Imants Daksis un viņa otrā elpa

Visa pasaule apvienojās un noslāpa kaut kur neredzētās un neizprotamās tālēs. Trolejbusi pa lielajiem labo darbu veikala “Otrā Elpa” skatlogiem pēkšņi kļuva tik lēni un rāmi, un sadzīvoja ar pilnīgu naturālismu turpat netālu uz krēsla, spēlējam tādus pēdējās folkloras un tautiskā romantisma piecgades trieciengabalus kā “Elpo, bērns”, “Ja novilktu drēbes” un “Spoks”. Un bija neizsakāmi viegli. Un tas nekas, ka visa pasaule pēkšņi balansēja tikai uz piecām stīgām.

Tāpēc arī nupat pārizdotais, remasterētais un papildinātais Imanta Dakša albums “Elpo, bērns” ne velti piedzīvoja savu prezentāciju tieši “Otrās Elpas” telpās, kur viesi tika lūgti 30. oktobra vakarā. Atsvaidzinošs un nedaudz ieskābens, protams, brūkleņu un kanēļa padzēriens sveicināja katru, kas spēra savu kāju šajā veikalā un jau ar jauno albumu kabatā. Daksis atkal bija parūpējies par alternatīvu ieejas maksas versiju – noliec uz galda četrus latus un saņem ieeju, plus, jauno cietripu. Un parūpējās arī par diezgan savdabīgu, bet notikumiem un atziņām bagātu koncertu neplānotās divās daļās ar ievirzēm visā Dakša diskogrāfijā.

Tādas dziesmas, kā “Mazā brūkleņoga”, “Aizmigušie”, “Vecais pulkstenis”, “Apziņas mijkrēslī dziļā pamostas bezgalība”, “Māsas Ēnas”, “Mans draugs” un citas, kuras pamatīgi pārvērta cilvēku nostāju par tautas mūziku Latvijā XXI gadsimtā, Daksis, kā jau “Elpo bērns” pirmajā ierakstā atskaņoja kā vienas no pirmajām. Taču paredzētā, ar filozofisku un globālu atziņu pārpildīto dziesmu sarakstā, nācās ieviest pārmaiņas kāda neliela negadījuma dēļ, kas notika dziesmas “Visvientulība” laikā, kad Imanta Dakša baltajai ģitārai “atteicās” sestā, viņaprāt, svarīgākā stīga. Ar norunu samainīt to pret jaunu Daksis ievadīja nelielu pauzi ar svilpojamo dziesmu “Putnubiedēklis” no vecajiem “Pasaules Gaismas” laikiem, kura apvienoja nebēdnīgā sasvilpošanā gandrīz visus, vairāk kā pussimt apmeklētāju un nepārstāja vēl pāris minūtes.

Taču otrā daļa nesa kādu nelāgu ziņu. Ģitāras tapiņa, kas notur stīgu nostieptā stāvoklī, bija pusē nolūzusi, tāpēc stīgas nomaiņa bija neiespējama. Taču Daksis neapjuka, tāpēc mēs varējām dzirdēt tādas nedzirdētu skaņdarbu kā “Čigāns”, kā arī melodijas no citiem ierakstiem, kā, piemēram, jau pieminēto “Spoks” no “Rīts, kad atausa atmiņa par Saules civilizācija”. Kā dziesminiekam, kuram ir vairāk kā trīssimt dziesmu, šis fakts Imantam nesagādāja nekādu problēmu, vien varbūt to atminēšanās, ja šo skaņdarbu atkārtošana nav iespējama jaunu iespaidu meklējumos.

Jāatzīst gan, ka jaunā cietripa nav tik nostaļģiju vēdoša kā domāts, jo liekas, ka tā ir pārāk pārsātināta ar dažnedažādiem efektiem, kas, kā jau zināms, šad tad pārvēršas par defektiem. Neliels plus ir pāris remiksētu Imanta dziesmu Kristapa Cukura izpildījumā un nelielu dzejolīšu un stāstiņu pievienošana, kas, turpretī padara šo albumu vairāk filozofisku un domātvedinošu. Tomēr cilvēki, kuri Imantu Daksi ir pieraduši dzirdēt kā bardu ar vienu vienīgu ģitāru un iespaidīgi variējošu balsi, ierakstā varētu būt vīlušies.

+foto

policija, policija

tā pastaigāju, pastaigāju pa pilsētu, un šeku reku, pilna pilsēta ar sēdošiem policistiem. sēž šie kafeinīcās, aifouno parkos un drīz sēdēs civilajās autobusos. pagaidiet mazliet, drīz viņi sēdēs jūsu mājās un guļamistabās.

tad tos sauks par tikumības policistiem. :)

Rāmie "Stars of the Lid"

Pēc pēdējās dziesmas, Ādams (Adam Wiltzie), apvienības “Stars of the Lid” līderis, atkārtoti ar pārējiem mūziķiem uznāca uz skatuves un nofotografēja klātesošos. Vēlāk, uz jautājumu, kāpēc tā, viņš ļoti ātri atbildēja:”Nezinu, man patīk “taisīt” bildes”. Īstenībā, pēc intervijas radās neliels secinājums – dzīvē viņi runā tik pat daudz, cik savos koncertos. Gandrīz nemaz.

Vai, pirms ierašanās baznīcā, jūs zināt, cik laba ir akustika? Vai tā jūs kaut kādā veidā nebaida?

Ādams: Nē, nebaida, es jūtos ļoti komfortabli. Mūs vispār nebaida baznīcas, esam spēlējuši neskaitāmās. Piemēram, dažas dienas atpakaļ spēlējām Krakovā, tur bija ieradušies kāds tūkstotis cilvēku.

Kā radās sadarbība ar Simfonetta Cracovia?

Mēs viņus vienkārši uzaicinājām. Gribējām sadarboties ar kādu no Eiropas. Un trīs dalībnieki tikai tāpēc, ka mēs vairāk nevaram atļauties.


Vai jums pašiem ir kādi elki no ambientās mūzikas pasaules?

Es īpaši daudz mūzikas neklausos. Protams, mēs esam ietekmējušies no Braena Īno (Brian Eno), Roberta Donna (Robert Donne, ambient muzikas ansambļa „Labradford” dalībnieks. Aut.piez.), bet pārsvarā klausos klasisko mūziku, Vāgneru, filmu skaņu celiņus.

Šodien, klausoties koncertu, man prātā ienāca vairāki mūziķi no XXI gadsimta ambient mūzikas ar līdzīgu skanējumu, piemēram, Silvans Šavou (Sylvain Chauveau) un Helios. Vai esat kaut ko par šiem mūziķiem dzirdējis?

Ja godīgi, es nezinu neko daudz par mūsdienu ambiento mūziku. Ja Helios ir Goldmunds (Helios. Keits Keniffs, amerikāņu down-tempo un ambient mākslinieks, agrāk pazīstams kā Goldmund;- aut.piez.), tad to es esmu dzirdējis. Nezinu viņu labi, bet es zinu, kas viņš ir.

Cik man zināms, amerikāņu angļu valodā “a Lid” ir narkotiku paciņa. Vai dēļ tā kāds nav pasmējies?

Jā, tā tas ir. Īstenībā vārdam “Lid” ir vairākas nozīmes, bet vistiešākā ir apzīmējums “kāsim”. Ja kāds saka “they got some lid”, tas nozīmē, ka viņi ir apreibuši. Bet mēs domājām tieši par acu plakstiņiem (your own personal cinema, located between your eye and eyelid – Ādams Viltzijs. Aut.piez.), tāpēc neesam dzirdējuši neko smieklīgu par šo nosaukumu.

Es zinu, ka jūs dzīvojat Briselē. Cik ilgi un kāpēc?

Jā, es dzīvoju tur jau desmit gadus. Es tur pārvācos, jo meklēju labākus dzīves apstākļus. Jā, esmu amerikānis, tāpēc esmu ļoti jūtīgs pret šo valsti, bet es gribēju iegūt citas pieredzes, pabūt tur, kur cilvēki gandrīz nerunā angliski.


Kad jūs atklājāt, ka ģitāru var spēlēt savādāk? Tā, ka ģitāra pēc sevis nemaz neizklausās.

Es nezinu, vienkārši man patīk spēlēt ģitāru, eksperimentēt, attīstīt skaņu, prasmes un tehniku. Man vienmēr ir paticis kaut kas ar stīgām, bet es nebiju klasiski “trenēts”, tāpēc vēlējos kaut ko mainīt.

Internetā pamanīju, ka jums ir kāds bijušais grupas biedrs, Kirks Laktas (Kirk Laktas)? Kāds ir viņa stāsts iekš “Stars if the Lid”?

Nekas īpašs, viņš vienkārši bija mūsu narkotiku dīleris. Viņš nebija mūsu grupā. Jā, pašā sākumā uzspēlēja pāris koncertus, bet pārsvarā tikai piegāde.

Un visbeidzot es gribēju uzzināt kaut ko par jūsu video instalatoru Lūku Saviski (Luke Savisky). Kādas ir jūsu attiecības?

Viņš vienmēr ir bijis kopā ar mums. Mēs esam veci draugi, nākam no vienas pilsētas, no Ostinas Teksasā. Studējām kopā vienā universitātē.

Foto: Roberts Vidzidskis

“Stars of the Lid” burvība Anglikāņu baznīcā

Ja neredzētu, ka viņi spēlē ģitāras, nekad neticētu, ka tieši šie instrumeti tiek izmantoti, būvējot skaņu slāņus. Skaņa, kas radīta, ejot cauri pusducim pedāļu, un savienota ar otru ģitāru un dažādiem sihronaizeriem, sastopas ar klasisku un, patiešām jāatzīstas, “kailu” un kautrīgu vijoļu un čella radīto mūziku un pārtop par “Stars of the Lid” (SOTL) koncertu Anglikāņu baznīcā 24. oktobra vakarā.

Jau dodoties turp, noskaņojumu radīja kāds čellists, kas spēlēja pie Doma baznīcas vienas no ieejām. Šis nelielais atgadījums atausa atmiņā mirklī, kad skatītāju priekšā nostājās Ādams Viltzijs, Braiens Makbraids (Adam Wiltzie; Brian McBride) un trīs mūziķi no poļu simfoniskā orķestra Simfonetta Cracovia. Skaņošanās - tas bija viens no gaidītākajiem mirkļiem koncertā, kurā piedalās kāds/ kādi klasiskie instrument. Šoreiz tā nebija oboja, pēc kuras tas tika darīts, bet pavisam pieticīgas baznīcas klavieres, kuras taustiņus nospieda Ādams un kuras skaņu uztvēra tajā ievietoti mikrofoni – efekts, kas ir viens no tipiskākajiem mūsdienu ambient un down-tempo mūzikas elementiem. Mākslīgs dabīgums.

Minūti pēc minūtes vijolnieki mēģināja izaugt no šo kautrīgo, nenoskaņoto un veco instrumetu skaņas efekta un sasniegt kulminācijas līdz ar SOTL elektroniskajiem un dobjajiem zemskaņas impulsiem, atgādinot ne tikai klasiskās mūzikas saknes, bet arī spēcīgus drone-ambient vaibstus. Pie lielām un tuklām svecēm noliktās nošu lapas izsvieda minorīgas tercas un ieskrēja fūgās, kamēr Ādams un Braiens “operēja” ar elektroniskajām un “ģitāriskajām” mūzikas piedevām. Taču mirkļos, kad šis kompozīcijas nomierinājās un apvijās kopā ar klavieru nosvērtajām un pat nedaudz apokaliptiskajām notīm, sirdi pārņēma tāds miers, ka, neskatoties uz vēlmi ko pierakstīt vai atcerēties, viss tika aizmirsts. Vien pirms koncerta piekodināju fotogrāfam neuztraukties par to, ka nebūs pietiekoši daudz gaismas – viņi jau tāpat maz kustēsies. Un tā arī bija. Gaiss kustējās.

Visu stundu garo koncertu papildināja SOTL video vizuālista Lūka Saviska (Luke Savisky) instalācijas, kas bija sadalītas divās daļās. Abstraktās animācijas un ģeometriskās. Tieši kāda no pirmajām ar pašas frontālās baznīcas velvi saskanēja tik ļoti, ka vienu brīdi likās, ka tā virmo milzīgās purpura liesmās. Tiesa, instalācijas ar ģeometrijas figūru piedalīšanos uz sienas parādījās tikai tajā koncerta daļā, kad Ādams Vilzijs spēlēja klavieres. Tieši viņš arī atzīstams par dueta līderi, jo gan pieteica koncertu, gan nodarbojās ar lielāko daļu taustiņu un pedāļu, uz pašas pēdējās dziesmas nospēlēšanu un paklanīšanos atgriezās ar pārējiem mūziķiem un veica dažus fotouzņēmumus, kā arī pēc koncerta sniedza nelielu interviju. Tiesa, viņš uzstāšanās laikā varēja atļauties arī ko nokavēt vai ko pārāk lēni saslēgt, bet to var atļauties jebkurš izpildītājs šāda veida koncertos – kļūdas vai nepareizas rīcības tiek izlabotas vai, pareizāk, ļoti parasti un nemanāmi retušētas, kamēr vīri ar vijolēm un čellu spēlē. Pilnīgi noteikti var teikt, ka koncerta kvalitāte no tā nepazeminājās. Iespējams, kādam no aptuveni pusotra simta klātesošajiem tas traucēja. Taču apvienība, kura darbojas vairāk kā piecpadsmit gadus un ir izdevusi septiņus albumus, tostarp pēdējo 2007. gadā kā vienu no paspārnes izdevniecības Kranky records vislabākajiem izdotajiem ierakstiem visos tās laikos , to var nelikt aiz auss.

Foto: Roberts Vidzidskis

glāb valsti

biju tajā bardu rudens pasākumā. protams, gandrīz visi kā viens teica: "jā, Latvijai tagad grūti laiki un tā.." protams, ka grūti, to mēs saprotam. tad vismaz ar savām dziesmām pārlieciniet cilvēkus ko darit lietas labā, nevis raudāt priekšautā.

un vakar satiku Gati. Viņš man uzbrēca par to, kā es varu tā pateikt, ka man vienalga, ka Latvijā krīze (to es teicu tikai tāpēc, ka es koncertos to nekladzinu, jo es dziedu nevis par Latviju, bet par to apaļo lodi un viss, kas uz tās virsū, bet viņš to daļu nedzirdēja) un vēl viņš teica, ka man kaut kas jādara, lai man būtu labi un, ka visiem jādara.

• pirmkārt, es jau daru, un, tāpēc, ka daru, man ir labi.
• otrkārt, viņam nav rūpju, jo, ja tu esi nodrošināts, nav problēmu izdzīvot. un kā tad zākāt tos, kuriem laimes meklēšana citviet ir spiesta lieta, jo, diemžēl šajā valstī viņš nevar neko panākt? Ka zelta meklēšana ir pēdēja un diezgan riskantā iespēja kā eksistēt.

"Bardu Rudens" kultūras un atpūtas centrā "Imanta".

Ar 4. tramvaju ķerot rieta sauli, bet noķerot rudeni un dziesmu - aizvadīts ikgadējais folkmūzikas festivāls „Bardu rudens”. 22. oktobrī kultūras un atpūtas centrā „Imanta” vairāk kā desmits pašmāju dziesminieku un viesu dalījās tajā, kas radīts ar misiju - „es esmu bards”. (c) Jurita Krūma

FOTO 

"Jairus" iekš "Dirty Deal Cafe"

22. oktobrī „Dirty Deal Cafe” telpās klausītāji tika aicināti baudīt ausu bungādiņas satricināt spējīgas mūzikas apvienības. Vakara galveno viesu statusā iejutās Lielbritānijas indie/ post hardcore apvienība „Jairus”, bet iesildītāju statusā – „Das Sontags Legion” un „Kriegopfer”. (c) Ilze Malaševska

FOTO 

MYSPACE

MYSPACE ARTIST LAPA AR CITU IZSKATU UN CITĀM DZIESMĀM!

Kopā caur dzīvi

Ir divdesmit pirmais gadsimts.

Un mēs sēžam pie baltas lapas ar zīmuli rokās un plānojam radīt dzeju vai pierakstīt pāris notis vai akordus. Mēs esam skrējēji. Katra dzīve tiek uzlikta uz šīs lapas, katrs kontrolpunkts aprakstīts un katra nākošā virsotne izdziedāta. Ko tad nozīmē uzlikt roku uz pleca un dot draugam vajadzīgu padomu? Neko. Tikai labas sirds parādīšana saviem līdzgaitniekiem. Savos jaunības gados, savā brieduma paaudzē mēs cenšamies iegūt atklāsmes, sasniegt atziņas un sameklēt to īsto un pareizo ceļa atšifrējumu. Kad vajag, esam protestētāji, kad vajag piekritēji. Kamēr vēl spējam elpot un skriet, mēs esam lāpas sava pūļa rokās, kas ved uz jaunu laikmetu. Kamēr vien spējam skriet. Taču mums tomēr lemts nogurt. Arī Forests Gamps nogura. Jo viņam vajadzēja apstāties un pavērties atpakaļ, kas tad ir palicis aiz muguras. Un kas tad ir padarīts un iegūts. Jo, ja tev vēl nav pienācis laiks, ja tā virsotne, līdz kurai jānonāk, vēl nav sasniegta, tu redzi ne tālāk kā satrakots vērsis. Tu neredzi neko. Vien nezināmi mini. Mūs kalnā gaida pils ar slieksni, kuru tikai pārkāpjot tu vari pagriezties un visu aptvert. Saskatīt. Un visu ieelpot. Līdz dzīve ir kļuvusi vērtīga. Kā nobriedusi raža, kuru pašam jāpļauj. Spožām gadu izkaptīm un baltiem sudraba matiem.

***

2002. gada novembrī klajā tika laists kantrimūzikas pārstāvja Džonija Keša (Johnny Cash) viens no pēdējiem studijas albumiem “American IV: The Man Goes Around”. Plate vēsturē ierakstījās ar dziesmu “Hurt”. Gadu atpakaļ Trents Reznors (Trent Reznor), industriālisma celmlaužu “Nine Inch Nails” līderis nezināja, ka šī dziesma pārspēs viņa paša uzrakstītās dziesmas versiju 1994. gadā (The Downward Spiral). Taču “Hurt” nekļuva tikai par labāko kantri dziesmu 2003. gadā, labāko divtūkstošo gadu singlu iekš RateYourMusic un UpVenue vērtējumā labāko kaverversiju visos laikos. Pēc video uzņemšanas tas ieguva tādus šķietami dievišķus, bet šajā gadījumā bezjēdzīgus titulus kā MuchMoreMusic visdižākais mūzikas video visos laikos un Grammy balvu 2004. gadā par vislabāko mūzikas video. Šajā gadījumā tas tikai noslogoja datoru arhīvu datubāzes un privātpersonu mūzikas kolekciju plauktus. Dziesma vairs nebija dziesma. Tā kļuva arī par kāda likteņa gala slieksni. Par slieksni pusgadsimtam un grēksūdzes dziesmu pirms nāves. Par likteņa beigu un fināla virsotnes dziesmu. Džonijam Kešam.

Pēc dziesmas noklausīšanās un video noskatīšanās Reznors atzina, ka “sajuta ir tāda, it kā es būtu pazaudējis savu meiteni. Jo šī dziesma vairs nav Mana...”. Un tā arī nebija. Gandrīz desmit gadus “Hurt” tā kā Pelnrušķītes kurpīte, tiesa, arī lieliskā Reznora pielaikota, atrada savu īsto valkātāju. Un radās sajūta, ka dziesma ir radīta tikai vienam cilvēkam, tikai ne īstajā laikā. Pats Trents “Hurt” uzrakstīja, būdams izolēts no savas sabiedrības un aprakstīdams sevi kā Kristus iemiesotāju. Sevi viņa ādā. “..I wear this crown of thorns /upon my liar's chair /full of broken thoughts /I cannot repair..” Taču tad šī dziesma nevarēja kļūt par kultu. Par patiesu elpu. Jo viņam vēl bija ceļš ejams. Un vēl aizvien ir. Dziesma tika radīta, lai sagaidītu kādu, kas to paņems un, izdziedājis, atskatīsies uz visu to, kas ir darīts un izdarīts, Kā Kristus novilks savu krustu trijās minūtēs un trīsdesmit astoņās sekundēs un taps brīvs. Un tas bija Kešs. Cilvēks, kurš šo ceļu bija skrējis daudzas desmitgades, lai beidzot nogurtu un sasniegtu savu pili Hendersonvillā, Nešvilā, pārkāptu pāri slieksnim un ielaistu arī operatorus un režisoru, kas viņa māju pārvērstu par Džonija pieminekli un Pēdējās Grēksūdzes epitafiju. Cilvēks, kas paskatījās atpakaļ un ieraudzīja savu sarežģīto un brāzmaino, toties stāstiem bagāto un pieredzes pārpilno mūžu. Cilvēks, kas šo dziesmu ieraudzīja, kā savas dzīves formulējumu. Cilvēks, kurš bija sasniedzis virsotni.

2003. gadā dziesmai tika izveidots mūzikas video. Tā paša gada novembrī dienas gaismu ieraudzīja “Hurt” singla versija. Mēnesi pēc Džonija Keša aiziešanas. Jo viss jau bija pateikts. Tiesa, pēc trīs gadiem iznāca “American V: Hundred Highways” ar dziesmu “God's gonna cut you down”. Bet tā kļuva tikai par viņa pēdējās gribas atbalsi. Par pamācību jauniem ceļa gājējiem un arī tiem, kas jau iet. Ka beigās mēs visi sasniegsim to slieksni. Un visiem būs jāatskatās. Vai mēs redzam pie kājām to, ko vēlējāmies redzēt, sākot skriet. Un vai mēs varam noticēt tam, ko redzam tur atpakaļ, uz starta līnijas. Viņš paskatījās. Un atzina kļūdas. “..If I could start again /a million miles away /I would keep myself /I would find a way.” Bet, iespējams, tad viņš skatītos no cita kalna. No citas pils. Un tas ceļš būtu savādāks. Un, iespējams, tad Pelnrušķītes kurpīte paliktu neuzvilkta. Un mums nebūtu tādas stihijas kā Džonijs Kešs.

 

***

Džeksons Brovns (Jackson Browne) dziesmu “These Days” uzrakstīja, kad vēl bija sešpadsmit gadus vecs. 1964.gadā. Nav svarīgi, cik daudz viņš bija redzējis, cik daudz pieredzējis un kādus ceļus gājis, “These Days” bija tikai un vienīgi popdziesma un neveiklā balsī izpildīts Niko (Nico) skaņdarbs no viņas albuma “Chelsea girls”, kamēr pie tās pieķērās Glens Kembells (Glen Campbell)

Nedrīkst noliegt, ka šī dziesma ir sirdi plosoša romantiska akustiska balāde, kuru vislabāk klausīties paša Brovna izpildījumā, it sevišķi ar Deividu Lindleju (David Lindlay) pie vijoles. Bet viņu var nosaukt tikai par mūrnieku. Par mūrnieku Glena Kembella pils slieksnim. 2008. gada augustā viņš izdeva albumu “Meet Glen Campbell”. Amerikas topā Billboard 200 albums debitēja 155.vietā. Lielbritānijā tas parādījās kā piecdesmit ceturtais. Liekas, ka “Lielo iespēju zemei” Kembells jau bija apnicis. Bet viņš to varēja atļauties. Izdodams savu sešdesmito albumu, Kembells tajā iekļāva arī Brovna dziesmas kaverversiju. Un atrada savu virsotni. Nepārvērstu singlā, nepārvērstu popdziesmā. Tikai un vienīgi sev. “I've been out walking /I don't do too much talking these days /These days /These days I seem to think a lot /About the things that I forgot to do/And all the times I had the chance to..” Un atkal šī dziesma atrada savu liktenīgo izdziedātāju un nolika visu savās vietās. Lika nedaudz melanholiski izskriet cauri savai dzīvei, pavērties tai pāri un atskatīties uz paveikto. Padarīto vai arī nepadarīto. Un par pieļautajām kļūdām. “..Please don't confront me with my failures /I've not forgotten them.”

Mirklī, kad Džeksons Brovns sarakstīja šo dziesmu, vārdi likās skaisti, bet maznozīmīgi. Tīnis, kura tēvs bija militārpersona Vācijā, nevarēja pieaugt piecas reizes ātrāk kā pārējie bērni. Turpretī šie vārdi, neizdziedāti liktos kā veca un dzīves bagāta cilvēka pēdējā straujā dzīves izelpa, līdz tā neizskanētu sešpadsmitgadīga puikas mēlē. Protams, Brovns to dzied arī šajos laikos, iesirms un miera pārņemts, tad “These Days” skan daudz ticamāk, taču no viņa mutes tā var būt tikai un vienīgi dziesma. Tas ir tas pats, kas dimanti raktuvju īpašniekam. Vērtīgas, bet ikdienišķas lietas. Ne tas, kas neapgūta sala mūžīgam tās meklētājam. Un beidzot atradējam. Kembells to atrada, ieklausījās un ieelpoja. Un beidzot varēja apstāties skriet. Un pagriezties, lai saskatītu savu dzīvi. Saskatītu savus ceļa līkločus, savus lielceļus un gravas, savus mazos kalnus un lielos. “..These days I seem to think about /How all the changes came about my way /And I wonder if I'll see another highway..”.

“Meet Glen Campbell” ir viņa pēdējais albums šobrīd. Ierakstīts 72 gadu vecumā. Tāds lūk ir slieksnis, kas pārkāpts. Viss, kas notiks pēc tam, pilnīgi noteikti var būt burvīgs un brīnišķīgs. Bet vai ir vērts iet vēl kādu lielceļu, kad visi vajadzīgi jau noieti? Un mājas beidzot ir sasniegtas? Iespējams, ka nākošā ieraksta izdošana nebūs kļūda. Bet tas būs tikai glens kembels. Ar mazajiem burtiem.

***

Un to pašu gribas secināt par Bobu Dilanu (Bob Dylan) un viņa dziesmu “Ain't talkin' ”, kurā viņš atceras savu ieto mūžu un dažreiz pat maigi, bet kritiski ieķērcas par pastāvošajām kārtībām un likumiem. Bet ieto, nevis noieto. Lai kā cilvēki viņu grib norakstīt un aiz muguras izsaka dažādas replikas par to, ka viņam jau sen vajadzēja gulēt zem zemes, Bobs tomēr mērķtiecīgi cenšas atrast to savu dziesmu. To dziesmu, kuru kāds kā zelta dzīslu pirms daudziem simtiem tūkstošiem gadu ielicis zemes dzīlēs un kura gaida tapt atklāta. Jo tu pats šo zelta dzīslu nevari ierakt un pēc tam atrast, to var tikai kāds cits. Kā Reznors Kešam un Brovns Kembellam. Jo mūsu dzīve stiepjas tikai gadsimta robežās. Un šajās robežās mums ir jānonāk no starta taisnes līdz finiša karogam. No ielejas uz valstību mākoņu kalnos.

Bet cilvēki tikai runā tālāk. Bet kā droši vien nodomātu Dilans, ka, lai jau runā aiz muguras. Viss ir labi, kamēr viņi aiz turienes arī paliek. Un viņš nepadodas. Kopš 1997. gada izjūt otru jaunību, izdodot “Time Out of Mind”, tam seko tādi paši Zelta un Platīna disku godalgoti albumi kā “Love and Theft” pirmajā un “Modern Times” divi tūkstoši sestajā gadā. Un protams pēdējais topa virsotņu trieciens “Together through life”. Secinājums ir tikai viens. Nepilni septiņdesmit gadi priekš viņa vēl nav nekas. Un vēl daudz ko iet. Tas nekas, ka kaklā iemeties krekšķis no milzīgā cigarešu patēriņa sešdesmitajos un septiņdesmitajos, un pārsvarā koncertos, arī 2008. gadā Tallinā, Dilans savas dziesmas izpilda no lapas un tikai stāvot pie taustiņiem. Taču viņš stāv. Un vel nav apsēdies. Kad Bobs Dilans apsēdīsies, tad arī paņems lāpstiņu un aizbrauks uz Klondaiku. Un izraks savu zeltu.

Nobeigums ir tikai atziņa. Atziņa, ka ir dažas dziesmas līdz kurām jāizaug. Atziņa, ka dažas mēs varam arī nesasniegt. Vai nesaprast. Bet, kad pienāk laiks, mums vienmēr ir kāds, kas visu noliek pareizajās vietās. Jo katrs vienmēr atrod to, ko meklē. Tikai jābūt lepnam par savu dzīvi, nav svarīgi kādas kļūdas pieļautas. Svarīgi, kur tu esi nonācis un cik pozitīvi gandarīts tu jūties. Viss cits tad ir mazsvarīgs. Jo daudz tālāk vairs nav kur iet. Tikai viens mierīgs solis un tu esi brīvs.

"Pienvedēja Piedzīvojumu" akustiskais koncerts "Studentu Klubā".

Otrdien, 20.oktobrī, Studentu klubā akustisko koncertu sniedza grupa „Pienvedēja Piedzīvojumi”. Tā kā grupa jau ierasti uz koncertiem savāc klausītāju pūli, šoreiz skatītāju sēdvietām bija ierobežots skaits... (c) Aiga Leitholde

FOTO 

miers un grīziņš

piegdien ingrīdu mocīja pohas un, līdz ar to, sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc es nolēmu viņu izstaidzināt pa visu rīgu. protams, bija nedaudz sašutusi, bet tikai pašā sākumā. aizgājām uz staciju, es paēdu tajā "super patata" (diezgan labs un lēts, jumī), tad satiku gati pie latgalītes uz objektīvu apguvi. pēc tam bijām izplānojuši doties uz pansionātu pasēdēt parkā, bet es sapratu, ka atkal gribu atgriezties Grīzīņkalnā. Tā nu mēs aizmināmies līdz parkam un nosēdējām pāris stundas nerunājot, vai mazliet runājot. Super jauki. Un laiks mūs vienkārši traki lutināja.

P.S. Latgalītē nopirku četras Smenas astoņdesmit sestā gada 250 platfilmiņas. pa divi lati. vēl tur palika vesels desmit filmiņu bloks, kas šodien bija patukšots. kūl. jāpārbauda.

"YACHT is not a cult"

Iespējams, parasti mūziķiem tūres punkts, kurā tā noslēdzas, ir atelpas brīdis. Ar “YACHT” ir citādi. Pēc neticama koncerta, kuram neticēja ne skatītāji, ne paši Džona Behtolts un Klēra Evansa (Jonathan Warren Bechtolt, Claire L. Evans), viņi bija gatavi trakot vēl un izbraukāt kaut vai visu Latviju, par kuru duets ir pilnīgā sajūsmā. “Mēs šeit noteikti atbrauksim nākošvasar. Ja ne kā grupa, tad kā tūristi gan!” Tā Džona, galvenais dueta runas vīrs un arī apvienības “YACHT” dibinātājs. Tikai visu iztraucēja nākošās pēcpusdienas došanās mājup uz Portlendu, Oregonā, Savienotajās Valstīs. Trīs dienas tur, un tad projām uz Ņujorku, Losandželosu, Sandjego, līdz beidzot uz pašu Šanhaju.



Es nevarēju nepamanīt izcilo horeogrāfiju, kuru jūs demonstrējāt uz skatuves. Tas man atsauca atmiņā labākās “The Talking Heads” un Deivida Bērna (David Byrne) tradīcijas, it sevišķi videoklipu dziesmai “Once in a Lifetime”. Vai esat no viņiem ietekmējušies?

Džona: Nē, nē, nav bijis tā, ka mēs esam mēģinājuši viņus kopēt. Protams, “The Talking Heads” ir lieliska grupa, un viņu klipi ir ģeniāli, bet vairums kustību, kuras mēs darām uz skatuves, ir neapzinātas. Mēs tikai ļaujamies ritmam un atdodam tam savu ķermeni. Jā, iespējams, ka kāda kustība zemapziņā tiek atkārtota no viņu repertuāra, daudz esmu skatījies šos video, mans tēvs par viņiem fanoja. Pārsvarā es pirms koncerta ļoti koncentrējos, bet tikai garīgi. Tas man palīdz atbrīvoties. Tāpēc bieži es daudzas kustības neesmu sagatavojis, tās notiek automātiski, neapzināti. Īstenībā es neesmu labs dejotājs. Tāda lēkāšana vien ir. Tāpēc šī lieta palīdz.

“Pitchwork Media” ir ievietojusi jūs 'The Best New Music Chart' galvgalī, “Idolator” “YACHT” ir nosaukuši par kultu. Un kā jums šķiet?

Klēra: Par kultu - kādā ziņā? Reliģisko vai muzikālo? Ja tas ir par tādu kā nedaudz reliģisko pielūgšanu, tad neuzskatu, ka “YACHT” ir tāda veida kults. Kaut gan ļoti gribētos, lai mēs būtu nedaudz no abiem. Tas dod daudz vairāk enerģijas, nekā parasta klausīšanās. Jā, mēs esam radījuši tādu kā īpašu “YACHT” kultūru, bet tas ir vairāk prieka pēc un aizrautības dēļ.

Tad jūsu izceltā kristietības attēlošana vai ironija nav saistīta ar kādu īpašu mērķi vai arī tāpēc, ka tā ir visvieglāk pieejamā, vai tomēr?

Dž: Nē, nekāda. Piemēram, es esmu uzaudzis ļoti kristīgā ģimenē. Un dažas šīs lietas man ir svarīgas arī tagad. Vienkārši Bībele bija visdraudzīgākais formāts, kurā mēs varam ievietot šīs atziņas un mūsu “The Secret Teachings Of The Mystery Lights”. Jo cilvēki, to visvieglāk un vistiešāk var atpazīt un saprast.

Bet kā ar trijstūri? Arī tas ir viens no vispopulārākajiem Bībeles simboliem.

Dž: Trijstūris ir ļoti universāls simbols. Pārsvarā to izmanto tieši kristietībā, bet mēs necenšamies ne atdarināt, ne kariķēt.
K: Tieši tā. Un trijstūris ir bijis svarīgs arī ļoti daudzās ar kristietību nesaistītās kultūrās, budismā, senajā Ēģiptē un Antīkajā kultūrā. Man uz rokas ir tetovējums, Džonam iegriezta rēta ar trijstūri. Tie nozīmē arī sievišķo un vīrišķo simbolu. Ja godīgi, trijstūris ir viens no visuniversālākajiem objektiem visās reliģijās un civilizācijās. Man, piemēram, ir arī tetovējums ar semikolu, tas norāda uz auglību.

Un Delta burts grupas nosaukumā ar to nav saistīts? Kā tas vispār radās?

Dž: Tā ir tikai ļoti laimīgi nejaušība. Kāds ir stāsts? Kad es mācījos vidusskolā, tas bija deviņdesmito gadu vidū, deviņdesmit sestajā, astotajā, mūsu skolā pēc stundām, kādos piecos, sešos pēcpusdienā notika īpašs darba grupu eksperiments, vārdā Young Americans Challenging High Technology (YACHT). Ideja bija tāda, ka klase tika sadalīta divās daļās, un, kamēr viena nodarbojās ar mācīšanos un pasaules izzināšanu ar datora un citas jaunās tehnikas palīdzību, tikmēr otra grupa mēģināja veikt tās pašas darbības manuāli. Ar roku, domājot. Tiesa, pēc gada projekts dabiski nomira, jo, kā izrādījās, tas bija tīri nelegāls, taču tāpat tas manī ir atstājis lielu iespaidu. Protams, lielas atšķirības tas arī neradīja, jo paši ziniet, kādi datori bija tajā laikā.

Un kurā grupa biji tu, Džona?

Dž: Es biju manuālajā. Jā, varu būt lepns.

Vai tev tur iemācīja arī izturēt ciešanas? Jo, vērojot tevi “ņemamies” tajā baltajā, iespējams, ļoti ciešajā uzvalkā, dažreiz jābrīnās, kā tev vēl ir tik daudz enerģijas..

Dž: Īstenībā tas nemaz nav tik slikti, ciest. Man patīk. Jo ciešanas, dažāda vieda grūtības notur tevi līmenī. Tas dod spēku “ņemties” vēl vairāk, jo saglabājas fiziskā forma, arī pati enerģija iet daudz uz iekšu un izlādē. Uzvalks ir kā tāds vairogs, kas koncentrē mani. Īstenībā šīs nav tās bikses, ar kurām es parasti uzstājos. (Džona pārsniedzas pāri atzveltnei un izvelk no somas vienas, gandrīz pilnīgi saplēstas tieši kājstarpē) Redz kā. Tad te tā enerģija koncentrējas visvairāk. (Smejas.)

Ciest tu liec arī savam mikrofonam. Cik bieži tu maini tās sasistās galviņas?

Dž: Ak, šausmas. Jā, tā tas patiešām ir. Viņš krīt un tiek sasists vismaz pusduci reižu katrā koncertā. Bet nē, es to galvu neesmu mainījis ne reizi. Tā izskatās drausmīgi.

Un tā visu tūri. Septiņus mēnešus? 

Dž: Jā. Rīt brauksim uz mājām un beidzot uzliksim jaunas. Paskaties, Klēras mikrofons ir pilnīgi sarkans no tās lūpu krāsas. Un tur ir arī viņas haizivs zobu nospiedumi. (Smejas.)

Es pamanīju, ka Klēra pirms koncerta pamatīgi izstaipījās. Vai tu esi dejojusi kādā baletā?

K: Jā, es to daru! Katru reizi. Es katru dienu nodarbojos arī ar jogu. Tas man ir ļoti svarīgi - gan koncentrēšanās ziņā, gan arī mieram. Un ir arī patīkami būt fiziskā formā.

Pusi sava iesildītāja Andresa Lo priekšnesumu jūs noskatījāties klātienē, un neviens jūs nepamanīja. Jūs tā bieži darāt?

K: Tas ir tas mirklis, kad tu vēl jūties ļoti parasts. Kaut gan tu zini, ka pēc divām stundām viss mainīsies. Šeit, Latvijā tas bija vienkārši satriecoši. Jā, mēs tur stāvējām kā parasti, bet tad mūs tā uzņēma... Tas bija daudz vairāk kā gaidīts.

Dažreiz, skatoties uz ekrāna video, es pamanīju parādamies un pazūdam kādus superīsus kadrus ar vārdiem. Kas tie bija par slepenajiem ziņojumiem?

Dž: Tiešām? Neviens pirms tam to nebija pamanījis. Tas ir apsveicami. Jā, mēs ievietojām vairākas lietas, lai pārbaudītu, vai kāds tās uztver. Vispār mums patīk eksperimentēt ar šīm uztveres formām un izmēģināt dažādus veidus, kā publikai kaut ko pavēstīt.

Un kas tie bija par ziņojumiem, ja nav noslēpums?

Dž: Tev ir jāskatās video, lai pamanītu. (Smejas.)

Runājot par video, pašā sākumā pēc dziesmas “Ring The Bell” jūs ar sevi iepazīstinājāt kā amerikāņu lektori parasti dara augstskolās, pastāsta vai pusi dzīves, tāpat kā to darīja Als Gors filmā “Inconvenient Truth”.

Dž: Ak jā, tā viņi dara. Bet mums tas vienkārši liekas gan smieklīgi, gan izklaidējoši. Nav svarīgi, vai kāds to adresi iegaumē, galvenais ir likt cilvēkiem smaidīt un likt justies tādiem pašiem kā mēs. Ar parastu PowerPoint prezentāciju – jā, mēs mīlam Powerpoint - tu vari panākt milzīgu efektu. Galvenais, ka cilvēki tiek izklaidēti un nejūtas nedroši. Tas nodod daudz pozitīvās enerģijas no mums tieši viņiem, kas palīdz atvērties. Un tad skatītāji šo enerģiju raida uz mūsu pusi.

Tātad jums saskare ar publiku ir ļoti svarīga? To varēja redzēt arī tad, kad jūs iegājāt skatītājos un atsvabinājāt “muzikālos grēkotājus”.

Dž: Muzikālos grēkotājus, tas skan superīgi. Jā, protams, mums saskarsme ir svarīga. Jo mēs tieši publikai arī uzstājamies. Ir laba sajūta, ka vari ieiet publikā, un tevi nekas neapdraud, jo tu jau to esi uzlādējis. Šeit jūs vispār lēkājāt apkārt kā pārlādēti. Bet, kā jau es teicu, tas rada cilvēkiem drošāku un pieņemtāku sajūtu.

publicitātes foto

Will We Go to Heaven? YACHT Rīgā (oriģināls)

Varbūt gluži ne tagad, taču 17. oktobrī Spīķeru koncertzāle bija gatava pacelties un lidot tāpat, kā kādreiz Labvēlīgais Tips dziedāja par Rīgas Sporta pili. Tieši šajā dienā pēc ļoti kvalitatīvas iesildīšanas Rīgā koncertēja jaunie censoņi un pilnīgi noteikti jau elektromūzikas kulta personības YACHT.

Mēģināju iztulkot šādus vārdus: hillarious, stunning un breathe taking. Sanāca tikai aptuveni. Trīs mākslinieki viens pēc otra pozitīvi sarīdīja publiku, un galu galā “YACHT” koncerts solās būt kā viens no tiem, par kuriem runās ilgi un dikti.

Viss pasākums nedaudz ievilkās, jo pirmais mākslinieks no Latvijas -=UHU=- publiku priecēja pusotru stundu pieņemtās stundas vietā. Jaunais “-=Universal Human Underground=-” veica neticamu kosmiska elektroenerģijas dzēriena devu klausītāju ausīs, kas deva ceļu un noveda publiku līdz vienam no retajiem baltiešiem, kas guvis popularitāti starptautiskajā jaunās elektropopmūzikas vidē.

Nedaudz avangardiskais Andresa Lo priekšnesums sākās ar parastām klēpjdatora sintezētām skaņām, bet, līdz ko viņš mikrofonā izteica tādus vārdus kā “Selective memory”, skaļruņus pārņēma milzīgs psihodēlisku, trokšņaini suģestējošu skaņu un trokšņu ritmisks virknējums, kas lika klausīties pat tiem, kas vēl aizvien sēdēja koncertzāles balkonā. Pēc tam pārējais, ko teica Andress, vairs nebija tīri saklausāms, izņemot vārdus, kas tika izdvesti starp skaņdarbiem un perkusiju ritmiem, kuriem viņš lika skanēt no bungu komplekta, kas atradās turpat blakus un kuras viņš reizi pa reizei “uzklapēja”. Prātā tik vien palikusi neliela frāze no kādas dziesmas – Vodka Vampires. Tīri spīdoša.

Uz skatuves tika uznesti divi plakāti un nolikti katrs savā stūrī. Viens balts, otrs melns. Uz melnā manifests – Don't Fight The Darkness, Bring The Light and Darkness will Disapear. Uz otrā atziņa – In The Beggining There Was You, In The End There Will Be You. Līdz tam slēpušies melnās parastās drēbēs skatītājos un uzņemdami pāris foto, uz skatuves parādījās “YACHT” - kā divi pretmeti ar svecēm rokās. Melnais un gaisīgais pret balto un uzvalkā tērpto. Kamēr uz ekrāna četri attēli mācīja dzīves gudrības*, mākslinieki sagatavojās, izstaipījās un..

- Esiet sveicināti Latvijā (un uz ekrāna parādās Hello Riga)!!! Mēs vispirms gribētu parādīt, kur mēs dzīvojam! - Pēc pirmās dziesmas “Ring The Bell” ar sevi iepazīstināja Džona Behtolts (Jona Bechtolt)un Klēra Evansa (Claire L. Evans). Parastā PowerPoint prezentācijā no ASV kartes viņi soli pa solim nonāca līdz satelīta vizuālajam ziņojumam par savu ielu un norādīja precīzu adresi ar mājas attēlu, kas beidzās ar šīs adreses parādīšanu uz ekrāna. Pavisam drīz visiem nācās sastapties ar YACHT atklāto vēlmi izklaidēt un arī nedaudz provocēt šeit sanākušos ļaudis. Dziesma pēc dziesmas vijās ar dažādām dzīves pamācībām, duets pieprasīja mūs ieklausīties vienam otrā, tad neparastā, amerikāņu kristietisma sludinātāju stilā ieturētā performancē lika ikvienam atkārtot, ka mēs visus mīlam, ka nevēlamies naidu, neesam atkarīgi no naudas un, protams, varam pateikt “Fuck You”.

Tā kā šis bija “YACHT” pēdējais koncerts Eiropā, viņi varēja atļauties trakot, mētāt mikrofonus, piesvīdināt apģērbus un iepludināt sevi publikā, piedodot tai “muzikālos grēkus” turpat uz vietas. Nevaldāma lēkāšana uz skatuves un tik pat nevaldāmi pozitīva mūzika noveda pie nevaldāmiem aplausiem, it īpaši tad, kad bija jāsauc dižie vārdi “More”, uz kuriem duets visnotaļ ļoti atsaucīgi atbildēja ar vēl divām dziesmām. Un, tāpēc, ka koncerts sākās vēlāk, tas ilga līdz diviem naktī, tātad, lielākā daļa apmeklētāju pēc tik milzīgas enerģijas atdeves droši vien jau devās mājup. Ja solījumi atgriezties ar lielāku uzstāšanos un grupu nākošgad, ko “YACHT” izteica pēc koncerta, piepildīsies viennozīmīgi var apgalvot, ka kāda liela nākošā gada festivāla hedlaineri ir noskaidroti. Šie cilvēki bez vārda runas spēj “noraut” jebkuru jumtu.
∆

*Piķa pilna rokas sasveicinās viena ar otru – Gossip-don't pass it on, Adata tuvojas balonam – Just once it will hurt, Margrietiņa rožu pušķī – Be your own kind of beautiful, Dzeltens balons paceļas no zilu balonu kaudzes – Rise above the blues. Attapīgie noteikti pamanīja, ka koncerta laikā bija iespējams izlasīt vairākas citas atziņas, vai arī izcili veikli skatītāji varēja saskatīt tās kādā no surogātkadriem katrā video, kuri parādījās uz desmito daļu sekundes un tad pazuda. Slinkie varēja samierināties ar mazu bukletiņu “The Secret Teachings of The Mystery Lights” ar “YACHT” kulta skaidrojumiem viņu pašu izveidotajā “bībelē”, kur visi šie domugraudi ir sakopoti vienuviet. Pilnīgi iespējams, ka modernā sabiedrības kustību laikmeta sākums un vēstījumu jaunās formas ir šeit. Iekš Behtolta un Evansas.

Foto: Ieva Knāķe

vecpušu lampas vs lakstaugi

nomainīju izslavēto vecpuišu lampu uz galda ar vakar abu mazo cilvēku dāvināto puķi. vismaz nedaudz vairāk skābekļa tagad.

bet vispār. lai tā izslavētā vecpuša lampa iet dēt. esmu jau noguris no tā pusotra gada ar šo sasodīto leģendu, kuru pats izveidoju. Nemaz nebiju domājis, ka tā teikšu, bet es laikam esmu pārāk ātri sasniedzis to, ko man vajadzēja sasniegt 25os gados. Mieru. Bet tas ir labi.

Un jā. Tai mīlestībai nevar pavēlēt. Tu vari sevi apmānīt, katru reizi likt sev ticēt, ka redz kur pienāca. Bet tad ir tāds klikškis, kad tev nekas cits prātā vairs nav, ka tikai viņa/viņš. Bet.. pats svarīgākais nenokavēt to klikšķi. Neaiziet garām slēdzim. Jo to laternu var ieslēgt tikai vienu reizi. Un pareizajā laikā. Pārējās ir vien šķūņu lampas.

izgāju cauri jaunajam stokmann tunelim.

tāds plašs un ar tādu nelielu kalniņu. prieks iet cauri. varētu pat kaut kādas izrādes taisīt. tikai ļoti dīvaini, ka nav nevienas kolonas. tāda savāda sajūta

ņam

ja jums mājās daudz bri siera un nezināt, ko ar to darīt, došu nelielu padomu.

1. nopirkt pilngraudu maizi, vislabāk tādu četrstūrainu
2. unklāt virsū aprikožu (vai kādu citu skābu zaft)
3. uzlikt virsū jau iepriekš saldētavā ieliktu bri sieru (cik daudz, atkarīgs no jūsu velmēm)
4. likt cepeškrāsnī uz 200 grādiem tik ilgi, kamēr siers paliek mīksts, bet vēl neslīd nost
5. jummī

Mistakes and marvelous nights

Ja godīgi, es vairs neko neatceros. Neliels muškulis ir bijusi pēdējā nedēļa. Ar dažnedažādām lietām un pārdzīvojumiem, izdzīvojumiem un... visu ko. Neliela restaurācija.

• Pirmdien pa ceļam uz BFS iegāju jaunajos ķīniešos uz Valdemāra ielas. Paēdu diženi par kādiem trīs latiem, bet gan bija kāds laiciņš jāgaida. Droši vien pat mani nepamanīja ienākam. Biju tāds mierīgs. Un sazīmēju pilnu 5.oktobra lapu dienasgrāmatā. Pēc tam aizgāju pēc filmiņas, jā, jā, tās pašas, kuru nopirku latgalītē. Nu, no divpadsmit fotogrāfijām divās kaut ko varēja saskatīt. Pārējais muļķības vai nekā. Nu, ielikšu otru un tad paskatīsimies.
• Tēvam otrdien vārdadiena. Neaizbraucu. Bet pazvanīju. Dīvaini. Vēl aizvien. Nemāku ar viņu runāt, jo laikam nav par ko. Vai arī es tik saspringti tā domāju. Kaut kas tur ir.
• Rolandu Kalniņu dabūju jau trešdien. Sanāca laiciņš un aizgāju pakaļ uz Kinomuzeju. un tur es izdzirdēju lūk ko. Ka iespējams to muzeju pārcels uz Kultūras akadēmiju. Tur tālu, ellē ratā. Kādā ellē ratā pēc? Nu?
• Cērdien pēc tūres aizgāju uz Mākslas muzeju ar Līgu. Atkal sajutos dīvaini, ka es pērku parasto biļeti. Nevaru atradināties no studentu kartes zuduma. Diemžēl redzējām tikai pusi ekspozīcijas, jo muzejs vērās ciet, tāpēc mums uzspieda superzīmodziņu, ar kuru nākošajā dienā var pabeigt ekspozīciju. Nu jā, pabeidzām. Līga beidzot uzzināja, kas ir IT Crowd. es atkal gandrīz izlaidu garu.
• Piektdien bija jāceļas jau pusastoņos, kaut gan nebiju gulējis gandrīz nemaz. Kaut kādi Jauniešu parlamentisti no 14 valstīm sadomāja doties uz Saeimu caur Latgalīti un Vecrīgu. Nu neko, nav jau grūti. Ja godīgi, torīt vēl jutos lieliski, atkal sajutos kā tajos laikos, kad bija jāceļas pusseptiņos vēlākais, lai nonāktu akadēmijā pēc stundas autobusā. Kāpēc vēl jutos? Tāpēc, ka atnācu mājās un iegāju gultā ar visām drēbēm. Arī, protams, neaizmigu, bet nedaudz iessvīdu savos džemperos un super lielajā ķermeņa radiatorsajūtā, ka laikam nedaudz savilka un tā es vakarā jutos kā pāraukstējies vectēvs. It sevišķi Anglikāņu baznīcā, kur mums ar kori bija koncerts. Tur celis tā sāpēja, ka vai apsēsties nevarēja. Nu, varbūt tas arī uz sliktu laiku. Jo slikts laiks arī nāca. Paskat, pagājušo nakti jau Jaunpiebalgas Zosēnos dessit sentimetri. Bet todien nodziedāju normāli. Vēl paspēju pa ceļam satikt Džeimsu un uzaicināt tos, kas tur viņam apkārt bija un kam viņš vadīja tūri uz koncertu. Tiesa, vadīja viņš vēl papālī un ar pārsistu uzaci, tā kā izskatījās pēc tipiska angļa, tikai sprīdīša garumā un ar peisakiem. Visticamāk, nožāvies ar velo. Kaut gan viņu vēl māc šaubas par kādu kautiņu, kurā viņš iesaistījies. Joks tāds, ka visi tie "faiti" viņa izpratnē ir tikai verbālās izpausmēs. Dažas lietas viņš pārspīlē tomēr. Bet tas tā.
• Naktī uz sesdienu nogulēju desmit stundas. iespējams, ka sezonas rekords. Bet sesdiena bija diena priekš Sālsmaizes. Ironiski gan sanāk, ka sālsmaize tikai pēc trijiem mēnešiem. Sapirkos visādas vecas padomju medaļas savam fit'n'fat'ness pasākumam, arī zeķubikses vienai stafetei, bet, kā vēlāk izrādījās, trūka vīriešu dzimtas pārstāvju, tā kā tā atkrita. Toties mums bija divas milzīgas bļodas pašcepta (uzsveru, cepta) popkorna, trīsdesmit speķaini virtuļi, milzumdaudz dažādu ābolu un to izstrādājumu (Latvija ir ābolu valsts, tomēr) kā arī citi nieki. Pēc pasākuma aizvilkāmies uz "perli". Pie mums Džeims atveda arī kaut kādus ārzemniekus no "gaujas", starp viņiem arī viens itālis, kurš angliski gandrīz ņebumbum un man likās pedofils, jo ļoti "iekāroja" viena cita viesa mazo, iespējams, trīspadsmitgadīgo brāli. Tas viesis bija kaut kads vidusskolnieks ar savu meitenīti no vienas grupiņas, kas spēlē tīri nevis tyā neko, bet tīri neko, un ar to neko svētīti lepojas. Bija nedaudz kā jau viduspadsmitgadnieks un vēlējas lai es šos ar draudzeni nobildē. Šis teica, eu, eu, nobildē mūs, es teicu, ka es priekš pozeriem filmiņu netērēju.
• Svētdien tūre kā tūre, bet vakarā, ak jēziņ, kas bija vakarā. Tur bija šitas un šis te. Gribat zināt, kā izklausās? Pēc Ņūtona Faulknera, Visentes Amigo un Gipsy Kings sakrustojuma. Diženi un jauki. Burvīgi. Jā, Vladislavs ir radījis vairākas mīlīgas bildes, bet es uzskatu, ka tur varēja vismaz vienu lielo filmiņu kā likts. Tik labas gaismas priekš analogās. Un es raudāju arī par to, ka dēļ garfokusa trūkuma nepaņēmu zenītu un nenobildēju to mirkli, kad Otmāra ēna krita uz vienu zāles sienu. Asaru jūra.

Pēc koncerta ieklīdu Kūkotavā. Šodien, tas ir pirmdien iekāpu tur atkal, satiku pa ceļam Sintiju. Nu redziet dārgie, tā vieta ir jauka, apkalpošana lieliska, serviss arī, tikai.. Liekas, ka viss tas, kas ir apkārt ir radīts izteikta interjera dēļ, bet man tomēr liekas, ka tas ir diezgan truls. Un arī baismīgi kaitina, ka trauciņi ar cepumiem ir aiz stikla, dažreiz, kad liecies pāri, sasit pieri. Bet tā - gardi gan.

Tā lūk. Diezgan daudz un dikti. Bet tā jau mana dzīve. Aktīva un atraktīva. Lieliskas dzīvīgas dienas un tik pat lieliskas saldas naktis. Vispār jau visas. Paldies. Kā teica Peters - es mīlu jūs, un tas ir arī viss..

Otmārs Līberts – virtuozais žanru miksētājs

Ģitārista un komponista Otmāra Līberta vārdu pēdējos 20 gados saista ar apzīmējumu “Nouveau Flamenco”, kur sajaukusies flamenko, džeza, bosa nova, hinduistu meditāciju un citu stilu mūzika. Pats mūziķis saka, flamenko ir mūzika, kas ir vienlaicīgi gan romantiska, gan bīstama; tā ir tik pat lielā mērā attieksme, cik žanrs.

Droši vien jau simtreiz izskanējis jautājums, bet kā sākās jūsu aizrautība ar flamenko?

 Viss sākās pašos septiņdesmito sākumos, kad es nopirku savu pirmo plati ar flamenko. Īsti neatceros, kas tas bija par izpildītāju un vai man patiesi patika, bet tā plate ar nogriezto malu, saukta par Cutout, kas norādīja uz nocenojumu. Kad man palika sešpadsmit, draugs man ieteica nopirkt vienu albumu, kuru sauca Mediterrian Sunday vai tamlīdzīgi. Atminos, ka tas man nepatika, taču nedaudz vēlāk es “iekritu” šajā mūzikas stilā dēļ Pako De Lucias, un tā es tur arī paliku. Mūzikas skolā mācījos klasisko ģitāru, pēc tam izmēģināju roku rokenrolā un citur, mēģināju atrast sevi. Kad astoņdesmit sestajā gadā pārvācos uz Santafe, Ņūmeksikā, flamenko tomēr ņēma virsroku.

Kad un kāpēc radās šis jaunais apzīmējums “Nouveau Flamenco”? Un vai ir kāda konkurence starp klasisko un jauno?

Pirmkārt, tas nekad nav radies apzināti. Vienkārši tam, kas pēdējos divdesmit gadus notiek ar flamenko, vajadzēja atrast kādu precīzāku formulējumu. Un otrkārt, klasiskais flamenko, iespējams, tā ziedu laikos arī tika saukts tāpat. Mūzikas stili nāk no viena un pārvēršas citā. Piemēram, arī es saklausu kādas jaunas variācijas, un, re, tas man liekas interesanti un mērķtiecīgi. Tāpat arī toreiz. Cilvēka dabā ir sajaukt visu no dažādām kultūrām kopā, lai rastos kas jauns. Es kultūras un to platformas apzīmēju kā rotējošus kustīgus apļus, kā atomus, tikai ar iespēju pārklāties. Pārklāšanās rezultātā tad arī rodas šīs jaunās muzikālas pārmaiņas, jauni viļņi. Un tas ir muļķīgi sākt strīdēties par tādām lietām. Jā, jaunais flamenko radās no vecā, bet vecais radās no kaut kā vēl vecāka. Tātad viss ir godīgi. Viss sākās ļoti ļoti sen atpakaļ.

 Ja atgriežamies pie jautājuma, tad šis nosaukums radās pavisam nenopietni, kad avīzē izlasīju virsrakstu “Nouveau Cusine”, pēc laika sapratu, ka jauna var būt arī ne tikai virtuve, māksla, kino vai citas lietas, jauns var būt arī flamenko.

Tātad, iespējams, ka pēc divdesmit gadiem varētu būt “Nouveau Nouveau Flamenco”?

Pilnīgi noteikti. Divdesmit gadi, tas ir ilgs laika posms. Tikai pēc divdesmit gadiem tas, protams, sauksies savādāk. Es divdesmit gados esmu izzinājis daudz un dažādus stilus, ietekmējies no arābu mūzikas, no savām saknēm, no klasiķiem un arī no jaunajiem māksliniekiem. Esmu ierakstījis albumu kopā ar Rahimu Alhaju, ūdas jeb arābu lautas virtuozu. Šo plati, starp citu, var lejupielādēt manā mājas lapā. Iespējams, ka manā galvā riņķo arī mana tēva, ķīnieša/vācieša un manas mātes ungārietes sajūtas.

Cik liela ir jūsu muzikālā bagāža?

Jūs domājat albumus? Kopš man ir “Luna Negra” (1989.g. - aut.piez) esmu izdevis divdesmit piecas ierakstus, gan ar grupu, gan solo. Tās varētu būt vairāk kā 300 dziesmu.

Un, protams, ļoti daudzas jūs neatceraties.

Tas nav iespējams, jā. Un visjocīgākais ir tas, ka deviņdesmit sestajā gadā mēs grupā uzņēmām jaunu ģitāristu, kas bija mācījies un ietekmējies tieši no manām dziesmām. Dažreiz gadījās, ka viņš tās prata spēlēt pat labāk kā es. Pāris reizes mēģinājumos apjautājos, kas ir tas, ko tu spēlē. Viņš teica, ka tas esi tu.

Vai jūs savu grupu esat pametis, ka tagad koncertējat vienatnē?

Nebūt ne. Vienkārši ir vairākas reizes, kad vēlos spēlēt viens, un ir reizes, kad mums ar grupu koncerti un turnejas ir kopā. Piemēram, šovasar pabiju Japānā, solo turnejā, tāpat arī esmu spēlējis Eiropas tūrē, Itālijā, Austrijā, Vācijā. Pēc tam došos atpakaļ uz Japānu. Nākošgad laiku plānoju pavadīt ar grupu.

Vai koncertos jūs lietojat dažādas ģitāras, vai jums vienmēr ir tikai viena?

Koncertos es lietoju tikai vienu, šo Lester Devoe Negra ģitāru, kas ir izgatavota no rožkoka, tāpēc ir tumšāka. Nē, vispār es lietoju divas. Otra ir Lester Devoe Blanca. Tā izgatavota no ciedrkoka, un to es lietoju, kad esmu ar grupu. Ciedrs dod daudz maigāku skaņu, kas ir labāk, spēlējot ansamblī.

Un kopš kura laika jums vairs nav garu matu? Esmu redzējis vecos ierakstus, kur jūs izskatieties pēc rokzvaigznes.

Jaunībā man patika eksperimentēt, atrast to savu īsto stilu. Man ir bijuši dažnedažāda garuma mati, ģērbšanās stili. Pavisam garie mati parādījās deviņdesmito gadu sākumā. Vissmagāk bija deviņdesmit trešā gada koncertturnejā Singapūrā. Tur bija tik sasodīti karsts, un tas bija smagi. Tos piecpadsmit gadus atpakaļ tūres autobusiem nebija iespējas ieiet dušā. Viss mainījās deviņdesmit sestajā, kad tūre ilga visu gadu. Pamanīju savu skatuves inženieri ar noskūtu galvu. Nopratu, ka man vajadzīgs tas pats.

Un basās kājas?

Ak, sāku uz skatuves iet basām kājām dēļ viena koncerta deviņdesmit sestajā, kurā man nācās spēlēt kopā ar Santanu. Bija paredzēts tā, ka nospēlē viņa grupa un tad mēs piebiedrojamies un spēlējam kopā. Protams, uz skatuves bija neizsakāmi maz vietas. Un pati skatuve atradās vairāk kā divus metrus virs zemes. Tolaik es vēl nēsāju smagus zābakus un man nācās sēdēt pie pašas skatuves malas. Sajūta nebija no labākajām, kad tu jūti, ka uz ceļa noliktā kāja tevi lēnām spēlēšanas karstumā velk uz leju.
 Un, starp citu, ir neticami ērti, kad tu vari kustināt pirkstus. Studijas ierakstā nav iespēju atļauties piesist ritmu ar kāju, bet, ja tev nav apavu, tu vari kustināt, piemēram, īkšķus. To nedzird mikrofonā. Bet dažreiz to var atļauties. Pievienot kā efektu.


Foto: Vladialvs Punculs

Jaunā flamenko virtuve Otmāra Līberta virsvadībā

11.oktobra pievakarē Lielajā Ģildē, Vecrīgā, koncertēja viens no svarīgākajiem flamenko jaunā viļņa aizsācējiem un viens no mūsdienu populārākajiem šā stila pārstāvjiem Otmārs Līberts (Ottmar Liebert).

Mūzika kā okeāns, un sajūtas kā plosts - tā varētu raksturot Otmāra Līberta koncertu Rīgā. No emocionālām kulminācijām, lejup pa ģitāras korpusa izbungotajiem ritmiem un līdz patīkami nomierinošām un neitrālām melodijām, kas atkal kāpj ar sarežģītu rifu un variāciju pacēlumiem, noslāpst piecpadsmit minūšu pārtraukumā un, uzņēmušas spēku, atkal sasniedz kulmināciju pie pavisam lēna, nomierinoša, bet bezgala tuva klasiskā lauku flamenko koncerta stila skaņdarba, kuru parasti publiski spēlē nacionālie meistari nelielās nojumēs Spānijas ciematos.

Bet tomēr neviļus gribas raudāt. Nav svarīgi, cik dzirdētas, izcilas un, iespējams, neitrālas melodijas ir koncerta vidū, bet krūtīs zib saviļņojums, un acis piekaltas virtuozajām rokām, kas liek to darīt koncerta sākumā un beigās. Nevar noliegt, ka mums ir tikai tās dažas notis, kuras mēs vēl šad tad varam sadalīt oktāvās, tāpēc reizēm kāds muzikāls priekšnesums liekas parasts un vienmuļš, bet mēs nevaram neticēt Lieberta spējai valdīt pār savu ģitāru tik izcili un ātri, ka pat mute var palikt vaļā, skatoties, kā viņš spēlējot raugās tālumā, aizver acis un šad tad pārkārto kājas, nemazinot ritmu un nepārtraucot dziesmu. Augstākā pilotāža kopš 1989. gada, kad tika dibināta Lieberta grupa “Luna Negra”.

Koncerts sākās neilgi pēc pieciem, ilga nepilnas divas stundas ar pārtraukumu piecpadsmit minūtes.

Foto: Vladislavs Punculs

ja kāds jautās, kāpēc es pie tējas nelietoju cukuru, atbildēšu, ka jau divas nedēļas nevaru atrast cukurtrauciņu un no paciņas bērt slinkums :)

filmas filmas filmas filmas

visa iepriekšējā nedēļa ir pavadīta tikai un vienīgi iekš kino.

• pirmdien atnāca aija, un noskatījāmies "The Pick of Destiny", kā arī "Shaun of the Dead"
• otrdien pa dienu pirms kora piekāpa Līga, noskatījāmies "The Fall"
• trešdien pāris "Modern Toss" sērijas, plus vēl aizgāju pie Aijas, noskatījāmies "Ordinary Descent Criminal" un "Michael"
• cērdien aizdevos uz DērtīDīlu, kur rādīja visvisādas fimiņas
• piegdiena tika pavadīti tīri ne kino gaisotnē, jo man bija tas koncerts (kas man pašam dikti nepatika, jo es nedzirdēju sevi, un nākošreiz vienkārši bliezīšu bez mikrofoniem, toties no NagliņIevas dabūju Mārtiņrozes) Taču piegdiena ir dižena ar to, ka pēc tam aizgāju uz Fizmatu iesvētībām, kurā mani sagaidīja ar visādām leģendām, visi bija neticami priecīgi un pozitīvi, un daudzi bija neizsakāmi priecīgi beidzot uzzināt, kāds es izskatos. Mmarvelous. Un mani pēc tam neielaida kojās, bet es aizgāju mājup
• sestdien ciemos atnāca Līga un mēs noskatījāmies Tima Bērtona "Big Fish"
• svētdien ar Līgu aizgājām uz KinoMuzeju pēc vairākām dokumentālajām filmām. Superīgi un vienkārši debešķīgi

Va vellos. Tas gan bija jauks nedēļs. It kā plāns ar Džeimsu otrdien un trešdien uz Viļņu aizlaist. Nez. Redzēs. Plus vēl man muzejā stāv Ronalda Kalniņa jaunais filmu DēVēDē. es jau nopirku. tikai vēl jāsamaksā sesdien :)