Stroika uz skatuves ar skatu uz Londonu.

Viļa Lācīša darbs sabiedrībā uztverts dalītām jūtām. Vieni uzskata, ka grāmata par strādniekiem Lielbritānijā, tūkstošgades mijā, ir bloga tipa neprofesionāls un nepatīkamā valodā sacerēts darbs, kuru nekādi nevar uzskatīt par literatūru. Turpretī otri sajūt gandarījumu, ka Latvijā beidzot ir kāds viegli saprotams Frederika Beigbedera "14.99 €" tipa dokumentāls bestsellers, kuru nav radījis kāds "profesionāls" un par ģēniju uzskatīts rakstnieks. Vēl piemetinot, ka pirms šīs grāmatas "..latviešu literatūrā jau kuro gadu izmisīgi trūka normālas lasāmvielas.." (Guntis Berelis)

saistītie raksti:

1."Sāra Keina" Ģertrūdes ielas teātrī.

2.Izrāde "Kāpēc es mīlu krievus".

3. Rūgts, Rūgtāks, šķīries! Izrāde "Kāzas".

Kad radās doma par slavenā (bēdīgi vai laimīgi – spriediet paši) darba uzvešanu uz skatuves, tā vispirms tika piedāvāta aktierim Normundam Bērzam. Pēcāk viņam nācās izvēlēties arī režisoru, un tā "Stroika ar skatu uz Londonu" nonāca pie Mārtiņa Eihes. Viennozīmīgi, izrādes par šāda stila parasto strādnieku, nereti pat vidējās vai zemās intelekta kategorijas cilvēku, ir viņa lauciņš. Nesamākslotas, bieži vien pat absurdas, bet līdz mielēm ticamas "zemo uzacu" sabiedrības marginālijas. Tāpēc Eihes minimālais stils lieliski saskanēja arī ar Lācīša grāmatas aprakstītajām tēmām – celtniekiem, kuri no pašas celtniecības zina tik, cik melns aiz naga, ir diezgan aprobežoti, runājot par filozofiskiem vai ētiskiem aspektiem, vai no angļu valodas apjēdz tikai divus "vārdus" – Disvan (This one) vai katit (Cut it). Lieki teikt, ka izrādē praktiski pierādīts, ka ar tiem pilnīgi pietiek. Neskatoties uz to, ka šobrīd angliski runājošie izmanto vairāk nekā vienu miljonu zilbju savienojumu nevis divus.

"Stroika ar skatu uz Londonu" veidota pēc "stand-up" izrādes principa, kurā Normunds Bērzs stāsta notikumus kā monologu, iejūtoties visos citos tēlos. Piedzērušā liepājniekā, Lācīša bohēmiskajā, bez saprāta palikušajā draugā Nansenā vai arī ķīnietī, kurš tirgo pirātiskos video un zina, ka, ja klients saka "džigi džigi", tad noteikti jādod disks ar porno. Skatuves iekārtojums ir Eihes stilā - minimāli noslogots. Tiek izmantoti vien svarīgākie priekšmeti, lai stāsts ietu uz priekšu – celtnieka "H" veida kāpnes, kuras noder arī kā pakaramais vai bāra lete, atkritumu konteiners, kas šad tad pārtop par sēdekli, barības glabātuvi vai kalpo kā universāls priekšmets, uz kura ko uzlikt vai pieķerties. Tad vēl pa pusei uzcelta sēta, pāris pudeļu, tukšas tomātu konservu bundžas un, pats galvenais, celtnieka tērps, kurā Bērzs pamazām "iekāpj" izrādes laikā.

Skatuves stāsts, protams, seko galvenajiem "Stroika ar skatu uz Londonu" sižeta pavedieniem - izmisumu Latvijā tūkstošgades mijā, pirmo došanos uz Angliju, badu, parādiem, pirmajiem darbiem un draugiem, kolēģiem. Pēcāk par algas nemaksāšanu, nodošanu policijā, liekas naudiņas "ražošanu" un atgriešanos mājās, kur galvenā varoņa bērnam pieplusojies "brālītis" (jebšu, sievas jaunais vīrietis Herbe, kurš arī jāuztur) Un tam visam pa vidu, bieži nepanesamie, ačgārnie atgadījumi, kuri liek ticēt, ka mēdz būt arī saprātīgāki cilvēki.
Tieši šī, drastiskā, banālā un bieži frivolā cilvēku izturēšanās kaitina visvairāk. Tomēr, ne jau izrādes dēļ. Paša galvenā varoņa un viņa līdzbiedru darbības reizēm liek viebties no sašutuma – cik zemu cilvēks var krist, lai mēģinātu tikt pie naudas, un cik zemu jākrīt, lai tādā situācijā nonāktu. Izrāde un, protams, grāmata liek domāt par morāles vērtībām, ar kuru zudumu inteliģenti cilvēki, iespējams, nespētu izdzīvot, un tāpēc bieži nolemj mirt nožēlojamā nāvē vai pašnāvībā, kamēr parasts melnstrādnieks nolamā pusi pasaules, bet piekrīt "rukāt" vēl melnāk, reizē zaudējot jebkādu ētiku, cilvēcību un, pats galvenais, saprātu. Tomēr sirds pašos dziļumos cerot uz normālu, humānu un augstvērtīgu dzīvi. Kaut kas tāds, par laimi, ir izdevies arī pašam Vilim Lācītim – no tā sauktā "sabiedrības deģenerāta" un nelegāļa viņš kļuvis par Oksfordas Universitātes antropoloģijas studentu.

Izrādē, kurā ik pēc kādām septiņām minūtēm iestājas neliela sižeta maiņas pauze, skan vēl kāda pasaules ceļotāja, piedzīvojumu un laimes meklētāja vai citu saukta "klendera" Rolanda Ūdra dziesma "Stroika ar skatu uz Temzu". Uz skatuves tiek uzaicināts arī pāris skatītāju, ar kuru palīdzību tiek demonstrēta komiskais remonts kādā medicīnas iestādē un samaksas īpatnības. Un jā, abi skatuves viesi pat saņem algu. Tiesa, simbolisku, tomēr efekts panākts.
Stāsta laikā uz ekrāna skatuves dibenā parādās arī vairāki attēli, kas ilustrē attiecīgos notikumus vai personāžus. Pārsvarā tie ir cilvēku attēli, kuri tomēr šad tad neatbilst stāstītājam. Piemēram, cilvēki vairākos attēlos nebūt nav tās tautības, par kuru tiek runāts. Tomēr, brīžiem projekcijas palīdz uzturēt ironijas devu mirkļos, kad jāpārslēdzas no viena stāsta/anekdotes uz otru.
Izrādē izmantota aptuveni trešdaļa grāmatas, lai uzsvērtu svarīgāko un iekļautos divās stundās. Izgriezta kriminālā daļa, kaut vai par Lācīša tuvās būtnes Rahimas nonāvēšanu un iecementētiem līķiem kādā pusceltā mājā. Tomēr paspilgtinātas vairākas, absurdas un groteskas nodaļas. Piemēram, galvenā varoņa drauga Nansena vēlme "štancēt" naudu ar pussintētiski radītām vai spertām narkotikām, vai pavisam īstā un necilvēcīgā nelegālo strādnieku "nostučīšana", kuru veic viņu pašu darba devējs, lai varētu paņemt nelegālo darbinieku atstātās mantas un nemaksāt algu. Stāsti nereti nav uzjautrinoši, kādu no tiem Normunds Bērzs stāsta par garu, tomēr pati sižeta līnija un atgadījumi ir ārkārtīgi saistoši. It sevišķi tiem, kuri par Lācīti dzird pirmo reizi un mēģina noticēt dzirdētajam.

"Kino Rīga" notiekošās izrādes "Stroika ar skatu uz Londonu" režisors Mārtiņš Eihe izsakās, ka: "Tā ir sava veida instrukcija cilvēkiem, kas 1.maijā dosies viesstrādnieku darba meklējumos uz Vāciju..". Tiesa, situācija tad un tagad ir krasi atšķirīga, un Lielbritānija – tā vairs nav Vācija. Tomēr paralēles var vilkt vienmēr. Gan mirkļos, kad nelegālie strādnieki vāczemē strādāja tikpat nelegāli, gan kolorītajā strādnieku sastāvā, kur poļus un lietuviešus Karalistē, iespējams, nomaina Vācijas turki un cilvēki no Āfrikas. Galu galā, izrāde tomēr ir tiem, kuriem Lācīša "Stroika ar skatu uz Londonu" gājusi pie sirds kā grāmata vai tiem, kuri to nav izlasījuši vispār. Ja kādam stāsts nav paticis, labāk uz izrādi nedoties. Apmeklējums, iespējams, visu padarīs vēl sliktāku.

Foto autors Ivo Blūms