Visa pasaule apvienojās un noslāpa kaut kur neredzētās un neizprotamās tālēs. Trolejbusi pa lielajiem labo darbu veikala “Otrā Elpa” skatlogiem pēkšņi kļuva tik lēni un rāmi, un sadzīvoja ar pilnīgu naturālismu turpat netālu uz krēsla, spēlējam tādus pēdējās folkloras un tautiskā romantisma piecgades trieciengabalus kā “Elpo, bērns”, “Ja novilktu drēbes” un “Spoks”. Un bija neizsakāmi viegli. Un tas nekas, ka visa pasaule pēkšņi balansēja tikai uz piecām stīgām.Tāpēc arī nupat pārizdotais, remasterētais un papildinātais Imanta Dakša albums “Elpo, bērns” ne velti piedzīvoja savu prezentāciju tieši “Otrās Elpas” telpās, kur viesi tika lūgti 30. oktobra vakarā. Atsvaidzinošs un nedaudz ieskābens, protams, brūkleņu un kanēļa padzēriens sveicināja katru, kas spēra savu kāju šajā veikalā un jau ar jauno albumu kabatā. Daksis atkal bija parūpējies par alternatīvu ieejas maksas versiju – noliec uz galda četrus latus un saņem ieeju, plus, jauno cietripu. Un parūpējās arī par diezgan savdabīgu, bet notikumiem un atziņām bagātu koncertu neplānotās divās daļās ar ievirzēm visā Dakša diskogrāfijā.
Tādas dziesmas, kā “Mazā brūkleņoga”, “Aizmigušie”, “Vecais pulkstenis”, “Apziņas mijkrēslī dziļā pamostas bezgalība”, “Māsas Ēnas”, “Mans draugs” un citas, kuras pamatīgi pārvērta cilvēku nostāju par tautas mūziku Latvijā XXI gadsimtā, Daksis, kā jau “Elpo bērns” pirmajā ierakstā atskaņoja kā vienas no pirmajām. Taču paredzētā, ar filozofisku un globālu atziņu pārpildīto dziesmu sarakstā, nācās ieviest pārmaiņas kāda neliela negadījuma dēļ, kas notika dziesmas “Visvientulība” laikā, kad Imanta Dakša baltajai ģitārai “atteicās” sestā, viņaprāt, svarīgākā stīga. Ar norunu samainīt to pret jaunu Daksis ievadīja nelielu pauzi ar svilpojamo dziesmu “Putnubiedēklis” no vecajiem “Pasaules Gaismas” laikiem, kura apvienoja nebēdnīgā sasvilpošanā gandrīz visus, vairāk kā pussimt apmeklētāju un nepārstāja vēl pāris minūtes.
Taču otrā daļa nesa kādu nelāgu ziņu. Ģitāras tapiņa, kas notur stīgu nostieptā stāvoklī, bija pusē nolūzusi, tāpēc stīgas nomaiņa bija neiespējama. Taču Daksis neapjuka, tāpēc mēs varējām dzirdēt tādas nedzirdētu skaņdarbu kā “Čigāns”, kā arī melodijas no citiem ierakstiem, kā, piemēram, jau pieminēto “Spoks” no “Rīts, kad atausa atmiņa par Saules civilizācija”. Kā dziesminiekam, kuram ir vairāk kā trīssimt dziesmu, šis fakts Imantam nesagādāja nekādu problēmu, vien varbūt to atminēšanās, ja šo skaņdarbu atkārtošana nav iespējama jaunu iespaidu meklējumos.
Jāatzīst gan, ka jaunā cietripa nav tik nostaļģiju vēdoša kā domāts, jo liekas, ka tā ir pārāk pārsātināta ar dažnedažādiem efektiem, kas, kā jau zināms, šad tad pārvēršas par defektiem. Neliels plus ir pāris remiksētu Imanta dziesmu Kristapa Cukura izpildījumā un nelielu dzejolīšu un stāstiņu pievienošana, kas, turpretī padara šo albumu vairāk filozofisku un domātvedinošu. Tomēr cilvēki, kuri Imantu Daksi ir pieraduši dzirdēt kā bardu ar vienu vienīgu ģitāru un iespaidīgi variējošu balsi, ierakstā varētu būt vīlušies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru