Nepiespiests komentārs par izrādi “Ekonomikas teorija nejēgām”.

Pēc Amunda Sjēlie Svēna (Amund Sjølie Sveen) referētā es, nebaidos šī vārda, esmu kapitālisma izdzimtenis. Viss, ko daru un ko pelnu, ir mūzika un runāšana vienā laidā, un ikdienā bieži izvēlos mīlēšanos, nevis darbu, darbu, darbu. Pie reizes – man nav iPhone, es nepatērēju gaļu, un nevienam, pat ne bankai, neesmu bijis parādā ne fiziski, ne ar karti (ja tā padomā, atceros pāris čaļus, kas ir parādā man, bet tas jau cits stāsts).

Arī man tāpat kā daudziem citiem patīk jaunas, aizraujošas lietas, tomēr, atšķirībā no vairākuma, es cenšos tās meklēt idejās, literatūrā un ceļošanā, lietās, kas no pasaules nepaģēr tik daudz, vai arī slīgstu vēsturē, nemēģinot noplēst kādu labumu no nākotnes. Atzīstos, es esmu sapņotājs vairāk nekā praktiķis. Starp citu, kādā sarunā ar mākslinieku Reini Pētersonu sapratām, ka mēs būtu bezgala laimīgi, ja katram laimētos iegūt leģendāro Landroveri kā kādreiz televizora džungļu trophy pārraidēs, kur puiši ar balto policistu džipu izbrauc plančkas, plēš liānas un neiestieg tuksnesī. Tomēr, pats galvenais, runa nav par auto vipārībā vai dizainu, ne unikālu, ne dārgu – landrovers mūsu acīs ir praktiskuma un lietderīguma etalons, ko pie reizes nevar iznīcināt, tieši tāpat kā trīsdesmit trešo nokiju, automašīnu “Pobeda” vai vectēva kurpes. Savā ziņā baltais rietumu “bobiks” ir vecās, ilgkalpojošās, funkcionālās un patērēt vēlmi mazveicinošās pasaules simbols.

Tomēr, kā to varētu saprast vairākums, šobrīd mēs dzīvojam pretējā, “patērē un pērc, un pārdod – cik ātri vien vari” pasaulē. Un, ja paši nejūtamies ietekmēti, tad, piemēram, tuvie un talie rietumi un lielās nācijas ar amerikāņu sapni priekšgalā patērē uz velna paraušanu un būvē smilšu pilis uz kredītiem, ikgadējas ierīču nomaiņas, pastāvīgām bailēm par visu, sezonālām apģērbu kolekcijām un patēriņa, patēriņa, patēriņa. Varbūt šī dzīvesstila pēdējais piliens bija ekonomiskā krīze, varbūt tāds vēl nav nopilējis. Galu galā, mēs noteikti uz to ejam, ja nesākam domāt ar galvu ne tikai par sevi un savām vajadzībām, bet arī par paralēli notiekošo. Laikam jābeidz dzīvot Sartra pasaulē, kas jau pierādījusi, ka cilvēks mēdz neidentificēt sevi ar, viņa gadījumā, attēlā redzamo - tas, kas ir citur un nav šeit, var nebūt vispār. Šobrīd liekas, ka cilvēce mainīsies vien tad, kad patiešām sāks just to, ka viss, ko izmetam, nekur neizzūd, turpina eksistēt un atgriežas. Ka viss, ko gribam, mēdz būt “atņemtais viss” kādam citam, un tas notiks, kamēr vien būsim atkarīgi no patēriņa, patēriņa, patēriņa.

“Ekonomikas teorija nejēgām” ir ārkārtīgi skaisti sabalansēta informācija par naudiskajiem procesiem un to ietekmi laika gaitā, tomēr redzesloku ekonomiskajā kalambūrā būtiski un šokējoši nepaplašina. Turpretī, pēc lekcijas-izrādes tikai nejēgas neuzdod jautājumus sev, varbūt pat pēc iespējas vairāk un pēc iespējas grūtākus. Vai es esmu no šī ekonomikas modeļa atkarīgs (kapitālisms, patērētāju kultūra, cilvēces egoisms, industriālās revolūcijas augļu baudīšanas modelis) un, cik ļoti? Vai es varu sevi mainīt, parādīt pretestību un veikt izmaiņas vismaz sevī? Vai Svēns ir pierādījums tam, ka cilvēks var kritiski un objektīvi novērtēt lietas, vismaz uz stundu būt no varas neatkarīgs un reizē nodarboties ar pilnīgi nepieradinātiem perkusiju un video eksperimentiem?

Daudzu lietu atbildēšanai un konstruktīvai paskaidrošanai Svēns vienmēr atrod kādu grēkāzi. Pēdējo reizi, kad viņu redzēju, tas bija Norvēģijas baltkrievs, Eirovīzijas uzvarētājs Aleksandrs Ribaks, šoreiz neskaitāmas reizes lekcijā parādās Apple. Un nav jau arī garām šauts - Stīva Džobsa patērētāju kultūras šīberēšana vairāku gadu garumā ir novedusi ne tikai pie skārienjūtīgā ekrāna teju katram pirmās pasaules cilvēkam, kas garāks par metru, bet arī miljoniem cilvēku iedomu, ka ir jāpērk katru gadu, jauns, dārgāks un ar derīguma termiņu. Iespējams, tā ir pašu Apple vai pašu patērētāju vaina un padošanās nokļūt šādās dzirnavās, vēloties iegūt pēc iespējas spicākus rīkus, jaunākus modeļus, prestižu citu acīs (jau kur tas laiks) un vienkārši uzķeroties uz piedāvājuma un reklāmas valdzinājuma. Pilnīgi noteikti Džobsa veikums ir ārkārtīgi ērts rīks arī Svēna rokās, ar ko viņš spēlē izrādi tikpat labi, cik akmens ksilofonu, kamēr mēs uzķeramies uz viņa harizmatiskās personas, kā baznīcēni klausāmies viņa sprediķī un veramies fināla starptelpu celojumā.

Taču šie ir tikai vārdi, un, lai kāda būtu mana subjektīvā nostāja, Amunda Sjēlie Svēna teksti ir prāvietiski, viņa ritmiskās atkāpes ironiskas, pieeja vēl aizvien kritiska, un viss kopā - gan pret pasauli, gan pret sevi. Slavojs Žižeks vēstulēs “Pussy Riot” ieslodzītajai dalībniecei Nadeždai Tolokoņņikovai min, ka “eksperti, pēc definīcijas, ir varas kalpi: viņi īpaši nedomā, tie tikai pielāgo savas zināšanas varas definētajām problēmām...” Un pat nav svarīgi, kā rokās ir stūre - tie var būt konglomerāti, vietvaras, armija, pat anarhistu grupējumi. Tomēr, kamēr vien būs cilvēki, kas nostāsies trešajā pozīcijā, kā to dara Svēns, tikmēr pasaulē notiekošajam būs objektīvs skatījums un tikmēr mums būs barība domāt un apsvērt, vai tas, kā dzīvojam, var turpināties, mums un mūs bērniem, un – vai mēs vispār dzīvojam sev vai sistēmai.

Un, lieki neko nerunājot, “Ekonomikas teorija nejēgām” ir objektīvs skatījums.

Publicitātes foto: Amunds Sjēlie Svēns