Priekšvārdi: šim tekstam bija jātop publicētam novembra vidū,
reizē ar valstiskām sajūtām, pārdomām par zemi, nāciju, tautu,
nākotni. Tomēr, pagātne iegrozījās tā, ka mēs visi šobrīd
vēl aizvien jūtam šo sāpīgo griezienu, un būtu tikai un vienīgi
nepamatoti, neētiski un arī neveiksmīgi izteikt savas domas
pieminētajā laika posmā. Labs nāk ar gaidīšanu – teksts
beidzot tiek atklāts jūsu vērīgajai acij.
Apskatot reiz jūnijā Galerijā “Centrs” izliktos latviešu
tautu tērpus, nācās secināt, ka nekas radikāls laika posmā no
16.gs. līdz 19.gs. nav īpaši mainījies. Detaļas bija līdzīgas,
līnijas un formas saglabātas teju tās pašas. Taču, atskatoties
atpakaļ vēsturē, tie ir arī laiki, kas pāri šai teritorijai
bija gājuši ne tikai krustneši, bet to turpināja zviedri, poļi,
Krievijas impērija. Iebrauca vecticībnieki, ebreji, notika
dzimtbūšana, monopola ticība katolicisms tika mainīts uz
luterānismu, ko pēcāk uz teju visu 18. gadsimtu aizliedza zviedru
Vidzemē, risinājās raganu prāvas, mēris, un tā var turpināt.
Tas nozīmē, ka laika gaitā latvietim bijis jāpakļaujas gan
sabiedrības, gan varas, gan identitātes maiņām, jātaupās un
jācieš, jāmainās un jāpielāgojas, lai izdzīvotu. Tas nozīmē,
ka mainīties vajadzētu arī paražām, tātad, arī tērpam, kas
tad ir pirmais, ar ko pretimnācējs par sevi liecina. Kāpēc tas
nav noticis?
Ir vecā labā leģenda, ka katrus simts gadus no Daugavas izlien
gars un jautā, vai Rīga jau gatava, un, protams, katrs zina, ka
atbilde ir “nē”, jo tajā mirklī, kad pilsēta būs pabeigta,
šeit būs kas krietni vairāk par plūdiem Ogrē. Saskatu analogu
situāciju ar Rīgu kā Latviju, jo, tāpat kā galvaspilsēta, šī
zeme nedrīkst tikt pabeigta. Galēja mērķa nospraušana vai tā
sasniegšana var būt gan biedējoša un izraisīt eiforiju un
ekstāzi (ko tad darīsim pēc tam, kad viss jau sasniegts???), gan
letāla, veicinot vispārēju, Vakareiropai bieži piedēvētu
nogurumu, vienaldzību un pārapmierinātību, mākslīgumu, bailes
no veselīgas ironijas un smiešanās par sevi un citiem, ko šobrīd
Eiropā kā Orvela grāmatās jau paslepeni cenšas ierobežot
Brisele, saucot to par “"Tolerances paraugstatūtiem" jeb
“The European framework national statute for the promotion of
tolerance”.
Latvietis ir apjucis. Vienmēr. Un, iespējams, tas ir labākais, kas
mums ir bijis. Mirklis, kad mēs nesaprotam, kas mēs vēlamies būt,
kad mēs nezinām, kā būs, un vienīgais, kas mums atliek, ir
vienkārši neaizmirst pārliecību par sevi, atmetot glupu
prātuļošanu un laika šķiešanu interneta komentāru sadaļās un
turpinot celt bez gala un malas – darināt zemi kā Rīgu pēc
savām vērtībām, kas daudziem uz pasaules jau zudušas, vienmēr
nepabeigtu, jaunu.
Pēc mīlestības pret dabu, jūru, mežiem, pēc mīlestības pret
dabisko, peldēm, ogošanu, tējām un Jāņiem, pēc mīlestības
pret dabisko – zemainiem burkāniem, nepasterizētu pienu un
ikdienišķu skaistumu, kas vēl aizvien ir noturīgs, ja vien netiek
pārforsēts (kā vēsta jau XV gadsimta ceļotāju apraksti –
piemēram, latviešu sievietes ir skaistākās pasaulē no dabas, ja
vien nesāk krāsoties). Pēc mīlestības pret literatūru, jo mēs
tomēr lasām (daudz, kaut gribētu, lai vēl vairāk), pēc
mīlestības pret vārdu, teikām, dainām, dziesmām, pēc
mīlestības pret dūraiņiem, vilnas zeķēm, siltiem džemperiem un
gaisīgiem svārkiem. Pēc mīlestības pret tēvišķu bārdu un
garām viegli sapītām bizēm.
(Ļoti svarīgi piebilst, ka nekad neesmu uzskatījis Latviju nevis
kā savu valsti, bet gan Zemi – ģeogrāfisku, dabai piesaistītu
vietu, augsni un manas mājas, kas nedrīkst tikt pakļautas
politiskajām struktūrām, bet stāv tām pāri, vienojot visus, kas
šajā Zemē dzīvo.)
Bet mēs joprojām esam apjukuši, jo mums nav sabiedrotā. Igauņi
vēlas būt kā somi, lietuvieši gan vēsturiski, gan biznesā un
pat dažbrīd mentalitātē vienojas ar poļiem, baltkrievi, gribot
negribot, ir bijuši un ir spiesti būt kopā ar krieviem. Mēs
nevēlamies būt neviens, zviedri ir pārāk tālu, Eiropa vēl tālāk
un pārāk apmierināta, Krievija saistīta pagātnes rētām. Kas
paliek? Apjukums un mēs paši par sevi. Apjukums un eksperiments.
Šobrīd mums ir tā lieliskā iespēja eksperimentēt pašiem ar
sevi un mēģināt saprast, no kā tad mēs esam taisīti. Mums ir
iespēja nesekot notiekošajiem procesiem, bet gan mēģināt
apsteigt tos, kuriem sekojam. Tas nozīmē, ka jāstrādā radoši,
tas nozīmē, ka nākotne ir kultūras, un tieši tajā dzimst mūsu
potenciāls – Latvija var būt inovāciju valsts, Latvija var būt
vieta, kur neaizmirst pagātni, ir tagadnē un domā par nākotni Kur
risina zaļās problēmas, daudzas no tām novēršot jau saknē
(tiesa, pagaidām ne vienmēr veiksmīgi), kur meklē jaunus radošus
izpausmes veidus, jaunu vietējo kulināriju, sportiskos un
akadēmiskos hobijus, atdzīvina un notur ilglaicīgas vērtības,
atmetot patērētāju kultūras nevērtības.
Jo mūsu problēma bieži vien ir tā, ka mēs vēlamies būt kā
kāds cits, nesaprotot, ka, ja sekosim kādam, tad būsim soli
iepakaļ. Ja runāsim par to, kas notiek tagad, kāds mūsu vietā
runās par to, kas būs rīt. Ja izsalkuši un padevušies tikai
dekoratīvismam modē, stilā, dizainā, tomēr vilksim pērnās
sezonas drēbes, kinoteātros skatīsimies aizkavējušos Holivudu
(un Holivudu vispār), pirms pāris gadiem populāro trash stilu ar
veciem padomju “veļikiem” nomainīsim pret smalkiem fiksētā
pārnesuma velosipēdiem tā, it kā padomju veļiku nebūtu bijis.
(Lai gan šobrīd man personīgi liekas pilnīgi vienalga, kādu
riteni cilvēks brauc – galvenais, lai brauc un liek starp kājām
brīvību un veselību.)
Kā pierādījums pavīd piemērs ar Rīgas jūgendstilu, kas arī,
starp citu, pilsētā ienāca ar desmit gadu nokavēšanos (vismaz)
ap 1898.gadu. No vienas puses tūristu gidi stāsta nodrillēto,
apbēdinošo stāstu par Mihailu Eizenšteinu kā svarīgāko un teju
vienīgo vērā ņemamo jūgendstila metru, tomēr Rīga nav slavena
ar vienu ielu un piecām ēkām. Tā ir slavena ir to, ka piecpadsmit
gados spēja radīt 800 ēku, kas spilgti pierādīja, ko pārstāv
māksla. Mirklis, kad arhitekts zaudē statusu un cieņu, ja atkārto
kāda fasādi un reizē, ja nespēj radīt ko īpašu. Mirklis, kad
arhitekts ir ne tikai prasts grafiķis, bet mākslinieks, radot katru
ēku kā jaunu procesu, eksperimentējot, jaucot stilus un meklējot
identitātes, arī jauno latvietību. Spēlējoties, atrodoties
radošumā. (Kad 1908. gadā tika apstiprināts Alberta ielas 11 ēkas
būvprojekts, tās arhitekts Eižens Laube žurnālā „Zalktis”
publicēja programmatisku rakstu „Par būvniecības stilu”. Tajā
viņš aicināja studēt tautas lietišķo mākslu un „nogremdēties
mūsu senču garā”, lai pēc tam šis gars „atjaunotā,
spēcīgākā veidā” pārņemtu „katru no mums un visu mūsu
dzīvi, mūsu darbus”. Tad arī būvmāksla iegūtu pilnīgi
patstāvīgu un reizē latvisku raksturu. Vienlaikus arhitekts
noraidīja jebkādu imitāciju un aicināja izmantot dabiskus
būvmateriālus atbilstoši to īpatnībām.)
Un tieši tāpēc situācijai piestāv citāts no twitter profila
@cilveksuzekrana: “Viņš atkāpās atpakaļ dzelmē kā vēzis,
atkal sajuta ūdeni un, zinot sauszemi, iemācījās spārnus”. Un
tieši to nozīmē arī Laubes vārdi – cilvēks, pēc kura padoma
spilgti attīstījās nacionālais romantisms, pēc kura pilsētu
lielākoties sāka būvēt tikai latviešu meistari, un tautas
identitāte un simboli atspoguļojās pret garāmgājējiem kā
atgādinājums – tie esam mēs, tā ir mūsu vēsture, un ja mēs
turpināsim, tā būs arī mūsu nākotne (Tajā pašā gadā pabeidz
Eižena Laubes izstrādāto ēku Brīvības ielā 62. Uz tās ir divi
izciļņi – latvietis tur māju un latvietis tur statuju.
Iespējams, atgādinot, ka mēs esam atbildīgi par to, ko ceļam, jo
tā ir mūsu pils, tās ir mūsu mājas un templis, kā arī ēka vēl
aizvien ir mākslas darbs; uzskatāmākais materiāls arhitektūrā
ir skulptūra.) Ne velti šobrīd notiek atgriešanās pie XIX/XX
gadsimta mijas stila, gaumes un askētiski dekoratīvās mākslas,
akmens lauvām, rakstāmmašīnām, dzīves jūgendstila dzīvokļos
vai mājās pie dabas, vai piepilsētās un, protams, atgriešanās
pie velosipēda, kas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija mūsu
kultūras etalons (ričuks katram sestajam laukos un katram
desmitajam cilvēkam pilsētā) To visu, piemēram, veicina Latvijas
Veclaiku divriteņu klubs, organizējot gan retro un velo kultūras
pasākumus nu jau visā Latvijā, gan pilsētas ekspedīcijas un,
protams, Tvīda Braucienu. Paralēli notiek atgriešanās pie
krāšņas uzdzīves publiskos un privātos namos ar erotiku un bez,
bārdām un ūsām kā Baza Lurmena filmās, Šerlokā Holmsā,
uzliesmojušajā folkmūzikā vai pavisam vienkārši, nu jau
pagājušā hipsteru ērā, ko pavisam drīz noteikti varētu aizstāt
kas pasaulei pavisam svaigs un, kāpēc ne, tieši no Rīgas.
Protams, vienmēr ir bijis jautājums, kas tad tā māksla tāda ir.
Kāds ir teicis, tā ir spēlēšanās, kāds, ka tā ir jebkāda
radoša darbība procesā, citi - radošums bez mērķa. Lai arī
kāda būtu absolūtā patiesība, iepriekš nosauktais pilnībā
atbilst tam, kāda ir tā Rīga, kas nedrīkst nogrimt –
nepabeigta, celtne ar virzienu, bet bez smailes. Jo cik gan
interesanti ir spēlēt futbolu, jau zinot rezultātu, cik gan
interesanti ir cīnīties, zinot, ko kurš pieveiks (šādās,
iepriekš sarunāta rezultāta tradīcijās uz ilgu laiku arī
izdzisa, piemēram, bokss)? Cik daudzu cilvēku kaut vai tajos pašos
Anšlava Eglīša grāmatā “Homo Novus” aprakstītajos
trīsdesmitajos gados beidza “spēlēties”, kad sāka strādāt
par etiķešu “štancētājiem” un nolika krāsas un otas lādēs
sakalšanai, lai atražotu sevi patērētāju modelī, iekļautos
konveijerā, spēli nomainītu pret karu un ciešanām?
Mākslas aspekts, runājot par jūgendstilu, tiek pieminēts gluži
jauši – tulkojumā no franču valodas šī stila nosaukums turpina
nest tās vārdu – art nouveau jeb jaunā māksla. Jūgendstils
bija arī periods, kad attīstījās Latvijas un latviešu
glezniecība, tradīcijas, nostiprinājās literatūra, līdz ar to
arī sabiedrības doma, tomēr zeme vēl aizvien atradās nebrīva
svešā valstī, lai arī ar stabilu un attīstītu pamatu (vismaz
Latvijā Imperiālās Krievijas laikā). Tieši šobrīd atkal ir tas
mirklis, kad pagājis vien nedaudz gadu, kad mums ir kāda noteikta
brīvība (t.i. brīvība - balstoties uz pāris noteikumiem,
rīkoties, kā vēlamies), un atkal vērojama uzplaukuma cerība.
Nevar noliegt, ka šobrīd esošo “apjukuma turpinājumu” ir
ietekmējusi sabiedrības apnicīgā šķelšanās un ekonomiskā
krīze ar pēcsimptomiem (kad ironiskā atbilde, pajautājot, ko
darīt, ja nav darba, bija – iet mācīties). Tomēr, līdzīgi kā
Islandē, kur krīzes laikā uzplauka elektroniskā mūzika un
alternatīvais tūrisms, arī šeit netrūka radošo izpausmju, tieši
pretēji – to skaits palielinājās vai izmainījās kvalitatīvi,
nevis kvantitatīvi, pieauga entuziasms un skaidra bilde par to,
kādas nišas līdz šim bijušas brīvas (par to, vai cilvēki no
krīzes ir ko mācījušies, man tomēr būs grūti spriest).
Eksperimentālā mūzika, underground skatuve, elektro, noise,
ambient, jazz ir augstā līmenī un turpina attīstīties, varbūt
pat augstākā nekā būtu cerējis, ņemot par piemēriem Skaņu
Mežu, SKYR, Rasolu, Radio Naba, arī Rīgas Ritmus u.c. (dodoties uz
Latviju 28.novembrī, vācu eksperimentālais orķestris “Andromeda
Mega Express Orchestra” trīs nedēļas iepriekš presei paziņoja,
ka nevar vien sagaidīt iespēju spēlēt šajā “mūžīgi
mainīgajā un dinamiskajā pilsētā, pilnā ar radošām un aktīvām
dvēselēm”).
Vēl iepriecinošāk vērot, kā teju katru ceturtdienu, piektdienu
un sestdienu teju visas vakarā strādājošās iestādes, sākot ar
kafejnīcām, beidzot ar bāriem un klubiem, vēlas redzēt dzīvās
grupas (un tās patiešām ir apmierinošā skaitā) vai dzīvu
cilvēku aiz ierakstu kalniem. Latviešu mākslinieki regulāri tiek
novērtēti par savu dziļumu, dabiskumu, un neviltotību, kaut vai
šobrīd aktuālajā Venēcijas Bienālē (ar Kriša Salmaņa un
Kaspara Podnieka darbiem, kas izceļas ar savu naturālismu un šaipus
Eiropai raksturīgo indentitāti, patīkamu pieticību un tāpēc
saprotamību, skaidru vērtību) scenogrāfa Reiņa Suhanova
regulārajos sasniegumos Prāgas scenogrāfijas kvadrienālē,
privāatajā dzīvē pieticīgā, bet gleznošanā pārliecinošā
Sergeja Djomina pēdējo mēnešu triumfs “Saachi” kuluāros.
Lai arī daudzi var iebilst, ka tā nav zeme, kurai nav sava
laikmetīgās mākslas muzeja, un tas ir tiesa. Tiesa varbūt ne par
to, ka šī pēkšņi vairs nebūtu pienācīga vieta elpas
vilkšanai, tas vairāk ir akcepts iebildumam, ka kaut kas nav
kārtībā, bet tā ir vēl viena iespēja mums pēc kā tiekties,
pēc kā liela un nozīmīga. Tikmēr, kamēr mēs turpinām būt
apjukuši šajā jautājumā, šodien iespēja izpausties
neskaitāmiem māksliniekiem turpinās, izstādoties desmitos
galeriju vai mākslai atvērtu telpu, piedaloties Survival Kit,
Baltajā Naktī, Art+Communication, Staro Rīga u.c. kultūras
forumos. (Pēdējā notikuma radošā kvalitāte gan pēdējos gados
liek šaubīties, vai tik šī “Rīga” jau nav izperēta par
tālu, tāpat kā neveselīgā tendence, ka mākslinieks vairs
nenozīmē neko citu, kā stilu vai piedēvētu, iespējams,
pārvērtētu statusu. Nevar aizmirst arī “Staro Rīga” lielāko
šī gada problēmu – mēs esam pārņemti ar sevi, notiek pārāk
liela lokalizēšanās un pat provinciālisms, kad gaismas objekti,
tajā dzirdamās un redzamās personas, uzrunā auditoriju, kas
pārsvarā ir “latvietis parastais”, nevis “pilsētas viesis
parastais”. Kā izņēmums ir Vērmanes dārza interaktīvā
instalācija “Diriģents”, kurā var iesaistīties visi
neatkarīgi no tautības, vecuma, rases vai pagātnes, un tas ir
lielisks piemērs veiksmīgai turpmākajai darbībai).
Pēdējā laikā spilgti izceļas mūsu radošie kvartāli,
draudzīgās komūnas ap ielām un mājām, kas vieno biznesu un
sabiedrību kopīgos svētkos un idejās (Miera iela, bēdīgi
slavenā Alberta ielas 11 komūna, Birojnīca, Kalnciema kvartāls,
Spīķeri, Valdemāra pasāža u.c.), lai arī apjukumu rada
nepieaugušas demokrātiskas valsts lielākais zemūdens akmens –
nauda (Totaldobže tikko ir aizvērusi durvis, par jaunām, lētākām
telpām jau domā kim?, Tabakas fabrika ir kā nezināma priekšā
utt.) Tāpat pienācis mirklis, kad liekas, ka ar Rīgas burvīgajām
ēkām kaut kas nav kārtībā un aktivizējas organizācija “Free
Riga 2014”, kas pievērš uzmanību vēl nenovērtētajām,
apbružātajām arhitektūras vērtībām un ērtībām, meklējot
tām jaunu pielietojumu. Tomēr šīs akcijas un jautājumi veicina
ne tikai apjukumu, bet arī rada augsni domāt, mainīt, diskutēt,
veicina tieši to, ko mums vajag – savstarpējā kulturālā
mantojuma apmaiņai un celšanai.
Šādā garā attīstās alternatīvais Rīgas un Latvijas tūrisms,
sākot ar hosteļiem un to netradicionālajām un valsts
atpazīstamību veicinošajām izklaides iespējām (bobslejs,
piedzīvojumu izbraucieni, šaušanas sports, laivu braucieni u.c.),
beidzot ar tādā spēcīgām un atpazīstamām organizācijām kā
“Riga Out There”, “Riga Free Tour” un, pats galvenais,
alternatīvā tūrisma telpu “Riga Explorers Club”, kas
sadarbojas un apvieno iepriekšminētās iespējas, pie reizes
piedāvājot citus neskaitāmus maršrutus pa Rīgu un Latviju tikpat
neskaitāmos veidos.
Par spīti cīņai par atbalsta kripatām, mazais latviešu kino (ar
dokumentālo priekšgalā) turpina nostiprināt pozīcijas
inteliģentas kinematogrāfijas panteonā. Pateicoties
nevalstiskajiem teātriem, Alvim Hermanim, Viesturam Kairišam, arī
Valteram Sīlim, Jaunā teātra institūtam u.c., latviešu teātris
un režija ir plaši pazīstama Eiropā un aiz tās (piemēram, tikko
itāļu “Ubu Awards” nominētā Hermaņa “Oņegins.Komentāri”
Labākajai ārzemju izrādei), strauja attīstība notikusi modernās
dejas un horeogrāfijas virzienā, un grūti nepamanīt tā ienākšanu
teātrī ne vien kā tikai eksperimentālu vēsmu. Turpretī,
latviešu akadēmiskās mūzikas tradīcijas, lai arī dzirdēts, ir
pārāk konservatīvas mūsu laikiem, tomēr arī tās ilgi spējušas
izsist neskaitāmus diriģentus, instrumentālistus, operas
vokālistus u.c. darbiniekus slavas zenītos, jo tā laikam ir mūsu
pacietība, čaklums un, acīmredzami, vien tikai iekšēja, pārāk
kautra, un nepietiekami atbalstīta mīlestība pret mūziku, kas
galu galā liek noticēt mērķim.
Protams, es varētu turpināt par to, cik ļoti šo situāciju
iedragā naudas trūkums un dažiem, tieši pretēji, naudas tīkamā
smaka, ideoloģiskās domstarpības, nedrošība nodoties
brīvdomāšanai. Tomēr reti dzirdēts, ka kāds no mums apstātos.
Konceptuālās mākslas lietpratējs Ivars Grāvlejs intervijā
starptautiskajam mākslas portālam no Latvijas arterritory.com reiz
teica, ka māksliniekam vajadzētu beigt strādāt tad, kad viņš ir
veicis savu pavērsienu mākslas pasaulē, vai vairs nespēj radīt
neko jaunu. Latvieša lielākā svētība ir šaubas. Un, kamēr mēs
šaubīsimies, vai esam sasnieguši to, ko vēlamies, tikmēr mēs
iesim tālāk. Tikmēr mēs būsim MĒS paši.
Galu galā, atgriežoties pie sākumā pieminētajiem tautas tērpiem,
vēl aizvien ir prieks redzēt to saglabāšanu, vēl pietam dažādās
versijas. Prieks apjaust, ka katrs novads, katrs rajons vai apgabals
šajā mazajā teritorijā turpina savu specifiku, lai gan vien
sanākšanās, bet tomēr. Taču svarīgākais ir tas, ka mums vēl
aizvien nav “Latviešu tautastērpa”. Mums ir Abrenes tērps un
Nīcas, mums ir Sēlijas, Piebalgas, Kuldīgas, Rucavas un Alsungas
versijas, bet ne viena universālā tērpa (nerunāsim par
vienojošajām sastāvdaļām kā svārkiem, brunčiem, ņieburiem
vai aubēm, kas, starp citu, arī pastāv ne visos komplektos). Un,
kamēr vien mēs spēsim saglabāt šo dažādību un autentiskumu
arī sevī, tikmēr Latvija kā zeme taps vienmēr. Tikmēr mēs
uzdosim jautājumu kas MĒS esam, klusiņām jau zinot atbildi –
mēs varam būt jebkas.
p.s. Uz mirkli taču varam padomāt par nākotni, kas nemaz nav tik
peļama. Kā būtu ar saules paneļiem uz jumtiem, kā būtu ar
tūrisma velosipēdu atgriešanos, lai brīvajā laikā var aizbraukt
pie dabas, kā to trīsdesmitajos darīja Koknesē un Mazsalacā, kā
būtu ar mākslu, kurai mēs vairs nemeklējam formu vai politisko
piedūrienu, bet gan vērtību, auru, totēmismu, ar mākslu, kas
neizdziest no apvāršņa pēc gada kā Pedvāle, bet sasniedz kādu
grupu un liek tai līdzdarboties, pieradina mūs pie radošuma? Kā
būtu ar vairāk stundām pamatskolās un vidusskolās, mācot
bērniem par mākslas, kreatīvisma, zinātnes vēsturi, ļaujot
viņiem pašiem veikt savus eksperimentus, pētīt savu jomu,
izstādīt mākslas darbus, īstenot mākslinieciskus projektus,
uzvest SAVA teātra performances, doties ceļojumos un nebaidīties
izpausties – saprast, ka māksla ir tas pats, kas elpot, kas 2x2,
kas lasīt.
Kā būtu ticēt un strādāt pie tā, ka nākotnes māksla varētu
but ne tikai kāda digitālā, virtuālā vai tīklā eksistējošā,
bet gan nano māksla vai kvantu māksla – mikroskopā, visumā,
smadzenēs, jo Latvijas jaunie tehnoloģiju censoņi sevi turpina
pierādīt, ir ārkārtīgi aktīvi tieši open-source jeb
brīvpieejas koda lietošanā un attīstīšanā ne tikai mākslai,
bet arī zinātnei. Ka video, fotogrāfija, glezna, skaņa, teksts
var tikt izdrukāti no smadzenēm, ļaujot mums atrast laiku meklēt
ko īpašāku, ko transcendentālāku?
Kā būtu, ja māksla kļūtu nemateriāla kā agrāk dainas, teikas,
dziesmas un darbs radītos grupā, veicot kopēju uzdevumu un
iegūstot vienu mācību? Kad mākslas auditorija vairs nav
skatītājs, bet gan tās radītājs. Kad tā ir kolektīva, ļaujot
iesaistīties arvien vairāk flašmobos, grupu fotogrāfijās u.c.
formās, kur cilvēks kļūst par procesa sastāvdaļu un iegūst no
tā (piemēram, Romāna Ondaka “Measuring the Universe” darbs,
kur darbs rodas, cilvēcei “esot uz vienu roku”; Baltijas ceļš,
kas ir pasaules, iespējams, slavenākais radošais mākslas
protests, un tam nepastāv stabila forma – tā rodas mirklī, vieno
visus, izdziest un paliek atminama pasaules atmiņā; Dziesmu un Deju
Svētki, izskan, izdejo, un paliek kā kopējā identitātes vērtība.
Apdziedāšanās Jāņos, kas ir tīra improvizācija, neļauj zaudēt
valodas bagātību un to attīsta, tomēr zaudē formu, tiklīdz
izdziest ugunskurs)? Atliek vien pieminēt vienu mazu niansi –
folklora nav tā, kas ļauj atcerēties, folklora liek neaizmirst.
Kā būtu ar mākslu, kas atkal tik tuva Stounhedžai, Lieldienu
salām, mūsu pašu maģiskajam Edvardam Liedskalniņam un viņa
Koraļļu pilij, jau pieminētajai fantastiskajai Pedvālei un
ArhStojaņije Krievijā pie Ugras upes, vieta, kur atgriezties vai
doties, lai atdzimtu, atmostos, saprastu, saņemtos? Kā būtu ar
mākslu, kas neprasa cilvēka klātbūtni, kas nezinātājam liekas
pārcilvēciska? Māksla, kas ir mīkla, enigma, kas ir acīmredzama,
ar visām maņām uztverama, bet ar laiku neatšifrējama. Māksla,
kas atklāj parasto, bet nezināmo kā uz palielināmā stikla,
māksla, kas padara mākslinieku par magu, burvi, pareģi, mesiju?
Es šobrīd tikai skaļi domāju un varbūt esmu naivs, bet, kā
būtu, ja mēs priecātos, ka esam nedaudz apjukuši?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru