēr Liene Kļava ar violas palīdzību aicina
ikvienu ieklausīties drīz gaidāmā apokaliptiskā brīnuma tapšanā. "Jo
kungs drīz izies no sava mājokļa,/Lai sodītu zemes iemītniekus,/ kas ir
pret Viņu."
Rihardam Dubram jau no "Te Deum" laikiem 2002.gadā ir simpatizējis
telpiskā skanējuma un akustikas izmantošana pilnos apmēros. Tāpēc, kamēr
solisti manevrē Doma sānu daļā, pats koris atrodas blakus ērģelēm, bet
Liene Kļava – priekšplānā. Lai skaņa izklātos visos baznīcas kaktos.
Tiesa, šobrīd Dubras rīcībā ir vien "Latvija", ne vairs vairāki jauktie
vai zēnu balsu dziedātāji, taču Valsts akadēmiskā kora izdotais skaņas
tilpums un tas, kā to ieplānojis komponists, aizvieto jebkuras masas.
"Accedite Gentes" milzīgo darbu caurvij Dubram raksturīgi elementi.
Sākot ar atgriešanos pie "Te Deum" bagātīgās perkusiju izmantošanas
spēcīgam, enerģiskam efektam un telpiskuma radīšanai (jau pieminētie
lietus koki, šķīvji, trijstūri, zvaniņi, bungas u.c), beidzot ar pērno,
sajūsminošo lielo darbu "Alma Redemptoris Mater", kur solo instruments
saksafons ieguvis pārsvarā zemu skanējumu, it kā pildot sirdsapziņas
skanējuma lomu, bet diezgan augstās, visaptverošās ērģeles sludina
dievišķās skaņas. "Accedite Gentes" izpildījuma laikā abi instrumenti
atkal spēlē tās pašas lomas, tomēr ik pa laikam notiek žonglēšana, un bieži tie
ieņem viens otra vietu. Viola kļūst nevaldāma, bet ērģeles iestājas
dobjas un zemas kā neapstādināms rēgs – nemanāmas, bīstamas un
neizdzēšamas.
Ritmiskie perkusiju izpildījumi izdzēš pulksteņa kontrolēto laiku,
radot paši savu tempu un liekot asinīs tekošajam ritmam drebelīgi
tiekties pēc pirmatnējā. Te lēna un mokoša, te atsperīga un labu
vēstoša. Kristīne Adamaite toņus iejauc tik klusi, nemanāmi un mierīgi,
ka liekas – darba pamatā neskan ērģeles, bet kāds elektronisks mūzikas
instruments, kura skaļumu regulē ar "volume" funkciju. Kopā ar bungām
lielais instruments vairs nav lecīgs un fiziski tiešs kā, piemēram, Baha
trio sonātēs, bet rada spēcīgu, neizsīkstošu, atmosfērisku un seismisku
pamatu, no kura dreb ne vien sirds, bet arī krēsli.
Klausoties Rihardu Dubru un veroties Doma baznīcas vitrāžas rozē,
liekas, ka vairāk kā divdesmit minūšu garā eposa izskanēšanas brīdī
gaisma caur to kļūst tikai gaišāka. Neskatoties uz to, ka pavasara
vakars pienāk steidzīgāk nekā vēlams, saules pēdējie luksi, pat par
spīti, cenšas uzkavēties, kā būtu kontrolēti un sasieti valgos. Un ar
kopkora, soprānu kvarteta, vijoles, ērģeļu, šķīvju un visu citu
instrumentu piedalīšanos tie tiek palaisti vaļā līdz ar pēdējo triecienu
audiencei. Un prožektori šķietami iedegas spilgtāk, dziedot vārdus
"Tanī dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus/Un aklo acis varēs raudzīties
ārā no tumsas...".
Neskaitāmus desmitus gadu baznīctēvi mēģinājuši vilināt cilvēkus uz
dievnamiem, bet tas sanāk arvien nesekmīgāk un nesekmīgāk. Rihards Dubra
ir radījis jaunu ticību baznīcai, jaunu dievkalpojumu un sprediķu
formu, kurā grēku nožēlošana darbojas nesalīdzināmi efektīvāk. Bagātīgā,
monolītā skaņa iespiežas klausītāja dziļākajos slāņos un izspiež no tā
visas drazas un nepatīkamos atomus, un tas nāk nevis ar vieglprātīgu un
sev piedodošu vieglumu, bet ar ciešanām, drebuļiem un pat asarās
aizrautu elpu. Šī baznīcas mūzika beidzot kļūst tāda, kādai tai
vajadzētu būt – saldsērīga, iespaidīga un sakrāla visdziļākajās pakāpēs,
kad tik vien kā pusē no parastā dievkalpojuma laika atnākušajam gandrīz
fiziski cauri iziet visa kristīgās pasaules vēstures emocionālā gamma.
Kopš 2002.gadā radītā slavinājuma Dievam, Dubra ir te noklusis, te
atkal parādījies, atmetot vecās Eiropas korāļus un turpinot attīstīt jau
kādu laiku pasaulē valdošo ambiento, caururbjošo, dažbrīd pat izstiepto
un emocionāli pakļaujošo kora skaņu. Līdz beidzot šobrīd ir sasniedzis
augstāko (bet vēl ne galējo) punktu cilvēka jūtu manipulēšanas spējā.
Tomēr vai to tā nosaukt? Komponists, kā jau daudzi citi radošas
personības, atzinies, ka "Esmu saistīts ar baznīcu un nedomāju, ka
enerģija, ko sevi jūtu, ir mana. Es jau mūziku neradu – tikai pierakstu
to, ko man atsūta." Tas vienkārši ir cita veida izskaidrojums faktam,
ka pasaules enerģijas iet cauri visiem un, ja tas iedarbojas uz
komponistu šādos līmeņos, neiespējami redzēt garlaikotu audienci.
(c) publicitātes foto
(c) publicitātes foto
Viss jau skaisti, bet valoda.....
AtbildētDzēst